JG17 Tās dienas pieminam, un vīrus tos!

Latvijas valsts proklamēšanas četrdesmitā gadskārta

17 XI 1918

Neatkarīgas Latvijas valsts galvenie ārējie pretinieki bija Krievija un Vācija. Tikai abu šo valstu sabrukums novērsa ārējos šķēršļus Latvijas valsts nodibināšanai. Tāds stāvoklis radās 1918. gada rudenī, kad Vācija, kuŗas kaŗaspēks okupēja Latviju, bija uzvarēta un noslēdza pamieru ar Sabiedrotajiem.

Divas latviešu tautas pārstāvju organizācijas, kas tiecās pēc neatkarīgas Latvijas valsts − Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome un Demokratiskais Centrs − 1918. gada 17. novembrī pārstāvju sapulcē Rīgā nodibināja Latvijas pagaidu parlamentu − TAUTAS PADOMI, ievēlēja Tautas Padomes prezidiju, izstrādāja Latvijas valsts pagaidu satversmi un uzdeva veikt PAGAIDU VALDĪBAS izraudzīšanu vienbalsīgi ievēlētajam ministru prezidentam Kārlim Ulmanim.

Tautas Padomes dibināšanas sapulcē bija pārstāvētas šādas 7 latviešu polītiskās partijas: zemnieku savienība, sociāldemokrati, radikāldemokrati, sociālrevolūcionāri, nacionāldemokrati, republikāņi, neatkarības partija. Tautas Padomi veidoja šo polītisko partiju pārstāvji un Kurzemes un Latgales delegāti. Tautas Padomē nepiedalījās abi latviešu tautas galējie polītiskie novirzieni: Veinberga un Krastkalna vadītā tautas partija un lielinieki (komūnisti), jo neticēja Latvijai − vieni ticēja Vācijai, otri Padomju Krievijai.

Tautas Padomes prezidijs: (no kreisās) priekšsēža otrs biedrs G. Zemgals, sekretārs E. Bite (stāv), sekretārs E. Skubiķis, priekšsēdis J. Čakste, sekretārs St. Kambala, priekšsēža pirmais biedrs M. Skujenieks.

18 XI 1918

1918. gada 18. novembri Tautas Padome svinīgā sēdē Rīgā Nacionālā teātra telpās proklamēja Latvijas valsti. Tautas Padomes priekšsēža otrs biedrs Gustavs Zemgals paziņoja, ka, pamatojoties uz latviešu tautas pārstāvju vienošanās akta, suverēno varu Latvijā pārņem Tautas Padome. Pagaidu valdības vārdā ministru prezidents Kārlis Ulmanis pasludināja par nodibinātu Latvijas demokratisko republiku.

Latvijas valsts proklamēšanas akts 1918. gada 18. novembrī: uz Nacionālā teātŗa skatuves Tautas Padomes locekļi. Pa labi stāv zemnieku savienības, pa kreisi sociāldemokratu un sociālrevolūcionāru, vidū centra partiju pārstāvji. − Teātŗa nams rotāts zaļumiem un sarkanbaltsarkaniem karogiem, teātŗa zāle ļaužu pārpildīta. „Dievs svētī Latviju” pirmo reizi atskan kā valsts himna. Vēsā, apmākusies rudens diena ieiet latviešu tautas vēsturē nenomācama gaišuma apvīta. − Rakstnieks Antons Austriņš raksta (Kopoti raksti, I, XV lapp.): „Atceros, ka Latvijas valsts pasludināšanas dienā aizmaldījos Iekšrīgas ieliņās, it kā meklēdams kādu aizaugušu ezeru, lai paraudzītos pazemē, vai nav iespējams aizlaist neizteicamo prieka vēsti ir agrākiem augumiem veļu valstī.”

