Jaunā Gaita nr. 170, decembris 1988
Raimonds Staprāns
ČETRAS DIENAS JŪNIJĀ
[Skat. arī Viktora Hausmaņa recenziju par lugas uzvedumu Rīgas pilī 1989. g.: JG174 - red.]
Darbojas:
- Kārlis Ulmanis, Latvijas valsts prezidents.
- Rudums, viņa privātsekretārs.
- Lūkins, prezidenta adjutants.
- Teicēja.
Darbība norit Rīgas pilī, prezidenta privātajā kabinetā. Darbības laiks: 1940. g. jūnijs. Prezidenta kabinets ir pieticīgi iekārtots. Labajā pusē vienkāršs rakstāmgalds, kreisajā - divi krēsli. Skatuves vidū divi pils logi. Starp logiem pie sienas valsts ģerbonis un zem tā Latgales dziesmu svētku plakāts.
Piezīme: Stundu pa stundai lugā attēlotie ārējie notikumi atbilst vēsturiskai patiesībai. Ulmaņa teksts lielāko tiesu sastāv no viņa domām un rīkojumiem, kas pierakstīti (bieži vārdu pa vārdam), kā tos atcerējušies viņa līdzgaitnieki. Rudums un Lūkins, kaut vēsturiski eksistējošas personas, darbojas vairāk kā rupori tām domām, idejām un problēmām, kas vijās ap Ulmaņa personību Latvijas pēdējās dienās. Vēsturiskas patiesības labad esmu mēģinājis raudzīties uz notikumiem ar tā laika acīm - esmu mēģinājis tos attēlot, kā tos toreiz redzēja šo notikumu līdzspēlētāji.
T e i c ē j a. (Sieviete, tērpusies vienkāršā, varbūt tumšā tērpā.) Vajadzēja četru dienu, lai nolikvidētu neatkarīgo Latvijas valsti. Tādēļ virsraksts: Četras dienas jūnijā.
Rietumos pilnā sparā rit vācu uzbrukums Francijai. Hitlera iekaŗotajā Polijas daļā žīdus mērdē Varšavas geto. Austrumpolijā tūkstošiem civilistu smok aizrežģotos preču vagonos ceļā uz Staļina vergu nometnēm Sibīrijā. Somija, zaudējusi daļu savas territorijas kaŗā ar Padomju Savienību, laiza cirstās brūces. Bet latvju tauta kā vienmēr grūtos, nenoteiktos laikos dzied un gatavojas lielajiem Latgales dziesmu svētkiem Daugavpilī.
Ir 1940. gada. 14. jūnijs. Pirmā diena iesākas divos pēc pusdienas.
1. aina
14. jūnijs 2os pēc pusdienas
(Prezidents raksta runu Latgales dziesmu svētkiem Daugavpilī. Starmetēju kūlis apgaismo dziesmu svētku plakātu. Ienāk Rudums.)
U l m a n i s. Es taisni Jūs meklēju. Esmu šeit izdarījis dažus uzmetumus svētku runai...
R u d u m s. Man Jums kas jāziņo...
U l m a n i s. Acumirkli, Rudum! Kā Jums izklausās šāda rinda: Es uzrunāju jūs pilnā cieņā un godbijībā, kā to pelna strādīga, enerģiska, svēta ideālisma, iedvesmota cilts, kas to jau redzami pierādījusi pēdējos gados, kas bijusi ilgas, senas vēstures nesēja un iznesēja, tautas garīgā spēka glabātāja un saglabātajā...
R u d u m s. Vai drīkstu Jūs pārtraukt, prezidenta kungs?
U l m a n i s. Es vēl neesmu pabeidzis... Un kā skan šis: Latgales līdumos lini jau poguļo. Latgales dvēseli ezeri spoguļo. Zilganie ezeri mūžību spīguļo...
R u d u m s. Atļaujiet iebilst prezidenta kungs, bet vai pēdējie teikumi neskan pārāk poētiski?
U l m a n i s. Ak, Rudum, Jūs neesat politiķis. Šādas rindas ir vajadzīgas, lai piešķirtu sarīkojumam svētsvinīgu noskaņu... Starp citu, vai esat rezervējis speciālo vagonu braucienam uz Daugavpili?
R u d u m s. Viss nokārtots, bet es domāju ka Jums vajadzētu zināt...
U l m a n i s. No Jūsu balss toņa nojaušu, ka nekas iepriecinošs.
R u d u m s. Bez ievadiem... Krievu iznīcinātāji bez jebkāda brīdinājuma nošāvuši igauņu pasažieru lidmašīnu. Ārlietu ministrija domā, ka tas varētu nozīmēt provokāciju, lai rastu ieganstu militārai akcijai.
U l m a n i s. Pret mums? Jūs visu redzat tikai tumšās krāsās. Iespējams, ka šī ir bijusi tikai pārskatīšanās.
R u d u m s. Tāda iespēja pastāv, bet tas vēl nav viss: Armijas štāba izlūkošanas daļa ziņo, ka pastiprinājusies militāra aktivitāte gar mūsu austrumu robežu. Noklausīšanās stacijas ziņo, ka pēc pārķertām krievu armijas daļu pavēlēm Staļins izvieto plašas motorizētas vienības Ludzas rajonā.
U l m a n i s. Es nedomāju, ka būtu jāpadodas pilnīgai panikai. Savos pamatos Staļins ir mums labvēlīgs. Viņš taču atbalstīja apvērsuma pārmaiņas. Un pēc sava rakstura, viņš vērtē mūsu valsti augstāk nekā neefektīgās rietumu demokrātijas.
R u d u m s. Šodien Pravdas pirmajā lapaspusē raksts: Lietuvas valdošo aprindu provokācija. Un konflikts par it kā divu padomju karavīru nolaupīšanu arī nav nokārtots.
U l m a n i s. Nu tāpēc jau Urbšis ir Maskavā...
R u d u m s. Krievi gatavojas, kaut es nezinu uz ko.
U l m a n i s. Esmu šo jautājumu vairākkārtīgi pārrunājis ar Munteru. Viņš aizstāv uzskatu, ka leiši sev paši ir sagādājuši diplomātiskas grūtības, bet ka Latviju tas nekādi neietekmēšot. Un es viņa vērtējumiem uzticos.
R u d u m s. Tā tad Jūsu padoms ir pagaidām nereaģēt... Tad ko lai es saku Bolšteinam, Berķim? Viņi abi prasa pēc instrukcijām.
U l m a n i s. Es nedomāju, ka mums pašlaik draud tiešs krievu iebrukums, bet lai apmierinātu Berķi, ļaujiet viņam izsludināt armijā pagaidu trauksmes stāvokli. Un pavēliet pārcelt uz robežu Latgales divīziju... Un tagad braucienam uz Daugavpili sakārtojiet manas rūtainās sporta drēbes - tās pašas, kuŗās es apmeklēju zvejniekus... Nu Jūs jau zināt - žokejcepuri... sporta svārkus...
R u d u m s. Vai Jums neliekas, ka tumšs, formāls uzvalks būtu piemērotāks?
U l m a n i s. Varbūt Zemgalē, bet ne Latgalē, kur daudz nabadzīgu zemnieku. Plātīšanās ar formālu greznību tikai iespēlētu mūs komūnistu propagandistu rokās, kādu tur nav trūkums...
(Telefons, atbild Rudums.) R u d u m s. Prezidenta sekretariāts, Rudums... Jā, es viņam ziņošu. Jā, tas ir ļoti nepatīkami...Jā, es ziņošu...
U l m a n i s. Vai atkal Berķis?
R u d u m s. Nē, admirālis Spāde. Viņš ziņo, ka novērota liela krievu flotes vienību kustība mūsu teritoriālajos ūdeņos. Arī divi preču kuģi ceļā uz Angliju dažus kilometrus ārpus Daugavgrīvas atgriezti atpakaļ. Rodas iespaids, ka krievi pret mums rīko netiešu blokādi. Arī - ka pēc bruņoto spēku apspriedes Lūkins Jums tūlīt ziņošot.
U l m a n i s. Šāda veida ziņojumi ir vēl nopietni jāpārbauda. Mūsu galvenais uzdevums ir šobrīd rūpēties, lai krievi netiktu veltīgi uztraukti un viņu līgumā paredzētās prasības apmierinātas.
R u d u m s. Es kādreiz vēlētos, kaut man būtu Jūsu miers un optimisms, bet man vienmēr kā slogs uz sirds gulstas sūtņa Bīlmaņa ziņojums.
U l m a n i s. Par Molotova - Rībentropa pakta slepeno klauzulu?
R u d u m s. Jā, par mūsu iekļaušanu Padomju ietekmes sfairā.
U l m a n i s. Man vēl šobrīd nav pilnīgi skaidrs, ko nozīmē izteiciens ietekmes sfairā. Bet kā arī tas būtu, tā ir tikai spekulācija, un es neliktu pārāk lielu svaru uz Bīlmani. Bez Cielēna viņš bija vienīgais sūtnis, kas atteicās mani apsveikt pēc 15. maija pārmaiņām. Viņš nekādā ziņā nav mūsu Latvijai draudzīgs, tādēļ viņa ziņojumiem jāpieiet ar vislielāko skepsi.
(Ienāk Lūkins.)
L ū k i n s. (Uz Ulmani.) Vai drīkstu ar Jums runāt vienatnē?
U l m a n i s. Atvainojiet mani uz bridi, Rudum. (Rudums iziet.)
L ū k i n s. Paldies. Es ceru, ka esat daudzmaz informēts par pašreizējo saspīlēto stāvokli?
U l m a n i s. Turieties pie lietas!
L ū k i n s. Atvainojos, bet šis ir kutelīgs jautājums. Tā kā Padomju bruņotie spēki ārējas blokādes ceļā mūs soli pa solim atgriež no ārpasaules, vairāki valdības locekļi ir griezušies pie manis ar ierosinājumu mēģināt Jūs pārliecināt atstāt Latviju, kamēr vēl tas iespējams...
U l m a n i s. To neizšķirs viņi, bet es!
L ū k i n s. Tiesa, bet viņu viedoklis ir, ka brīvībā Jūs ar savu autoritāti varētu paveikt vairāk kā jebkuŗš cits, lai cīnītos par neatkarības atgūšanu.
U l m a n i s. Neņemiet ļaunā, Lūkin, ka pārtraucu Jūs, bet mūsu neatkarība vēl nav zaudēta.
L ū k i n s. Prezidenta kungs! Tā kā Vācija nevēlas ņemt Jūs pretī...
U l m a n i s. Uz turieni Jūs mani ar varu nevarētu aizvilkt. Jūs taču zināt, cik es dziļi ienīstu Hitleru un viņa režīmu.
L ū k i n s. Tad vismaz pārdomājiet! Daugavā braukšanas gatavībā stāv zemūdene Spīdola; tāpat Spilvē vairākas kaŗa lidmašīnas. Vienā vai otrā ceļā Jūs varētu nogādāt uz Zviedriju...
U l m a n i s. Un tur sastapt vaigā Rudēvica kreisos elementus, kādus no sociāldemokrātiem? Un zviedru prese mums nekad nav bijusi draudzīga.
L ū k i n s. Tas būtu tikai solis tālākai iespējai tikt uz Ameriku. Jūs taču esat tur dzīvojis - pazīstat zemi, zināt valodu. No turienes Jūs varētu vadīt Latviju...
U l m a n i s. Jūs Amerikā neesat dzīvojis - es esmu! Tā ir zeme jauniem cilvēkiem. Lai izdzīvotu un iegūtu ievērību tur, vajadzīgi līdzekļi. Varat ticēt man -tur ir iespējas, bet nav sirdsmiera. Bez tam tā ir zeme ceļā uz chaosu...
L ū k i n s. Un šeit paliekot? Jūsu upuris būs veltīgs. Staļins Jūs izmantos saviem politiskajiem nolūkiem, un, kad Jūs vairs nebūsit viņam vajadzīgs, viņš Jūs aizmetīs, lai neteiktu vēl ko ļaunāku.
U l m a n i s. Jūs velti meklējat argumentus, lai mani pārliecinātu. Atstāt Latviju? Es to nedarīšu! Es nedošu nevienam iemesla teikt, ka Ulmanis bijis ar latviešu tautu tās labākajās dienās, bet pametis to visgrūtākajā likteņa stundā. Vai rīkojos pareizi vai nē, par to spriedis vēsture, bet es rīkojos tā, kā to pavēl mana sirdsapziņa. Domāju, ka palikšana Latvijā ir pēdējais pakalpojums, ko es tautai vēl varu izdarīt.
L ū k i n s. Kā daudzajās Višinska inscenētajās prāvās - viņi Jūs tiesās un tad nogalinās.
