Aleksandra Eiche

PAR BRODSKA ESEJĀM

 

Autore apcerējusi sešas no J. Brodska esejām (par viņa bērnību, Annu Achmatovu, Nadježdu Mandelštamu, Marinu Cvetajevu, un par Brodska vecākiem), vadoties no diviem apsvērumiem. Apskatīto dzejnieku likteņi un dzejas saturs ir tuvi, pat cieši saistīti ar mūsu tautas un arī ar mūsu individuāliem likteņiem.

 

1987. gadā Zviedru akadēmija piešķīra Nobela balvu literātūrā Jāzepam Brodskim, kas ar saviem 47 gadiem ir viens no jaunākiem balvas saņēmējiem. Brodski vērtē kā vienu no izcilākiem 20. g.s. dzejniekiem un esejistiem. Viņa darbi ir tulkoti vairāk kā 12 valodās. Brodskis raksta krievu un pēdējā laikā angļu resp. amerikāņu valodā.

Zviedru akadēmijas motivējums balvas piešķiršanā Brodskim ir aptuveni šāds: Brodska darbu plašais vēriens laikā un telpā, kā arī viņa daudzpusīgo, iejūtīgo, intensīvo rakstu intellektuālā un jūtu skāla. Iebildumu un diskusiju vētru, kas ir parastas zviedru presē, iztrūka. Brodski atzina un slavēja, kritiķi viņu akceptēja.

Viņa esejas lasīju zviedru valodā, Bengta Jangfeldta tulkojumā, ar nosaukumu Att behaga en skugga, To please a shadow. Tituleseja ir veltīta V.H. Audenam (Wystan Hugh Auden), ko Brodskis uzskata par mūsu gadusimteņa lielāko domātāju un dzejnieku. Krājums sastāv no 19 esejām, 449 lappusēs. Katra eseja satur daudz informācijas, dzīves filozofijas, sāpju un traģisma, kas raksturo gan individu likteņus, gan tautu vēsturiskās un polītiskās norises.

Pirmajā esejā ar kriptisko nosaukumu „Mazāk par vienu” (Mindre an en skugga) Brodskis raksta par savu bērnību. Viņš neatceras daudz un saka, ka rakstnieka biogrāfija sākas ar vārdu un vārdkopu atcerēšanos. Viņam atmiņā ir palicis bieži lietotais Ļeņina citāts, ka esība (realitāte) nosaka apziņu. (Biķijo opreģeļajet soznaņije.) Šis citāts Brodskim licies apšaubāms jau 10 gadu vecumā, jo tas esot patiess tikai tik ilgi, kamēr apziņa iemācās atsvešināties. Pēc tam apziņa esot brīva un var noteikt vai ignorēt esību.

Brodskis (Josif Aļeksandrovič Brodskij) dzimis 1940. gadā Ļeņingradā. Viņš atceras tukšas ielas ar nedaudziem cilvēkiem, izsistus logus, sašautas sienas, pelēko upi, kas ietek Baltijas jūrā. Zēns nevar saprast, kāds sakars ir šai kaŗā cietušai pilsētai ar Ļeņinu, ko viņš sāk nicināt jau no pirmās klases, ne jau, kā viņš raksta, Ļeņina doktrīnas dēļ, kas skolas puikam vēl ir sveša, bet daudzo portretu dēļ. Ļeņina bilde redzama gan uz ēku sienām, pastmarkām, gan naudas zīmēm. Ļeņins redzams visos vecumos, gan kā cherubs ar gaišiem matiem, gan kā plikgalvis ar mazu bārdu.

Vēlāk Brodskis raksta, ka viņa apziņas sākumi sakņojas pirmajos melos. Izpildot formulāru skolas bibliotēkā, ailē „tautība” viņš ieraksta kā septiņgadīgs zēns, ka viņš nezinot, lai gan mazais zēns zina, ka jāraksta „ebrejs”. Starp citu, Brodskis dod priekšroku vārdam „žīds”, jo „ebrejs” ir reti lietots vārds, kas it kā viņu izolē no kopības.

Skolā Brodskis nejūtas labi. Skolas disciplīna un paklausība skolotājiem, pēc tam četri gadi armijā paklausības procesu noved līdz pilnībai. Par dienestu armijā Brodskis raksta: „Es neesmu sastapis neviena cilvēka (zaldāta), kas netika sakropļots ar paklausību, izņemot muzikantus, kas spēlēja militārā orķestrī un divus tanku virsniekus, kuŗi izdarīja pašnāvību 1956. gadā Ungārijā.”

