Jaunā Gaita Nr. 17, 1958. gadā

 

SENLATVIETIS UN VIŅA KUMEĻŠ

Nav bijis neviena folkloras pētījuma šai sērijā, kur kautkā nebūtu pieminēts kumeļš. Tā kumeļš izpelnījies pats savu nodaļu. Un tam ir daudz iemeslu.

Kas ir skaistākā mīlestība latviešu literātūrā? Taču tā, kas visu uzupurē! Tā, ko Rainis devis Antiņam un Blaumanis Kristīnei. Tāda. Ai, mīlējis jau senlatvietis savu tautu meitu, bet mīļš viņam bijis viņa kumeļš. Tā uzupurēšanās bijusi visai abpusīga. Ne tā kā tagad: ek, braucamam rīkam atkal sāni cauri... Būs jāpielodē! Nē, nē; senlatvietis savu kumeļu turējis daudz augstāku:

Sniegi, vēji putināja

Ap to manu kumeliņu;

Vilku svārkus no muguras,

Sedzu savu kumeliņu.

Pret tādu rūpestu nobāl pat sēra Voltera Raleja peļķē sviestie svārki.

Jā, bet kumeļš bija vienkārša nepieciešamība, universāli vajadzīgs, jūs teiksit. Tiesa.

Ai labaju kumeliņu,

Kad man tevis nevajaga −

Darba dienu druviņā,

Svētu dienu baznīcā!

Tikpat universāli jau ir tagadnes paškustinātāji, bet vai tie bubina, saimnieku ieraugot, un meklē mīkstu purnu saujā pēc cukura? Vai ar dzelzs gabalu var tā runāt kā ar četrkājaino skrējēju gudrajām acīm? Kur nu! Ja nu ir viena manta, ko mūsu skārda kārbas pagalam nevar ciest, tas ir cukurs; un ar tām runāt − esam tak visi redzējuši, kā brangi būvēti vīri lamā savus transportācijas līdzekļus, zili, melni kļūdami; atbildes − nekādas...

Dainu par kumeļiem ir milzums. Un senlatvieša uzticīgais pavadonis no pat baskājainās bērnības, cauri straujajiem jaunības iekšējo un pasaules cīņu laikiem, līdz sirmam vecumam, apdziedāts visumis varen daiļi:

Dzeltens manis kumeliņis

Kā dzeltena cielaviņa.

Caur sariem saule lēca,

Caur iemauktiem mēnestiņš.

Kumeļš bijis tik augstā godā, ka laba apiešanās ar to bijis tikums:

Es savam kumeļam

Mūžam grūti nedarīju,

Pret kalniņu rokā vedu,

No kalniņa mugurā.

Ne visai iecienīts totiesu bijis tas puisis, kas kumeļu šā vai tā slikti turējis:

Div’ irbītes ceļu tek,

Sasukāti cekuliņi;

Kā nav kauna tev brālīti,

Nesukāts kumeliņš.

Raksturīgā veidā, (skat. pētījumu IV nodaļu) dainas neaizmirst „nodot vēju” − dzērājpuišiem:

Grūti pūta kumeliņš,

Puiša gadus dienēdams:

Ik svētdienas pie krodziņa

Iemauktiņus žvadzināja.

Labs zirgs bijis saimnieka gods. Tai ziņā daudz mainījies nav. Tāpat ļaudis laba skauduši:

Skauģis man nevēlēja

Laba jāt kumeliņa.

Jāj, skaudēj, dadžu krūmu,

Es jāš’ labu kumeliņu!

starp kumeļiem tāpēc bijuši savi Kadiljaki un savi Ševīši:

Bēri zirgi, raudi zirgi

Par kalniņu ritināja;

Es ar savu pelēķīti

Pa lejiņu čunčināju.

Nu − un kā tad kumeļi iegūti? Lielais vairums audzēts turpat tēva sētā. Citi pirkti. Bet − dažam labam senlatvietim bijusi kāre uz mainīšanu vai mitošanu. Te nu visi vajadzīgie komentāri salikti četrās ponjanti zīmīgās dainas rindiņās:

No tālienes jau pazinu

Mitenieka līgaviņu:

Nezdaudziņu rociņā

Nāk, asaras slaucīdama.