U l m a n i s. Mīļais Lūkin! Tā Latvija, kuŗai mēs kalpojam, vairs neatgriezīsies, bet tai, kuŗa nāks pēc visa, kas būs jāpārcieš, es vairs nebūšu vajadzīgs...
L ū k i n s. Bet, ja es Jūs vēlreiz lūgtu...
U l m a n i s. Šinī jautājumā tālāka runāšana ir velta! Es saku velta!
L ū k i n s. Saprotu. Bet tagad es nerunāšu par Jums... Daudzi - un ne tikai valdības aprindās vien - satriekti, ka Jūs esat devis rīkojumu vairs neizsniegt nevienam ārzemju pases. Un daudzi jūtas Staļina terrora apdraudēti.
U l m a n i s. Kas ir tie daudzi? Žurkas, kas bēg no grimstoša kuģa? Lai tikai radītu tautā paniku?
L ū k i n s. Piedodiet manu izlēcienu, bet vai Jūs patiesi esat gatavs uzņemties uz savas sirdsapziņas tūkstošiem cilvēku dzīvības?
U l m a n i s. Par savu sirdsapziņu atbildu es pats! (samierinoši) Jūs nesaprotat! Vācu okupācija draud ar tautas iznīcināšanu, bet zem krievu varas ies bojā vai tiks izsūtīti tikai atsevišķi cilvēki, kas bijuši izcilos amatos un ir pret viņiem. Nevajadzētu atkārtot to kļūdu, ko 17. gadā izdarīja krievu intelliģence, kas pameta savas vietas un domāja, ka līdz ar to sabruks visa dzīve... Mums jāpaļaujas tikai uz sevi vien. Anglija un Amerika tagad ir tālāk nekā vīrs uz mēness. Palieciet tādēļ savās vietās un izturiet... Un tagad mani gaida darbs. (Ulmanim aizejot ienāk Rudums.)
L ū k i n s. Mana vienīgā cerība ir, ka vismaz attiecībā uz ārzemju pasēm Jūs mēģināsit viņu ietekmēt.
R u d u m s. Neatkarīgi no mūsu personīgajiem uzskatiem, kā saka, Vadonis ir lēmis un tādēļ būtu nevalstiski viņam pretim runāt.
L ū k i n s. Vai apšaubāt manu lojalitāti?
R u d u m s. Neesat nu tik jūtīgs! Visu ko Vadonis grib ir, lai tie, kas saules dienās tika godināti, tagad nestu savus upurus... No manis, Lūkin, nekādu atbalstu negaidiet!
(Tumsa.)
T e i c ē j a. Jūnija vidū saule noriet tikai uz īsu bridi, lai uzlēktu atkal četros no rīta. Rīgas Jūrmalas rūdītākie vasarnieki peldas vēsajā rīta ūdeni, lai atspirdzinātos pirms brauciena uz darbu Rīgā. Ir skaists, agrs vasaras rīts - 15. jūnijs piecos no rīta.
2. aina
15. jūnijs 5os no rīta
(Puskrēsla. Zvana telefons. Pie telefona piestreipuļo Rudums.)
Rudums. (Klausulī) Bet ne jau piecos no rīta... Tik nopietni?... Jā, laidiet viņu tūlīt iekšā...
(Ienāk Lūkins.)
R u d u m s. Vai nevarējāt pagaidīt līdz astoņiem. Prezidents vakar aizgāja vēlu gulēt, prasīja kādu pulverīti... Ja nu Jūs te reiz esat...
L ū k i n s. No Kauņas nupat ziņoja, ka krievi tieši pirms pusnakts iesnieguši ultimātu ielaist savas kaŗaspēka daļas Lietuvā. Viņi pieprasa arī tūlītēju valdības maiņu.
R u d u m s. Un viņu iemesli?
L ū k i n s. Kā ziņo Smetona - no pirksta izzīsti sadomājumi.
R u d u m s. Un leiši?...
L ū k i n s. Prezidents Smetona domā, ka ultimātu nevar pieņemt. Kā saka, pat pele pretojas, ja uzbrūk tās alā... Divos no rīta sākas valdības sēde. Ultimāts jāpieņem līdz pusseptiņiem no rīta.
R u d u m s. Pēc pusotras stundas... Paldies Dievam, ka pagaidām mūs vēl atstāj mierā.
L ū k i n s. Taisni tāpēc es Jūs pamodināju... Pustrijos no rīta miglas aizsegā Padomju kaŗavīri uzbruka latviešu sardzei Masļenkos, to iznīcinot.
R u d u m s. Tas nu ir nopietni. Vai esat šīs ziņas pārbaudījis?
L ū k i n s. Vairākkārtīgi. Bet tas vēl nav viss: Padomju kaŗavīri arī iebruka robežsarga Krastiņa mājā. Piesteigušos palīgspēkus krievi sagūstīja un aizveda. Tāpat notika vienlaicīgs iebrukums Abrenes aizsargu štāba novietnē...
R u d u m s. Skaidra krievu provokācija, lai radītu iemeslu Latvijas militārai okupācijai.
L ū k i n s. Acīmredzami! Esmu jau sazinājies ar Munteru. Krievi ir pelnījuši visasāko protesta notu.
R u d u m s. Nedariet, tikai nedariet nekā pirms neesmu sazinājies ar prezidentu.
L ū k i n s. Latvijas Telegrāfa aģentūra jau sagatavo ziņojumu rīta avīzēm par mežonīgo slepkavību.
R u d u m s. Apturiet, apturiet visu pirms neesmu...
L ū k i n s. Bet rīta avīzēm jāiznāk pēc pāris stundām...
R u d u m s. Apturiet, es Jums saku! Tādas lietas izšķiŗ tikai Vadonis. Vai Jūs to saprotat?!
(Tumsa.)
T e i c ē j a. Krievu rakstnieks Dimitrijs Volkagonovs ievadā savai grāmatai Triumfs un traģēdija raksta: Cilvēki, kam pieder neierobežota vara un kuŗi nav pakļauti demokrātiskai kontrolei, pierod justies nemaldīgi... pārāki par pārējiem, pierod pie visatļautības, pārvērtē paši savas spējas un iespējas. Tādi cilvēki, dzīvodami citu cilvēku vidū, ir bezgala vientuļi...
Ir seši no rīta, un prezidents jau atrodas pie sava darba galda...
3. aina
15. jūnijs 6os no rīta
(Pie galda sēž Ulmanis brūnos salāpītos rīta svārkos, Rudums.)
R u d u m s. Nupat runāju ar Munteru. Ārlietu ministrijā klīst doma iesniegt protestu...
U l m a n i s. Klīst kas, kur... Nekādu protestu! Citādi mums izies tāpat kā leišiem.
R u d u m s. Bet ko lai es saku Letai, avīzēm?
U l m a n i s. Notušējiet! Sakiet, ka noticis kļūmīgs atgadījums ko izpētīs... Ka robežsargu komandieris Bolšteins ir jau ceļā, lai inspicētu incidenta vietu... Tik tālu nu tas... No leišiem nekādas ziņas?
R u d u m s. Ultimāts notek pēc pusstundas.
U l m a n i s. Mums atliek tikai gaidīt... Tā kā par vēlu iet atpakaļ gulēt... Vai vēl kādi ziņojumi, vēstules?
R u d u m s. Tikai tās no sūtņa Miķeļa Valtera Briselē. Parastās partejiski kritiskās piezīmes par Jūsu pieeju lietām.
U l m a n i s. Tas intelektuālis! Viņš nepazīst cilvēkus un galīgi nekā nezin par latvju tautas īstajām vajadzībām!
R u d u m s. Piekrītu! Bet viņš taču ir Jūsu draugs, partijas biedrs.
U l m a n i s. Kādreiz agrā jaunībā... Bet tad viņš biežāk un biežāk manā klātienē sāka izrādīt savu intelektuālo pārākumu, zināšanas... Dodiet man tikai kopsavilkumu.
R u d u m s. Kā jau agrāk, viņš ieteic atjaunot Latvijā demokrātiju, sasaucot 34. gadā suspendēto Saeimu... Arī vēl anulēt uzspiesto līgumu ar Padomju Savienību un ja nevar, tad vismaz ar to neplātīties.
U l m a n i s. Taisni kā es teicu - intelektuālu pārākumu! Viņš vienkārši nesaprot tagadējo stāvokli... Tagad tik nenoteiktā laikā nodarboties ar vecās kārtības atjaunošanu un jaunas satversmes pieņemšanu būtu dezertēšana no atbildības, ko esmu uzņēmies... To, Rudum, nepiemirstiet! Man ar šāda tipa cilvēkiem nācies saskarties jau kopš bērnības. Ziniet, man skolā ar matemātiku negāja tik viegli - vajadzēja palīdzības no tādiem kā viņš. Un zināt ko viņi teica, kad nācu par ministru prezidentu un vēlāk? (Pauze) Viņi teica: Kad tik nu atkal Kārlītim nesajūk rēķini.... Tas koda kaulā. Bet ticiet man - neviens no viņiem nekad nav izjutis latvju tautas pulsu tā kā es, savā sirdī... Demokrātija, parlamentāra iekārta ir latviešiem sveša doktrīna un formula...
R u d u m s. Te ir vēl viena viņa vēstule... Nē, es to labāk nelasīšu.
U l m a n i s. Jūs domājat, ka teiktais mani apvainos?
R u d u m s. Ja Jūs pavēlat... Viņš raksta, ka ar novēlošanos saņēmis Jūsu Jaungada sagaidīšanas uzņēmumu Virsnieka Klubā.
U l m a n i s. Kauna lieta! Es taču šo uzņēmumu izsūtīju visiem sūtņiem sen atpakaļ!
R u d u m s. Kā tas arī būtu, viņš raksta : Tu un citi viesi spožās zvaigznēs, dāmas greznos vakara tērpos. Es skatījos, man bija skumji. Es sev jautāju: Vai manam vecajam draugam vajadzīgs šajā Jaungada naktī aplikt spīdošas ķēdes, spožas zvaigznes, kas runā par prieku, par uzvaru, bet neliek sajust, ka pārdzīvojam pašlaik neprieku, lielas rūpes un...Vai gribat, lai lasu tālāk?
U l m a n i s. Pietiek! Nevarēdams atspēkot mani kā tautas gribas paudēju, viņš uzbrūk man personīgi. Ar savādu vadonības neizpratni viņš tikai kavē valsts darbu un šķeļ tautas vienību. Ja viņš nebūtu kādreiz bijis man draugs...
R u d u m s. Es Jums pilnīgi pievienojos: Arī manā uztverē Vadonis tautas uzskatos ir visas valsts personificējums, kā to tik labi ir izteicis Auškāps. Kas uzbrūk vadonim, tas uzbrūk mūsu valstij un ar to visai latviešu tautai... Vai gribat lai lieku viņu atcelt no sūtņa amata?
U l m a n i s. Pašreizējā saspriegtajā situācijā tas nebūtu pareizi, bet ja mēs visam šīm kādreiz tiksim pāri...
(Telefons.)
R u d u m s. (Atbild) Prezidenta sekretariāts, Rudums. Jā, es saprotu... Es ziņošu Vadonim.
U l m a n i s. Ziņas no Bolšteina?
R u d u m s. Nē, no Kauņas. Pēc vairāku stundu apspriedes, Lietuvas valdība pieņēmusi krievu ultimātu. Trijos pēc pusdienas Padomju kaŗaspēks pāries Lietuvas robežu. Vecā valdība ir atteikusies. (Pauze) Ko Jūs pavēlat mums darīt?
U l m a n i s. Nekā tāda, kas varētu uztraukt Padomju valdību un Staļinu. Ultimāts Lietuvai nebūt nenozīmē, ka viss jau zaudēts. Krievi, lai sevi pasargātu no varbūtēja vācu uzbrukuma, grib tikai ieņemt Pirmā pasaules kaŗa pozicijas. Latvijas stāvoklis ir citāds, jo mums nav robežu ar Vāciju. Lieciet, lai Berķis... Nē, pagaidiet! Pavēliet tikai Berķim izsludināt armijā trauksmes stāvokli un pagaidām vairāk nekā.
R u d u m s. Vairāk nekā?
U l m a n i s. Diskrēti, lai nesatrauktu tautu. Tas šoreiz viss, Rudum.
(Tumsa.)
T e i c ē j a. Ir silta, bezmākoņu vasaras pēcpusdiena. Pārpildīti vasarnieku vilcieni dodas uz Bulduriem, Majoriem... Visapkārt dzird priecīgas čalas gaidās uz nedēļas nogali pludmalē.
Daugavpilī savukārt pulcējas agrīnie koristi un svētku viesi. Visi apbrīno plašo Latgales keramikas skati un Vadonim domātos dekoratīvi iespaidīgos goda vārtus. Ir skaista, bezvēja 15. jūnija diena četros pēc pusdienas.
