AK, KUNGS UN ĶĒNIŅ, KO TU IZDOMĀ!

Ulža Siliņa piezīmes par mūzikālā teātŗa Gundega tapšanu 1988. gadā.

 

„Dienasgrāmatas” autors ir aktieris, režisors un drāmatiķis Uldis Siliņš.  JG143.-144. numurā publicēta viņa luga „Kade pārnāksi bāleliņ”. 1989. gadā publicēsim viņa lugu „Ir akmeņi raud”.

 

Svētdien, 3. jūlijā.

Mēs sēžam Paula Berkolda istabā, Haijata viesnīcā Indianapolē, dzeram šampanieti un bļaujam kā indiāņi. Mēs esam redzami TV. Mazs gabaliņš no 1. cēliena ar Gundegu un pavadonēm, es kā Garzobju karalis, Brīvības piemineklis, kam seko komentāri par Latviju. Mūsu darbs ir beidzies, un mūsu „miesa”, kā Gundegas režisors Māris Ubāns saka, pieder atkal mums pašiem. Pēcpusdienā nospēlējam Gundegu beidzamo reizi. Publika − pāri par 2000, kas izrādes beigās piecēlās kājās un aplaudēja, aplaudēja. Acīmredzot, par spīti caurumiem, kopiespaids ir bijis labs un pacilājošs. Neesam dzirdējuši par Gundegu neviena slikta vārda, bet gan jau tie vēl nāks.

Vai bija vērts braukt? Gundegas dēļ man bija jāņem 3 mēnešu atvaļinājums. Jā. Kaut gan jāatzīstas, ka pirmajās dienās es sev bieži jautāju: „Siliņ, ko tu te dari?”

Es iepazinos ar grupu brīnišķīgu jauniešu, kas mani pieņēma kā savējo. Manos gados es to uzskatu par komplimentu. Kas tad īsti bija noticis, kopš pirmo reiz ierados Katskiļos? Brigita Siliņa jau mani bija piekodinājusi rakstīt dienas grāmatu, bet es protams, neuzrakstīju ne vārda. Ja man šur tur samainījušies datumi, tad lai man ansambļa dalībnieki to piedod.

 

*

 

Piektdien, 10. jūnijā.

Es, Ivars Mičulis un Juris Zemītis iebraucām ar Kārļa Dravnieka mašīnu Katskiļos ap pusnakti. Ivaram, no Kalifornijas izbraucot, pazudusi bagāža un viņš ir pliks kā baznīcas žurka. Visi jau guļ. Mums izsniedz pāris plānas segas un ierāda baraku. Daži logi nav aizverami, un ir sasodīti auksts. Ivars, Juris un es, tikko ieradušies no saulainās Kalifornijas, to ļoti izjūtam. Es uzvelku džemperi, vēja jaku un liekos gultā. Juris ir noģērbies pliks, un man sāk uzmākties šaubas, vai es 38 gadus neesmu draudzējies ar plānprātiņu. No rīta sešos ceļamies augšā. Zemītis izskatās pavisam veselīgs. Ivars vēl guļ un trīc. Es uzsedzu viņam savu segu, lai mūsu varoņtenors nepaliek bez dziedamā, kā tas notika Homo Novusa mēģinājuma laikā, Adelaidē.

Pēc pusstundas mēs ar Ivaru ejam skriet un uzskrejam „virsū” kādai vecai, apdauzītai mašīnai. Braucējs meklē Mičuli. Atvedis viņa lidsabiedrības pazaudēto bagāžu.

Brokastis. Kaut cik sapazīstamies ar pārējiem. Laila Robiņa ir angažēta vasaras teātrī un nebūs. Viņas vietu aizpildīs Andrea (Andra) St. Ivanyi. Andras tēvs ir ungārs. Dzimusi Sauda Arābijā. Latviešu valoda laba. Otrā Gundega − Laila Saliņa ir šeit. Pauls Berkolds vēl nav ieradies.