15 gadu vecumā Brodskis pamet skolu. Ģimenes ekonomiskais stāvoklis ir bēdīgs, jo tēvu kā žīdu atlaiž no darba flotē, kur viņam bija virsnieka grads. Viņš strādāja kā žurnālists un fotogrāfs. Brodskis sāk strādāt fabrikā, kas ražo lauksaimniecības mašīnas un kompresorus. Fabrikā 90% inventāra ir atvests no Vācijas kā kaŗa trofeja.

Atceroties jaunību, Brodskis neizšķiŗ nekādus nozīmīgus notikumus savā dzīvē. Viņš salīdzina dzīves ritējumu ar sniega bumbu, kas aizvien kļūst lielāka, virzoties uz priekšu. Tomēr vienu apstākli viņš min kā sevišķi nozīmīgu. Viņa tēva brālim, būvinženieram, ir plaša bibliotēka un tur Brodskis atklāj grāmatu. 1987. gadā savā Nobela laureāta runā par grāmatas nozīmi homo sapiens dzīvē viņš saka stiprus vārdus. Pēc viņa domām vissmagākais pārkāpums, noziegums nav viss autoru vajāšana, cenzūras žņaugi vai grāmatu sadedzināšana. Ir vēl smagāks pārkāpums − grāmatu nelasīšana. Par šo pārkāpumu cilvēks maksā visu savu dzīvi, bet tauta − ar savu vēsturi.

Brodskis uzdod jautājumu − vai centralizētai varai teorētiski nav visas iespējas izplatīt kultūru un apgaismību (atsaucoties uz Ruso). Tā vietā, viņš turpina, pie mums cilvēki dzīvoja pelēkā ellē ar apšaubāmu materiālistisku dogmu, patētiski taustoties pēc patēriņa precēm.

Pēckaŗa jaunatni Padomju Savienībā Brodskis raksturo šādi:

Mūsu paaudze bija zināmā mērā pasargāta no valsts iejaukšanās mūsu domāšanā, jo valsts bija aizņemta, laizot savas pēckaŗa rētas. Mēs gājām skolā, mums apkārt bija ciešanas un nabadzība. Tukšie logi raudzījās mūsos kā galvas kausu tukšie acu dobumi. Mēs izjutām kādu spokainu, dīvainu intensitāti gaisā. Mums nekas nepiederēja, velosipēdi bija priekškaŗa markas, mēs staigājām drēbēs, ko mūsu mātes bija šuvušas no tēvu mundieŗiem (exit Freud). Mums nekad nebija savas istabas, kur aicināt mīļoto meiteni. Mūsu mīlestība realizējās sarunās un pastaigās, un ja mums būtu jāmaksā par noietiem kilometriem, tad tās būtu astronomiskas summas.

Bet mēs ļoti daudz lasījām. Grāmatas turēja mūs savos valgos. Dikenss mums bija reālāks par Beriju vai Staļinu. Romāni ietekmēja mūsu dzīvi un sarunas vairāk kā kas cits. Savā ētikā pēckaŗa paaudze bija visliterārākā Krievijas vēsturē un paldies par to. Draudzība varēja izjukt tāpēc vien, ka kādam Folkners patika vairāk par Hemingveju. Grāmatas kļuva vienīgā un primārā realitāte. Jo īstenība, kuŗā mēs dzīvojām, bija šķietama, bezcerīga un mokoša.

Neviens nezināja literātūru un vēsturi labāk kā šie cilvēki, neviens nerakstīja tik pareizā krievu valodā, nevienam nebija dziļākas nicināšanas pret savu laikmetu. Kultūra bija svarīgāka par dienišķo maizi vai mīlestības apkampieniem. Mandelštama liktenis bija tuvāks kā pašu likteņi.

Brodskis nobeidz šo spēcīgo, intensīvo atmiņu klāstu elēģiski un sentimentāli:

Kādreiz dzīvoja mazs zēns. Viņš dzīvoja visnetaisnīgākā zemē pasaulē, kur valdīja deģenerēti radījumi.