4. aina
15. jūnijs 4os pēc pusdienas
(Ulmanis staigā pa istabu ar papīra lapu rokā. Ienāk Rudums.)
R u d u m s. Atvainojiet, ka traucēju, bet krasta apsardzības daļas ziņo, ka no jūŗas puses Padomju blokāde ir pilnīga... Krievu zenītartilerija apšaudījusi igauņu pasažieru lidmašīnu ceļā uz Helsinkiem.
U l m a n i s. (Ignorē sacīto) Rudum, ko Jūs domājat par šādu teikumu: Spilgti šai rosībai un attīstībai ir šodien sarīkotie Latgales dziesmu svētki, kad, Daugavas krastā sveicienus nesdami, satiekas ar daugaviešiem vīri un sievas no Rēzeknes, Ludzas, Aglonas, Jersikas, lai stiprinātu un paplašinātu pamatus vienprātībai, saderībai, sadarbībai un tautas vienībai.
R u d u m s. (Uztraukts) Pretizlūkošanas daļa atšifrējusi krievu radio raidījumus par Padomju daļu ieiešanu Lietuvā. Visi mūsu vietējie radio aparāti ir ieslēgti Rīgas radio studijas viļņu garumā, gaidot mobilizācijas pavēli...
U l m a n i s. Rudum, nepārtrauciet mani! Es nekad lielu svaru neesmu licis uz šo cilvēku ziņojumiem... Kā Jums skan: Svētkos visa zeme ir kopā, bet svētkos tad mācījusies arī katrreiz, kad kas liels un cēls un svarīgs veicams, nāk un vienībā sarodas ir visi... Nu, ko Jūs par to sakāt...?
R u d u m s. (Negribīgi) Labi, kā vienmēr.
U l m a n i s. Nē, nu tā patiesi. Var iznākt, ka šī varētu būt mana pēdējā runa, kaut gan es neticu, ka Staļina interesēs būtu mūs iznīcināt.
R u d u m s. Jūsu svētku vilciens uz Daugavpili atiet tieši pēc stundas un piecpadsmit minūtēm. Vagons ir piekabināts, drēbes ir sakārtotas. Vai lai pavēlu šoferim nonest līdzņemamo bagāžu?
U l m a n i s. Laikam jau nebūs pareizi atstāt Rīgu tik neskaidrā situācijā. Paziņojiet Alfrēdam Bērziņam, lai viņš brauc manā vietā.
R u d u m s. Bērziņš brauks tā kā tā.
U l m a n i s. Ar mani nekonsultējoties?... Rudum, turiet tomēr mašīnu braukšanas gatavībā. Ja stāvoklis nostabilizēsies, brauksim rit no rīta tieši.
R u d u m s. Brauciens ar mašīnu pa zemes ceļiem prasītu apm. 4 stundas.
U l m a n i s. Nu redziet, mēs būsim tieši laikā uz svētku atklāšanu. Ja vien daudzmaz iespējams, es negribētu pievilt mūsu atbalstītājus un tautu.
R u d u m s. Bet Jums nebūs laika pirms uzstāšanās atpūsties un nomazgāties.
U l m a n i s. Drosmi, Rudum! Un, starp mums, kā saka Mardens: Rejošs suns ir tomēr labāks par guļošu lauvu. Tauta vienmēr prot novērtēt vadoni, kas saspriegtā situācijā ir ar to kopā.
R u d u m s. Ja jau reiz runājam par tautu... Fridrichsons no politiskās pārvaldes ziņo, ka pastiprinājusies komūnistu partijas aktivitāte - it sevišķi Latgalē.
U l m a n i s. Es nedomāju, ka vietējie 400 komūnisti ir faktors, kas varētu iespaidot mūsu drošību.
R u d u m s. Varbūt, ja nepieskaita to tūkstoti, kas sastāv jaunatnē. Bez tam avīzes Cīņa tirāža, neskatoties uz mūsu pūlēm, arvien palielinājās. Rodas iespaids, ka krievi no savām bāzēm veicina šī laikraksta izplatīšanu.
U l m a n i s. Šobrīd es par to neuztrauktos. Pēc Bērziņa personīgi slepenās informācijas vismaz 65% iedzīvotāju atbalsta mani un valdības politiku.
R u d u m s. Arī sociāldemokrāti esot nesen sapulcējušies uz slepenu apspriedi pie Paula Kalniņa: Ulpe, Menders, Bastjānis...
U l m a n i s. (Pārtrauc) Bastjānis! Bastjānis! (Ilgs klusums)... Jūs laikam pārsteidz mana reakcija?
R u d u m s. Atklāti sakot, es par to ne vienreiz vien esmu domājis.
U l m a n i s. Bet Jūs man neprasījāt...
R u d u m s. Piedodiet manu atklātību, bet pagātnē katru reizi, kad iejautājos par Jūsu personīgo dzīvi, Jūs man nogriezāt kā ar nazi, un tajās reizēs kaut kas tumšs pārlaidās pār Jūsu seju.
U l m a n i s. Mana personīgā dzīve pieder man! Es laikam neesmu Jūs pārliecinājis?
R u d u m s. Taču strādājot ar Jums diendienā... Vai kādreiz nebūtu dabīgi...
U l m a n i s. Labi! Es Jums došu tikai vienu mazu illustrāciju, kas spilgti parāda šī cilvēka nekrietnību.
R u d u m s. Tam droši vien kāds sakars ar to, ka viņš kā finanču ministrs - un manā prātā netaisni - Jūs apvainoja nelegālos darījumos.
U l m a n i s. Un lai glābtu dažus no saviem atbalstītājiem, es biju spiests viņam nolūgties. Bet to jau Jūs zināt. Taču ko Jūs nezināt ir, ka... Es nesaprotu, kāpēc es Jums to stāstu... Labi! Starp mums runājot, Latvijas pirmajos pastāvēšanas gados mēs, daži saeimas deputāti, bijām izbraukuši inspekcijas braucienā pa Latgali. Tā kā bija tveicīga vasaras diena, kāds ierunājās, ka būtu labi vienā no daudzajiem ezeriņiem izpeldēties. Izmeklējām vienu, kad atcerējāmies, ka nebijām paņēmuši līdzi peldu bikses. Vilcinājāmies, kamēr Bastjānis iesaucās: Nu tad, zēni, metīsimies iekšā pa pliko! Vienā mirklī visiem bija drēbes nost, un tie, baltiem dibeniem spīdot, sametās ūdenī... Es paliku viens, pilnā uzvalkā krastā stāvot. Pēc brīža pie manis piepeldēja Bastjānis un uzsauca: Nu, deputāt! Metiet taču arī savas bikses nost, lai mēs redzam, kas tur apakšā - izņemot tikai, ja Jums tur kas slēpjams!
R u d u m s. Cik rupji un nepieklājīgi!
U l m a n i s. Jā, rupji! Es stāvēju krastā, nosarcis līdz ausu galiem, kamēr citi, viss tas nekrietneņu bars smējās... Es biju kā sasalis. Es apgriezos un lēnā gaitā, smieklu pavadīts, gāju... gāju. Es taču nevarēju ļaut viņiem... Un tagad piemirstiet Bastjāni un atpakaļ pie lietas...
R u d u m s. Cik cietsirdīgi!
U l m a n i s. Tajā brīdī es nolēmu, ka es viņam kādreiz par to atkodīšos, par to apkaunojumu, ko viņš man sagādāja.
R u d u m s. Tagad es saprotu, kāpēc Jūs noliedzāt tieši viņam pēc atbrīvošanas no koncentrācijas nometnes pārstudēt universitātē.
U l m a n i s. (Pasmiedamies) Es viņu šantažēju arī mazliet citādā veidā - es viņam noliedzu apmeklēt operas pirmizrādes.
Nu, un tagad kad Jūs zināt vairāk nekā Jums būtu jāzina, atpakaļ pie runas... Kā Jums patīk: Latgale ir trešā zvaigzne Latvijas vainagā - jaunākā, skaistākā, spožākā zvaigzne...
(Telefons.)
R u d u m s. Sekretariāts... Jā, lai nāk iekšā...
(Ienāk Lūkins.)
L ū k i n s. No Lietuvas ziņo, ka krievu tanki iebrauc Kaunā.
U l m a n i s. Mums tagad jābūt divkārt uzmanīgiem, lai uz mata un bez kavēšanās izpildītu Staļina paredzētos noteikumus.
L ū k i n s. Lieta ir ļaunāka. Kā viens no ieganstiem krievu okupācijai esot tas, ka Lietuva noslēgusi slepenu militāru līgumu ar Latviju un Igauniju.
U l m a n i s. Jūs zināt, ka tie ir meli! Tūlīt stājieties sakaros ar Latvijas Telegrāfa aģentūru, lai tā šo apgalvojumu nekavējoties atsauc!
(Rudums aiziet.)
U l m a n i s. Vai Jums ir kādas ziņas, cik lieli krievu spēki piedalās šajā akcijā?
L ū k i n s. Noteiktu ziņu nav, bet pēc pārķertām pavēlēm pa radio - vairāki korpusi. Tā tad apmērām 200 000 vīru. Daļa no šiem spēkiem dodoties Latvijas robežas virzienā.
U l m a n i s. Tas nozīmē, ka mums pret krieviem atklājas jauna neaizsargāta, 500 km. gaŗa fronte.
L ū k i n s. 560 kilometru...
U l m a n i s. Vai esat informējis štābu?
L ū k i n s. Zemgales divīzija stāv kaujas gatavībā. Pulkvedis varbūtēja krievu uzbrukuma gadījumā pavēlējis, tumsai iestājoties, izvietot pa maziem labi nomaskotiem lidlaukiem kaŗa aviācijai eskadriļas.
U l m a n i s. Paldies par Jūsu izsmeļošo ziņojumu. (It kā atgriežas pie savas runas rediģēšanas. Lūkins paliek mīņājoties.) ... Vai Jums vēl kas ziņojams?
L ū k i n s. Prezidenta kungs! Vai atļausit personīgu novērojumu?
U l m a n i s. Ja tas attiecas uz lietu...
L ū k i n s. Esmu bijis ciešos sakaros ar armijas štābu, Berķi, kā arī atsevišķiem divīziju komandieŗiem. Ieroči, municija, kaujastērpi - viss nogādāts stratēģiski svarīgās vietās. Visi gatavojas pretoties. Morāle ir augsta!... (Pauze) Jelgavas kājnieku pulks ar savu iniciatīvu ieņēmis novērošanas pozīcijas...
U l m a n i s. Aizsardzības detaļas ir attiecīgo komandieŗu darīšana...
L ū k i n s. Atvainojiet, prezidenta kungs! Mūsu spēki ir gatavi aizstāvēt savu valsti, kaut arī visnelabvēlīgākajos apstākļos, lai tikai pasvītrotu tautas neatkarības gribu.
U l m a n i s. Es nesaprotu, ko Jūs ar to gribat teikt.
L ū k i n s. To, ka trūkst mobilizācijas pavēles no Jums!
U l m a n i s. Cik reižu man Jums jāsaka...!
L ū k i n s. Prezidenta kungs! Ja mēs sāktu tagad, triju dienu laikā mobilizācija būtu nodrošināta. Armijas vienības ir augstākās trauksmes gatavībā - tās gaida tikai mobilizācijas pavēli! Prezidenta kungs! Es armijas vārdā lūdzu: Dodiet mobilizācijas pavēli, kamēr vēl nav par vēlu!
U l m a n i s. Paldies par atklātību, bet saprotiet - ko par to domās Staļins? Mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai viņu neizaicinātu!
L ū k i n s. Bet prezidenta kungs! Ja mēs nerīkosimies tūlīt, rītu jau būs par vēlu.
U l m a n i s. Acumirkli! Es pazīstu armijas karstgalvjus. Daudzi no viņiem ir nestabili un nenosvērti cilvēki, kuŗiem nav nekādas jēgas par ārpolitiku. Bet valdība zina labāk: Kad krievi sasniegs Vācijas robežu, viņi būs apmierināti. Mums jāpatur sirdsmiers un jāmācās šis grūtais, nenoteiktais laiks izsēdēt.
L ū k i n s. Tātad mobilizācijas nebūs?
U l m a n i s. Pasakiet tiem, kas Jūs te sūtīja, ka valdības uzskats ir, ka mobilizācijas pagaidām nebūs.
L ū k i n s. Klausos, prezidenta kungs! (Sasit papēžus un aiziet.)
(Tumsa.)
Harija Gricēviča zīmējums 18. novembrim.
Četri Latvijas valsts idejas paudēji un īstenotāji trimdas plašākā laikraksta Laiks 1988. g. 16. novembra pirmās lappuses zīmējumā: Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Meierovics, Miķelis Valters un Jānis Čakste. No demokrātisko latviešu panteona šeit iztrūkst Pauls Kalniņš, bet Miķelis Valters beidzot pēc 45 gadiem ieiet trimdas latviešu varoņu plejādē.