Ansamblis ir internacionāls: Ieva Millere no Upsalas (nemitīgi smej un runā mīkstā zviedru mēlē), Ilga Vītoliņa no Stokholmas (spēlē trompeti, strādā leļļu teātrī, Dānijā apmeklējusi klaunu skolu un prot rīt uguni, žonglēt un akrobātiski vingrot), Aldis Sils un choreografe Helena Simondsone (veca paziņa no Homo Novusa laikiem) no Austrālijas, Lauma Cenne, Aija Auziņa, Andris Dindzāns no Kanadas. Pārējie ir no ASV: Kārlis Alversons (Kārlītis ir pats jaunākais mūsu vidū; spēcīga balss un laba latviešu valoda), Lars Alversons, Venta Černoka, Irina Kaca, Māra Krastiņa, Ivara atvase Benita Mičule, Guna Muntere, Baiba Ozola, Elīna Ozoliņa, Kārlis Dravnieks, Ivars Embrekts, Inga Grīnberga, Iveta Ivansone, Silvija (Uja) Padega, Mārtiņš Parņickis, Voldemārs Pelds, Aija Pelše, Aina Poilova, Pauls Raudseps, Ivars Slokenbergs, Linda Sniedze, Pēteris Sūrmanis, Filips Vellners (otrs jaunākais), Signe Vurstnere, Kristīne Zārda, Pēteris Zārds un Sandra Zeidenberga. Pa virtuvi raujas Māra un Gita Padegas.

Liela daļa no ansambļa ir izglītoti mūziķi, viens otrs mācījies baletu, bet tikai retam ir skatuves pieredze.

Pirmo reizi tiekos ar dekoratoru Ēvaldu Dajevski. Mums ļoti labi „klapē”, un mēs tūlīt pārejam uz „tu”.

Ēvalds kā dekorators ir paradokss − reizē plaša vēriena un detaļu cilvēks. Viss ir izdomāts līdz pēdējam sīkumam. Kā raksturīgs piemērs jāmin krūze, kas Gundegai saplīst pēdējā cēlienā. Saplīst divos gabalos. Izbirst pat lauskas. To var salikt kopā 15 sekundēs, un krūze izskatās kā jauna. Pamatdekorācijas, kas sastāv no butaforijām − tilts un kāpnes − ir jau uzstādītas lielajā sarīkojuma zālē, kur notiks mēģinājumi. Uz grīdas atzīmēta skatuves mala un orķestra bedre Ņujorkā un Indianapolē. Aktieŗiem daudz vietas priekšplānā nav atstāts. Spēles laukumu uz tilta krusto ēkas sijas, un nākamajās dienās ne viena vien aktrise staigā apkārt ar punu galvā un asarām acīs.

Atsevišķā ēkā ir tērpu šūšanas darbnīca. Tur strādā Anda Saliņa-Pirvica un Mirdza Ozoliņa ar palīdzēm. Anda šim darbam pieteikusies brīvprātīgi. Laipna, klusa, smaidīga un izpalīdzīga, viņa ir viena no neapdziedātajām varonēm, bez kuŗām šis uzvedums nekad nebūtu ieraudzījis rampas gaismu. Otrs tāds ir skatuves meistars Herberts Krasts, Ēvalda Dajevska labā roka.