Tā vien šķiet, ka te ir kāda morāle arī mūsdienu cilvēkiem. . .

Latviešiem visai pazīstams tas fakts, ka zirgi bieži jāti pieguļā. Izrādās, ka tas tā nu gluži bijis nav, kā aprakstīts nevainīgajās dainās, ko visi zinām. Pieguļnieku sargs bijis Ūsiņš:

Ai Ūsiņ, vecais tēvs,

Jāsam abi pieguļā:

Es guntiņas kūrējiņš,

Tu zirdziņu ganītājs.

Jau ar to vienu dainu uzmācas tādas nelabas aizdomas, ka kumeļš tai pieguļai bijis tikai tāda blakus lieta. Sāk − ek, lai jau Ūsiņš gana. Ūsiņš ta’ nu Ūsiņš, bet kā ar šo:

Jurīšam gaili kāvu

Deviņiem nadziņiem,

Lai tas manus zirgus gana

Šādu gaŗu vasariņu.

Tā nu puiši atraduši jau divus zirgu ganus. Bet, cienījamie lasītāji, tos labākos munštieŗus jūs vis vēl dzirdējuši neesat:

Dod, Dieviņ, lietum līt,

Nejās puiši pieguļā;

Izjāsim, mēs māsiņas,

Kumeliņus paganīt.

Tātad, ja ne Ūsiņa, ne Juŗa nav tuvumā bijis, meitas dabūjušas zirgus pieguļā jāt, jo citādi:

Dzīrās, puiši šovakar

Tāļu jāti pieguļā.

Tepat gula aiz vārtiem,

Suņi pogas izkoduši.

Tā kā šāda satura dziesmu ir nesamērīgi daudz, senlatvieši būs ar laiku apraduši ar to, ka puišiem pieguļā jāšana ir tikai tāda špāses lieta:

Vilkam tika miglas rīts,

Vanagam saules gaiss:

Tīk jauniem! puišeļiem!

Meitu vesti pieguļā.

Tā nu ar jau mazos gados ir puiši, ir meitas tiek attiecīgi apmācīti piegulām; puikām mācīts tā:

Labi mani māte māca,

Pieguļā vadīdama:

Necērt cirvi akminī,

Negāz meitu ūdenī!

Kad puikām tā, tad skuķiem, protams, šitā:

Labi mani māte māca,

Pieguļā vadīdama:

Būs puišam pliķi cirst,

Nedot savas villainītes.

Rezultāti visam tam tad ar ir tīri loģiski. No meitu viedokļa:

Ai pieguļa pieguļiņa,

Tā man laba nedarīja:

Tur palika balta mute,

Sarkans rožu vainadziņš.

No puišu viedokļa:

Saucat vīri, kuŗš patapa,

Vilks rej manu kumeliņu;

Es būt saucis, nepatapu,

Meitiņām muti devu.

Un no kumeļa viedokļa:

Pieguļnieki, bāleliņi,

Vai ir visi kumeliņi?

Es redzēju Dieva suni

Kumeļ’ kāju valkājot.

Jā, jā. . .

Ja pašā sakumā liku dainu, kas minēja divus kumeļa uzdevumus, tad tie nobāl pret bargo skaitu dainu, kam darīšanas ar − senlatvietēm un kumeļiem. Patiesību sakot, nebūtu nemaz nepareizi bijis nodaļas virsrakstam likt: senlatviete un − viņa  kumeļš.

Sākumā pieminēju, ka senlatvietim mīļa bijusi ir tautu meita, ir kumeļš. Tas tā caurmērā un prasās paskaidrot sīkāk: gluži tāpat kā tagad, arī senlatviešu puiša mūžā savs laiks ir bijis, kad citas lietas interesējušas vairāk nekā tautu meitas. Ja tagad šīs citas lietas, svarīguma kārtībā, var uzskaitīt tā: 1) sports; 2) sports; 3) sports; 4) televīzija; 5) televīzija; 6) kāds braucams rīks; 7) viss pārējais, tad senlatviešu zēnam bijusi gandrīz vai tikai viena „cita lieta” − kumeļš.