T e i c ē j a. Trešā diena. Atkal saulaina un silta. Tauta no visas Latgales, arī citiem Latvijas novadiem pulcējas uz lielo kopkoŗu koncertu Daugavpilī. Ielas ir pilnas košos tautas tērpos tērptām sievietēm. Desiņu un skābu kāpostu stendus aplenc izsalkušu koristu bari, jo daudziem šī būs pēdējā iespēja iestiprināties pirms stāšanās uz lielo svētku koncerta tribīnes.
Ir sestdiena, 16. jūnijs, vienpadsmitos no rīta, un simt kilometru uz dienvidiem caur Lietuvu balti noputējušas krievu tanku kolonnas dodas Latvijas robežas virzienā.
5. aina
16. jūnijs 11os no rīta
(Pa prezidenta kabinetu staigā Lūkins. Pie galda sēž Rudums.)
L ū k i n s. Neskatoties uz visu iepriekš teikto, mobilizācijas daļas vadītājs Streips pieprasa tūlītēju mobilizācijas izsludināšanu. Es visu kaujas daļu virsnieku vārdā lūdzu Jūs atļaut man runāt ar prezidentu!
R u d u m s. Vai tad Jūs nebijāt klāt, kad šis jautājums vakar tika izšķirts?
L ū k i n s. Bet es Streipam devu savu virsnieka godavārdu ...
R u d u m s. Prezidents pavadīja sliktu nakti. Viņa sirdsdarbība arī nav no tām labākajām. Viņš iemiga tikai tā ap rītausmu, tādēļ es atsakos viņu pašlaik traucēt... Ja tas ir viss, ko gribat ziņot...
L ū k i n s. Es nezinu, vai tas Jūs interesēs, bet šorīt kāda Padomju zemūdene apšaudīja kārtējo somu satiksmes lidmašīnu ceļā uz Helsinkiem, bet netrāpīja. Arī Latgales divīzijas komandieris Bachs ziņo par lielu krievu kaŗaspēku vienību koncentrāciju tieši pie Latvijas robežas.
R u d u m s. Ja nekas drastiski nemainīsies, prezidents pēc stundas izbrauks uz dziesmu svētkiem. Esmu devis rīkojumu turēt viņa mašīnu braukšanas gatavībā.
L ū k i n s. Nerunājiet par svinēšanu, bet klausaitiesl (Uztraukti.) Munteram šorīt bijusi saruna ar mums draudzīgo vācu sūtni, Koci. Staļins jau informējis Vācijas valdību par gaidāmo krievu ultimātu Latvijai. Vācu armijas daļas, lai novērstu robežincidentus, atvilkušās uz Austrumprūsijas iekšieni. Ko Jūs vēl vairāk vēlaties?
R u d u m s. Personīgi es varu saprast Jūsu uztraukumu, bet prezidenta lēmums saistošs ari tiem, kas domā, ka viņu padoms nav ievērots.
L ū k i n s. Daugavpils kājnieku pulks uz savu iniciatīvu izvērties kaujas pozicijās. Arī citas kaŗaspēka daļas gatavojas aktīvai darbībai. Bet, Dieva dēļ, visi esam neziņā! Kā būtu, ja armija un tauta tiktu informēti par pašreizējo polītisko stāvokli!?
R u d u m s. Atļaujos Jums atgādināt, ka Vadonis sevi iemieso tautu un tautas gribu. Un Vadonis ir informēts.
L ū k i n s. Un mēs pārējie?
R u d u m s. Es šoreiz ignorēšu Jūsu sarkasmu. Saspīlējuma situācijās masās vienmēr uzpeld nestabili elementi, kas rada vispārēju paniku. Un panika ir beidzamais...
(Telefons.)
R u d u m s. Prezidenta sekretariāts, Rudums. (Skatītāji dzird telefona sarunu.) šeit runā Bērziņš. Ja nekas nemainīsies, gaidām prezidentu atklāt svētkus tieši piecos ... Nupat kā ari inspicēju kultūras skati. Sevišķi izceļas mājās darinātie audumi un keramikas izstrādājumi, ar ko Latgales meistari vienmēr bijuši slaveni. Rīkotāji patiešām pielikuši pūles, lai skate būtu iespaidīga. Aizsargu vienības un meitenes ar puķu groziem ir gatavas sveikt Vadoni. Un rīcības komiteja Vadonim par godu uzcēlusi tos skaistākos goda vārtus...
R u d u m s. Un noskaņojums tautā?
B ē r z i ņ š. Drūms, bet apvaldīts.
R u d u m s. Paldies, ministra kungs. Es par to ziņošu prezidentam. (Uzkaŗ klausuli un pagriežas pret Lūkinu.) Dzirdējāt, Lūkin, - drūms bet apvaldīts. Iedomājieties, kāda gan šajos tūkstošos neizceltos panika, ja viņi zinātu, kas patiesībā notiek...
L ū k i n s. Cilvēkiem būtu dota iespēja izšķirties.
R u d u m s. Izšķirties par ko?
L ū k i n s. Nu, ko darīt vai nedarīt.
R u d u m s. Tāpēc jau mums ir Vadonis. Viņš izšķiras, ko darīt vai nedarīt.
L ū k i n s. Tad ko lai es atbildu Streipam?
R u d u m s. Sakiet, ka prezidents gatavojas braucienam uz dziesmu svētkiem.
(Abi pieceļas. Zvana telefons. Rudums paceļ klausuli, klausās neatbildot, tad uzkar klausuli un stīvu skatu raugās uz Lūkinu.)
L ū k i n s. Bērziņš?
R u d u m s. Nē, Munters. Brīdinājums no sūtņa Kociņa Maskavā turēt gatavībā šifra nodaļas speciālistus, jo sekošot ļoti svarīga šifrēta telegramma.
L ū k i n s. Ultimāts?
R u d u m s. Nevajadzētu jau tūlīt iedomāties to ļaunāko. Varētu būt vienkārši slepens ziņojums par kaŗaspēka kustībām.
L ū k i n s. Un Jūs ticat tam, ko Jūs sakāt? ...
R u d u m s. Nav nekāda pamata padoties panikai. Pēc pāris stundām mēs zināsim.
L ū k i n s. Divas gaŗākās stundas manā mūžā...
R u d u m s. Es tagad iešu lejā un informēšu prezidentu.
L ū k i n s. Lejā .. kur?
R u d u m s. Nu lejā, pils pagalmā pie strūklakas.
L ū k i n s. Piedodiet manu ziņkārību, bet ko prezidents dara lejā, pagalmā pie strūklakas, kad šeit augšā izšķiras Latvijas valsts likteņi?
R u d u m s. Kā katru dienu ap šo laiku - baro zelta zivtiņas... Lai nomierinātu nervus, kā viņš saka... Nesakiet, ka Jūs to nezinājāt!
(Tumsa.)
T e i c ē j a. Ir pagājušas gandrīz trīs stundas. Daugavpilī agrīnie klausītāji sāk drūzmēties uz lielo koncertu, lai ieņemtu labākās vietas. Vietējā aizsargu rota spožās parādes uniformās maršē gan uz staciju, gan atpakaļ. Valda neziņa par prezidenta ierašanās laiku.
Rīgā, Ārlietu Ministrijā, - lai atšifrētu un pārrakstītu slepeno ziņojumu paiet vairāk kā divas stundas. Taču divos pēc pusdienas ziņojums ir uz prezidenta galda.
6. aina.
16. jūnijs, 2os pēc pusdienas.
R u d u m s. (Ar papīru trīcošās rokās.) Ziņojums no šifra nodaļas... Vai vēlaties dzirdēt vārdu pa vārdam?
U l m a n i s. Man jālasa pašam un jāpārdomā. Tagad tikai galvenos, svarīgos punktus.
R u d u m s. Ultimāta atbildes termiņš ir desmitos vakarā.
U l m a n i s. Par to uztrauksimies vēlāk.
R u d u m s. Nupat no Maskavas zvanīja Kociņš. Molotovs, pasniedzot ultimātu, piebildis ar cinisku smiekliņu: Vienalga, vai ultimātu pieņemsit vai ne, mūsu kaŗaspēks ir saņēmis pavēli pāriet Latvijas robežu.
U l m a n i s. Turieties pie lietas!
R u d u m s. īsi sakot, mums pārmet konspirāciju, kas kopīgi ar Lietuvu un Igauniju esot vērsta pret Padomju Savienību... Tālāk, Baltijas militārā savienība izdevusi žurnālu Revue Baltique, kas uzbrūkot Padomju Savienībai... Es taču ieskatījos pēdējā nummurā: tajā tāds slavinošs raksts veltīts krievu-baltiešu aliancei, ka kauns klausīties...
U l m a n i s. Nenovirzieties! Es gribu dzirdēt prasības!
R u d u m s. Kā leišiem... Sastādīt tādu valdību, kam Maskava var uzticēties. Nodrošināt Padomju kaŗaspēka brīvu ielaišanu Latvijas territorijā tādā skaitā, kas būtu pietiekams, lai nodrošinātu savstarpējā palīdzības pakta realizēšanu.
U l m a n i s. Tātad kaila okupācija!
R u d u m s. Ko esat nolēmuši darīt?
U l m a n i s. Kā jau teicu, man klusībā jāpārdomā un jāatrod izeja, bet vienu es varu teikt tūlīt: latvju tautai šis ultimāts nav pieņemams.
R u d u m s. Savā sirdī mēģināju sevi sagatavot šim triecienam, bet kad tas patiesi ir pienācis...
U l m a n i s. Šis nav tas īstais laiks nodoties personīgām izjūtām. Vispirms sagatavojiet mobilizācijas pavēli - tikai sagatavojiet. Tad sasauciet septiņos kabineta sēdi... Un piezvaniet Bērziņam.
R u d u m s. Ko lai es viņam saku?
U l m a n i s. Sacīt, ka stāvokļa apzīmējums ļauns ir par maz. Bet, ja gribam pasargāt zemi no panikas, mums nepieciešams pašiem saglabāt mieru.
R u d u m s. Vai vēlaties, lai atsaucu Jūsu uzrunu tautai?
U l m a n i s. Atsaukums šajā situācijā varētu būt par cēloni ļaunām baumām. Nokārtojiet tā, lai varu uzrunāt tautu no šejienes.
R u d u m s. Klausos! (Ceļas, lai ietu.)
U l m a n i s. Pagaidiet vēl... Stājieties sakaros ar Vācijas sūtni Fon Koci. Sakiet, ka esmu nolēmis pretoties ar ieročiem rokā. Mēģiniet uzzināt, vai Vācija šajā konfliktā paliktu neitrāla... arī, vai mums būtu cerības saņemt no Vācijas ieročus un beidzot, vai Vācija ļautu atkāpties armijai Vācijas territorijā.
R u d u m s. Prezidenta kungs! Starp mums un Vāciju jau stāv krievu armija!
U l m a n i s. Nefilozofējiet, bet dariet, kas jādara. Un pasauciet Lūkinu.
(Rudums aiziet. Ienāk Lūkins.)
L ū k i n s. Es lasīju kopiju...
U l m a n i s. Lūdzu ziņojiet par Padomju spēku stiprumu, kas stāv mums pretim.
L ū k i n s. Ziņas ir pretrunīgas, bet pēc konservatīviem vērtējumiem aiz mūsu austrumu robežas stāv kaujas gatavībā 16 padomju divīzijas.
U l m a n i s. Tas būtu apmēram 200 000 vīru.
L ū k i n s. Un pēc angļu ziņām viņus atbalsta 2000 lidmašīnas un apmēram 2500 tanki.
U l m a n i s. Un no Lietuvas puses?
L ū k i n s. Ir tikai aculiecinieku vērtējums. Pāri par 200 000 krievu... Kauņā vien saskaitīti pāri par 400 tankiem. Vairums no tiem dodoties Latvijas robežas virzienā...
U l m a n i s. Un mūsu aizstāvamās robežas garums?
L 0 k i n s. 860 kilometru.
U l m a n i s. Un krieviem pretim?
L ū k i n s. Jūs jau zināt... ap 30 000. Latgales frontē atsevišķas kājnieku daļas atbalsta 40 vecā tipa tanketes un viens prettanku lielgabals. Arī viena baterija ar 100 šāviņu devu.
U l m a n i s. Un dienvidus frontē pret Lietuvu?
L ū k i n s. Nu, viena divīzija - apm. 8000.
U l m a n i s. Bet mobilizācijas gadījumā...?
L ū k i n s. Man bail, ka varētu būt par vēlu: krieviem atliktu tikai sabumbot Pļaviņu, Gulbenes dzelzceļu mezglus un visa mobilizācijas kustība apstātos.