Tautas Padomes (Latvijas pagaidu parlamenta) plenārsēde. Ar skatu pret sēdes dalībniekiem − (otrs no kreisās) Pagaidu Valdībās ministru prezidents K. Ulmanis; labā mala − Tautas Padomes priekšsēdis J. Čakste, viņam blakus − priekšsēža pirmais biedrs M. Skujenieks.

Neatkarīgas Latvijas valsts pretinieki kļuva Andrievs Niedra (pa kreisi) un Pēteris Stučka.

Pēc vācu baronu organizētā militārā apvērsuma pret Pagaidu Valdību Liepājā 1919. gada 16. aprīlī, mācītājs un rakstnieks A. Niedra kļuva par jaunas valdības galvu. Kaut faktiskie kungi lielinieku neieņemtajā Latvijas daļā − Kurzemē un dienvidrietumu Zemgalē − bija fon der Golcs, vācu kaŗa pulki un „landesvērs”, oficiāli „valdīja” A. Niedras valdība.

Latvijas saimnieka dēls, advokāts Pēteris Stučka ar Padomju Krievijas komisāru gādību ieradās Latvijā 1918. gada beigās, lai, pēc lielinieku iebrukuma, nodibinātu komūnistu partijas diktatūru. P. Stučkas valdības laiks Latvijā bija īss. Taču šai nelielajā laika posmā privātīpašumu atsavināšanas un citu iemeslu dēļ radās tik šausmīgs trūkums un bads, valdīja tik briesmīgs terrors, ka P. Stučkas valdība krita ne tikai kā pretkomūnistisko spēku, bet arī kā savas polītikas upuris.

TAUTAS PADOME UN PAGAIDU VALDĪBA

1918. gada 19. novembrī Tautas Padome apstiprināja K. Ulmaņa izraudzīto Latvijas Pagaidu Valdību.

Jaunās valsts un tās valdības stāvoklis bija ārkārtīgi grūts. Bija jārada pārvaldes aparāts, jāgādā par iedzīvotāju pārtiku, jāorganizē zemes aizsardzība − bet līdzekļu nebija gandrīz nekādu.

Latvijas valsts pirmie pusotra gadi pagāja nepārtrauktās cīņās pret ienaidniekiem austrumos un rietumos.

Valsti proklamējot, faktiskā vara Latvijā atradās vācu kaŗaspēka vadības rokās. Pagaidu Valdības pirmais uzdevums bija panākt savu atzīšanu pie okupācijas varas. Tas arī notika, un Pagaidu Valdība pārņēma civilo pārvaldi. Turpretim militāro varu vācieši joprojām paturēja savās rokās.

Vācu kaŗaspēkam atkāpjoties, Latvijas territorijā no austrumiem iebruka lielinieki un ieņēma vienu apgabalu pēc otra. Pagaidu Valdībai nebija kaŗaspēka, lai tos atturētu. 1919. gada 3. janvārī lielinieki ienāca Latvijas galvaspilsētā Rīgā un īsā laikā ieņēma arī lielāko daļu Kurzemes. Gandrīz visa Latvija nāca zem lielinieku varas, kuŗas priekšgalā bija P. Stučka.

Pagaidu Valdība patvērās Liepājā. Tās rīcībā atradās tikai dažas latviešu brīvprātīgo kaŗavīru rotas, kas pulkveža O. Kalpaka vadībā aizstāvējās Ventas krastos. Kopā ar šīm rotām pret lieliniekiem aizstāvējās no Baltijas vāciešiem organizētais „landesvērs” un vāciešu brīvprātīgo kaŗavīru „dzelzs divīzija”.

1919. gada 16. aprīlī vācieši izdarīja militāru apvērsumu pret Pagaidu Valdību un tās vietā nodibināja sev padevīgu A. Niedras valdību.

Pagaidu Valdība patvērās uz Sabiedroto kuģa „Saratovs”.