Visai mazos gados senlatviešu puišelis lielījies, ka kumeļš, lūk, nu ir viena lieta, kā skuķiem nav un nevajag :

Es puiškyns, na meiteņa,

Man pyureņa navajaga;

Man vajaga rudzu, mīžu,

Stallī sierma kumeleņa.

To, ka pēc nedaudz gadiem sirmais kumeliņš meitu dēļ staļļa ne acu galā neredzēs, tāds puika, acīmredzot, nezina.

Kumeļš bijis pārāks par meitām labu laiku; vienu laiku krietni vien:

Diž meit, resn cisk,

Ne Piltan nezine;

Ķēvīt man svilpastit,

Tā zin Rīg i Jelgav.

Tad pārākums lēnām sācis zust; plaisa vairs nemaz nav bijusi tik krasa kā nule pieminētajā Zlēku pagasta dainā:

Tēvs man deva pulku naudas,

Lai es ņemu līgaviņu.

Es neņēmu līgaviņu,

Es nopirku kumeliņu.

Kad nu senlatvietis ticis precību gados, viņš kumeļu uzskatījis par pietiekoši svarīgu, lai to lēnām un prātīgi pieradinātu pie tā, ka nu mājās būs radījums, kam būs − gribot, negribot − vairāk uzmanības jāveltī nekā kumeļam pašam. Tas darīts, īpaši viltīgā veidā apelējot pie kumeļa darba spējām vai nespējām:

Bērīt manu kumeliņu,

Es tev pāri nedarīšu:

Taisīš’ mazas kamaniņas

Ņemšu mazu līgaviņu.

Interesanti ievērot, ka tīrās šmaukšanās dēļ līgaviņa pieminēta dainas pēdējā vārdā. Attiecībā uz līgavas mazumu tādas pat problēmas tagad ir dažam Gogomobīļa vai Folksvāģa īpašniekam.

Ja nu sirdslietas visumā notikušas tāpat kā tagad, tad, puisim pašam nemanot, vienā jaukā dienā tautu meita stāvējusi uz tikpat augsta pjedestāla kā kumeļš:

Kaut no Dieva nozalūgtu

Divu lietu, kā vajag:

Ceļam laba kumeliņa,

Mūžam vienas līgaviņas.

un            

Sijā auzas, tautu meita,
Dod manāmi kumeļam;
Kumeļami auzas mīļas,
Man mīļ pati sijātāja.

Ko pats kumeļš domā par tādu statūras zaudēšanu? Šķiet, ka jaunais stāvoklis kumeļam patīk! Un kā gan ar nē:

Bērīts, mans kumeliņš,

Tek, galviņu grozīdams.

Kā galviņu negrozīs,

Lepna mana līgaviņa!

Protams, pēc kāzām nabaga kumeļa stāvoklis vairs visai spīdošs nav:

Bērīts, manis kumelīnis,

Tukšu sili grabināja;

To man dara salds miedzīnis,

Mīļa jauna līgavīna.

Un, no kāda viedokļa meitas raudzījušās uz puiša kumeļu? Ā, viedokļu bijis divu, abi tie gaužām labi meitu domāšanas aprakstītāji, abiem komentāru nevajag :

Es neietu pie tā puiša,

Kam nav sava kumeliņa:

Vai bij ziema, vai vasara,

Kājām teku baznīcā.

Auzas devu, neaizliedzu

Bāleliņa kumeļam,

Lai tas mani viegli nesa,

Nenosvieda vainadziņu.

Patiesībā ap to laiku, kad senlatvietis gatavs ņemt līgavu, kumeļš ir „netīšām iegriezies” tik daudzās meitu mātes sētiņās, ka tās lietas viņam skaidras:

Ieraudzījis vien, pazinu

Jauna puiša kumeliņu:

Kad ierauga jaunas meitas,

Iet, galviņu grozīdams.

