Jaunā Gaita nr. 170, decembris 1988
KOMMENTĀRI PIEZĪMES AKTUĀLITĀTES REPLIKAS ĪSRECENZIJAS
LATVIEŠU DEMOKRATISKAIS BLOKS KANADĀ
Saruna ar bloka iniciatoru Hermani Vilku.
Jautājums. Nākamajās Latviešu nacionālās apvienības Kanadā padomes (tālāk LNAK) vēlēšanās esat nodomājis piedalīties ar sarakstu Demokratiskais bloks. Kādēļ tāds nosaukums?
Atbilde. Šim nosaukumam ir tradicija. Latviešu polītiskās partijas vēsturiski svarīgos brīžos arvien apvienojušās. Tā tas bija 1917. gadā, kad Demokratiskais bloks apvienoja visas partijas un atbalstīja Nacionālo padomi. Arī 1940. gadā partijas apvienojās un boļševiku aranžētajās vēlēšanās mēģināja iziet ar otru sarakstu. Vācu okupācijas laikā Demokratisko bloku slepeni noorganizēja Konstantīns Čakste un izveidoja sakarus ar Zviedriju. Šodien trimdā jāapvienojas visu polītisko novirzienu latviešiem, lai atbalstītu tautas centienus Latvijā.
J. Kādi būtu Demokratiskā bloka galvenie mērķi?
A. Vispirms gribam paplašināt vēlētāju bāzi un panākt vismaz dubultu vēlētāju skaitu. Uz šīs paplašinātās bāzes ievēlētajiem padomes locekļiem būtu jāreformē LNAK struktūra.
J. Ar kādu ievirzi?
A. Piemēram, pie LNAK būtu jāveido nozare, kas rūpētos par barjeru nojaukšanu starp trimdu un tautu Latvijā.
J. Vai tādā gadījumā no kandidātiem LNAK amatiem nebūtu jāprasa dzimtenes pazīšanas cenzs?
A. Dzimtenes apmeklēšana ir nepieciešama jau tādēļ vien, lai trimdinieku domāšana pārceltos no 1945. gada uz 1988. un 1989. gadu.
J. Vai līdzšinējā LNAK padomes vēlēšanu kārtībā ir kādi trūkumi?
A. Trūkumi ir vairāki, dažus jau labojusi jaunā vēlēšanu komisija. Vēlēšanas tikai reizi pa 4 gadiem veicina apātiju vēlētājos un bezdarbību ievēlētajos. Tālākie centri padomē maz reprezentēti, tuvākajiem, turpretim, iespējama divkārša, pat vairākkārtēja reprezentācija. Tas nav demokratiski. Atbrīvošana no dalības maksas zināmu vecumu sasniegušajiem nebūtu piešķirama automātiski.
J. Polītiskā nozīmē, tātad, Kanadas latviešiem ir zināmi priviliģētie un zināmi bāru bērni?
A. Bāru bērni bez tālākajos centros izolētajiem ir arī Toronto rajonā kontrolētie un ar dezinformāciju barotie tautieši. Ja pirmajiem varētu līdzēt, iesaistot viņus aktīvā darbā, pēdējiem pašiem būtu jāsāk kritiski domāt, lai saprastu, kādā ložā viņi sēž.
J. Ar ko izskaidrojama trimdas jaunāko paaudžu atturība darboties vecāko paaudžu organizācijās?
A. Trimdas sākumā jaunā paaudze atsvešinājās vecākās paaudzes lielās pašapziņas un pārgudrības dēļ. Tad iestājās savstarpējās komūnikācijas grūtības. Tam sekoja aktīvāko jauniešu sava ceļa meklējumi, jo vecie nespēja sekot pārmaiņām trimdā un nepavisam jau notikumiem Latvijā. Atsvešināšanos pastiprināja arī dažu vecojošu organizāciju izolacionistiskā nostāja pret tautu Latvijā.