Latviešu kaŗaspēka vienības palika uzticīgas Pagaidu Valdībai, bet turpināja cīņu pret lieliniekiem vācu virspavēlniecībā. Cīņa sekmējās. 1919. gada 22. maijā „Landesvēra”, „dzelzs divīzijas” un Latvijas kaŗaspēka daļas sasniedza Daugavu, atbrīvoja Rīgu.

Ap šo laiku Ziemeļlatvijas kaŗaspēka vienības, ko Pagaidu Valdība bija organizējusi saziņā ar igauņiem, sasniedza Cēsis.

Vācieši un tiem padevīgā A. Niedras valdība pieprasīja, lai Ziemeļlatvijas kaŗaspēks un tā sabiedrotie − igauņi atstāj no lieliniekiem atbrīvoto Vidzemi. Šo pieprasījumu neievēroja. „Landesvēra” un „dzelzs divīzijas” daļas pārgāja uzbrukumā. Izšķīrēja cīņa notika pie Cēsīm 22. jūnijā. Vācieši tika sakauti un bēga. 3. jūlijā noslēdza Strazdmuižas pamieru. Vācieši atstāja Rīgu, un tiem līdz aizgāja arī A. Niedras valdība.

Rīgā atgriezās Latvijas Tautas Padome un Pagaidu Valdība.

Saskaņā ar pamiera noteikumiem vāciešiem nekavējoties bija jāatstāj Kurzeme. Vācieši to nedarīja, bet sāka savilkt jaunus spēkus no Vācijas. To priekšgalā stājās kāds bijušās krievu armijas virsnieks Avalovs-Bermonts. 1919. gada 8. oktobrī sākās bermontiešu uzbrukums Rīgai.

Lielākā daļa Latvijas kaŗaspēka bija iesaistīta cīņās pret lieliniekiem Latgales frontē. Pret bermontiešiem stājās nelielas, vāji apgādātas un apbruņotas latviešu kaŗaspēka nodaļas. Bermontieši tās atspieda līdz Daugavai. Rīgā uz Daugavas krastiem sākās cīņas, kas vilkās veselu mēnesi.

Vāciešu nodevīgais uzbrukums izraisīja tautā dziļu patriotisku saviļņojumu. Radās jaunas latviešu kaŗaspēka vienības, kas beidza ar uzvaru cīņu par Rīgu 1919. gada 11. novembrī. Līdz mēneša beigām ienaidnieks bija padzīts no visas Kurzemes.

Brīvības cīņu noslēgums risinājās Latgalē. Pēc Pagaidu Valdības vienošanās ar Poliju 1920. gada 3. janvārī sākās latviešu-poļu kaŗaspēka vienību kopīgs uzbrukums, kas bija sekmīgs. Mēneša laikā lielinieki tika padzīti no Latgales. Janvāra beigās latviešu kaŗaspēks bija sasniedzis Zilupi − Latvijas austrumu robežu. 1. februārī noslēdza pamieru.

Beidzās brīvības cīņas.

Sakautās fon der Golca vāciešu kaŗavīru vienības pēc Strazdmuižas pamiera gan atkāpās aiz Rīgas, bet Latviju neatstāja un apmetās Zemgalē un Kurzemē. Tur tam pienāca papildspēki. Arī vāciešu varmācības nerima, bet kļuva arvien lielākas. Tapa jauna sazvērestība pret Latvijas valsti. − Pie vācu kaŗa gūstekņiem atrasts foto attēls rāda bermontiešus apšaujam latvju zemniekus.

Cīņa pret tā saukto Bermonta kaŗaspēku izšķīrēja kaujas vieta kļuva Latvijas galvaspilsēta Rīga. Attēls rāda ierakumus Rīgā, Daugavmalā.

Attēlā redzami Rīgas postījumi Pārdaugavā pēc bermontiešu padzīšanas.

Attēlā − latviešu kaŗaspēka vienības atbrīvotajā Pārdaugavā.

Attēls rāda latviešu kaŗavīrus pozīcijās pie Atašienes dzelzceļa stacijas 1919. gadā.