Šī daina, kopā ar pazīstamo dziesmu, to ar brašo, krāšņo meldiju − Kam tu zviedzi, kumeliņ − lika man domāt par to, kādas attiecības puisim ar kumeļu šai ziņā īsti bijušas. Apbruņojos ar pantiņu:

Pavaicāju kumeļami,

Kur palika jājējiņis?

un centīgi metos no fragmentiem rekonstruēt sekojošo sarunu, lai tā neapšaubāmi pierādītu, ka senlatvieša kumeļš varējis visu to pašu, ko zirgi Gulivera ceļojumos:

Senlatviet, kaut vieglas važas

Mani tavā stallī sien,

Krūtīs bango baigas bažas,

Visās četrās kājās lien!

Kam tu zviedzi, kumeliņ,
Stallī stāvēdams?
Nebraukšu vairs šoruden
Sērst pie līgavas.

Tā kā prasās svaiga gaisa,

Tāds kā stīvums sienas klāt.

Dzi’ − tas tādas domas raisa:

Jāsim meitas patrenkāt!

Kam tu zviedzi, kumeliņ,
Tēva tīrumā?
Nejāšu vairs šoruden
Zaļā pieguļā.

Ek, nemaz tu vairs pēc aša:

Veca vilka stīvais skats,

Vērsim nav tik grūta dvaša,

Cēlāk staigā jupis pats!

...Tagad, tālu svešumā
Tevi atceros,
Un es klusu vaicāju,
Ko tu vizini?

Tāda vaicāšana lieka:

Ko tu tagad vizini!

Ja nav zirgam saiminieka

Jāstāv vien ir steliņģī...

Eji, manu kumeliņ,
Zaļā ataugā,
Kļūsti brīvais meža zirgs,
Vēju sveicināts!

Paldies tev par labo sirdi,
Tavu domu godīgo.
Tikai vienu lietu dzirdi:
Pārāk ilgi netrimdo!

Gaidi mani kumeliņ,
Mājās pārnākot,
Tad mēs abi steigsimies
Sērst pie līgavas.

Tā, lūk, vīra runāšana!
Tāds pat kumeļam ir prāts!
Tev ar meitām darīšana?
Tam man spēks jau ilgi krāts!

Bet ja mana līgava
Citam vārtus vērs,
Tad par tevi, kumeliņ,
Dziesma izskanēs ...

Ak, tad tā tās lietas šķietas ...
Ak, tad tur tie vēji pūš!
Atkal meitiets kāds uz vietas
Puisi stāvus postā grūž!

Tad nu, saimniek, klausies labi:
Tur aiz kalna meitas mīt,
Ceļu zinu, tā mēs abi
Doties varam tur vai rīt;
Viņas daiļas, tu it dižens,
Es it ražens − steigsimies!

 

                                *

 

Kumeļš savu saimnieku nesis arī visur tur, kur

Strēķiem krāva zobentiņus,
Kaudzēm meta cepurītes,
Tur asiņu straume tek,
No kauliem tiltus taisa.

Un ne jau mazums reižu bijis, kad latvietim kājas bijis jāaun un kumeļš jāseglo tēvzemi sargāt! Kaŗā jāts kumeļā, kā citādi. Kā tik grūtos brīžos bez uzticīga drauga iztikt. Un kā citādi tik vareni varēts drasēt kā paša audzināta kumeļa mugurā:

Ekur stalti kaŗavīri
Mani balti bāleliņi!
Paši gāja spēlēdami,
Kumeliņi dancodami.

Zinājis senlatvietis, ka paša maņa un zobena asums maz der, ja kumeļš nav tik žigls kā tatāra skrējējs vai tik varens kā vācieša rumaks:

Es savam kumeļam
I kājiņas pabučoju:
Tas iznesa augumiņu
No skaudrā zobeniņa.

Tā kumeļš mīlēts, tā vērtēts. Tā kumeļam paldies teikts. Tā kumeļš glabāts:

Kad aizgāju lēģerī,
Nozviedz manis kumeliņš.
Jemu savu zīda drānu,
Slauku savu kumeliņu.