Reiz bija kāda pilsēta. Skaistākā pilsēta zemes virsū. Agri no rīta zēns cēlās, izdzēra krūzi tējas. Uz skolu ejot, viņu pavadīja skaļi radio ziņojumi − himna Vadonim. Ja zēnam bija dažas minūtes laika, viņš nogāja dažus metrus pa upes ledu un domāja par to, ko dara zivis zem ledus. Viņš nonāca skolā ar Vadoņa bildi uz sienām un sagatavojās klausīties daudz muļķību.

Otras esejas nosaukums „Asaru mūza” (zviedriski Gratens musa) un tā ir veltīta Annai Achmatovai. Savā Nobela runā Brodskis min 5 rakstniekus, kuŗu darbi un likteņi bijuši visnozīmīgākie viņa daiļradē. Tie ir Osips Mandelštams, Marina Cvetajeva, Roberts Frosts (amerikāņu dzejnieks, 1875-1963), Anna Achmatova un V.H. Audens. Visi šie rakstnieki ir miruši. Tālāk Brodskis saka, ka viņš ir visu šo ēnu, vai drīzāk gaismas avotu, zvaigžņu summa, bet mazāks par ikvienu no viņiem atsevišķi. Nav iespējams būt labākam par viņiem nedz dzīvē, nedz rakstos.

Anna Achmatova (1888-1966) dzima Odesā, bet bērnību pavadīja Pēterburgā, Carskoje sjelo, dižciltīgā ģimenē. Kad 17 gadu vecumā meitene grib publicēt savu dzejoļu krājumu, tēvam nav iebildumu pret publicēšanu, bet meita nedrīkst aptraipīt labo ģimenes vārdu Gorenko, viņai ir jāatrod pseidonims. Anna izvēlas mātes dzimtas vārdu, kuŗa saknes iet atpakaļ uz tatāriem. Zelta ordu Achmat Hans bija Džingis Hana pēctecis.

Tā krievu literātūrai varenu sniegumu deva nevis Anna Gorenko, bet gan Anna Achmatova. Brodskis atzīmē faktu, ka pieci a dod hipnotisku efektu šī vārda īpašniecei. Brodskis uzskata, ka šis pseidonims ir pirmā izdevusies rinda viņas dzejā, gaismas un laika saplūšana, pravietīga izvēle. Brodskis raksturo Achmatovas dzeju kā vienreizēju parādību. Viņa ienāk dzejā nobriedusi un nav līdzīga nevienam citam. Brodskis nevairās spēcīgu vārdu un runā par Achmatovas dzejas sakrāliem toņiem un lielo skaidrību. Blakus šīm īpašībām Brodskis min arī Achmatovas ārējo skaistumu, kas bijis neaprakstāms. Bāla tumšmate zaļām acīm. Achmatovu gleznoja, veidoja, fotografēja. Viņai rakstīja dzejoļus, kuŗu krājumi pārsniedza Achmatovas kopotos rakstus.

Achmatova rakstīja saistītā, ritmiskā valodā, īsos teikumos. Viņas sintakse bija vienkārša, brīva no palīgteikumiem. Viņa sekoja Pēterburgas tradīcijai, lietojot klasisko pantmēru. Viņas flauta skanēja cauri pasaules dinamisko notikumu dārdieniem un (Brodska spriedums) simbolistu bezsatura nesakarīgiem pantiem.

Simbolisms bija literārs virziens ar moto: māksla mākslai. Dzejnieks, izredzētais, norobežojās no citiem ziloņkaula tornī. Simbolisma sākums Eiropā saistās ar Bodlēra, Verlēna un Majarmē vārdiem. Pamatos mistisks virziens. Simbolisms pamatojas uz tezi, ka pastāv skaistuma ideālā pasaule un ka māksla palīdz cilvēkam uztvert šo ideālo pasauli tāpat kā lūgšana un meditācija sniedz ticīgajam reliģisku pārdzīvojumu un tuvošanos Dievam. Krievijā simbolisms pastāvēja īsu laiku (1890-1915). Tā spilgtākais pārstāvis bija A. Bloks, kas vēlāk, uzrakstot savu spēcīgo poēmu Divpadsmit, slavas dziesmu revolūcijai, aizgāja no simbolisma, bet mūža beigās, dziļi vīlies, arī no revolūcijas.

Simbolismu Krievijā nomainīja jauns virziens − akmeisms, Acme − grieķu vārds, kas nozīmē − galotne, augstākais uzplaukums. Nadježda Mandelštama savā grāmatā Hope Abandoned raksta, ka trīs rakstnieki − Achmatova, Gumiļovs, Achmatovas pirmais vīrs, un Mandelštams − līdz mūža beigām uzskatīja sevi par akmeistiem, lai gan pats virziens dzīvoja līdz apmēram 1922. gadam. Akmeisms jeb klarisms, kas radās kā antiteze simbolismam, noraidīja misticismu, komplicētas metaforas, sauca atpakaļ pie zemes, pie emocionāla lakonisma.