− gūstā saņemti sarkanarmieši.

Latvijas armijas virspavēlnieka stāba apspriede − (no kreisās) stāba priekšnieks pulkvedis Radziņš, operātīvās daļas priekšnieks pulkvedis-leitnants Bachs, armijas virspavēlnieks ģenerālis Balodis, galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieks pulkvedis Kalniņš, organizācijas daļas priekšnieks pulkvedis Kurelis, inspekcijas daļas priekšnieks pulkvedis-leitnants Luters.

Pagaidu valdības ministru kabinets (pēdējais sastāvs), kas novadīja valsti līdz Satversmes Sapulcei un 1920. gada 1. maijā iesniedza savu atlūgšanos no amata. Vidū − ministru prezidents un apsardzības ministrs Ulmanis. 1. − apgādības min. Blumbergs, 2. − iekšlietu min. Bergs, 3. − izglītības min. Kasparsons, 4. − satiksmes un darba min. Hermanovskis, 5. − tieslietu min. Pauļuks, 6. − finanču min. Pūriņš, 7. − valsts kontrolieris Mincs, 8. − ārlietu min. Meierovics, 9. − zemkopības min. Kalniņš, 10. − tirdzniecības un rūpniecības min. Bušs.

SATVERSMES SAPULCE

Pēc Latgales atbrīvošanas Latvijas zeme bija brīva un apvienota. Varēja sanākt Latvijas SATVERSMES SAPULCE. Pēc Tautas Padomes lēmuma vēlēšanu tiesības bija visiem 21 gadu vecumu sasniegušajiem Latvijas pilsoņiem bez dzimumu izšķirības.

1920. gada 17. un 18. aprīlī Latvijā notika pirmās brīvās vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas tautas pārstāvniecības vēlēšanas.

Satversmes Sapulce sanāca Rīgā 1920. gada 1. maijā. Tās pirmais un galvenais uzdevums bija Latvijas republikas pamata likuma jeb satversmes izstrādāšana. Satversmes Sapulce veica arī vairākus citus ļoti svarīgus uzdevumus valsts dzīvē − tā izstrādāja Zemes iekārtas (agrārās reformas) likumu; gādāja, lai dzimtenē var atgriezties tie simti tūkstoši bēgļu, kas vēl mita Krievijā; oficiāli apzīmogoja cīņu izbeigšanos austrumos un rietumos, slēdza mieru ar Padomju Savienību un Vāciju.

Satversmes Sapulces darbība turpinājās līdz 1922. gada 7. novembrim, kad, saskaņā ar valsts Satversmi, savu darbību uzsāka jaunievēlētā Saeima.

Ievadītās miera sarunas ar Vāciju un Padomju Savienību apzīmogoja brīvības cīnu beigšanos. Tautas Padome īstenoja Latvijas pagaidu satversmē noteikto: „Latvijas satversmes sapulce sasaucama pēc iespējas drīzā laikā”. Laiks bija pienācis.
Ap Satversmes Sapulci un tās vēlēšanām saistījās visas tautas domas un polītisko partiju sacensība. Vēlēšanu priekšā nobālēja visi pārējie valsts dzīves jautājumi. Visās aplēsēs un plānos figurēja Satversmes Sapulce. Kāds toreizējo notikumu vērotājs rakstījis (Ilustrēts Žurnāls, 1920., Nr. 1): „Tā 18. aprīlis top tīri par jaunu skaitīšanas laikmetu mūsu valsts dzīvē, līdzīgi Kristus dzimšanas dienai kalendāra aprēķinos”. Tas ir saprotams. Satversmes Sapulcei kā pilntiesīgai tautas pārstāvei vajadzēja pārņemt Tautas Padomes funkcijas, radīt Pagaidu Valdības vietā pastāvīgu izpildu varu, blakus valsts dzīves jautājumu kārtošanai izšķirt svarīgo zemes iekārtas jautājumu un dot valstij satversmi. Bez tam − suverēnās varas nesēja Latvijas Satversmes Sapulce kļuva par izšķīrēju lēmēju miera un robežu līgumu apstiprināšanā vai noraidīšanā. Risinājās ļoti dzīva vēlēšanu kampaņa. Visā zemē notika polītisko partiju rīkotas sanāksmes. Arī Tautas Padomes priekšsēdis un valdības priekšstāvji ieradās valsts vistālākajos apgabalos, lai iepazīstinātu ar valdības un savu ministriju darbību. Attēlā pa kreisi − ministru prezidents K. Ulmanis ierodas Mazsalacā, lai tautas sapulcē ziņotu par valdības darbību. Attēlā pa labi − vēlēšanu cīņas laikā Rīgā iekšlietu ministrs A. Bergs no balkona uzrunā vēlētājus, kas nesatilpa Latviešu Biedrības zālē, un tādēļ sapulcējās uz ielas.