J. Kā izskaidrot niecīgo tautiešu skaitu, kas piedalījās pēdējās LNAK padomes vēlēšanās pirms 4 gadiem?
A. Vēlētāju skaits samazinājies pēdējās 3 vēlēšanās, 1984. g. no 2880 uz 2137, kas ir nedabiski straujš kritiens. Jaunu, mērķticīgu ideju trūkums, neapmierinātība ar vadību, apātija, vēlēšanu termiņa nolikšana īsi pēc to izziņošanas, nedodot laiku ierosmēm, pārrunām...
J. Vai šāda lokāla organizāciju apvienošanās − tikai Kanadā, kur, liekas, dzīvo ne vairāk kā 10% no visiem latviešu trimdiniekiem − varētu kautkādi iespaidot vai ko dot arī latviešiem pārejās zemēs?
A. Radīsim un rādīsim priekšzīmi, paraugu. Tad redzēsim.
Runāto pierakstījis O. Liepa, 1988. g. 20. nov.
MĀKSLINIEKU SAIETS KATSKIĻU KALNOS
Tad, kad Lielais Gleznotājs noziež kalniem muguras un sānus ar oranžo un saules dzelteno, tad Amerikas latviešu mākslas apvienības − ALMA − biedri un atbalstītāji dodas uz mākslinieku saietu Ņujorkas draudzes nometnē Katskiļu kalnos.
Šogad 15. un 16. oktobrī tur bija sapulcējušies ap 35 otas bruņinieki un viņu ieroču nesēji. Pa starpu arī pa fotogrāfam, jo ALMA atzīst arī šo sugu par māksliniekiem.
Nometnes Atpūtas nams murdēja mākslinieciskās diskusijās, referātos un citās nopietnās un jautrās izdarībās. Draudzības un sirds siltuma koeficients bija augsts. Visi jutās droši un labi ap savu gādīgo ALMAs priekšnieku Ģirtu Puriņu − kā liela ģimene.
Saieta garu pacēla un ietekmēja pašreizējie, svarīgie notikumi Latvijā. Tos reāli redzēt uz TV ekrāna ļāva Valža Kupra šovasar Latvijā uzņemtās videolentes. Patiesi un iespaidīgi bija arī Valža paša lakoniskie, bet ar sirds degsmi teiktie komentāri. Saieta telpas sienas bija noklātas ar viņa mākslas fotogrāfijām, kas visas runāja ar sejām, vaibstiem, žestiem: mēs, latviešu tauta ceram, ceram, ceram... Sajūta bija visiem, ka kaut kas lielajā purvā ir sakustējies. Burtnieku pils nav nogrimusi uz mūžiem. Tā ceļas augšā no miega un letarģijas. Nu tikai visiem, te un tur, jāpieliek plecs, jāsniedz roka. Latvija vēl ir dzīva... Sagaitas norisē zīmīgu, labi izstrādātu referātu sniedza Kanadas viesis, mākslas kritiķis Nikolajs Bulmanis. Snieguma motto bija aizņemts no Raiņa Daugavas: Vai saule apstāsies iet, vai mēnesis tecēt. Referents salīdzināja Latvijas stāvokli 1919. gada rudenī ar stāvokli dzimtenē tagad. Mākslas laukā, kā tādā, viņš saskatīja apmulsumu, bet reizē arī jaunu uzdrīkstēšanos, kas agrāk nebūtu iedomājama. Pats laikmets ir par lielu, lai to formulētu un iemūžinātu kādā paliekošā mākslas darbā, tādēļ pašlaik notiek taustīšanās ārā no tumsas. Jaunie mākslinieki bieži, pametuši otas, metas iekšā citos izteiksmes veidos: mode, video, reklāma, saukļi, plakāti, akmens krāvumi, vārdu spēle u.t.t. Sevišķi jaunie grib tikt no stagnācijas dūņām ārā ātri un uz rietumiem...