Pēc brokastīm − koŗa mēģinājums. Mēs sapulcējamies Ezera mājā, kur dzīvo pārvaldnieki Sprinči. Telpas ap klavierēm maz, bet saspiežamies kā varam. Mūsu orķestris ir Elīna Ozoliņa no Aiovas − vēlāk neiztrūkstoša locekle mūsu bohēmiešu bandā. Es nokristīju Elīnu par „Honki Tonk”, kas vēlāk tika saīsināts uz „Honkiju”. Honkijs mani fascinēja, patiesību sakot, viņas latviešu valoda, kas dienu skrejā palika arvien veiklāka. Elīnai bija liels vārdu krājums, ko viņa vēra teikumos kā krelles bez mazākās gramatikas likumības. Mēs ar Juri Zemīti solījāmies viņu izprecināt kādam staltam latviešu puisim Melburnā. Honkijs bija ar mieru, bet gribēja zināt, vai viņš spēlē „tennis”? Ja viņš nespēlē „tennis”, viņa neesot ieinteresēta. Mēs teicām, ka tikko tiksim mājās, ja nespēlē, sāksim mācīt, bet Honkijam pa to laiku jāiegādājas latviešu gramatikas grāmata un jāsāk zubrīt. „Kas vaina ar mans latvieš’ valod’?” Honkijs gribēja zināt, bet bija ar mieru šo to piemācīties.

Pēc koŗa mēģinājuma Andrejs Jansons (Gundegas komponists, diriģents un galvenais iedvesmotājs) mums, silto zemju putniem − Ivaram, Jurim un man − ierāda istabiņu Ezera mājā. Tur ir silts, saulains un no šī brīža mēs dzīvojam kā Dieva ausī. Arī laiks ir palicis ļoti silts, un Sibīrijas ziema, kādu piedzīvojām pagājušā naktī, vairs neatkārtojas.

Ezera mājā dzīvo arī Andrejs un Laila. Andrejs ļoti siltā bēniņu istabā un Laila ambulancē. Bez mums tur dzīvo arī Sprinču pāris − īpašuma pārvaldnieki. Sprinča kungs ir mūziķis, un ieraudzījis, ka man mugurā ir Sidnejas latviešu vīru koŗa tējas krekls, mani nogrābj pie tiltiņa gala, sāk runāt par mūziku un nodzied un nosvilpo man priekšā veselu dziesmas partitūru 6 instrumentiem. Arī Sprinča kundze mums ar Juri sīki izstāsta, kā viņa atradusi Katskiļu īpašumu, kā izglābusi sabiedrību no iepirkšanās, kas kur aug un kas stādīts, un kur zied paparde. (Jā, es pirmo reiz mūžā redzēju papardi ziedam!) Tiešām jāsaka, ka šie abi gados vecie cilvēki tur nometni priekšzīmīgā kārtībā. Ar mūsu ņujorkiešu administrāciju, šķiet, viņiem nav pa ceļam, un visa sazināšanās notiek ar Andreja starpniecību.

Vakara pusē sākās „bloķēšana”, vai aranžējuma mēģinājums 1. cēlienam. Uz vakariņām ejot, Aina Poilova saka, ka manu balsi varot pudeļot un pārdot. Es saku, ka ar tādu preci viņa ātri nonāks bankrotā. Pēc vakariņām turpinām 1. cēlienu. Ap pulksten desmitiem metam mieru. Ne jau visi. Māris, Andrejs, Ivars un Helena paliek sēžam pie galda un plāno darbu rītdienai. Aija Pelša, Guna Muntere, Honkijs, Ivars Mičulis, Juris un es dodamies izlūku gājienā cauri mežam uz Rotas krogu. Allelūja! Tas ir vaļā! Alus pasilts, bet ļoti lēts. Nozirgojamies stundas pusotras un ejam mājās.

 

 

*

 

Svētdien, 12. jūnijā.