Achmatovas pirmie dzejoļu krājumi (1912-1914) − Vakars, Baltais putnu bars u.c. ir sava veida dzejiskas dienas grāmatas, kur intimās, īsās rindās dominē mīlestības motīvs. Šos dzejoļus ir viegli paturēt atmiņā. Pēc Brodska domām, jaunais šais dzejoļos bija pieeja vielai. Tur var atrast vairāk pārmetumu sev nekā naidu; greizsirdībā dzejniece nepārmet, bet piedod, meklē mierinājumu lūgšanā, nevis vaimanās. Šie dzejoļi ir subtīli un psīcholoģiski dziļām dimensijām.

Dzejoļi, kuŗus Achmatovas lasītāji paturēja atmiņā, palīdzēja viņiem panest vēsturiskās drāmas nežēlību un vulgaritāti. Dzeja vairāk nekā kāda cita mākslas nozare ir sava veida jūtu audzināšana. Achmatovas dzeja stiprināja lasītāju izturēt jaunā laika notikumus, ar ko saistījās katram individam uzliktais ciešanu un sāpju pieaugums.

Anno Domini MCMXXI ir Achmatovas piektais un beidzamais publicētais dzejoļu krājums. No 1922. līdz 1966. gadam neviens viņas dzejolis presē neparādījās, bet gan dzīvoja uz lasītāju lūpām un viņu atmiņā. Daži fakti no Achmatovas dzīves dod izskaidrojumu 44 gadu klusēšanai. 1921. gadā viņas pirmo vīru Nikolaju Gumiļovu likvidē Valsts drošības dienests. Drīz pēc tam apcietina viņas dēlu Leo Gumiļovu, kas pēc 18 gadu apcietinājuma mirst soda nometnē. Achmatovas trešais vīrs, mākslas kritiķis Nikolajs Punins, arī iet bojā cietumā.

15 pirmskaŗa gadi, raksta Brodskis, bija vistumšākie Krievijas vēsturē un arī nenoliedzami Achmatovas dzīvē. Šai periodā dzejoļus par mīlestību nomaina dzejoļi ar saturu − in memoriam. Achmatova turpināja rakstīt, jo dzeja spēj absorbēt nāvi. Dzejniece jutās vainīga par to, ka dzīvo. Viņas dzeja ir mēģinājums izskaidrot dzīves bezjēdzību, runāt ar mirušajiem bija līdzeklis pārdzīvošanai. Šo dzeju nevarēja iespiest vai rakstīt uz mašīnas. Draugi nāca pa vienam, klausījās, pēc tam atcerējās. Katrs papīrs ar dažām rindām varēja nozīmēt apcietināšanu vai nāvi. Šai laikā Achmatova uzraksta dzejoļu ciklu „Rekviēms”, kas attēlo sievietes ciešanas, kuŗai dēls ir arestēts. Šai ciklā Achmatova it kā saista savas ciešanas ar visām mātēm, kas zaudēja dēlus, vai sievām, kas kļuva atraitnes. Šai traģēdijā koris iet bojā pirms varoņa.

Astotās esejas nosaukums ir „Nadježda Mandelštam 1899-1980. Nekrologs.”

Mandelštama mira 81 gadu vecumā. „19 gadus viņa nodzīvoja kā šī gadusimteņa lielākā dzejnieka Osipa Mandelštama sieva un 42 gadus viņa atraitne,” saka Brodskis. Būt liela vīra atraitnei dod sievietei īpašu identitāti. Tas sevišķi attiecas uz Krieviju, kur 1930. un 1940. gados režīms radīja tik daudz dzejnieku un rakstnieku atraitņu, ka 1960. gados tās būtu varējušas nodibināt savu savienību. „Nadja ir vislaimīgākā atraitne, kāda varētu būt,” teica par savu draudzeni Anna Achmatova. „Būt izredzēta dzejnieka atraitnei ir gods un lepnums. Tas atmaksā zaudējumu.”