Tad zināt, ar kādu uzticību senlatvietis savu zemi sargājis:

Visapkārt bērzu birze,
Vidū saule riņķi griež;
Visapkārt kaŗa pulki,
Vidū stāv mans bāliņš.

Ar tādu pat uzticību zeme sargāta kopš tiem laikiem. Tad zināt, cik vareni un grezni senlatvietis kaŗā jājis:

Kas tur dimda, kas skanēja,
Kas zemīti tricināja?
Tur jāj jauni kaŗavīri
Sirmus bērus kumeliņus,

Zelta pieši, zvaigžņu deķi,
Sudraboti zobentiņi,
Zobentiņu galiņā
Lakstīgala tricināja.

Ar tādu pat varenību kaŗā iets kopš tiem laikiem.

Tad zināt!

 

  

TAM ROKĀ IR LŪGUMS . . .

(Pēc „Padomju jaunatnes” materiāliem) − Tikt uz jaunapgūtajām zemēm „krietni pastrādāt ražas novākšanā” vairs nemaz nav viegli!

Kad sākusies „brīvprātīgo” pieteikšanās, dažādo pilsētu komjaunatnes komitejas „atgādinājušas kaujas stābus. No rīta līdz vakaŗam nemitīgi zvanījuši telefoni. Ieradušies jauni strādnieki, kalpotāji, zvejnieki, skolēni, studenti − jaunie patrioti, kuŗiem komjauniešu sirdsapziņa likusi braukt uz jaunapgūtajām zemēm novākt ražu”. Tas vēl nebūtu nekas! Bet „izrādījās, ka arī vecākās paaudzes pārstāvji negribējuši atpalikt no saviem dēliem un meitām”. „Komjauniešu un vecaiņu patriotu sirdsapziņa” bijusi tik stipra, ka to neatbaidījis nekas − ne strādāšana „dienā pa 12 − 15 stundām”, ne fakts, ka bijis paredzams „sevišķi liels nogurums pēc darba” un uz mājām vakarā bijis ko iet savus desmit kilometrus.

Komjaunatnes organizācijas nodibinājušas īpašas komisijas, kas caurskatījušas „lai taču laiž uz jaunapgūtajām zemēm” lūgumus.

Tā vienu dienu Rīgā Proletāriešu rajona komisijas priekšā stāvējis 1. medicīnas skolas audzēknis Osipovs, tam rokā bijis lūgums ...

Sākumā gājis pavisam gludi, līdz kāds no komisijas locekļiem pēkšņi iejautājies: − Nu, bet vai nebūs tāpat kā pagājušā rudenī kolchozā? −

Šai vietā puisis piesarcis un noliecis galvu. − Jā, kolchozā gan nelāga iznāca, − viņš domājis. − Par mani un citiem ienāca sūdzības − mēs esot bijuši nedisciplinēti. Neņems, − domājis tālāk Osipovs un kaunējies pat acis pacelt.

Taču komisijai bijusi „komjauniešu un vecaiņu patriotu sirdsapziņa”.

− Nu, kā tad ir bijis ar uzvedību pēdējā laikā? − komisijas locekļi sākuši šo iztaujāt.

− Labi, − čukstējis Osipovs.

− Kā ar mācībām? −

− Labi, − turpinājis Osipovs. − Man vairs nekādu pārkāpumu nav bijis. Es stingri apsolos, ka, vienalga, ko jūs man šodien pārmetat, tādas lietas vairs neatkārtosies! −

Noticis neticamais: komisija nolēmusi Osipova lūgumu −− ievērot!

Tā Osipovs varējis pakot somā alumīnija krūzīti, karoti, nazi, ziepes, šķēres, ziepju pulveri, papīru, pastkartītes, sveces, āmuru, naglas, adatas ar diegiem, zābakus aukstākam laikam, arī vatnieku un citas mantas. Grāmatas, viņam bijis pieteikts, nevajagot ņemt līdz, tās būšot katrā kolchoza vai sovchoza bibliotēkā. Par pēdējo ziņu Osipovs nedaudz pabrīnījies gan, bet neko neteicis; drošības labad iepakojis somā pa virsu vēl pāris pašus nepieciešamākos pirmās palīdzības piederumus.