U l m a n i s. Tātad ja pareizi saprotu, no militārā viedokļa stāvoklis ir bezcerīgs.
L ū k i n s. Tā domā arī armijas štābs. Taču ir starpība starp nevarēšanu gūt panākumus un nevarēšanu pretoties.
U l m a n i s. Un Jūsu domas ir, ka mēs varētu pretoties?
L ū k i n s. Palaižot gaŗām tanku masas, pret kuŗām mums nav nekādu ieroču, mēs varētu no mežiem uzbrukt sekojošiem kājniekiem.
U l m a n i s. Bet cik ilgi?
L ū k i n s. Kamēr izsīkst municija. Cīņa būtu asiņaina un īsa.
U l m a n i s. Un ar to būtu iegūts kas?
L ū k i n s. Būtu aizstāvēts latviešu tautas un armijas gods. Prezidenta kungs, Jūs pats teicāt: Labāk ir kājās stāvot mirt, nekā uz ceļiem dzīvot.
U l m a n i s. Tā es pats savā sirdī vienmēr esmu juties, bet šinī gadījuma man ir atbildība par visu tautu... Ja tikai mēs būtu saņēmuši ieročus, atbalstu no ārpasaules... Anglijas... Francijas...
L ū k i n s. Atliek tikai Vācija. Ja viņi dotu mums municiju, vieglos prettanku ieročus, mēs varētu ar kauju atkāpties...izlauzties līdz Vācijai un tad ļauties internēties.
U l m a n i s. Es ienīstu Hitleru!
L ū k i n s. Cik ari nepieņemami tas neliktos, es cita ceļa neredzu.
U l m a n i s. Un kas notiktu ar kaŗavīriem, viņu ģimenēm?
L ū k i n s. Kas to lai zina. Staļins var būt ļoti atriebīgs pret tiem, kas viņam pretojas. Es, līdzīgi Jums, esmu lasījis sūtņa Kociņa ziņojumu par miljoniem kolektivizācijas gaitā iznīcinātiem ukraiņiem, kā arī Višinska ķenguru tiesām, bet, neskatoties uz visu to, mēs nevaram neņemt vērā, kā mūsu rīcība izskatīsies vēstures priekšā.
Ulmanis. Jūs atkal meklējat atrisinājumu apmierinot savu pašlepnumu. Todarija poļi - viņi pretojās. Un kas notika? Pēc nepārbaudītiem vērtējumiem ap 300 000 aizveda Padomju gūstā. Deportēto civiliedzīvotāju skaitu vērtē vairāk par miljonu.
L ū k i n s. Ar ko Jūs gribat teikt, ka ja ari mobilizācija izdotos, ap 150 000 mūsu kaŗavīru aizvestu uz Padomju koncentrācijas nometnēm? Un latviešu virsnieku liktenis būtu līdzīgs poļu virsnieku liktenim?
U l m a n i s. Tam droši vien sekotu civiliedzīvotāju apcietināšanas, deportācijas, apšaušanas. Cietīs vismaz 200 000 latviešu ģimeņu. Latvija varbūt zaudētu visus spēka gados esošos vīriešus... Bet, ja tikai mums būtu kur atkāpties...
(Ienāk Rudums.)
R u d u m s. (Pārtrauc Ulmani.) Piedodiet, ka pārtraucu, bet man jāziņo...
U l m a n i s. Vai runājāt ar Fon Koci?
R u d u m s. Šorīt ar viņu runājis Munters. Vācu valdība pavēlējusi viņam neielaisties nekādās darīšanās ar latviešu valstsvīriem.
U l m a n i s. Bet azīla, patvēruma tiesības...?
R u d u m s. Dots rīkojums neizsniegt vīzas nevienam politiskam bēglim.
U l m a n i s. Un armija...?
R u d u m s. Atkāpjošās armijas daļas tiks apturētas pie robežas un atgrieztas atpakaļ.
U l m a n i s. Tātad atliek tikai Baltijas jūŗa...
R u d u m s. Vai padoties...
U l m a n i s. Man personīgi tas ir liels sitiens. Es tagad gribu būt viens, lai visu pārdomātu - līdz pieciem, kad uzrunāšu tautu.
L ū k i n s. Un Jūsu lēmums armijai?
U l m a n i s. Tas pats - pagaidām nogaidīt. (Ulmanis aiziet.)
L ū k i n s. (Vilcinājās.) Es tagad iešu un ziņošu galvenajam štābam, tikai nezinu ko...
R u d u m s. No Jūsu balss toņa es nomanu, ka neesat apmierināts ar prezidenta lēmuma.
L ū k i n s. Jā, galu galā viss mans mūžs ir bijis veltīts armijai. Mūsu ekonomisko iespēju robežās esam mēģinājuši darīt to labāko un tagad, kad mums jāpierāda...
R u d u m s. Runājiet, runājiet! Labprāt dzirdētu Jūsu personīgās domas.
L ū k i n s. Armijas cilvēkiem neviens neprasa viņu personīgās domas.
R u d u m s. Pretēji caurmēra militāristiem, Jūs esat cilvēks ar garīgām interesēm...
L ū k i n s. Es nezinu, vai uzņemt to kā komplimentu...? Jā! Esmu studējis vēsturi... Klausieties! Visā pasaules vēsturē mēs atradīsim retus gadījumus, kad kādas neatkarīgas valsts valdība bez cīņas padodas ienaidniekam, kas grib iznīcināt tās neatkarību. Lai kāds ir uzbrucēja pārspēks, apdraudētā nācija, valdnieku vadīta, kaujas līdz galam, lai aizstāvētu savu brīvību. Asinis liet par apdraudēto tēvzemi ir patriotisma dzelzs likumība.
R u d u m s. Jūs esat romantiķis, Lūkin!
L ū k i n s. Mazā Somija nekapitulēja, bet uzdrošinājās iet kaŗā bez izredzēm uzvarēt. To pašu nesen darīja Haile Selasi pret fašistiem Āfrikā un mūsu zemgaļu Viesturs tālā pagātnē.
Rudums. Vēsture ir skaista, bet labs padoms tagad būtu daudz noderīgāks. Tad kāds ir Jūsu ieteikums?
L ū k i n s. Es cīnītos, un tad pēc zaudētas kaujas atkāptos, laivā pārbrauktu uz Zviedriju, Somiju, lai tur lūgtu pasaules tautām palīdzību pret iebrucēju... Bet tās ir tikai manas personīgās domas. Katram latvietim būtu jādod tiesības izšķirties pašam par savu likteni.
R u d u m s. Esmu pārsteigts! Pēc visiem šiem gadiem Jūs vēl neesat ticis vaļā no partijas laiku demokrātisko ideju atliekām!
L ū k i n s. Nav tiesa! Es piedalījos 15. maija apvērsumā, jo ticēju, ka tāds ir nepieciešams, bet pēc tam... Mums vajadzēja decentralizēt armiju, veidojot to uz partizānu cīņas pamatiem. Mēs, protams, neuzvarētu, bet ienaidnieks, vai nu vācieši vai krievi, varbūt divreiz apdomātos, pirms sāktu...
R u d u m s. Jūs patiešām nopietni ticat pretošanās iespējai.
L ū k i n s. Vismaz simboliski! Ja mēs nebūtu pretojušies, asinis lējuši 1918. gadā, mēs nekad nebūtu iekarojuši neatkarību!
R u d u m s. Bet tagad ir citi apstākļi...
L ū k i n s. Tiesa! Bet princips paliek tas pats! Ar asinīm latvieši izkaroja savu nacionālo brīvību, ar asinīm tā bija aizstāvama.
R u d u m s. Ar patriotiskām frāzēm vien mēs Latviju neaizstāvēsim.
L ū k i n s. Laikam jau ne... Varbūt esmu emociju pārņemts... Bet esmu audzināts ētikas garā, ka nepretošanās ļaunumam ir ļaunuma akceptēšana.
R u d u m s. Pat ja tas saistīts ar nejēdzīgiem, veltīgiem cilvēku upuŗiem?
L ū k i n s. Jā, godīgi runājot, es patiešām nezinu...
R u d u m s. Cik bēdīgi - Jūs nezināt! Nu tāpēc jau mums ir Vadonis, kas zin!
(Tumsa.)
T e i c ē j a. Svētdien, 5 minūtes pirms pieciem. Dziesmu svētku kopkoris jau ieņēmis vietu uz paaugstinājuma. Pēcpusdienas saulē virmo košie tautas tērpi. Kad tiek paziņots, ka prezidents nav ieradies, bet ka viņš toties uzrunās tautu pa radio, čuksti pāršalc kā koristus, tā klausītājus. - Ir 16. jūnijs, gandrīz pieci pēc pusdienas, un 30 kilometrus uz austrumiem 400 Padomju tanki gaida kaujas pavēli.
7. aina
16. jūnijs, 5 minūtes pirms pieciem pēc pusdienas
(Pie galda sēž Rudums, runā pa telefonu. Ienāk Ulmanis.)
R u d u m s. Jūs izskatāties noguris. Vai vēlaties, lai pasūtu tasi kafijas?
U l m a n i s. Staļina ultimāts satrieca mani vairāk nekā es to biju sagaidījis. Tajā taču nebija neviena vārda patiesības.
R u d u m s. Ministri ir apzināti - būs visi, izņemot Birznieku un Bērziņu, kuŗi ir Daugavpilī...
U l m a n i s. Atlaidies, es, kā vienmēr, atšķiru amerikāņa Ovena Mardena grāmatu Kā lauzties uz augšu . Lasot viņu, es iemācījos, ka talants ir svarīgs, bet tas neatsveŗ neatlaidību. Un šī atziņa ir man daudz palīdzējusi manās politiskajās gaitās. Bet šodien pirmo reizi tajā nevarēju atrast nekā tāda, kas palīdzētu man rast atrisinājumu pašreizējai situācijai.
R u d u m s. (It kā ignorē Ulmaņa teikto.) Atbilde ultimātam notek astoņos vakarā.
U l m a n i s. Un tad manu uzmanību saistīja Mardena aprakstītais incidents ar Cēzaru, kas pirms kaujas Anglijā no laivas ārā kāpjot, netīšām paklupis. Taču zinādams, ka māņticīgo kareivju acīs šāds atgadījums simbolizē sakāvi, viņš, pie zemes esot, sagrāba sauju smilšu un uzsvieda to gaisā, kas savukārt atkal bija tā laika uzvaras žests... Es ceru, Rudum, ka saprotat šī piemēra dziļāko jēgu: Vadoņa uzdevums taču ir laikam sakāvi pārvērst uzvarā...
R u d u m s. Un Jūs esat nolēmis...
U l m a n i s. Jūs zināt, ko es sirdī domāju. Bet politikā prātam vienmēr jāvalda pār jūtām, sevišķi tagad... Ticiet man, ja man būtu tikai 1% cerību, ka pretošanās krieviem varētu nākt mūsu tautai par labu, es to nekavējoši darītu. Bet man pat šī viena procenta nav. Par to ir runāts, pie tā ir strādāts ļoti daudz; darīts viss iespējamais un neiespējamais, bet viss velti... Anglija, Francija mūs atstāja savam liktenim. Vācija atteicās palīdzēt jau agrāk. Francijas un Polijas nav! No kurienes varam gaidīt sev palīdzību - no kurienes?!
R u d u m s. Tā tad Jūs jau esat izšķīries?
U l m a n i s. To izšķirs ministru kabinets. Kā viņi nolems - tā notiks.
R u d u m s. Viņi par privilēģiju kalpot latviešu tautai ir Jums daudz pateicības parādā. Jūs esat viņu Vadonis. Bez Jums viņi nav nekas - nulles.
U l m a n i s. Un šī apziņa kā slogs mani nospiež... Rudum, ko Jūs darītu manā vietā? Esmu gatavs Jūs uzklausīt.
R u d u m s. Vai atļausit būt man personīgam?
U l m a n i s. Mēs taču tik ilgi esam bijuši kopā dienās baltās, nebaltās...
R u d u m s. Jums taisnība. Citā gadījumā es to nekad neuzdrošinātos teikt... Pretēji citiem es vienmēr redzu, ka katrai lietai ir vismaz divas puses, bieži pat vairākas. Un jo es vairāk iedziļinos kādā problēmā, jo es skaidrāk redzu, ka bieži taisnība ir abām pusēm atkarībā, no kuŗa viedokļa Jūs raugāties... Un ka visa pasaule ir ierauta šajā nejēdzībā tikai tādēļ, ka rīkojas tie, kas redz tikai vienu pusi...
U l m a n i s. (Pārtrauc Rudumu.) Rudum, mums tagad nav laika intellektuālām pārrunām.