Brodskis satiek Nadježdu Mandelštamu pirmo reizi 1962. gadā Pleskavā, kur kopā ar Achmatovu bija aizbraucis apskatīt skaistās baznīcas. Abas sievietes bija saistītas ar kopējiem likteņiem, draudzību un cieņu. Lai gan Achmatovai bija bojā gājuši divi vīri un dēls, viņai kā atzītai dzejniecei bija ļauts dzīvot Maskavā vai Ļeņingradā, turpretī Mandelštamai, tautas ienaidnieka sievai (Mandelštams bija uzrakstījis nicinošus dzejoļus par Staļinu) bija jāslēpjas provincē, strādājot gadījuma darbus kā tulkotājai un skolotājai. Brodskis apraksta Mandelštamas istabu: 8 kv. metri ar dzelzs gultu, 2 pītiem krēsliem un mazu galdiņu. Materiālais stāvoklis mainījās, kad 1960. gados rietumos publicēja 2 sējumos Nadježdas memuārus: Hope Against Hope (Cerība pret cerību) un Hope Abandoned (Pamestā cerība). Nosaukumi krievu valodā: Kņiga pjervaja un Kņiga vtoraja. Tai laikā N.M. dabū istabu Maskavā un šķiet, ka viņas pārija gadi ir beigušies. Vakaros daudz draugu pulcējas pie viņas lielā koka galda virtuvē lasīšanai.

Brodskis raksta: „Kad padomā, ka šī mazā sieviete uzrakstīja divus lielus memuāru sējumus sešdesmit piecu gadu vecumā, elpa aizraujas.” Viņš jautā, kā tas ir bijis iespējams un arī pats atbild: tas nebija tikai taisnības patoss, apsūdzības raksts, tā bija augstas kvalitātes prozas dzimšana, psīcholoģiska un leksiska tās dzejas tālāk veidošana, ko bija radījuši Osips Mandelštams, Achmatova, Cvetajeva un citi. Vairākus gadu desmitus bija bīstami uzrakstīt jebko uz papīra. Visu bija jāpatur atmiņā. Tas bija kā laikos pirms rakstības. Dienu un nakti bez apstājas Mandelštama atkārtoja sava vīra un draudzenes dzeju, kā arī viņu morāles principus, salīdzinot šo dzejnieku teikumus ar saviem. Viņas grāmatas ir postscriptum augstākai valodas formai, kas pamatā ir dzeja.

Mandelštamas abas grāmatas bija ne tikai lieliski memuāri un ceļa zīmes divu lielu dzejnieku dzīvēs; tās arī izgaismoja nācijas apziņu. Nav jābrīnās, ka šī laikmeta apgaismošana kļūst par apsūdzību sistēmai un augstākās tiesas spriedums laikmetam, kas solīja paradīzi zemes virsū. Uz šiem memuāriem drīz vien reaģēja padomju iestādes un daudz lasītāju, bijušo draugu, tā saucamā inteliģence. Iestādes paziņoja, ka ikviens, pie kā atrod Mandelštamas memuārus ir sodāms ar likumu. Daudz lasītāju novērsās no viņas, jo jutās aizskarti un nomelnoti. Apmeklētāju straume uz Mandelštamas virtuvi apsīka, un viņa atkal kļuva vientuļa. Brodskis saka, ka mēdz atzīt ģenerālsekretārus un fīrerus, bet praviešus pa lielāko tiesu neatzīst.

Esejas beigās Brodksis raksta: Ja bija kas, kas Nadježdai trūka, tā bija pazemība. Šai ziņā viņa krasi atšķīrās no sava vīra un Achmatovas. Viņa bija strīdīga, kategoriska, pārjūtīga, intoleranta, garastāvokļa cilvēks. Viņa palika viena, bet par to neskuma. Viņas lielākā vēlēšanās bija mirt savā gultā. Tā tas arī notika. Nāvi viņa gaidīja, lai aizsaulē būtu kopā ar Osipu. Kad Achmatova to dzirdēja, viņa teica, „Tu maldies, Nadja. Tur augšā es būšu kopā ar Osipu.” Daudzi varbūt domā, ka Nadježda nokavēja vēstures vilcienu ceļā uz nākotni. Bet tāpat kā lielākā daļa viņas paaudzes cilvēku, viņa pārāk labi zināja, ka šis vilciens bieži apstājas pie soda nometnēm vai gāzu kambariem.