Saistošs bija arī Borisa Mangolda referāts par tematu Māksla fotogrāfijā un fotogrāfija mākslā.
Savas mākslas fotogrāfijas diapozitīvus demonstrēja Dace Marga. No dabas ņemtās kompozīcijas bija patīkami nepretenciozas. Augstas kvalitātes mākslas fotogrāfijas bija izstādījuši Ilmārs Rumpēters, Helena Hofmane, Dace Marga un Voldemārs Avens. Par tradīciju saietos ir kļuvusi mākslinieku − gleznotāju darbu demonstrēšana ar gleznu diapozitīviem. Šī paraža ļauj īsā laikā, vismaz aptuveni, iepazīties ar lielu skaitu mākslinieku un viņu pēdējo pūliņu aptuveniem rezultātiem. Diapozitīvu klāstā darbi tika bieži vien asprātīgi komentēti, neizslēdzot labestīgu kritiku.
ALMAs biedru pilnsapulce noritēja lielā vienprātībā. Par apvienības priekšēdi, atkal ar vienbalsīgu lēmumu, tika ievēlēts Ģirts Puriņš. Viņš arī paziņoja, ka apvienība ir inkorporēta un tamdēļ var sākt tiesiskāk rīkoties. Sapulce nodibināja speciālu fondu, kas sauksies ALMA Latvijai. Šis fonds atbalstīs Latvijas māksliniekus viņu vēlmēs. Pārrunātas tika iespējas dabūt stipendijas Latvijas mākslas studentiem, apmaiņas ceļā papildināties šīs zemes mākslas skolās. Izmantojot jaunos apstākļus arī apmaiņu izstādes būtu veicināmas. Tika ziņots par latviešu mākslinieku darbu izstādi Nakhamkina komerciālā galerijā šī gada decembrī Ņujorkā.
Saieta jautro daļu papildināja kostīmballe fotogrāfijas zīmē, kuŗā tika dejots, dziedāts un baudīts pēc katra garšas, gara un miesas stipruma. Visiem likās, ka arī mēs te, svešajos, skaistajos kalnos, draugu pulkā jūtamies kā mājās.
Voldemārs Avens
 |
 |
 |
 |
 |
|
ALMA mākslinieku masku balle Katskiļos 1988. gada 15.
oktobrī. Foto: Helena Hofmane. |
|
IESIM PIE LINARDA
Diena veido sapni.
Sapni, veido dienu. (L. Tauns)Ieskanas sērīga melodija, dzied Orfejs.
Man šodien prātā cits vārds, cits Orfejs, dziesmotājs, tāpat ar skumību plīvurots. Tas Linards Tauns. Kur viņš, arī pazemē? Tur nevis ar dievu atļauju nokāpis, bet pats jau pelni, urnā, Katskiļos.
1963. gada 30. jūlijā tas Zirdzinieks, Elija, viņu panāca, ar nāves dzeloni panāca, ne debesīs braukšanai. Neuzrakstīta palikās daļa aistētikas, daļa jaunās modernās latviešu dzejas, kas tik cerīga un spārnota bija apriņķojusi Manhetenu pie Hudsona, ar lizdu Elles ķēķī, kuŗas īstenais īrnieks un iemītnieks bija Linards Tauns. Citi dzejas tapestrijas audēji un audējas, kā arīdzan sievišķās mūzas − uz dievišķu dzejošanu mudinātājas, tie visi bija tikai ciemiņi, labi ja līdz otriem gaiļiem.
Iesim pie Linarda, tā viņi sacīja un nāca un gāja. Nāca ar plakanām blašķēm, garkakla pudelēm, nāca ar dzeju un uz dzeju. Nāca uz jautrībām un arī jau jautrā prātā.
Iesim pie Linarda.
Nu viņš jau 25 gadi kapsētā... Ja būtu vēl starp mums, šogad tie būtu 65 dzīvības gadi.