R u d u m s. (Izsists no domu gājiena.) Jums laikam taisnība - nav laika. Bet tieši tāpēc esmu tikai sekretārs, un Jūs esat mans vadonis. Kā Jūs pats kādā runā teicāt: Vadonis izlemj. Un visi lēmumi saistoši tad visiem, arī tiem kas domā, ka viņu padoms nav ievērots. Ja nu reiz lēmums ir taisīts, tad jābeidzas pretī runāšanai un darīšanai...
U l m a n i s. Sakiet tikai vienu - kaŗot vai ne?!
R u d u m s. Prezidenta kungs! Ja es atbildētu uz Jūsu jautājumu, es riskētu ar to ietekmēt Jūsu galīgo lēmumu. Un tā ir atbildība, ko neesmu gatavs uzņemties.
U l m a n i s. Kaŗot vai ne?!
R u d u m s. Pulkstens ir jau pieci. Tauta Daugavpilī gaida Jūsu uzrunu.
(Ulmanis pieiet pie iepriekš uzstādīta mikrofona un runā.)
Ļoti godātie svētku dalībnieki, viesi, rīkotāji. Starptautisko notikumu straujums šajā nedēļā ir pārsniedzis visu, ko mēs līdz šim bijām piedzīvojuši. Šāds stāvoklis prasa manu klātbūtni Rīgā, un es ceru, ka jūs visi to sapratīsit. Man patiesi žēl, ka nevaru piedalīties lielajos Latgales svētkos un būt ar jums kopā jūsu priekā un sajūsmā... Daugavpils ir Daugavas sargs, un Latgale tieši robežo ar mūsu lielo austrumu kaimiņu, ar kuŗu mūs saista ārkārtīgi svarīgas kopīgas intereses. Tas zīmējas uz mūsu un Padomju savienības drošību un prasa pirmā kārtā savstarpēju uzticību. Pie tās jāstrādā mums visiem, tiklab valdībai, kā ari iedzīvotājiem... Ir taisnība teicienam, ka uz dziesmu spārniem sirds steidz pie sirds...
(Runa nogrimst pūļu čalās, saucienos: Sveiks vadoni, sveiks! Latvju tauta sveic savu vadoni utt.... Urrā, urrā! Suminājumiem apklustot, skatuves otrā pusē dzird runājam Rudumu un Lūkinu.)
L ū k i n s. Pēc pēdējām ziņām krievi pāriešot pār robežu trijos naktī. Vajadzētu palūgt Munteram, lai viņš lūdz atlikt ienākšanu līdz desmitiem no rīta. Tautai, nekā nezinot, varētu tumsā rasties šādi tādi incidenti.
R u d u m s. To nolems šīvakara kabineta sēdē.
L ū k i n s. Vajadzētu arī noorganizēt armijas pārstāvju delegāciju, kas Padomju kaŗaspēku pie robežas sagaidītu un novadītu viņus uz paredzētajām apmešanās vietām.
R u d u m s. Kociņš ziņo, ka ģenerālis Pavlovs viņam draudējis, ka ja gadījumā ultimāts tikšot noraidīts, viņš ar 1000 lidmašīnām bez kavēšanās nobumbošot visas mūsu lielākās pilsētas.
(Ruduma balsi pārkliedz pūļa suminājumi. Tiem apklustot, atkal dzird Ulmaņa balsi mikrofonā.)
Patriotisms, ticība un paļāvība pat iedomājami neiespējamo padarīs par iespējamu, nesasniedzamo par sasniedzamo. Un tad nu paturot un izkopjot visu labo, kas jau agrāk bijis padarīts, bet strauji tālāk strādājot, šajos nedaudzajos gados Latgales pūles ir nesušas zelta augļus. Par to pateicoties un izlūdzoties sekmes un panākumus nākotnē, atklājot Latgales dziesmu svētkus, no sirds lai atskan: Dievs svētī Latviju...
(Tumsa.)
T e i c ē j a. Ceturtā un pēdējā diena ir atkal neparasti skaista un saulaina. Pa ceļiem Rīgas virzienā dārdēdamas un klabēdamas, kāpurķēdēm žvadzot, velkas Padomju tanku kolonnas, bet pilsēta slīgst vasaras ziedos.
Tikai ap pusdienas laiku parādās avīze, un cilvēki šokēti lasa tur iespiesto Padomju ultimātu Latvijas valdībai. Pusčukstus no mutes uz muti klīst visādas baumas, un ziņkārīgo bari salasās ielu krustojumos. Un Daugavpilī, krievu tankistiem izbrīnā vērojot, strādnieki nojauc un krauj smagajā mašīnā Vadoņa sveikšanai domātos goda vārtus.
Ir 17. jūnijs pusvienos pēc pusdienas, un Rīgas pilī tikko beigusies valdības sēde.
8. aina
17. jūnijs, pusvienos pēc pusdienas
( Beigusies valdības sēde. Troksnis cilvēkiem aizejot. Kabinetā, sviedrus slaucīdami, ienāk Ulmanis, Rudums.)
R u d u m s. Jūs turējāties varonīgi, it sevišķi, kad pieņēmāt valdības demisiju.
U l m a n i s. Mūs izstrīpot no dzīves krievi tomēr nevarēs. Mazas, ļoti mazas cerības man tomēr vēl ir. Tās dibinās uz Staļina prasību, lai valdība atkāpjas, bet prezidents lai paliek savā amatā.
R u d u m s. Vai balstiet to uz šīrīta sarunu ar Padomju sūtni?
U l m a n i s. Kas attiecas uz ultimātu, viņi tur sūtniecībā bija tikpat pārsteigti kā mēs... Vismaz par tādiem izlikās. Sekretārs Vetrovs mani nomierināja, ka pēc viņa domām mēs ar Munteru laikam drīkstēšot palikt savos amatos... Viņš arī apliecināja, ka Padomju armija nekādi neiejaukšoties mūsu iekšējās lietās.
R u d u m s. Vetrovs gan ir čekas aģents, taču kā tas arī būtu, laba zīme ir jā, ka - kā ziņo Politiskā Pārvalde - vietējie komūnisti nav nekā iepriekš zinājuši par gaidāmajiem notikumiem.
U l m a n i s. Fakts, ka Staļins ar vietējiem komūnistiem nav rēķinājies, nozīmē, ka viņš laikam atstās mūs mierā. Sliktākā gadījumā piešķirs autonomiju līdzīgi Mongolijai.
(Caur atvērto logu dzird pārlidojošu lidmašīnu motoru rūkoņu.)
R u d u m s. Tās iznicinātāju Rata eskadriļas.
(Ienāk Lūkins.)
L ū k i n s. Vai dzirdējāt?
U l m a n i s. Ziņas no robežas?
L ū k i n s. Vispirms man jāziņo Jums kas nepatīkams: pēc nepārbaudītām ziņām Vidzemes divīzijas komandieŗa palīgs Ezeriņš pavēlējis sev padotām vienībām sākt cīņu pret ienākošo Padomju kaŗaspēku.
U l m a n i s. šī nav pirmā reize, kad šis kreisi noskaņotais virsnieks sagādā mums galvas sāpes. Man jau sen vajadzēja viņu atstādināt!
L ū k i n s. Berķis jau to ir izdarījis, noliekot Ezeriņu mājas arestā.
U l m a n i s. Pareizi darīts! Mēs nevaram pieļaut, ka Staļins mūs varētu apvainot militārā provokācijā.
L ū k i n s. Bet tagad vēl viena satriecoša ziņa: Ģenerālis Ūdentiņš sagaidījis Padomju tanku vienības pie Lietuvas robežas, piedāvādamies palīdzēt tās izvietot. Tanku komandieris atteicies, jo viņam esot kaujas pavēle ieņemt svarīgākos Rīgas centra punktus.
U l m a n i s. Ūdentiņš nekad nav bijis labs diplomāts.
L ū k i n s. Piedodiet, bet tas nav mana ziņojuma nolūks. Kamēr viņš sarunājies, pāris viņa virsnieki uzmetuši acis komandieŗa kartei. Tā iespiesta pagājušā rudenī, un tajā Baltijas valstis jau atzīmētas kā Padomju republikas.
U l m a n i s. Uztraukumā un steigā acis bieži viļ. Staļins taču Kociņam zvērējis, ka neiejauksies mūsu iekšējās lietās.
L ū k i n s. Bet viņi pastāv, ka...
U l m a n i s. Savā prātā es vēl joprojām nevaru pieņemt, ka tik liela valsts kā Krievija lauzīs visas pasaules priekšā parakstīto līgumu par mūsu suverenitātes respektēšanu. Pārbaudiet vēlreiz un tad ziņojiet!
R u d u m s. (Pie telefona.) Mums ziņo, ka pirmās krievu vienības jau sasniegušas Jelgavu.
L ū k i n s. Tas nozīmē, ka pēc stundas jau viņi būs Rīgā.
U l m a n i s. (Uz Lūkinu.) Dodiet rīkojumu iekšlietu ministram izsludināt aplenkuma stāvokli un pastiprināt policijas patruļas ar armijas daļām. Atgādiniet lieku reizi Berķim, ka krievu tagadējās prasības var atstāt mūsu nenosvērtākajā pilsoņu daļā nospiedošu iespaidu un var iznīcināt pat ticību uz valsts nākotni. Pārlieciniet viņu, ka nav pamata pārspīlēt lietu būtību un zaudēt paļāvību.
L ū k i n s. Klausos, prezidenta kungs! (Aiziet.)
R u d u m s. Un tagad?
U l m a n i s. Sasauciet valdības sēdi 9.30 vakarā.
R u d u m s. Un vēl...? Ja atļausit - dziļi sirdī man nav ticības Staļina solījumiem.
U l m a n i s. Mums jātic, jo citas izejas mums nav. Un kaut arī bez zilām acīm cauri netiksim, mums jātic, ka viss labi beigsies... Ja tikai mums būtu kāda skaidrība par to, kas notiek.
(Tumsa)
T e i c ē j a. Savā atmiņu krājumā valstsvīrs un rakstnieks Fēlikss Cielēns raksta: Varens un spožs bija neatkarīgās Latvijas sākums. Neizsakāmi bēdīgs ir tās gals. Par to vēstures priekšā atbildību NENES mūsu tauta, jo tai bija laupīta iespēja pašai izpaust savu gribu valsts bojā ejas brīdī.
Krievu tanki iebrauca Rīgā no dienvidiem caur Latgales priekšpilsētu vairākas stundas pirms paredzētā laika. Ceļā uz galvaspilsētu ķēžotie kolosi vietu vietām ar nodomu izgāza telefona un telegrāfa stabus, lai drošības dēļ pārtrauktu pēdējos sakarus ar ārpasauli, ja tādi vēl kaut kur būtu uzturējušies.
9. aina
17. jūnijs, 3os pēc pusdienas
(Ainai sākoties dzirdama tikai tanku motoru rūkoņa un ķēžu žvadzēšana. Pamazām iedegas gaisma. Pa pils logu skatās Ulmanis. Ienāk Rudums.)
R u d u m s. Vai esat aizņemts?
U l m a n i s. Panāciet te pie loga!
R u d u m s. Es jau redzēju - kolonna pēc kolonnas. Kāds varens spēks.
U l m a n i s. Tas tikai lieku reizi pierāda cik pareizs ir bijis mans viedoklis, kuŗu esmu aizstāvējis jau kopš divdesmitajiem gadiem: kaŗā pret lielvalstīm mēs savu armiju nedrīkstam mest - tur viņu bez žēlastības iznīcinās. Tā der tikai bandu apkarošanai... Un Jums par to nekas nav sakāms? Jūs neesat pārsteigts?
R u d u m s. Es nebūtu patiess pret Jums, ja es teiktu nē.
U l m a n i s. Sakiet, sakiet vien, ka Ulmanis lēmumu ar ieročiem neaizstāvēt Latviju taisījis jau pirms desmit gadiem.
R u d u m s. Bet mums taču bija armija. Un morāle Bija augsta...
U l m a n i s. Nepieciešama ilūzija - lai radītu tautā drošības sajūtu. Un Jūsos arī... Iedomājaties, kāda būtu Jūsu sajūta, ja Jūs Jūsu ikdienas gaitās pavadītu doma, ka mūsu būt vai nebūt atkarājas no Staļina acumirkļa kaprīzes, mazā pirkstiņa pakustināšanas! Es zinu, ka man pārmet, ka neesmu apspriedies ar citiem, izskaidrojis, kas ir un kas nav, bet vai ar to būtu kas līdzēts? Tas tikai radītu lieku nedrošību un latviskās pašapziņas zudumu. Un līdz šim es esmu tautu no tā pasargājis.
R u d u m s. Ja tikai mums būtu bijusi īsta militāra savienība ar Poliju, Somiju...
U l m a n i s. Par ko Jūs tagad runājat - ja būtu bijusi! Bet nebija! Pat igauņi atteicās ar mani personīgi sadarboties!
