Jaunā Gaita Nr. 17, 1958. gadā

 

 

Jānis Jaunsudrabiņš, MANA DZĪVE, apg. "Ziemeļblāzma", 1957.g., 272 lpp.

 

Nav svarīgi, par ko raksta. Arī, kā raksta, ir sekundāra lieta. Svarīgākais ir tas bieži vārdos grūti tveŗamais "kaut kas", kas vibrē, kas jaužams aiz literārā darba - kāda personība, kāds gars, kāda sirds, doma, kāds pasaules skatījums. Tikai ar to var sākties māksla, viss pārējais - temati, valoda, stils - patiesībā ir tikai izteiksmes līdzekļi.

Jaunsudrabiņš ir viens no nedaudzajiem latviešu tagadnes rakstniekiem, kā darbi ir ar stingru personības zīmogu. Tāpēc arī Manā dzīvē, kas nepretendē būt mākslas darbs, kur autors ievadā piesaka, ka stāstīs neizpušķotu patiesību, ir vairāk mākslas vērtību nekā vienā otrā uzbūvētā gabalā, kuŗā rakstītājs "pacēlies pāri personīgajam". Nenoniecinot formas nozīmi, tāpēc gribas teikt: jo stingrāk personība apzīmogo darbu, jo lielāka varbūtība, ka tas būs ietekmīgāks arī mākslinieciskā ziņā.

Liela daļa no grāmatas spēka un pievilcības ir Jaunsudrabiņa patiesīgumā. Dzīvē, cilvēkā ir daudz pretešķību, cietuma, nežēlības. Tie ir vairāk vai mazāk sāpīgi punkti, reālitātes, kam diezgan grūti acīs skatīties. Visbiežāk tam mēģina kaut kā pārslīdēt pāri, neievērot. Jaunsudrabiņš no tā neizvairās. Par savu tēvu viņš raksta: "Mans tēvs ir apglabāts Galvānu kapos. Ne manai mātei, ne man nebija vaļas nodoties sentimentālai kapa kopšanai. Mēs dzīvojām diezgan tālu, Neretā. Kad es, uzaudzis, gribēju reiz redzēt to vietu, kur atdusas mans tēvs, kaps bija ieslīcis. Mēs pacilājām dažus smilgās iegāzušos krustus, tie sadrupa. Varbūt kāds no tiem bija mana tēva krusts, bet kuŗš?" - Autors stāsta par saskanīgo, laimīgo laulības dzīvi ar savu pirmo sievu. Ar viņu viņš vadījis savas dzīves skaistākās dienas. "Ja manos stāstos ir kaut cik tuvu pieiets dabas noslēpumainai dvēselei, tad vienīgā pateicība par to pienākas šim skaidrajam, nevainīgajam mīlas laikmetam." Autobiografijā viņš uzcēlis šai sievietei skaistu, gaišu pieminekli. Bet. Kolīdz viņa nomirusi, Jaunsudrabiņš pievēršas citai sievietei. - Šeit saduŗas cilvēka mīlestība, uzticība vienam ar dzīves nepielūdzamo likumību: viss paiet, mainās, arī dārgākais, tuvākais reiz paliek kaut kur aiz muguras. Nāk cits vietā, un ja tu mīli dzīvi, tev jāpieņem tas -. Neapiedams, nevairīdamies no šīs patiesības, Jaunsudrabiņš parāda sevi kā vitāla spēka pilnu dzīves apliecinātāju.