O Huanes, mūsu kritušais!
Mēs tevi varētu apsegt ar pavardu siltumu,- - -
Mēs tevi varētu apsegt
Ar cildenumu,
Bet tas nav vajadzīgs- - -
Viens pats uz šīs pilsētas deviņdesmit septiņiem pjedestāliem stāvi.
Tāpat kā viņa Huanes, nezināmais dzejnieks, nu arī Linardam uz deviņdesmit septiņiem pjedestāliem stāvēt!
Iesim pie mūsu mīļā − iesim pie Linarda Tauna.
Nesīsim lauku puķes, papardes, kaķpēdiņas uz kapiem, lai zied vasarā arī tur. Bet viņu pašu ja meklēsim, atradīsim vislabāk dzejā.
Dzejā viņš gāja pie savas mīļās, pie veļas mazgātājas, harlotes, zivju tirgotājas, andalūzietes un trim sievietēm ar kailiem, vīna aplaistītiem lieliem.
Nu meklēsim viņa dzejoļu krājumus mājās, bibliotēkās, pie draugiem, pie visiem, kam nepietiek ar maizi vien.
Iesim pie Linarda − iesim viņam līdzi mēness krāsas tējnīcā pie ostas, lai mēness krāsas kā upes mums cauri spīd. Lai sajūtam sevi plīvojam. Lai sajūtam plīvojam dienu. Būs vieglāka dzīvošana par ikdienas smago dzelmi.
Aina Kraujiete
Manhetenā pie Austrumupes, 1988.g. 30. jūlijā.
LINARDS TAUNS (Arnolds Bērzs, 13.X.1922-30.VII.1963) pieredzēja tikai savu pirmo dzejoļu krājumu (Mūžīgais mākonis, 1958). Draugi, kollēgas, gādāja par otra krājuma iznākšanu (Laulības ar pilsētu, 1964) un pēcāk abus krājumus apvienoja vienā grāmatā (Iesim pie manas mīļās, 1972). Tagad, pēc 25 gadiem kopš dzejnieka nāves, trimdas sabiedrībai pienāktos gādāt par šī izdevuma atkārtojumu. Dzimtenē tas jau noticis: ir izdota L. Tauna dzejoļu izlase Plīvošana ar pilsētu ar O. Vācieša ievadvārdiem. Red.
 Linarda Tauna kaps. I. Rumpētera uzņēmums |
JĀNIS BIERIŅŠ PIE DZEJNIEKIEM UN KAŖAVĪRIEM
Krustām, šķērsām pasauli izceļojis, JG redaktors Jānis Bieriņš vēlējās redzēt arī Katskiļu kalnus, satikt Rīgas radiofona laika draugus un piedalīties 1988. g. 3x3 nometnē − Ja kāds mani aizvedīs.
Tā Jānis teica 1987. gada rudenī.
1988. gada 21. augustā, dienu pirms Katskiļu 3x3 nometnes atklāšanas, turpat piekalnītē Brāļu kalpos bija kapu svētki un urnu iesvētīšana. Vasara kalnos bija beigusies, bet rudens vēl nebija sācies. Laiks bija it kā apstājies. Lēni un izteiksmīgi runāja prāvests A. Ozols. Kapsēta bija ļaužu pārpildīta. Dabā un cilvēkos tāds klusums, kāds valda, kad Imants Ziedonis pirmo reizi lasa savus dzejoļus, vai mācītājs draudzei citē no Pāvila vēstules korintiešiem. Uz kapu vaļņa noliktas pelnu urnas. Vienu no tām bija atveduši nelaiķa Jāņa Bieriņa draugi no Hamiltonas un Burlingtonas.