R u d u m s. Viņi droši vien apskauda Jūsu dinamisko personību.
U l m a n i s. Igauņi!... Bet par to runāsim citreiz. (Mierīgi.) Redziet, tur, Daugavmalā (rāda ar roku). Izskatās pēc bruņu kuģa. (Burto.) M-A-R-A-T-S. Un vairākas zemūdenes.
R u d u m s. Visi lielgabali vērsti pret pili.
U l m a n i s. Kā pret ienaidniekiem...
R u d u m s. Bet mēs taču skaitāmies sabiedrotie?
U l m a n i s. Krievi vairāk par citiem ir norūpējušies par savu drošību.
R u d u m s. Man negribējās Jūs uztraukt, bet pirms neilga brīža saņēmu ziņu, ka Padomju kaŗaspēks okupējis lidlauku, staciju, pastu un telegrāfu. Visi sakari ar ārzemēm sarauti. Radio regulārā programma pārtraukta. Tās vietā Sarkanarmija atļauj tikai spēlēt klasisko mūziku.
U l m a n i s. Un Jūs man nekā neteicāt?! To viņi nedrīkst darīt! Tā ir jaukšanās iekšējās lietās. Tūlīt savienojiet mani ar Padomju sūtniecību! (Rudums savieno.)
R u d u m s. Šeit prezidenta sekretariāts. Rudums. Sūtni Derevjanski lūdzu. ...Sūtņa kungs? Valdība uz asāko protestē par raidījumu pārtraukšanu raidstacijā... (Pauze.) Vai Jūs to varētu atkārtot?... Un tas viss?... Paldies. (Rudums apjucis uzkar klausuli.)
U l m a n i s. Tik īsa saruna. Jums varbūt vajadzēja pasaukt mani.
R u d u m s. Viņš tikai teica: Kad ieroči runā - diplomātija klusē.
U l m a n i s. Un tas viss?
R u d u m s. Kad ieroči runā - diplomātija klusē... Tas viss... Un tad viņš vienkārši uzkāra klausuli.
U l m a n i s. Velni... velni!! Ja mums tikai būtu skaidrība, kas viņiem padomā.
R u d u m s. Varbūt mums vajadzētu stāties tiešos sakaros ar Maskavu?
U l m a n i s. Un apvainot Derevjanski?... Tikai diplomātiski - lai Kociņš noskaidro.
R u d u m s. (Pie telefona.) Mūsu sūtniecību Maskavā... Kā tā- nevar... Mēģiniet, kamēr dabūjiet savienojumu... Jā, cik ātri var... Ar prezidenta pavēli... Ko tas nozīmē? - nevar...? (Nomet klausuli.)
U l m a n i s. Kā tā - nevar...
R u d u m s. Visi sakari ar ārpasauli, ieskaitot Maskavu, pārtraukti. Centrālē atbildot krievi. Viņiem dots rīkojums laist cauri tikai militāra rakstura sarunas.
U l m a n i s. (Eksplodē.) Velni! Šī ir mūsu zeme! Dodiet man, savienojiet!
R u d u m s. Bet ar ko?!
U l m a n i s. Visviens ar ko - Iekšlietu ministriju, Munteru... bet savienojiet!
R u d u m s. Atvainojiet, bet es nespēju atvairīt nojautu, ka mēs, šeit pilī tiekam soli pa solim izolēti...
U l m a n i s. Nekļūstiet nu arī Jūs kā tie nīkoņas - baiļu un briesmu sludinātāji! Saprotiet, ticība un paļāvība ir mūsu vienīgais spēka avots.
R u d u m s. Bet kam?
U l m a n i s. Neprasiet kam, bet ticiet!
(Atkal dzirdama tanku ķēžu žvadzēšana, caur kuŗu dzirdami atsevišķi šāvieni.)
R u d u m s. Šāvieni! Liekas, ka nāk no centra puses.
U l m a n i s. Es taču devu rīkojumu nelietot ieročus... Vai tiešām noticis tas, no kā es visvairāk baidījos - asins izliešanai Rudum, noskaidrojiet. Zvaniet prefektūrai, armijas štābam. Un, ja tie ir mūsu cilvēki, tad uz to ātrāko apturiet!
(Telefons. Atbild Rudums.)
R u d u m s. Pie stacijas... šāvieni nāk no stacijas laukuma.
U l m a n i s. Bet kas un kā! Viss notiek tik ātri un negaidīti. Ja man būtu kāda skaidrība par to, kas notiek...
(Tumsa.)
T e i c ē j a. 17. jūnijs, 4os pēc pusdienas. Darbu beigušie strādnieki un ierēdņi ceļā uz mājām klusi, it kā bez emocijām vēro tanku kolonnas Rīgas ielās. Viens no tankiem ar gaisā paceltu stobru novietojās pontonu tilta galā. Pretēji citiem to ar urrā saucieniem aplenc neliels apsveicēju bars. Pēkšņi atveras tanka lūka un pa to izlien noguris un noputējis krievu kareivis. Lēnām tas pieiet pie tuvākā un skaļākā apsveicēja un bez ceremonijām ar labi tēmētu dūres sitienu notriec to pie zemes. Turiet mutes, ja negribat dabūt pa purnu! Vai neredzat, ka mēs te mēģinām gulēt? viņš dusmīgi noteic un ierāpjas atpakaļ tankā. Ir 17. jūnijs, četros pēc pusdienas.
10. aina.
17. jūnijs, 4os pēc pusdienas
(Pie galda sēž Ulmanis. Galda pretējā pusē stāv Lūkins.)
L ū k i n s. Atļaujiet ziņot par incidentu pie stacijas!
U l m a n i s. Kas iesāka?
L ū k i n s. Apsveicēji ar puķēm - galvenokārt vietējie krievi un žīdi. Daudzi no tiem alkohola iespaidā. Kad drūzmēšanās kļuva par biezu, Padomju tanku komandieris pieprasīja laukumu no ziņkārīgajiem atbrīvot. Policija aicināja izklīst, bet to sāka apmētāt ar akmeņiem. Bija dots rīkojums šaut gaisā, bet uztraukumā daži šāva tieši pūlī...
U l m a n i s. Neprašas! Ak Dievs, ko nu mēs iesāksim!
L ū k i n s. Divi demonstranti beigti, ap 20 ievainoto. Cietuši arī pāris desmit policistu. Armijas štāba bataljona rotai uzdots laukumu iztīrīt.
U l m a n i s. Incidents taču neizskatās pēc Padomju provokācijas, lai radītu bruņotu sadursmi?
L ū k i n s. Grūti par to spriest. Krievi nobažījušies par kārtības ieturēšanu. Līdzīgs incidents arī brūvējies pie pilsētas valdes nama, kad kādi pārdesmit cilvēku uzbruka policijai. To ātri likvidēja kāds no klātesošajiem krievu tankiem ielaižot ložmetēja kārtu tieši pūlī. Vairāki kritušie un ievainotie. Pēc tam pūlis izklīda.
U l m a n i s. Kur asinis, tur atriebība! Savienojiet mani ar Derevjanski! (Rudums savieno.)
U l m a n i s. Šeit Ulmanis. Derevjanski lūdzu... Šeit Ulmanis. Atļaujos Jums paziņot, ka nekārtības, kādas notikušas Rīgas ielās netiks vairs pielaistas. Personīgi Jums apsolu, ka vainīgie tiks arestēti, pat, ja vajadzīgs, lietojot ieročus... (Klausās.) Jā, es apsolu... Ir patīkami dzirdēt, ka Jūsu viedoklis saskan ar manējo. (Uzkar klausuli.)
L ū k i n s. Jaunas krievu pavēles?
U l m a n i s. Gluži pretēji! Viņš atkārtoti uzsvēra, ka viņam neinteresējot līdzekļi ar kādiem mēs, valdība, uzturot kārtību... Es ceru Jūs saprotiet, ko tas nozīmē. (Pauze.) Tas nozīmē, ka viss vēl nav zaudēts, un ka izbazūnētās komūnistu valdīšanas briesmas mums varbūt paies secen.
L ū k i n s. Ja tikai man būtu Jūsu pārliecība...
U l m a n i s. Esiet taču optimists un ticiet, ka galu galā viss labi beigsies.
(Ienāk Rudums.)
R u d u m s. Nupat saņemts protests no Padomju sūtniecības: Padomju iestādes oficiāli protestē, ka Latvijas valdība mēģinot traucēt iedzīvotājus apsveikt Sarkano armiju.
L ū k i n s. Un tajā pat laikā viņi prasa no mums, lai mēs ieturētu mieru un kārtību!
U l m a n i s. Velni, velni! Ja varētu iegūt kaut kādu skaidrību, bet neviens nekā nezin.
R u d u m s. Vēl nepatīkama ziņa: tautā un armijā paklīdušas baumas, ka prezidents aizbēdzis uz ārzemēm.
U l m a n i s. Pēc tam, kad es visiem to esmu vairākkārtīgi uzsvēris...! Rudum, sagatavojiet vaļējo mašīnu braucienam pa Rīgas ielām. Lai tauta pati redz, ka es vēl esmu šeit!
L ū k i n s. Atļaujiet aizrādīt, ka ar šo Jūs uzņematies lielu personīgu risku.
U l m a n i s. Latvju tauta ir manā pusē!
L ū k i n s. Bet ir arī daudz tādu, kas domā citādi...
U l m a n i s. Tikai tie, kuŗiem ir bailes - bailes no nedrošības un chaosa. Kad tauta mūs redzēs, tā nomierināsies, jo zinās, ka valdība ir vēl šeit un uztur stingru disciplīnu kā vienmēr.
L ū k i n s. Atļaujiet man vēlreiz kategoriski aizrādīt, ka es neuzņemos garantēt Jūsu drošību.
U l m a n i s. Vai tad Jūs ar to gribat teikt, ka visi šie daudzie gadiem ilgie uzticības apliecinājumi MAN ir bijuši liekulība un meli? (Klusums.) ...Nu redziet, Lūkin! Arī Jūs tā nedomājat! Es Jums to pierādīšu! Jūs brauciet kopā ar mani. Un Rudum - Jūs arī! Mēs visi apmeklēsim Brāļu kapus. Bez simbolikas, ko tikai mūsu tauta saprot, šāds brauciens arī atstās krievos labu iespaidu.
(Tanku ķēžu žvadzoņa.)
(Tumsa.)
T e i c ē j a. Taču līdz Brāļu kapiem prezidents ar saviem pavadoņiem nemaz netika. Viņi apmeta tikai līkumu līdz Matīsa ielai un atgriezās pa Brīvības ielu atpakaļ pilī. Saulei norietot, maiga vakara krēsla klāja noputējušos Padomju tankus Vienības laukumā, kur bija arī steigā iekārtota Padomju armijas komūnikācijas centrāle un komandpunkts. Agrās vasaras labi kopto puķu smarža jaucās ar eļļas un benzīna izgarojumiem. Kareivji platās, slikti pieguļošās uniformās drūzmējās ap tikko atvesto lauku virtuvi, ignorējot ziņkārīgos skatītājus, galvenokārt jaunus pārus, kuŗi, ieturot respektējamu atstarpi, bez sevišķas pietātes aprunāja svešos ienācējus.
Ir 17. jūnijs, desmit vakarā. Ceturtās un pēdējās dienas noslēgums.
11. aina.
17. jūnijs, 10os vakarā
R u d u m s. Pa Rīgas ielām braucot bija silti dzirdēt sveicienus un slavinājumus. Daudzi pat sauca: Lai dzīvo prezidents!
U l m a n i s. Bet bija ari lamas un draudi. Un pie tiem es nebiju pieradis.
R u d u m s. Aģitatoru noorganizēti Latgales priekšpilsētas krievi.
U l m a n i s. Ne visi - pa starpām dzirdēju ari latviešu balsis. Es nesaprotu. Mana Latvija bija skaists, līdz pēdējam sīkumam izdomāts sapnis. Un es taču viņiem to centos izskaidrot...
R u d u m s. Laiks bija tik īss...
U l m a n i s. Es mēģināju! Bet latviešu rakstnieki, kuŗiem bija man jāpalīdz? Ko viņi darīja? Viņiem bija simtiem sīku, sīciņu un vēl sīkāku idejiņu un tematiņu, par ko viņi rakstija... Par vienreizīgo, neaptveŗamo mūsu tautas pacelšanos starptautiskajā dzīvē līdzīgi lielajām, vecajām tautām - par to viņiem trūka vārdu. Dzīve bez gubernatoriem un žandarmērijas priekšniekiem, bet pašu latviešu valdību. Dzīve bez komisāriem un landmaršaliem, bet pašu vēlētiem pārstāvjiem... Latviešu rakstnieks nogulēja šo laiku...
R u d u m s. Un tad vēl visam pa virsu sociāldemokrāti...