Brodskis raksta: „Pēdējo reizi es satiku Nadježdu 1972. gadā Maskavā. Viņa sēdēja lielā skapja ēnā un smēķēja. Tumsā saredzēju vājo ķermeni zem lielā lakata, pelēki bālo seju un sirmos matus. Viņa šķita esam kāda liela ugunskura atliekas, kā maza, kvēlojoša ogle, kas aizdegas, kad tai pieskaras.”

Tālāk pievērsīšos esejām ar nosaukumu „Dzejnieks un proza” (Poeten och Prosan) un „Norādes kādam dzejolim” (Fotnot till en dikt). Šīs divas esejas ir veltītas Marinai Cvetajevai (cvetok − zieds), vienai no izcilākām krievu dzejniecēm.

Eseja „Dzejnieks un proza” satur metafiziskas, ētiskas, literāras pārdomas par prozas un dzejas attiecībām Cvetajevas darbos, jo viņa bija ne tikai dzejniece, bet arī daudz rakstīja prozu. Brodskis sīki kavējas pie Cvetajevas poētiskās domāšanas un metodoloģijas prozas tekstos. Viņš raksta, ka Cvetajevai piemīt īpatnēja poētiska technika: skaņu asociācijas, atskaņas vārdu saknēs, semantiski pārlēcieni. Arī prozā Cvetajeva lieto dzejas un dziesmas dinamiku, kodolīgumu.

Pirms pāreju pie eseju atreferējuma, gribu sniegt dažas biogrāfiskas ziņas, daļēji izmantojot prof. Rolfa Ekmaņa rakstu Dzimtenes kalendārā 1984. gadā ar nosaukumu „Pienākums liek dziedāt man”, Marinas Cvetajevas dzejoļu latviskojuma izraisītas pārdomas. Ekmanis raksta: Dzejas izredzētā Marina dzimusi 1892. gadā. Viņas tēvs kļūst par ievērojamu filologu un mākslas zinātnieku, Maskavas universitātes profesoru. Viņš mirst, kad Marinai ir 20 gadu. 7 gadus pirms tam cīņu ar tuberkulozi zaudē viņas poļu aristokrātu izcelsmes māte Marija, talantīga pianiste, Nikolaja Rubinšteina skolniece. Dzejnieces mūžu visvairāk ir ietekmējusi viņas bērnība − mākslinieciski orientēti vecāki un arī daudzi ievērojami mākslinieki un literāti, kas bija viesi Cvetajevas mājā. Elementāro izglītību Marina ieguva slēgtās pansijās Francijā un Vācijā.

1912. gadā Marina apprecas ar Sergeju Jefronu, baltgvardu virsnieku. Tai pašā gadā dzimst viņas vecākā meita Ariadne. 1917. gadā dzimst meita Irina, kas 3 gadu vecumā mirst bada nāvē.

1920. gadā Marinas vīrs evakuējās uz Konstantinopoli, pēc tam, kad Vrangela krievu armija, kuŗā Jefrons ir virsnieks, tiek sakauta. Gadu vēlāk viņš dodas uz Prāgu, uz kurieni arī atbrauc Marina ar meitu un nodzīvo tur trīs gadus. Prāgā dzimst dēls Georgs. 1925. gadā Marina pārceļas ar visu ģimeni uz Franciju un nodzīvo Parīzē 14 gadus. 1932. gadā Marinas vīrs, sievai nezinot, sāk darboties organizācijā Padomju tēvzemes draugu biedrība, kas vervē krievu emigrantus braukšanai atpakaļ uz Krieviju. Jefrons kļūst par čekas aģentu un piedalās divās polītiskās slepkavībās: kāda padomju režisora un Trocka dēla Andreja Sedova. 1939. gadā Jefrons aizbrauc uz Padomju Savienību un tai pašā gadā tiek likvidēts kā tautas ienaidnieks. Arī Marinas meita Ariadne sāk palīdzēt Padomju Savienības sūtniecībai Parīzē ar tulkojumiem un patriotisma uzplūdos atgriežas Krievijā, kur drīzumā tiek aizsūtīta uz Gulaga archipelagu, no kurienes izkļūst 1950. gados Chruščova amnestijas laikā.

Pati dzejniece, nekā nezinādama par vīra un meitas likteņiem, dēla mudināta, izšķiras pēc trimdas gadiem atgriezties Maskavā. Kad 1939. gadā Cvetajeva atgriežas no Francijas Maskavā, viņas slavenā spalvas biedre Anna Achmatova sveic viņu ar dzejoli „Marinas putnu kliedziens”:

Mani dzimtie lauki,
Šodien atkal esmu mājās.
Bet lūk, kāds liktenis man lemts −
Manus mīļos aprijusi bedre,
Izlaupīta tēva māja.