Čellists atskaņoja Jāņa Bieriņa mīļāko mūziku. Skaņas no grieķiskā amfiteātra atbalsojās visapkārt kalnos. Pagātne un tagadne un nākotne saplūda kopā. Un apziņā ļoti klusi ienāca un atbalsojās antīkās pasaules cienītāja Jāņa Bieriņa, liekas, lielākā cerība − kaut viņa dzimtene izveidotos par tiesisku valsti un Rīga − par modernām Atēnām bez vergiem.
Liels balts mākonis virs galvas debesu ceļā no Katskiļu kalniem uz Gaiziņkalnu un Bērzauni arī uz brīdi apstājās savā gaitā.
L. Zandbergs
 Redaktora pelni pievienojas dzejnieku un kaŗavīru pelniem Brāļu kapos Katskiļos. Evanģēlists O. Sniedze izvada J. Bieriņa urnu. Kreisā pusē JG mākslinieciskais redaktors I. Rumpēters. Centrā JG atbildīgais redaktors L. Zandbergs ar ģimeni. (V. Avena uzņēmums) |
PERTAS GLEZNOTĀJAS GUNTAS PĀRUPES IZSTĀDE
Ekspresīvās glezniecības jomā ir vienmēr bijuši nemiernieki, kas protestā pret pieņemtām normām, deg un sadeg kā lāpas, kamēr citi nosvērti strādājot tveŗ mūžīgi mainīgos dabas mirkļus.
Guntas Pārupes, Pertas kolledžā izstādītajos, dažādos darbības posmos darinātos audeklos raugoties, vispirms uzkrīt variēto krāstoņu skanīgums un mākslinieces spējas radīt glezniecisku veselumu, saliedētu, nesalauzītu dabas attēlu.
Kompozicijā iezīmīga vieta piešķirta stilizācijai, un nevarētu teikt, ka šie meklējumi sniegtos ārpus jau skatītā robežām. Viņa necenšas būt neparasta, neizliekas, nekoķetē, bet pieturas pie viņai jau labi zināmiem darba paņēmieniem. Viņas tematika − klusā daba, ainavā iesaistītas figūras, dzirkstošu ziedu gleznojumi, plikņi, tātad ir visai reāla. Tomēr zīmīgi, ka idejiskais saturs vairākos darbos it kā neizvirzas pirmajā vietā. Figūru kontūras it kā izzūd, glezna rādās pusabstrakta.
Labāko darbu klusinātā krāsu gammā iedzirkstī spilgti krāsu ziedu akordi. Tā ir emocionālo noskaņu glezniecība, ekspresīva, tieša, bez eklektiskiem savārstījumiem. Te izpaužas individa un dabas harmonija, pēcnāves doma, mistika, maģija. Asociatīvas allegorijas par kādu iekšēju telpu.
Domājot par mākslas novirzieniem − Pārupes stils ir mērens ekspresionisms. Viņai ir tuvi Van Goghs un Edvards Munks. Sevišķi pēdējais, kas tik spēcīgi mīlēja, cieta un nīda. Arī Guntas sievietēs ir kaut kas drūms, tāda kā iekšēja neapmierinātība, pārlaiciba. Dažos darbos izzīmējas Gogēna eksotiskais dekorātīvisms. No latviešu vecmeistariem manāms Tones iespaids.
Pārupes māksla balstās uz tiem pašiem pamatiem, kādi bija Ernas Geistautes darbos. Šur tur pavīd arī Fridricha Milta miltiski tvertās dāmas, kamēr Guntas pieminētās Džemmas Skulmes monumentāli veidotās sieviešu figūras ir izteikti dekoratīvākas, smagnējākas.
Pārupes bieži it kā improvizētās meitenes ir trauslas un dažkārt gandrīz bezmiesīgas. Atkārtotie figūru motīvi liek nejauši atcerēties kādu vecā Ūdera vēstules piezīmi: Cilvēks nevar pavisam attālināties no ļaudīm! To viņš nedrīkst darīt, tāpat to nedrīkst darīt mākslinieks! Māksla taču tiek radīta cilvēcei.