Un 20. jūlijā viņš kopā ar 2000 citiem Latvijas jauniešiem no Oškalnu (Zemitānu) stacijas devies septiņu diennakšu braucienā uz Kokčetavas apgabalu Kazakijā.

Starp izvadītājiem bijusi arī 1. medicīnas skolas direktore biedre Buliņa, kas saviem audzēkņiem pasniegusi sanitāro somu.

Biedre Buliņa zināja, ka aizbraucējiem Kazakijā smagā darbā būs jāpavada pāris mēneši un viņi atgriezīsies „dažas nedēļas pēc 1. septembŗa”, kad skola jau būs sākusies. Taču par visu notiekošo viņai savs pavisam vienkāršs attaisnojums: „Ko lai dara, jaunatne mīl romantiku!” („Padomju jaunatne” Nr. 131)

 

*

 

Otrs ešalons ar citiem 2000, no republikas pārējām vietām darbam un studijām atrautiem jauniešiem, aizbrauca 24. jūlijā.

 

 

PIRMĀS „JAUNATNES DIENAS” PADOMJU SAVIENĪBĀ

Citāti:

„Patiešām, kāda laime izaugt padomju iekārtā un kapitālisko pasauli pazīt tikai pēc grāmatām un vecāko cilvēku nostāstiem”. (Dzejnieks Jeronīms Stulpāns, mudinot svinēt pirmo „jaunatnes dienu” − „Padomju jaunatne” Nr. 127)

„Kirova rajona (Rīgā) komjaunieši 27. jūnijā ar rajona komjaunatnes karogu ies talkā siltumtrases celtniekiem”. (Karoga nozīme padomju iekārtā „jaunatnes dienu” laikā − „Padomju jaunatne” Nr. 122)

„Lauku jaunieši strādā no rīta līdz vakaŗam, ko no viņiem var prasīt...” (LĻKJS Krustpils rajona komitejas sekretārs biedrs Osipovs, aizbildinot „jaunatnes dienu” iztrūkumu)

„Ko tur daudz − iedzersim un uzdziedāsim ‘Šalc zaļais mežs’...” (Kāds Krustpils rajona puisis sarunā ar „Padomju jaunatnes” korespondentu M. Sari par „jaunatnes dienu” svinēšanu)

 

Notikumi:

Ko darīja „jaunatnes dienā” Latvijā ?

(Pēc Padomju Latvijas preses ziņām) − Smiltenē − 26. jūnijā noklausījās lekciju „Par reliģisko palieku kaitīgumu”. „Jaunatnes dienā”, 29. jūnijā, svinīgā maršā devās pa ielām uz mītiņu pie Ļeņina pieminekļa.  Daugavpilī − svētku svarīgāko daļu − atklāšanu veica LĻKJS Daugavpils komitejas sekretārs Pēteris Ostris pulksten 11.00. Tad debesīs palaida balonus ar sarkaniem karogiem un baložus kā miera simbolus. Pēc tam līdz pašam vakaram kolonnas rādīja pilsoņu kaŗa heroiku (? − red.). Jelgavā − Uzvaras parkā uzveda „pilngadības svētkus” un 200 astonpadsmitgadīgiem jauniešiem pasniedza ziedus. Rīgā − jauniešu kolonnas veda gar Ļeņina pieminekli uz „Daugavas” stadionu mītiņam. Tajā jauniešus „silti” apsveica partijas funkcionāri. Jaunieši savkārt apsveica partijas funkcionārus „kvēli”. Starp apsveiktajiem − LPSR augstākās leļļu padomes prezidija priekšsēdētājs, „mīļotās komūnistiskās partijas” un „Dzimtenes” (kā viņš pats saka un raksta) pielūdzējs biedrs K. Ozoliņš. Ventspilī − no agra rīta skanēja mūzika. Vēl bija noorganizēta arī kombinēta stafete.

Tikdaudz pēc Padomju Latvijas preses ziņām.