Drīzi pēc Marinas atgriešanās Maskavā frontē krīt Sarkanarmijā iesauktais dēls Georgs, mājās saukts Mura. Parīzē dzīvojot, Marina nonāca dziļā iekšējā konfliktā. No vienas puses viņa nejutās kā emigrante, bet arī sūdzējās par grūtībām adaptēties. Savas ilgas pēc pazaudētās dzimtenes viņa 1931. gadā izteica dzejolī:

Kā sāpe tālums, šūpulī likts,
Tik ļoti dzimtene un tik
Vēl liktenis − caur visu stīdz.
To visās tālēs nesu sev līdz.
Šai tālē tuvais tālē dziest,
Šī tāle sauc man − atgriezies
Tur mājās.

Bet nonākusi dzimtenē, Marina tomēr nejūtas kā mājās. Viņai ir kritiska attieksme pret demoralizējošo sociālo atmosfairu. Viņa paliek uzticīga sev pašai un raksta dienas grāmatā: „Es nevēlos būt par tramplīnu svešām idejām, nevēlos būt par ruporu man svešām kaislībām.”

1941. gadā kaŗam sākoties, Cvetajevu evakuē uz Tatarijas pilsētiņu Jelaburgu, kur dzejniece pelna sev maizi mazgājot traukus kādā netīrā, smirdīgā ēdnīcā. 31. augustā 48 gadu vecumā Cvetajeva izdara pašnāvību, pakaŗoties pie griestu baļķa. Nadježda Mandelštama savā grāmatā Hope Abandoned raksta, ka viņai nav zināms neviens cilvēks, ko būtu piemeklējis ļaunāks liktenis par Cvetajevas.

Cvetajevas dzīvi un likteni ir veidojuši laikmets, kuŗā viņa dzīvoja, un polītiskie notikumi, bet viņas dzejas devums, ko raksturo neparasts spriegums, piesātinātība, blīvums ar dzejas frāzes daudznozīmīgumu, ar savdabīgām ritma maiņām, neparastām asonancēm un atskaņām, ir atkarīgs no dzejnieces temperamenta. Marina ir dzejniece līdz mūža beigām:

No sirdīm, no viltīgi izliktām cilpām
Es lauzīšos patvaļā savā.

Marinas dzeju tulko Latvijā Vizma Belševica, Māris Čaklais, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi. 1982. gadā apgāds Liesma izdeva Cvetajevas dzejoļu grāmatu Lirika.

Esejā „Dzejnieks un proza” Brodskis raksta par Cvetajevas prozu: „Tā ir maksimāli koncentrēta.” Brodskis saskata parallēles starp Cvetajevas un Mandelštama prozu: abiem piemīt darbības trūkums, lakoniska valoda un metaforas stila blīvums. Brodskis tomēr uzsveŗ, ka viņi ir pilnīgi atšķirīgi kā dzejnieki. Krievu literātūrā Cvetajeva ir unikāla. Zīmīga īpašība Cvetajevas daiļradē ir viņas ētisko spriedumu absolūtā patstāvība, katēgoriskums, kuŗiem parallēli iet kāpinātas valodas iejūtīgums.

Cvetajevas proza satur daudz folkloras elementu. Lielāko tiesu valda iekšējs monologs, runātājs un klausītājs ir tā pati persona. Psīcholoģiskais reālisms ir Cvetajevas stiprums. Tā ir sirdsapziņas balss, ko nekas nevarēja apklusināt.

Eseja „Norādes kādam dzejolim” ir sīka Cvetajevas poēmas „Jaungada vēstule” analīze. 67 lapaspušu gaŗā tekstā Brodskis vārdu pa vārdam, rindu pēc rindas apskata Cvetajevas lirisko monologu, elēģiju, veltītu savam gara radiniekam Rilkem, nekad dzīvē nesastaptam, platoniski dziļi mīlētam. Šī poēma ir uzrakstīta 1927. gada 7. janvārī, īsi pēc Rilkes nāves. Ir svarīgi atzīmēt, ka arī Rilke augsti vērtēja Cvetajevas dzeju un veltīja Marinai elēģiju: „O die Verlust ins All, Marina, die sturzenden Sterne.”