Tev būs to svēto dienu svētīt, bet uz mums tas neattiecas. Septiņos esam augšā. Juris mums izsniedz katram mēriņu suleņu sulas un nodušojušies ejam uz Helenas ‘eirobiks’ klasi virtuves zālē. Brokastis. Koŗa mēģinājums. Muzikālākie jaunieši aiznes no Ezera mājas uz sarīkojumu zāli klavieres. Mēģinājums solistiem. Mēģinājums dejām. Mēs ar Juri esam brīvi un aizstaigājam sauļoties uz Debespļavām. Pusdienas. No Ņujorkas ieradusies Ilze Padega un mūs fotogrāfē programmas grāmatiņai. Kā jau paredzams, mani vaibsti lieku reizi apliecina Darvina teorijas patiesīgumu. Pēcpusdienā līdz trijiem nekas nenotiek. Jaunieši mētā basketbumbu, spēlē voleju. Vai mācās pie Ilgas akrobatiskus trikus un žonglēšanu. Drīz puse no ansambļa mētā pa gaisu smilšu maisiņus. Volejbolistu vidū redzama arī Laila Saliņa. Vienā dienā viens no volejbolistiem izmežģī roku. Labdien slimnīca, ardievu Gundega!

Uz dienu atbraukusi Ramona Kļaviņa − mūsu grimu meistare. Pēcpusdiena un vakars paiet mēģinot pirmo cēlienu. Vakarā ejam uz Rotu. Esam parastā komanda, un mums pievienojas arī Helena. Viņai ir pilna sirds un gribas ar kādu runāt. Es nezinu vai minēju, ka viņa ir austrāliete un latviski nerunā. Mēs viņai tulkojam, kas lugā notiek, stāstam par ainu noskaņu un kādam būtu jābūt lomu traktējumam, jo angļu valodā konspektu nav. Helena sūdzas par sazināšanās trūkumu, un ka viņai netiek doti pietiekami norādījumi. Kad deja iestudēta, tikai tad pasaka, vai der vai neder. Helena ir profesionāla choreografe un režisore, un viņai tāda pieeja darbam ir nesaprotama. Izkratījusi sirdi, Helena paliek smaidīgāka. Ejam mājās.

 

*

 

Pirmdien, 13. jūnijā.

Ierodas Pauls Berkolds. Pauls ir ārkārtīgi patīkams cilvēks − koleģiāls, draudzīgs. Viens no tiem, kas nevar nepatikt.

Pirmo disonanci ansamblī ienes galveno aktieŗu sadalīšana „A” un „B” sastāvos. „A” sastāvā spēlēs Pauls Berkolds − Māris, Laila Saliņa − Gundega, Uja Padega − Sniedze, Aina Poilova − Adaļa, Signe Vurstnere − Saiva. „B” sastāvā Ivars Mičulis − Māris, Andra St. Ivanji − Gundega, Sandra Zeidenberga − Sniedze, Guna Muntere − Adaļa, Baiba Ozola − Saiva. Aktieŗu mākslā zinīgākos pārsteidz, ka Sandra ievietota „B” sastāvā. Lai nu kā, kā Mērnieku laikos sacīts: „Runas vīriem ir spēks rokā un ko tie nospriež, tas paliek”. Apzīmējums „A” un „B” nav labi izvēlēts, un labāk būtu, ja varētu iztikt bez gradācijas. Lielu neapmierinātību rada paziņojums, ka pie „B” grupas aranžējuma mēģinājumā atsevišķi nestrādās, bet ka viņiem jāskatās, ko dara „A” grupa. Tas nav viegli. Daži no „B” grupas saņem no režisora rājienu, ka nav ievērojuši savu vietu.

Māris ir noķēris lipīgu slimību un ir pusakls. Acis pilnīgi aizpampušas. Arī viņa parastā omulība ir pazudusi. Es saku, ka tā ir pirmā reize, kad spēlēju pie akla režisora.

Ierodas mana radniece Elza Pūce (Bostonas latviešu teātris), kas tikko pārbraukusi no Latvijas, pilna ar jaunām ziņām. Līdz ar viņas ierašanos ir atrisināta veļas mazgāšanas problēma.