Lai slava un gods komūnistu funkcionāru izdomai, garīgām spējām un varēšanai! Kam gan lai būtu šaubas par to, ko domājis Jeronīms Stulpāns, kad viņš mudināja jaunatni Latvijā svinēt „jaunatnes dienu”: „Imperiālisti cenšas sakropļot jaunatni gan garīgi, gan fiziski, bet padomju zemē un citās sociālistiskās nometnes valstīs tiek darīts viss, lai jaunatne izaugtu vesela, moža un stipra”. Pareizi! Vesela tā top − norūdoties gājienos un svinīgos maršos, moža − būdama nepārtrauktā modrībā, lai nesmietos, sev kaitējot, par ākstiem, stipra − audzējot pacietību un izturību neskaitāmos mītiņos.

 

VAI TAS VARĒTU BŪT TIESA?

(Pēc „Padomju jaunatnes” materiāliem) − Rīgā Kirova rajona komjauniešiem bijis padomā „lielisks plāns − tie nolēmuši pašu spēkiem nelielo saliņu Dzirnezerā pārvērst par komjaunatnes atpūtas vietu”.

Bet, ak tu posts! „Kādreiz uz šīs saliņas atradās buržuāziskās Latvijas valdības galvas Ulmaņa vasarnīca, tāpēc salu vēl tagad dzirdēja dēvējam par Ulmaņa salu”.

Ko darīt? Uz salu 14. jūnija vakarā „pašu spēkiem” dodas Kirova rajona komjaunieši. Liek pa priekšu runāt LĻKJS Rīgas pilsētas komitejas sekretāram biedram Sondoram. Tad lasa lēmumu „par salas pārdēvēšanu par Komjaunatnes salu”. Pēc tam, kā parasts (bet šoreiz vēl pašiem sevi sadūšinot) „atskan vētraini aplausi. Gaisā uzvijas daudzkrāsainas raketes”. Vienu vārdu sakot − taisa lielu troksni.

Bet ir zināms: tam, kas redz spokus pat dienas laikā, viss vairs nav kārtībā!

 

PAR LABIEM IESPAIDIEM

(Pēc „Padomju jaunatnes” materiāliem) − No 7. jūlija līdz 3. augustam Rīgas Jūrmalas pionieŗu nometnē „Latvijas arteks” uzturējās grupa dāņu komūnistu bērnu (gan ar dāņu karodziņiem uz krekliem). Šos bērnus iestarpināja kā starptautiskus jaunatnes pārstāvjus daudzos komūnistu partijas rīkotajos svētkos Latvijā. Kad šie dāņu bērni šķīrušies no „latviešu draugiem”, lai atgrieztos uz savu zemi, viņi aizveduši līdz:

1. daudz jauno draugu adrešu;
2. daudz labu iespaidu.

Attiecībā par „latviešu draugiem” teikts: „...dāņu skolēni ar saviem jauniem draugiem saprotas bez tulka palīdzības. Un kas par to, ja viens vārds skan krievu (retinājums mūsu − red.), bet otrs dāņu vai vācu valodā” („Padomju jaunatne” Nr. 148). Ja te nav drukas kļūda, tad tikai velns to zina, kādas adreses aizveduši līdz dāņu bērni, jo latvieši, vai nu ir draugi − vai ne, runā latviski.

Attiecībā par „daudz labiem iespaidiem”, ko Dānijas skolēni varēja aizvest sev līdz no komūnistu partijas uzturētās nometnes „Latvijas arteks” palūkosimies, ko pastāsta kāds „Padomju jaunatnes” lasītājs (Nr. 147): „Rīgas Jūrmalā Vaivaros atrodas lielākā (retinājums mūsu − red.) republikāniskā pionieŗu nometne Latvijas ‘Arteks’, kuŗā atpūšas arī mazie ārzemju viesi. Bet, ejot gar tās teritoriju, gājējus pārņem nepatīkama sajūta, jo nometnes teritorijas daļu, tieši virtuves-ēdamtelpu sektorā, norobežo smirdošs atkritumu grāvis, kuŗā var atrast visu iespējamo ...”

Var jau būt, ka pēc Latvijas komūnistu gaumes tur var atrast arī „daudz labu iespaidu” !