Ir drošāk un ērtāk teikt labu, runāt par patīkamām lietām. Nekas tā neveicina naidīgu nostāju kā nepatīkamas patiesības vārdā saukšana, negatīva kritika. To labi zinādams, par nesaskaņām ar savu otru sievu rakstīdams, Jaunsudrabiņš saka: "Pirms par to stāstu, būs vietā iebildums pret ļaužu parasto uzskatu, ka par mirušiem nedrīkst runāt sliktu. Bet vai neģēli var par labu pieminēt? Manās acis nelietis paliek nelietis, dzīvs vai nomiris." Viņš atļauj viņas negātīvo īpašību parādīšanai samērā daudz lappušu un kad viņa nomirusi, cieti pasaka: "Man tas tagad nozīmēja ne vairāk, ne mazāk kā tīri materiālu atvieglojumu ar alimentu izbeigšanos." - Šī konsekventā individuālas patiesības paušana (un ir jautājums, vai kāda cita, īsti objektīva patiesība cilvēkam vispār aizsniedzama) ir viena no raksturīgākām grāmatas iezīmēm, taisni šī neslēptā, cilvēcīgā subjektivitāte slēpj daudz ko no grāmatas krāsainības un vienreizīguma. Jaunsudrabiņam ir izteikti savēja pieeja lietām un parādībām. Tāpat par savu Vakareiropas ceļojumu viņš saka: "Kad nu raugu atcerēties, kas apceļotajās vietās, nerunājot par manām speciālām interesēm, mani būtu tā skāris, ka būtu vērts vēl šodien atcerēties, tad tur nav nekā." No Neapoles viņam visdzīvāk atmiņā palicis, ka kādā rītā prāvs zutis bēdzis no tirgus laukuma pa rensteli uz jūŗu ...

Jaunsudrabiņa cietais, lietišķais reālitātes skatījums jaucas ar siltu poēziju, bērnišķīgu gaišumu un sirsnību. Šie kontrasti viens otru pateicīgi pastiprina un izceļ, un katrā ziņā šai apstāklī balstās liela daļa no Jaunsudrabiņa rakstu svaiguma un nevienmuļības. Par māti stāstīdams, viņš saka: "Es neatceros neviena gadījuma, kad māte mani būtu nobučojusi. Mēs iztikām bez tā. Kad es viņai vaļas brīdī pieglaudos, viņa piespieda manu galvu sev cieši pie krūtīm, un mēs klusēdami sēdējām." Atcerēdamies bērnības vietas, Jaunsudrabiņš tās skata spožām, priecīgām bērna acīm: "Kādas te bija lielas, vecas ābeles! Un pagrabs sūnām apaugušu jumtu. Dzirnavu akmens istabas durvju priekšā ... " Vēlākos gados, par trimdas mājvietu stāstīdams, Jaunsudrabiņš ar siltu iejušanos un piederību zemes dzīvei raksta: "Tomēr mūsu dārziņš augšpus mājas liek gājējiem apstāties un papriecāties. Tur ir pirmām kārtām līdzās topošam baltērkšķu dzīvžogam rinda saulespuķu. Tad dobes ar dažādām saknēm un dārzājiem. Tad divas bumbieres un trīs plūmes. Bija arī divi firziķu koki... "

Jaunsudrabiņa stilam ietekmīga ir lielā vienkāršība pieejā un izteiksmē. 14. lpp. viņš raksta: "Mana māte astoņu gadu vecumā aizdota Spīgu Krajauckam. Tur viņa nokalpojusi līdz meitas gadiem, par ko algā saņēmusi dažus drēbes gabalus un vecu pūra lādi, plakanu vāku." Pāris teikumi; bet cik skaļi no šiem atturīgajiem vārdiem runā kāda kalpa bērna bērnības smagums. Grāmatas beigās autors raksta: "Galvenais, ko esmu gribējis vēl teikt, ir pateikts. Pēdējo, vispēdējo punktu kādreiz pieliks Dieva pirksts." Gribas šos vienkāršos teikumus pielīdzināt lielajām, vienkāršajām lietām dzīvē. Tie nepārsteidz, nežilbina, to vēstījums mums jau it kā zināms; bet tajos iemīt kaut kas no tā dziļā spēka un dzīvības, kas ir maizē un ūdenī.

Spēcīgs ir Jaunsudrabiņa tiešais, dzīvais lietu tvēriens, vienalga, vai tas zīmējas uz cilvēkiem, dabu, izjūtām. Pieminot kādu "brīnišķīgu makšķerēšanu", Jaunsudrabiņš saka, (tur bija) "Tāds klusums, ka saules paspīdēšana uz ūdens likās gandrīz kā troksnis." Un aprakstot savas dzīves biedres nāvi un izvadīšanu 1940. g. ziemā: "Vājajā kapličas apgaismojumā man likās, ka uz sakrustotajām rokām vizēja ledus kristalli."