Mani noķer Andrejs un prasa, vai es nevarētu palīdzēt sagatavot Gundegas programmas grāmatiņu, intervējot aktierus un techniskos darbiniekus. Es arī apsolos, un manas turpmākās brīvās stundas paiet runājot ar cilvēkiem un rakstot. Man daudz palīdz Juris Zemītis. Nekādas vadlīnijas netiek dotas, un es rakstu īsbiografijas savā parastajā stilā − mazliet zobgalīgi, „piešūdams” pa gabalam vai „nogriezdams”, kur vajadzīgs. Taču mans ražojums tika svērts un atrasts par vieglu. Tajā tiek saskatītas visādas negatīvas konnotācijas un redaktori ķeras pie darba paši. Programmas grāmatiņa iznāk neparasta − bez centrālā tēlotāju saraksta. Par mašīnrakstītāju starp ārijām tiek angažēta Laila Saliņa.

Man tomēr no intervēšanas ir savs labums: es iepazīstos labāk ar ansambļa dalībniekiem un tagad varu pielikt pie sejām vārdus.

Ļoti interesanta meitene ir Lauma Cenne − labi dzied, dzejo un jūsmo par latviešu valodas bagātību. Es uzzinu, ka impozantā tirgus sieva ir dziedone Iveta Ivansone un ka Andris Dindzāns strādā piecos koŗos; Irīnai Kacai patīk dejot; ka milzīgā auguma jauneklis ir Voldemārs Pelds; Pēteris Zārds studē ģeofiziku un mācās mūziku un viņa māsa Kristīne ir tēlojusi Homo Novus pamīšus ķēves abus galus; Kārlis Alversons specializējies „īso cilvēku” (rūķa lomās) un viņa brālis Lars spēlē rokgrupā „Bob and the Latvians”; Aijas Auziņas sapnis ir aizvest Gundegu uz Latviju; Venta Černoka dzied Ņujorkas latviešu koŗī un spēlē flautu; Māra Krastiņa mācās drāmu; Benita Mičule piedalījusies Sprīdītī Minsterē; Ieva Millere ir šeit, lai nodibinātu globālus kontaktus; Baiba Ozola māca vingrošanu un klasisko baletu; Elīna Ozoliņa gatavojas maģistra grādam mūzikā; Daina Gulbe spēlējusi teātri Beverīnā un Filadelfijas kopā „Dramatiskās ēnas”; Mārtiņš Parņickis ir spēlējis O. Uršteina ansamblī; Pēteris Sūrmanis spēlējis Sprīdītī; Filipam Vellneram patīk spēlēt teātri; Andra St. Ivanji ir filmaktrise un gājusi Minsterē; Pauls Raudseps jau spēlējis kādās 20 lugās; Linda Sniedze darbojusies kā režisore skolas teātrī; Ivars Slokenbergs spēlējis divos Sprīdīša inscenējumos; Inga Grīnberga cer tikt par audzinātāju Minsteres ģimnāzijā. Uja Padega, Signe Vurstnere, Aldis Sils, Aija Pelše, Ivars Embrekts, Ivars Mičulis, Ilga Vītoliņa man ir pazīstami jau no agrākiem laikiem. Biju kādreiz iepazīstināts arī ar Lailu Saliņu. Ar vecāko paaudzi iepazīšanās veicās vēl vieglāk − Ainu Poilovu, Gunu Munteri, un Kārli Dravnieku, kas savā laikā darbojies Libekas teātrī.

Šovakar Rotas krogs ir ciet. Braucam Gunas kadiļakā, kas tūlīt tiek nokristīts par „Jumbo 747”, uz Elka Parka jachtklubu. Kāpēc šis krodziņš nes jachtkluba vardu, ir un paliek mistērija. Tuvuma nav ne ūdens, ne jachtas.

Atpakaļceļā mūsu dāmas sadomā, ka jāiet uz ezeru peldēties. Mani šī doma nesajūsmina, un Honkijs saka, ka esmu „partī pūpers”. Es saku, pūpers vai nepūpers, es eju gulēt.

Otrdien, 14. jūnijā.

