TF aicina visus Latvijas lietuviešu, krievu, poļu, ebreju, igauņu,... līvu un citu tautu kulturālās atdzimšanas, kā arī latgaliešu kultūras un dialekta entuziastus pieteikties LTF pagaidu koordinācijas centrā, lai izveidotu iniciatīvas un darba grupu Latvijas Tautu foruma sasaukšanai.

Latvijas Tautas frontes Domes priekšsēdētājs Dainis Īvāns un 11 paraksti. Pad. Jaun., 18.10.88.

 

 

Domāju, ka ir pilnīgi nereāli pastāvēt uz bezkompromisa ciņu − visu vai neko. Cīnīsimies par savām tiesībām un prasīsim, un ņemsim to, ko mēs varam dabūt šodien.... Mūsu mērķis ir un būs − brīva un neatkarīga Latvija. Bet, lai paglābtu mūsu tautu no bojā ejas, no situācijas, ka latvieši ir minoritāte savā zemē, es šodien kā etapu ceļā uz brīvu Latviju pieņemtu suverēna padomju satelīta statusu, līdzīgi Polijai, Ungārijai, un citām Austrumeiropas valstīm. Nākamais solis varētu būt finlandizācijai līdzīga statusa pieņemšana. Uldis Klauss. Laiks, 22.10.88.

 

 

Kārļa Zāles veidotais monuments pieder mums visiem, jo tas ir celts no idejas, kas materializējusies tautas ziedojumos un tēlnieka iedvesmā. Tas ir celts no šīs zemes pamatiedzīvotāju − latviešu un lībiešu − valodu idejas Latvijā, tas ir celts no leišu valodas idejas Lietuvā, no zviedru valodas idejas Zviedrijā un krievu − Krievijā... Mūsu Brīvības monuments ir celts no tautu vienlīdzības idejas. No ebreju līdzdalības Latvijas valstiskuma veidošanā. No baltkrievu tiesībām parlamentārajā Latvijā. No Ļeņina konkrētās rīcības Latvijas valstiskuma atzīšanā divreiz šajā gadsimtā − 1918. gada 22. dec., atzīstot Padomju Latvijas neatkarību, un 1920. gada 11. aug. − Latvijas Republikas neatkarību.

Jānis Peters, „Cita ceļa vairs nav”, runa Kārļa Zāles simtgades svinībās pie Brīvības pieminekļa 1988. gada 28. oktobrī.

 

 

Mūsu grupa ir visvairāk gānīta un apmelota no jūsu oficioziem, no CK darbiniekiem: pakalniem, vasermaņiem, dzenīšiem. Tātad mēs esam īstā opozīcija. Balotēsimies ar jums, Vagra kungs, vienā vēlēšanu iecirknī (1989.g.) marta mēnesi, − lūdzu pieņemiet manu izaicinājumu (aplausi)...

Akadēmiķa Drizuļa akrobatiskie triki Augstākās padomes balsošanas novilcināšanā par latviešu valsts un lietvedības valodu bija stagnanta paraugstunda (apl.).

Vakar preses konferencē vēsturnieki viennozīmīgi deva atbildi, ka 1940. gadā bijusi Latvijas okupācija. Parastie cilvēki to zināja jau 48 gadus. Nevar taču nopietni runāt par kaut kādu Latvijas prezidentu, ja tas ir okupācijas un koloniālās varas ieliktenis − prezidents republikai, kuŗai jāsaskaņo tortes receptes ar metropoli (Maskavu), republikai, kuŗas iedzīvotāji var tikai apskaust Dienvidāfrikas bantustānus, jo tur tiešām ir robežas, sava valūta, savs kaŗaspēks, savas pastmarkas.

Juris Vidiņš, Helsinki-86 grupas vadītājs, tautas manifestācijā Rīgā, 1988. g. oktobrī.

 

 

Jauns ir tas, ka Mavriks Vulfsons paziņoja, ka 1940. gada jūnijā notikusi varmācīga Latvijas okupācija. Varmācīga okupācija. Šis apzīmējums līdz šim figurēja tikai ASV prezidenta ikgadējos paziņojumos, „Amerikas Balss” un citos Rietumu raidījumos. ...Un šobrīd, kad visa Rietumu pasaule (...kas ir pret... „perestroiku”) skatās ar cerībām, ka demokratija saskaldīs Padomju Savienību..., izteiciens par varmācīgu Latvijas okupāciju bija Īstais iemesls, kuŗam daudziem pieķerties. Loģiski taču − ja okupācija bija varmācīga; lai labotu vēstures kļūdu, Latvija arī varmācīgi jāatbrīvo... Mana pārliecība ir, ka 1940. gadā tika pielaista kļūda, kad pie sarkanbaltsarkanā karoga nepielika sirpi un āmuru...

Tagad grūst Pelšes un Vosa vārdi, bet tāds process notika visā Padomju Savienībā. Žēlot Vosu arī nevajag, tikai es neredzu jēgu tam, ka pašreiz tiek sists līķis. Tā ir mūsu kopējā nelaime. Mēs neesam tik nabagi, slikta ir pati sistēma...

Saruna ar LPSR ausgstākās padomes priekšsēdētāja vietnieku, laikraksta Cīņa redaktoru Jāni Britānu š.g. 27. jūn. Jaunās grāmatas Nr. 8 1988.

 

 

... trimda, acīmredzot, atradusies (un vēl arvien atrodas) tādā stāvoklī, kas ja ne vairāk, tad vismaz pieļauj, ka vispār kāds pret šejienes latviešu sabiedrību var vērst apgalvojumu, ka tā piecieš Hitlera rokaspuišus savā vidū vai pat tos atbalsta. Mani satrauc, ka šāda iespēja vācu žurnālistiem likusies galīgi pašsaprotama, pat tāda, kuŗu nav jāpūlas tuvāk pierādīt... Un tad mani satrauc vēl kaut kas cits: beidzot apcietināts un pratināts, Maikovskis esot − tā ziņo šejienes vācu prese − izteicies, ka uz Minsteri viņš bēdzis tamdēļ, ka šeit dzīvojot kāds viņam pazīstams „latviešu sabiedrības funkcionārs”, pie kā viņš, vēl ASV uzturoties, esot griezies pēc palīdzības... Mēs vēl neesam novilkuši nepārprotami morālā nosodījuma robežu, kas mūs kā latviešus šķirtu no tiem noziegumiem, ko svešas varas vārdā pastrādājuši mūsu tautas locekļi. Par to, ka šī robeža ir jāvelk, man pēdējo dienu notikumi atstājuši aizvien mazāk šaubu.

Ojārs J. Rozītis, sakarā ar Boļeslava Maikovska apcietināšanu Minsterē. Brīvā Latvija, 7.11.88.

 

 

Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes valdes sēdē 3. nov. priekšnieka V. Zālītes vadībā pārrunāja notikumus draudzē un financiālās lietas... Plašākas pārrunas bija par telpu izīrēšanu Rīgas Dailes teātŗa izrādēm draudzes īpašumos. Teorētiski spēkā arch. A. Lūša norādījums, ka draudžu telpās nevar uzņemt okupētās Latvijas māksliniekus. Ņujorkas draudze ir pieprasījusi, lai to revidē, bet no archibīskapa nav saņemta atbilde. Ņujorkas chronika, Latvija Amerikā, 26.11.88.