Pieminama Jaunsudrabiņa gleznainība, kas nav ārišķīgs valodas rotājums, bet dziļi sakņojas viņa zemnieciskajā būtībā. Par romantisko, daudz apjūsmoto Kapri salu viņam ir savs pielīdzinājums: "... Kapri sala kas izslienas no jūŗas kā kupraina kazas mugura... " Un rakstot par vientulīgo trimdas dzīvi Vācijā un lēno iepazīšanos ar turienes ļaudīm, Jaunsudrabiņš saka: "Siltākas attiecības nodibinājās, satiekoties ar cilvēkiem no man līdzīgām profesijām. Mazpamazām tādi izlīda kā vēži no pakrastēm."

Jaunsudrabiņš, rakstnieks un gleznotājs būdams, autobiografijā nav daudz klāstījis savus aistētiskos mērķus, meklējumus, nav jautājumus par mākslu skaidrojis teorētiski. Bet lasot viņa dzīves stāstu (un viņa darbus), atklājam viņā divas īpašības, kas raksturīgas lieliem māksliniekiem. Vispirms, Jaunsudrabiņš ir pašpieticīgs, t. i. , neatkarīgs no sabiedrības, no pūļa, no svešiem uzskatiem. Viņš ir savs. Viņa dzīves un mākslas spēks sakņojas viņā pašā, viņa sirds vienreizīgumā, dabā, darbā, nedaudzos tuvos cilvēkos. To viņš labi zinājis un sabiedrībā balsta nav meklējis. Otrkārt, Jaunsudrabiņš apzinājies, cik nepieciešams, ar mākslu nodarbojoties, ir godīgums, uzticība zināmiem mākslas principiem. Rakstniekam jāsarga savu darbu patiesīgums un neatkarība no dažādiem ārpasaules spiedieniem; bet varbūt vēl lielāka kontrole jāievēro pašam pret sevi. Ir viegli ieslīdēt rakstīšanā aiz ieraduma vai financiālu apsvērumu dēļ, kad vairāk vai mazāk mechaniskā procesā autori nereti saraksta veselus sējumus, kas savā starpā ne ar ko neatšķiŗas, tāpat kā fabrikā ražotas mantas. Jaunsudrabiņš saka: "Atzīmējams, ka dienišķu maizi pa lielai daļai esmu nopelnījis ar tulkojumiem, visvairāk manis paša izvēlētiem, bet pie reizes arī pasūtinātiem. Turu to par godīgāku pelnīšanās veidu, nekā raudzīt ieraut sevi daudzrakstīšanā. Katram darbam zināmā mērā jānobriest un, ja to izvelk gaismā bez laika, tad tam ir trūkumi vai liekumi. "

Mazliet neskaidra grāmatā ir vieta, kas sedz Vācijas trimdas laika sākumu. Te autora dzīves ceļa līnija it kā satrūkst - viņš aizrāda, ka šo laiku jau aprakstījis citā grāmatā (Es stāstu... ). Protams, robs aizpildās tiem, kas šo grāmatu lasījuši. Tomēr Mana dzīve atsevišķi no tā cieš; liekas, ka būtu bijis vietā arī šo posmu īsā kopsavilkumā iezīmēt. Varbūt nebūtu kaitējis vienu otru ierastu, tuvu ģermanismu tomēr apmainīt pret latvisku vārdu (trepes, biķeris, ziņģēt, bodes zeļļi). Šur tur lieks raibums likās zvaigznīšu atdalījumi paragrafu starpā.

Par Jaunsudrabiņa Balto grāmatu kādreiz domāju, ka tai līdzība ar dabu: pie tās var atgriezties, no tās arvien nāk veldze. Nāk, un nāk, un nāk. - Arī Mana dzīve ir viena no tām dzīvajām grāmatām, ko, izlasītu, gribas zināt grāmatu plauktā, lai kādreiz tanī atkal varētu ieskatīties.

 

B