U l m a n i s. Tos labāk nepieminiet! Man iekšā vārās, kad par to iedomājos! Marksisti, tautas gaŗam sveši! Viņiem un tikai viņiem jāpateicas, ka latviešu strādnieks mūsu kultūrai bija kļuvis naidīgs. Saprotiet! Katrai tautai pašai jāatrod savas dzīves iekārta, kas ir saskaņā ar viņas dvēseli. Kāpēc daži no viņiem iedomājās, ka Ļeņina sapnis viņiem pieņemamāks par manējo? Sakiet man to, Rudum!
R u d u m s. Ļeņinam mūsu sašķeltās tautas liktenis bija vienaldzīgs.
U l m a n i s. Un tieši tāpēc...! Kad pēc visiem šiem gadiem... Kad es esmu veltījis visu savu enerģiju, lai viņu apvienotu... Tagad zinu, ka uz simtiem nevarēs paļauties, simtiem būs tādu, kas skries piedāvāt savus pakalpojumus.
R u d u m s. Varbūt, ka mums vajadzētu atteikties pieņemt Staļina uzspiesto kabinetu? Mazliet parādīt zobus, savu gribu...
U l m a n i s. Un tad? Tad zemi pārvaldītu krievu armija. Jūs, Rudum, tagad galīgi runājat kā bērns. (Pieceļas.) Vai Grandovskis ir jau sasaucis kabinetu?
R u d u m s. Valdības locekļi ir sapulcējušies un gaida, lai varētu klausīties Jūsu ziņojumu... Piedodiet iejaukšanos, bet man prasīja, vai esat padomājis par nākamās valdības sastādīšanu?
U l m a n i s. Kas prasa ko? Ne es zinu, kas te notiek, ne arī kas viņiem padomā. Kas būs un kas nebūs - to laikam izšķirs krievu sūtniecībā... Lai viņi liek ko grib: piļsoņus, sociāldemokrātus, bet tikai visus komūnistus gan nē! To es nepieļaušu!... Un biogrāfijas - es pieprasīšu visiem viņu biogrāfijas.
R u d u m s. Jūsu uzruna tautai ir pārrakstīta...
U l m a n i s. Labi! Tad, kamēr esmu sēdē, izprasāties no krieviem atļauju uzrunāt tautu. Bet esiet diplomātisks un nesakiet nekā tāda, kas varētu viņiem atstāt sliktu iespaidu. (Aiziet.)
R u d u m s. (Paceļ klausuli.) Lūdzu savienojiet ar Padomju sūtniecību... Šeit prezidenta sekretariāts - Rudums... (Sarunu pārkliedz pūļa klaigāšana, tanku motoru rūkoņa. Kaut kur spēlē internacionāli, arī dziesmu Ar kaujas saucieniem uz lūpām.)
(Apmēram pēc minūtes ienāk Lūkins.)
L ū k i n s. Vai prezidents ir runājams?
R u d u m s. Valdības sēdē...
L ū k i n s. Un Jūs ne...?
R u d u m s. Man bija uzdots izlūgties no krieviem atļauju, lai prezidents varētu uzrunāt tautu.
L ū k i n s. Un dabūjāt?
R u d u m s. Viņiem vispirms jāsazinoties ar Maskavu.
L ū k i n s. Bet mēs taču skaitoties vēl neatkarīgi?
R u d u m s. Neatkarīgi vai ne - viņiem esot jāsazinoties ar Maskavu.
L ū k i n s. Tipiski! Mūsu armijas pārstāvji runājuši ar krievu virsniekiem. Visi ir pārsteigti, cik ātri viņu prasības tiek izpildītas. Kā jau prezidents pavēlējis - ar maksimālo ātrumu, maksimālo lojalitāti... Kā vergi mēs...
R u d u m s. Lūkin, Vadonis zina ko viņš dara.
L ū k i n s. Es ceru, ka viņš zin arī, ka daļa mūsu radošās inteliģences jau sarindojas Padomju sūtniecības durvju priekšā... Kirchenšteins, Lācis... Kalpu gars!
R u d u m s. Pietiek! Jūs taču nenācāt, lai nolamātu prezidentu.
L ū k i n s. Nē! Es nācu, lai viņam ziņotu, ka nupat nošāvies robežsargu komandieris.
R u d u m s. Bolšteins?
L ū k i n s. Jā, Bolšteins! Lai izglābtos no mokām Staļina čekas pagrabos, lai nebūtu spiests nodot savus līdzbiedrus.
R u d u m s. Vai viņš ko atstājis - kādu vēstuli... papīra gabalu?
L ū k i n s. Vēstuli. Adresētu priekšniecībai. Nevēlēdamies redzēt Latvijas neatkarības iznīcināšanu, viņš šķiroties no dzīves.
R u d u m s. Pāragrs, pārsteidzīgs solis - es to nebiju gaidījis.
L ū k i n s. Kas to lai zina... Jā, vai nav ironija: visa mūsu varenā armija stāvēja un noskatījās, kā Staļins bez šāviena okupē zemi... līdz beidzot atskanēja pirmais un vienīgais - un tas pats latvieša sirdī!
R u d u m s. Lūkin, tā Jūs nedrīkstat. Tā ir valsts nodevība...
(Telefons. Atbild Rudums.)
Rudums. Prezidenta sekreteriāts... Jā... Klausos... Jā... Paldies... (Uzkar klausuli, pagriežas pret Lūkinu.) Maskava atvēl prezidentam 5 minūtes ar noteikumu, ka viņam jārunā tūlīt.
L ū k i n s. Piecas minūtes, lai izskaidrotu visu, kas noticis pēdējo dienu laikā?!
R u d u m s. Piecas minūtes - ar piebildi, ka mums vajadzētu būt pateicīgiem, ka mēs vispār tiekam pielaisti.
L ū k i n s. Vai neteicāt, ka prezidents ir svarīgā kabineta sēdē un nav traucējams?
R u d u m s. Krievi teica tūlīt! Un tas nozīmē tūlīt! Esiet tik labs un izsauciet, kamēr es...
L u k i n s. Bet teksts. Viņa runas teksts!
R u d u m s. Jau uzrakstīts.
L ū k i n s. Parādiet!
R u d u m s. (Nerāda.) Ne bez prezidenta atļaujas...
L ū k i n s. Es ceru, ka viņš apzinās, ka šī taču ir pēdējā izdevība izkliegt tautai, pasaulei visu to netaisnību, kas mums nodarītai
R u d u m s. Pretēji Jums, Vadonis ir reālpolītiķis. Un tāds ir arī Staļins. Lai nodrošinātu sevi pret vāciešiem, viņam vajadzīgs mūsu atbalsts. Viņa interesēs nav mūs iznicināt. Un Vadonis to saprot. Bet, ka Jūs to nespējat aptvert - tas mani pārsteidz.
(Lūkins, Rudums aizsteidzas. Starmetējs apgaismo uzstādītos mikrofonus. Ienāk Ulmanis Ruduma pavadībā.)
U l m a n i s. (Ar lapiņu rokā runā mikrofonā.) Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk Padomju kaŗaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, lai mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās kaŗaspēka daļas uzlūko ar draudzību... Pirmais uzdevums mums visiem ir vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta Latvijas un mūsu tautas interesēm. Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienesīs zināmus traucējumus mūsu līdzšinējās, mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kuŗām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. ...Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu - Padomju Savienību... Mana sirds ir ar jums, un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretim draudzīgā atbalsī.
Es palikšu savā vietā un jūs palieciet savās!
(Ulmanis pagriežas pret Rudumu, Lūkinu.) Un tagad man jāatgriežas valdības sēdē. Nezinām, kas būs. Prezidents varbūt nepaliks. Strādāsim savu darbu, kamēr varēsim - uz to labāko.
(Lūkins, Rudums saskatās. Klusums.)
L ū k i n s. Kad Jūs runājāt, es savā prātā nevarēju atvairīt domu, ka šī varētu būt pēdējā reize, kad latvietis dod pavēli latvietim. Sākot ar šo bridi runās Maskava un mēs klausīsimies, un paklausīsim - kā to esam darījuši gadsimtiem ilgi.
U l m a n i s. Un Jūs, Rudum?
R u d u m s. Kas arī notiktu, es Jūs nepametīšu.
L ū k i n s. Ja Staļins varēja nolikvidēt gandrīz visus latviešu komūnistus Krievijā, nedomāju, ka viņš taupīs arī Jūs. šī runa nevienu nepaglābs.
U l m a n i s. Tā nerunājiet! Mūsu uzdevums pastāv latviešu cilvēku saglabāšanā. Bet to var panākt tikai dzīvojot ar krieviem labās attiecībās. Tā saucamais Ulmaņa laiks pagājis uz neatgriešanos... Varbūt nāks pār Latviju labākas dienas, bet tās būs citādas...
R u d u m s. Man Jūs vienmēr būsit Latvija.
U l m a n i s. Ak Rudum... Nedomāsim par nogāzto valdību. Staigāsim pa ielām ar sarkaniem karogiem, dziedāsim krievu dziesmas, pie Internacionāles stāvēsim kājās ar atsegtām galvām, lamāsim Ulmani... tikai Latviju neaizmirsīsim. Tad arī vislielākās grūtībās būs labi.
(Pret Lūkinu.) Un Jūs... Man arī iekšā tāpat bieži vārās, bet es to nevienam neizrādu... Un, ja jūtaties slikti, ieņemiet kādu pulverīti - tā priekš sirds. (Meklējas pa kabatām.) Man te laikam viens vēl palicis... Rudum, vai Jūs zināt, kur palicis mans pulverītis...? (Meklējas.) Vai Jūs redzējāt manu pulverīti, Rudum? (Meklējas, it kā apjucis, grasās iet.)
R u d u m s. Es pēdējo reizi redzēju uz Jūsu naktsgaldiņa.
U l m a n i s. Es to zinu, bet es esmu pārliecināts, ka, šurpu nākot, es iebāzu vienu kabatā... (Meklējas pa kabatām.)
L ū k i n s. Jūs nevarat tā vienkārši aiziet - Jūs uzņematies atbildību pār mums! Jūs uzņēmāties atbildību pār mums!
U l m a n i s. Un es palieku kopā ar savu tautu - līdz pēdējam. Ko vairāk Jūs varat no manis prasīt?! (Aiziet.)
R u d u m s. LIELS CILVĒKS!
L ū k i n s. KALPS! VERGS!
(Tumsa.)
Beigas.
T e i c ē j a. Latvijā prezidents Kārlis Ulmanis tomēr nepalika. Par piedāvājumu atļaut emigrēties uz Šveici viņš, ar pavēli pēc pavēles, parakstīja formālo savas valsts likvidāciju. Kad darbs bija pabeigts, viņu deportēja uz Iekškrieviju, kur viņš mira 1942. gadā - kā stāsta, ar asinssērgu.
Ulmani tālajā ceļā pavadīja Rudums, taču viņus kaut kur ceļā atšķīra, un par Ruduma likteni nekas vairāk nav zināms.
Adjutantu Miervaldi Lūkinu arestēja, un vēlāk viņa sakropļoto līķi atrada Staļina čekas pagrabos.
Un latviešu tauta...
Prezidentam K. Ulmanim pasniedz zemeņu grozu. Aiz prezidenta - ģen. M. Hartmanis, adjutants pulkv. M. Lūkins, Rīgas aizsargu pulka komandieris J. Legzdiņš un Brīvās zemes redaktors H. Zariņš.
Harija Gricēviča zīmējums 18. novembrim. Četri Latvijas valsts idejas paudēji un īstenotāji trimdas plašākā laikraksta Laiks 1988. g. 16. novembra pirmās lappuses zīmējumā: Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Meierovics, Miķelis Valters un Jānis Čakste. No demokrātisko latviešu panteona šeit iztrūkst Pauls Kalniņš, bet Miķelis Valters beidzot pēc 45 gadiem ieiet trimdas latviešu varoņu plejādē.
Pērn, mūsu karoga un Lāčplēša gadā, izcilu ievērību izpelnijās ari Kārlis Zāle. Rīgā notika trīs K. Zālēm veltītu izstāžu atklāšana, kā arī zinātniska konference par viņa dzīvi un darbiem. Plašākā izstāde "Latvijas Brīvības piemineklis", notika Architektu savienības izstāžu zālē.
Valsts mākslas muzejā apskatāmo Kārļa Zāles piemiņas izstādi bija sarūpējuši muzeja ļaudis. Pirmo reizi atklātībā skatāmi bija nesenie sensacionālie atradumi no tēlnieka darbnīcas Satekles ielā 11 - dažādi ģipša formu, detaļu lējumu un nerealizēto darbu metu fragmenti. Viens no interesantākajiem bija turpat atrastais valsts prezidenta K. Ulmaņa portrets ģipsī.