„Jaungada vēstule”, 194 rindas gaŗa, sākas raksturīgi Cvetajevai oktāvas augstākā tonī ar vārdiem: „S Novim godom, krajem, krovom” (Ar labu jauno gadu, pasauli, gaismu, malu, mājvietu). Trochajs un daktils, krievu folkloras pantmērs, ir Cvetajevas iemīļotais pantmērs, nevis jambs, ko lietoja Ģeržavins un Puškins.

Rilke mira sanatorijā no leukhaimijas un Marinas „Jaungada vēstule” ir nekrologs dzejā, pārdomas par nāves būtību, izteiktas intensīvā monologā. Brodskis uzskata šo poēmu par bikti, grēku sūdzēšanu nevis mācītājam, bet dzejniekam Rilkem aizsaulē; tur skan izmisums, atsvešināšanās. „Vai lai stāstu, ko darīju, dabūdama zināt? (par Rilkes nāvi) Neko nedarīju, bet kaut kas notika bez skaņas un atbalss.”

Agrāk Cvetajeva sarakstījās ar Rilki vācu valodā. „Jaungada vēstule” aizgājējam ir rakstīta krievu valodā. „Krievu burti vācu vietā. Gan jau noies, mirušais visu apēdīs.” Brodksis komentē: „Aizsaule ir visvalodu, pārvalodu valsts. Nāve ir ārpusvalodas fainomens.” Interesanti, ka uzrunājot Rilki, Marina krievu tekstā lieto vācu vārdus − Du Lieber. Brodskis domā, ka vācu uzruna nav lietota semantisku, bet gan fonētisku iemeslu dēļ. Cvetajeva raksta: „Ko lai daru jaungada troksnī ar šo iekšējo atskaņu Rainer umer, Rainers miris.” Brodskis domā, ka te nav runas par iekšējo atskaņu, asonanci, bet gan iekšējo atziņu. „Jaungada vēstule” ir dzeja par laiku, mīlestību un nāvi.

Emocionālais saturs „Jaungada vēstulē” izteikts sarežģītā metriskā formā: tur atrodam pārejas no pentametra uz trimetru, no divzilbju atskaņām uz pārmiju atskaņām, no sievišķīgām uz vīrišķīgām, kas rada sarautību, nemieru. Brodskis salīdzina šos efektus ar pavasara plūdiem, kas gāžas pāri aizsprostiem.

Cvetajeva ir bezkompromisa dzejniece, kas nejūtas labi šai pasaulē. Brodskis saka, ka „Jaungada vēstule” ir tête-à-tête ar mūžību, bezgalību, tā ir mīlestības lirika un atvadu dziesma. Šī satriecošā vēstule nobiedzas ar rindu: „Raineram Maria Rilkem caur laipnu roku.” (Krieviski − vruki, tieši rokās, bez starpniecības.)

Pēdējo eseju sauc „Pusotras istabas”. Šai esejā Brodskis raksta par saviem vecākiem un savām attiecībām ar viņiem. Pretstatā Ingmāram Bergmanim, Jānam Mirdalam un daudziem zviedru rakstniekiem, kas ar naidu un sašutumu atceras savu bērnību un vecākus, Brodskis mīl un cienī savu tēvu un māti un aizkustinoši apraksta mazo, bet vienmēr tīro dzīvokli, trūcīgās bet labi sagatavotās maltītes un vecāku rūpes un gādību par viņu, vienīgo dēlu. Brodskis dziļi nožēlo, ka vecāki mira vieni, tēvs − 13 mēnešus pēc mātes nāves, astoņdesmit gadu vecumā. Šo eseju Brodskis raksta angļu valodā, lai lielāks lasītāju skaits dabūtu zināt, cik neskaitāmu reižu šie divi vecie cilvēki griezās pie padomju iestādēm pēc atļaujas apmeklēt dēlu Amerikā, vienmēr saņemot noraidījumu „nav pamatoti”. Brodskis arī min, ka 1964. gadā, kad viņu aizsūta uz soda nometni, viņa abi vecāki zaudē savas pensijas. Brodskis raksta, ka laika bumba iznīcinājusi viņa bērnības un jaunības mītni ar mēbelēm, atslēgu, drēbēm. Brodskis pateicas saviem vecākiem ne tikai par dzīvību, bet arī par to, ka tie neizaudzināja viņu par vergu. Brodskis palika individuālists, tiesīgs dzīvot savu dzīvi.