Inga Grīnberga organizē 14. jūnija piemiņas brīdi. Man piekrīt teikt ievadvārdus. Mēģinājums ieilgst, un mēs ierodamies svecēm rokās brīvdabas baznīcā tikai pēc desmitiem vakarā, kur mūs jau gaida pensionāri. Piemiņas brīdis sākas ar Ilgas Vītoliņas trompetes solo „Ej, saulīte, drīz pie Dieva”. Es saku savus ievadvārdus, un pēc tam Aina Poilova, Juris Zemītis un es nolasām pa dzejolim. Kopā ar klausītājiem nodziedam „Daugav’ abas malas”, tad dzied jaunieši. Piemiņas brīdi nobeidz Ilga ar „Ej, saulīte, drīz pie Dieva”. Dziedādami ejam atpakaļ uz mājām, kur vēl ilgi dziedam, aplī sastājušies.

 

*

 

Trešdien, 15. jūnijā.

Pa virtuvi šodien saimnieks Zemītis. Galvenais pavārs! Nākamā dienā tur darbojas kāds rakūns, kas pa nakti ielavījies virtuvē, bet bez Juŗa kulinārā talanta. Visa ēdamā pa grīdu.

Agri no rīta un šad tad pa dienu no Ezermājas dzirdams kaut kas līdzīgs aizsmakušai trompetes skaņai. Ilga atzīstas, ka vainīgā laikam esot viņa. Kad trompete sāk skanēt arī pa nakti, mēs nospriežam, ka ar Ilgu būs nopietni jāparunā. Labi vien, ka neko neteicām, jo vainīgā izrādījās varde. Laiks ir ļoti silts, un brīvais laiks tiek pavadīts peldoties, sauļojoties, spēlējot bumbu vai strādājot pie lomām. Andrejs ir kā ronis, kur vien redz ūdeni, tur iekšā. Man brīvā laika paliek arvien mazāk, jo ir uzradies viens otrs privātskolnieks. Tā kā es kā „drāmas instruktors” neesmu aicināts, tad mēģinu ieturēt „zemu profilu”. Šķiet, ka vienīgo palīdzību Ņujorkā dzīvojošiem aktieŗiem ir sniegusi Aina Poilova, kuŗu šad tad pa brīvajiem brīžiem dzird dīdām pavāra puikas. No tā kā aktieŗi runā, var redzēt, ka nekāda lugas vai lomu analīze nav notikusi. Tāda nenotiek arī pa mēģinājuma laiku. Viss tiek pamests pašplūsmei. Mārim interesē tikai grupējumi, kustība, darbības kontinuitāte un lai cilvēki runātu un negrieztu dibenus pret publiku. Ar aktieŗiem viņš nestrādā.

Pie manis pienāk Silvija (Uja) Padega un saka: „Tev man jāpalīdz!” Sniedzes loma nav mazā, un es nekā negribu darīt bez Māra ziņas. Tā arī Ujai pasaku. Es viņai labprāt palīdzēšu, bet viņai vispirms jādabū no režisora atļauja. Nekas nenotiek. Galu galā runāju ar Andreju. Jā, viss kārtībā. Mārim neesot iebildumu. Manā gādībā nonāk abas Sniedzes, viena Gundega, Saucējs, u.c. Bez tiem Andrejs pie manis sūta vēl citus aktieŗus, kas pēc viņa domām nerunā kā vajag. Mans brīvais laiks paiet papildmēģinājumos, analizējot attiecības, ko autors ir gribējis pateikt, cīnoties ar dikciju un balss projekciju. Es esmu diezgan prasīgs un neatlaidīgs. Viens otrs manu skolu neiztur un sāk no manis vairīties. Es arī nevienam virsū nespiežos. Man daudz svarīgāk ir strādāt ar brīvprātīgiem un saglabāt draudzīgas attiecības. Sevišķs prieks man ir par Sandru Zeidenbergu, kas taisās izvērsties par lielisku Sniedzi.