Liekas, ka līdzīga pārliecība ir rosinājusi gleznotāju piekopt dabas un cilvēku tēlojumu. Viņa nepagurst gleznot sievieti sapņotāju − bezdzimtenes simbolisko tēlu, kuŗu harmoniski iekļauj Austrālijas ainavas kompozīcijā − un varbūt visbiežāk gara acīm skatītajā dzimtenes krāsainajā vīzijā. Lai kurp arī mūsējie spertu soli, viņu ilgas ir dzimtenē pavadītie dzīves posmi, mūžīga alkšana pēc saplūšanas ar tās dzīvo dabu.
Tā arī Pārupes antropomorfā interpretācija nebūt nav tikai sevī vērsta savas savdabības kopšana, bet moša gara aktīvitāte un pietuvošanās. Pārupe necenšas pēc laikmetīgas oriģinalitātes, viņas mākslā nejauž modernisma iespaidus. Viņa neeksperimentē ar dažādu materiālu pielietošanu. Mūsdienu dinamisms, kosmisko normu izjūta, jaunu dimensiju atklāšana viņu nefascinē, dēkas nevilina.
Viņas gleznojumi nav filozofisku domu apgaroti traktējumi − gleznošana Pārupei ir nepieciešamība, dzīves veids, vienīgā iespējamība pietuvoties savai iekšējai īstenībai, kas ir latviska un vispārcilvēcīga.
Nesen darinātie darbi liecina par jaunu iejūtību. Sasprieguma vietā ieskanas dzidrākas skaņas.
Siltos, brūnganoranžos toņos ieturētajā ainavā Svētceļojums (The Pilgrimage) tēlu formulējumā jaužama individu kopējā vietulība.
Intuitīva nāves jausma plaiksnī gleznā paaugstinājums (Promotion) ar domīgo priekšplāna figūru un diviem tumšiem stāviem, kas attālinās.
Emocionāli iedarbīga liktenība izriet no gleznas Melnais putns (Black Bird) un Burvības dārzs (Magic Garden) ar tādu kā Redonisku vērienu (franču mākslinieks Odilons Redons, 1840-1916, kuŗa darbos bija panākta simbolu un ekspresijas sintezē).
Glezna Svētnīca (Sanctuary) izceļas ar dzirkstošu krāsu un pārējo formālo elementu virtuozu sakausējumu.
Kaut gan izstādei retrospektīvs raksturs, atsevišķo periodu darbi, stila ziņā ir diezgan vienādi. Tas varbūt tādēļ, ka viscauri jūtams tāds pārupisks tvēriens, kas rada vienojošu saskaņu.
Jaunākās, pēdējā laikā darinātās ainavas ir formu veidojumā delikātas. Iespaidīga izteiksme ir panākta veidojot figūru mierīgās formās ar skaidri akcentētajām silueta līnijām.
Pārupei ir nenoliedzams ainavistes ķēriens, viņa redz pasauli mākslinieces acīm, bet atzīst, ka viņai grūti izskaidrot kā motīvi īsti rodas. Tēli ienāk manās gleznās, gūst formu un katram ir sava iezīmīga izteiksme, viņa saka.
No krāsu pretmetiem sākot, viņa metveidīgi rosoties nonāk līdz formai. Tā tas izriet no vairākiem darbiem. Citos būs bijis otrādi, tajos pirmkārt izveidojās konkrētais tēls. Šeit tomēr ir svarīgi piezīmēt, ka attēlotie veidoli nav aizguvumi no literātūras tēlu pasaules, tie ir pārdzīvoti un dziļi apjausti.
Šo izstādi apcerot ir jāuzsver arī gleznotājas lielā sirdsdegsme un nopietnā pieeja mākslai.
