Gads atkal projām, un man piesitušās aizdomas, ka esmu kļuvis drusku vecāks. To liecina spogulis, to liecina vēlēšanās skatīties atpakaļ un aizvadītos gadus vērtēt. Dažreiz pašam brīnumi. Vai par tiem klusēt? Nav vērts! Te pāris piemēru. Vispirms par Ronaldu Rēgenu un sevi.

Senajās dienās mēs abi bijām, tā saucamie − mākoņu stūmēji. Es rakstīju raidamlugas Rīgas radiofonā, Ronalds Rēgens tādās lugās Holivudā uzstājās. Protams, ne manējās.

Tagad Ronalds Rēgens ir varenas lielvalsts prezidents, bet es arvien vēl piederu pie mākoņu stūmējiem. Nesaprotu, kad un kur esmu kļūdījies?

Ļeks Valensa kādam Vācijas žurnālistam atzinies, ka neesot nevienas grāmatas izlasījis. Kad es to dzirdēju, kļuvu domīgs: „Ļeks Valensa tagad ir poļu strādnieku vadonis. Varbūt tāpēc es arvien vēl piederu pie mākoņu stūmējiem, ka pārāk daudz grāmatas lasītas?”

*

Aizvadītais gads iesākās labi, turpinājās labi, un es vēlāk, sekojot Zentas Mauriņas apliecinājumam, ka iedrīkstēties esot skaisti, smaidīju dāmām pa labi, pa kreisi. Vēlāk jautāju: „Dāmas, vai jūs būtu ar mieru, ja es aizmirstu vārdiņu JŪS un turpmāk tā vietā lietātu TU?”

Klusums!

Vai es maldītos, ja tagad teiktu, ka tādiem, kas jau sasnieguši, kā mēdz teikt − iesaucamos gadus, ar iedrīkstēšanos ļoti jāuzmanās?

*

Pavasarī manas kaimiņienes sparīgi uzsāka mājas tīrīšanas darbus. „Ko tu darīsi?” es sev jautāju. Ja es būtu turējies pie atziņas, ka ikviena tīrība ir tikai netīrības pakāpe, es vairāk brīvu brīžu vadītu. Bet man likās, ka logu aizkari gaida ziepes un ūdeni. Nolēmu pakalpot. Noņēmu aizkarus un tūliņ manīju, ka logu stikli izskatās noskumuši... Tagad zinu − pārcenšanās notikusi. Nebūtu noņēmis aizkarus, logu rūšu mazgāšana ietu secen.

*

Es apmainīju Puksīti, savu skārda kumeliņu pret Plimuta „Volare”. Man gribējās to saukt par Valeriju, bet drīz vien atskārtu, ka pārpratumi var gadīties. Kā radi, draugi un paziņas dzirdēs, ka man mājā Valerija, tā tūliņ jautās: „Kas tā tāda? Atraitne? Šķirtene? Vai maizē krietni kodusi jaunkundze?”

Skaidrības labad savu skārda zirgu nosaucu par Kuražnieku. Negribējās diendienā lietāt viņa dzimšanas apliecībā ierakstīto Station Wagon.

*

Pasaulē daudz kā trūkst, bet man liekas, ka par visu vairāk trūkst laika, trūkst naudas, trūkst laba humora. Un es neesmu vienīgais! Mākslas kalps Jānis Gorsvāns nesen atzinās: „Es jau sen meklēju kādu veikaliņu, kur varētu dažas stundas nopirkt.”

*

Tik tiešām − es biju darbos un darbiņos iestidzis, tāpēc radi un draugi no manis saņēma nepieklājīgi īsas vēstules. Un daža palika nerakstīta. Žēl! Nu atliek mierināt sevi ar Ibsena vārdiem: „Tiks piedots, ja tu neiespēji, bet mūžam ne, ja negribēji.”

*

Dažiem cilvēkiem pietiek drosmes apgalvot, ka Dieva nav. Par velnu vairums klusē. Laikam baidās, ka velns varētu pierādīt pretējo.

Man jāatzīstas, ka esmu tiku tikām kā Dieva, tā velna esamību apliecinājis. Un pūlējies vienam pazemīgi kalpot, no otra nebaidīties. Pat pārdrošs bijis.

Pirms dažiem gadiem sāku velnēnus ķircināt. Tā tapa manuskripts ar nosaukumu Velns ar savējiem. Kamēr šo manuskriptu auklēju, vieglas dienas man nebija. Tāpat vēlāk. Aizķeršanas viena pēc otras.

Kļuvu aizdomīgs. Likās, ka velnēni atspēlējas un nu ķircina mani. Grāmatai pirms Ziemsvētkiem vajadzēja būt vākos, bet es vēl neredzu. Ko nu?

Tēlošu vienaldzīgo: „Ja nebūs Ziemsvētkos, būs Jāņos!” Neveiksmju dēļ es nemēdzu raudāt...

Priecīgus Ziemsvētkus!