Vēlēšanu cīņā ar saviem sarakstiem piedalījās ap 20 dažādas grupas. Šis skaits īstenībā bija lielāks, ja ievēro, ka, piemēram, vācu partijas, ebreji un krievi balsoja par vienu sarakstu. − Attēlā redzami vēlēšanu cīņas plakāti, kas darināti pēc latviešu mākslinieku J. Tilberga (no kreisās − 1. ,2. un 4.), J. Priedes (3.) un V. Krūmiņa (5.) zīmējumiem.

Neraugoties uz 1. februārī noslēgto pamieru ar Padomju Savienību, Latvijas armiju austrumu frontē vajadzēja turēt pilnā sastāvā un kaujas gatavībā. Sīkāka rakstura cīņas nenorima. − Attēlā Satversmes Sapulces vēlēšanu laikā austrumu frontē.

Par Latvijas Satversmes Sapulces mitekli kļuva bijušais Bruņniecības nams Rīgā. Tur vēlāk savas sēdes noturēja arī Latvijas Saeima.

Satversmes Sapulces svinīga atklāšana notika 1920. gada 1. maijā. Sapulci atklāja Tautas Padomes priekšsēdis J. Čakste, ko ievēlēja arī par Satversmes Sapulces prezidentu (centrā). Ložā (pa kreisi) − ārvalstu diplomāti, pa labi − ministri. Uzrunājot klātesošos 137 Satversmes Sapulces locekļus, prezidents teica: „Latvijas valstī ir bez šaubām katrai partijai sava programma un savi centieni, bet tomēr mums nav jāaizmirst kopējais mērķis un ceļš. Tas ir: Latvijas valsts nostiprināšana”.

Abu svarīgāko Satversmes Sapulces uzdevumu veikšanai darbojās savas komisijas: satversmes komisija un agrārā komisija. Agrārās reformas likumu Satversmes sapulce apstiprināja 1920. gada 16. septembrī, bet Latvijas republikas Satversmi 1922. gada 15. februārī.

1919. gada 11. novembrī, „Latvijas valsts visgrūtākā cīņu dienā”, dibināja Lāčplēša Kaŗa Ordeni (LKO). Likumu par augstāko apbalvojumu − Lāčplēša Kaŗa Ordeni − Satversmes Sapulce apstiprināja 1920. gada 18. septembrī. Tā paša gada 11. novembŗa svinīgajā parādē Rīgā Satversmes Sapulces prezidents J. Čakste pasniedza ap 170 kaŗa ordeņa nozīmes pirmajiem apbalvotiem. − Attēlā prezidents apsveic Lāčplēša Kaŗa Ordeņa kavalieri ģenerāli K. Gopperu.