Tā kā svarīgākais kritērijs mākslā ir vārdiem nepasakāmais, iedarbīgais inerces spēks − mākslas brīnums, tad skatītājam ir jābūt acīgam meklētājam. Un dažkārt atgadās, ka kāda glezna kaut ko ieskandina un aizvedina kādā sapņainā vidē, paša radītā sapņu pasaulē. Tā man gadījās aplūkot it kā aizgūtnēm triepto Savvaļas puķu laiks (Wildflower Time), kur blāvo krāstoņu plūdinājumā atvizēja saulains atkusnis ar kūstošu sniegu un mēļbaltām ledus šķēpelēm.
Kopš 1968. gada Pārupei ir bijušas 13 patstāvīgas izstādes. Viņas darbi ir rādīti Pertā, Sidnejā, Melburnā, Adelaidē. Pārupe ir reprezentēta WA Art Gallery Pertā un Klāva Sīpoliņa fonda rīkotajā skatē viņas gleznas, kopā ar dažiem citiem latviešu māksliniekiem no Austrālijas, bija skatāmas Aizrobežu mākslas muzejā Rīgā.
Lidija Dombrovska Larsena
REDAKCIJAI PIESŪTĪTS IZDEVUMS
Ausma Medne. Latviešu tautas cīņa par savām tiesībām laikā no 2. pasaules kaŗa beigām līdz 1988. gada 1. oktobrim. Sidnejā, 1988. 114 lp. Grāmata domāta tiem trimdas latviešiem, kas nelasa Latvijas avīzes un maz ko zin par notikumiem. A. Medne noslēdz grāmatu ar I. Ziedoņa vārdiem par tautas gribu:
Mēs visi dziedam par kaut kādu gaismas pili, kas celsies augšā, dziedam un esam savā estētismā tā aizdziedājušies, ka pat vairs nedomājam, par ko dziedam. Kad gan viņai celties augšā (tai pilij!), ja ne nu? Jā, kāpēc ne tagad, šais dienās? Uz kādu laiku gan mēs attiecinām viņas augšāmcelšanos? Ir jāceļ augšā tūlīt! Ir jāsauc pils vārdā!
Ausma Medne dzīvo Sidnejā, kur viņa 20 gadus strādāja par mācības spēku universitātē. Tagad māca latviešu kultūrvēsturi Flindersa universitātē. Skat. arī viņas rakstus JG 64 (Filozofiskās vadlīnijas Gunša Zariņa darbos) un JG 53 (Žans Pols Sartrs).
Ienākuši vēl ziedojumi JG datora sistēmas iegādei:
$200: A.G. Sapraša, ASV; $100: J. Palieps, Kanadā; A. Rāve, ASV; anonīms, ASV; A. Zvejnieks, ASV; $75: M. Rubenis, ASV; $50: R. Avens, ASV; V. Gailītis, ASV; J.E. Jēkabsons, ASV; L. Pilpe, Kanadā; V. Rūtenbergs, ASV; R. Straumane, ASV; D. Štauvers, ASV; Ž. un M. Valdmaņi, Kanadā; $40: E. Kengars, Kanadā; $30: J. Kadilis, ASV; $25: anonīms, ASV; E.A. Benjamiņš, ASV; A. Ivaska, ASV; A. Kraulis, Kanadā; S. Riekstiņa, ASV; J. Upatnieks, ASV; $20: V. Bitners, ASV; V. Rozīte, ASV; R. Sināte, ASV; G. Stārasta, Kanadā; I. un L. Stārasti, KanadĀ; $15: anonīms, ASV; I. Antens, ASV; A. Pērkona, ASV; $13: E. Vērzemnieks, ASV; I. Vitina, ASV; $10: V. Brods, ASV; L. Lācis, Kanadā; J. Liepkalns, ASV; M. Mantinieks, ASV; K. un E. Miške, ASV; A. Oliņš, ASV; M. Rozentāle, ASV; $8: E. Brože, ASV; $5: anonīms, Kanadā.
Sirsnīgs paldies par atsaucību!