1920. gada marta beigās Padomju Savienība oficiāli uzaicināja Latvijas valdību sākt miera sarunas. Attēlā Latvijas miera delegācija, kas 1920. gada 10. aprīlī izbrauca uz Maskavu: (no kreisās) tieslietu ministrs K. Pauļuks, ekonomists J. Vesmanis, ārlietu ministra biedrs (delegācijas vadītājs) A. Zēbergs, ekonomists P. Berģis. Delegācijas pamatsastāva piektais dalībnieks bija pilnvarotais kaŗa lietās, Latvijas armijas virspavēlnieka stāba loceklis pulkvedis Ed. Kalniņš.

Latvijas un Padomju Savienības miera līguma parakstīšana Rīgā 1920. gada 11. augustā. Pie galda piecēlušies (labā pusē) Latvijas miera delegācijas priekšsēdis J. Vesmanis, (kreisā) Padomju Savienības miera delegācijas priekšsēdis A. Joffe.

Attēla labā pusē − vienošanās raksts par kaŗa darbības izbeigšanu starp Latviju un Padomju Savienību 1920. gada 13. augustā pulksten 24.00. Pa kreisi − Latvijas un Padomju Savienības miera līguma paraksti ar zīmogiem, kam blakus (kreisā pusē) zelta spalva, ar kuŗu parakstīja līgumu. Šai līgumā Padomju Savienība bez ierunām atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un „labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem” atteicās no visām suverēnām tiesībām, kas Krievijai bija piederējušas uz Latvijas tautu un zemi, „kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuŗi še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz mūžīgiem laikiem”.

Noslēgusi miera līgumu ar Padomju Savienību, Latvijas valdība veltīja visu uzmanību, lai panāktu Sabiedroto Latvijas de jure atzīšanu. Šo grūto uzdevumu izcili veica Z. Meierovics. 1921. gada 26. janvāri Sabiedroto augstākā padome (Francija, Anglija, Itālija, Beļģija un Japāna) atzina Latviju de jure. Tai pašā dienā savus paziņojumus piesūtīja arī Somija un Polija. Sakarā ar šiem notikumiem galvaspilsētā Rīgā 27. janvārī notika svinīgas demonstrācijas. Attēlā − demonstranti dzied valsts himnu „Dievs svētī Latviju”.

Latvijas valsts pārstāvis jau bija aicināts uz 1919. gada 18. novembrī sanākošo Tautu Savienības konferenci, bet jauno valstu uzņemšanu Tautu Savienībā noraidīja ar lielu balsu vairākumu. Pēc Sabiedroto Latvijas de jure atzīšanas stāvoklis mainījās − Latviju uzņēma Tautu Savienībā 1921. gada 22. septembrī. − Attēlā Latvijas delegāti Tautu Savienības sēdēs 1921. gadā no 5. septembra līdz 6. oktobrim: (no kreisās) Latvijas sūtnis Parīzē O. Grosvalds, ārlietu ministra biedrs un delegācijas priekšsēdis V. Salnais, Latvijas sūtnis Itālijā Dr. M. Valters, Latvijas sūtniecības padomnieks Parīzē P. Sēja.

Kā viena no pēdējām valstīm Latviju de jure atzina ASV − 1922. gada 28. jūlijā. Šai sakarā Rīgā notika demonstrācijas. Attēlā − demonstranti pie Latvijas ārlietu ministrijas nama.

Jau pirms miera līguma parakstīšanas ar Padomju Savienību bija ievadītas sarunas par bēgļu atgriešanos Latvijā. Pēc mierlīguma spēkā stāšanās dzimtenē atgriezās ap 200 000 kaŗa laika bēgļu un 12 000 kaŗavīru − pa lielai daļai latvju strēlnieki. Attēlos redzami skati no bēgļu atgriešanās.

Pirmās Saeimas prezidijs: (no kreisās) priekšsēža biedri − A. Petrevics, A. Alberings, priekšsēdis Fr. Vesmanis, sekretāri − J. Vesmanis, Fr. Trasuns.

Par Latvijas valsts pirmo prezidentu Saeima ievēlēja Jāni Čaksti. − Attēlā pirmās Saeimas pirmā kopsēde.

Sienas uzraksti aiz Saeimas prezidija sēdekļa. Uzraksti ir Latvijas republikas Satversmes 1. un 2. pants.

Starp lieliem valstsvīriem, tālredzīgiem polītiķiem, neatlaidīgiem strādātājiem, ģeniāliem kaŗa vadoņiem, kas deva latviešu tautai katras tautas augstākas, pilnīgākās dzīves iespēju − savu neatkarīgu valsti, lai pieminam, nākotnē vērdamies, Kārli Ulmani un Zigfrīdu A. Meierovicu. Aleksandra Grīna rediģētajā „Pasaules vēsturē” (753.lapp.) par viņiem teikts: „Pagaidu valdība līdz Satversmes Sapulces sanākšanai bija pārveidojusies trīs reizes, bet ministru prezidenta krēslā un toreiz tik ļoti svarīgā ārlietu ministra amatā bija palikuši šais pārmaiņās tie paši valstsvīri − K. Ulmanis un Z. Meierovics, palikdami savās vietās arī pirmajā Satversmes Sapulcei atbildīgā vadībā. Tas liecina par lielo uzticību, ko toreiz baudīja tautas acīs abi toreizējie Latvijas valsts kuģa vadītāji. Viņi, protams, nav bijuši bez savām kļūdām, bet nekļūdās tikai tas, kuŗš neko nedara. Liktenis vien zina, vai kāds cits valsts vīru pāris būtu labāki pratis izvadīt jaunās republikas kuģi cauri visām vētrām un briesmām un ievadīt mierīgas dzīves ūdeņos.”

LAIKMETA LIECĪBAS

„Pirmās šķiras valstsvīrs, tālredzīgs polītiķis un ģeniāls diplomāts bija Zigfrīds Meierovics (6. II. 1887 - 22. VIII. 1925), kuŗš panāca Latvijas atzīšanu no Anglijas puses de facto vēl pirms Latvijas valsts oficiālas proklamēšanas. Viņa pūliņu augļi ir Latvijas de jure atzinums pēc beigtām cīņu gaitām; viņš bija starp jauno valšķu diplomātiem visdedzīgākais Baltijas savienības kaŗotājs; ar viņa ziņu regulētas Latvijas robežas; viņa vārdam palikusi laba atcere kaimiņvalstīs un Rietumeiropā. Agra un traģiska nāve viņu aizsauca tai brīdī, kad tas bija sasniedzis slavas kalngalus.”

A. Grīna red. „Pasaules vēsture”, 1931. gadā

„Latvijas ministru prezidents K. Ulmanis pieder pie tiem mūsu valsts vīriem, kas savu atbildīgo, daudz spēju, takta un enerģijas prasošo amatu izpildījis no Latvijas pirmās de facto tapšanas dienas. Tiklab Latvijas aizstāvēšanā uz āru, kā viņas iekšējās valsts dzīves veidošanā mūsu ministru prezidents pierādījis daudz pūļu, ticības Latvijas nākotnei, paļāvības mūsu pašu spēkiem. Viņa vadībā un viņam pašam dzīvi līdzstrādājot, tika organizēta 1919. gadā Latvijas atsvabināšana no lielniekiem, tāpat ministru prezidents K. Ulmanis izpildīja apsardzības ministra amatu, kad Latvijai pienācās likvidēt Bermonta uzbrukumu. Kad Latvijas valsts jaunā vēsture atcerēsies tos darbiniekus, kas savus labākos spēkus, skaidru tautas mīlestību un prašanu likuši Latvijas valsts organizēšanas darbā, tad starp šiem darbiniekiem vienā no pirmām vietām minēs ministru prezidenta K. Ulmaņa vārdu.”

„Ilustrēts Žurnāls”, 1921. gada martā