Mums nav īsti skaidra Māŗa darba metode, un tas rada vecāko aktieru starpā pārrunas un ņurdēšanu. Vienai aktrisei iznāk ar režisoru pat vārdu pārmaiņa. Pēc katra mēģinājuma režisors, muzikālais vadītājs un choreografe pasaka savus novērojumus un šoreiz arī es kā muļķis prasu atļauju runāt. Būtu labāk turējis muti ciet!

Atbraucis ir arī libretists Vilnis Baumanis. Skatītāju mēģinājumos mums nekad netrūkst. Mēģinājumus cītīgi apmeklē pensionāri. Kad neesam uz skatuves, jāiet uzlaikot tērpi. Mans karaļa tērps ir tik smags, ka pat vezumnieka zirgam ļodzītos kājas.

Pa mūsu istabu iet vienmēr lustīgi, jo ne Juris, ne Ivars nav uz mutes kritis. Šovakar Ivars Mičulis ir kautkur dabūjis Mazputniņu un lasa mums priekšā „Kāpēc putniem ir raibas spalvas?”. Efekts ir tik graujošs, ka mēs ar Juri aiz smiekliem gandrīz pieslapinām gultu.

 

*

 

Ceturtdien, 16. jūnijā.

Māris mums beidzot izskaidro savu darba metodi − viņš vispirms aranžē visu lugu un tikai tad strādā pie detaļām. Es, atceroties savas vakardienas piezīmes, esmu gatavs šauties nost. No tirgus skata nosvītro pusotras lapas. Es spēlēju šai ainā Melno Burvi. Izstrādājam ar Helenu cīņas norisi. No sākuma bija paredzēts, ka manu līķi 4 skuķi uz pleciem nesīs pa kāpnēm uz augšu. Tas rada grūtības, daudzo pakāpienu un manu kilogramu dēļ. „Jūties viegls! Jūties tā, it kā tu lidotu!” Helena man saka. Es jūtos viegls, bet skuķi sten tāpat kā stenējuši. No desmit reizēm mani pa kāpnēm izdodas uznest tikai vienreiz. Beidzot manas mirstīgās atliekas liek iznest pa skatuves sāniem.

 

*

 

Piektdien, 17. jūnijā.

Diena nesākas sevišķi labi. Ivars staigā apkārt kā rūcoša lauva un draud braukt atpakaļ uz Losandželosu. Andra, ko Pauls ir ņēmis zem sava spārna, vēl arvien cīnās ar Gundegas dziesmām pie klavierēm un mēģinājumos nedzied. Te jāpiemin, ka viņa aizpildīja Robiņas vietu pēdējā brīdī. Ivars nevar izmēģināt savus duetus! Andrai ir patīkama balss, bet viņa ir tikko sākusi mācīties dziedāt un trūkst technikas, lai tiktu ar grūtajiem dziedājumiem galā.

Arī Helena ir pagalam sašutusi. Viņa esot nostrādājusi pie tirgus dejas 18 stundas, un tagad viņai pateikts, ka dejotājiem nav kostīmu. Kāpēc tas nav viņai darīts zināms ātrāk? Kas īsti ir par šīm lietām atbildīgs? Šoreiz ir mana kārta mierināt.

Māris ir dabūjis zāles un izskatās veselīgāks. No sarunām spriežu, ka viņam Gundega neko nepatīk, jo lugā nekas nenotiekot, bet kā jau profesionāls cilvēks, viņš savu nepatiku neizrāda. Arī ar dzīvi Katskiļos viņš neliekas apmierināts. „Viņi mani atsūtīja uz Sibīriju, un to es viņiem nekad neaizmirsīšu. Jo es vairāk domāju par Dzintariem (vieta, kur iestudēja Homo novus Austrālijā), jo tie man vairāk patīk”, viņš man saka. To dzird arī Aina, un viņas seja ir pavisam akmeņaina. Nezinu, ko teikt. Man te patīk.

 

*

 

Sestdien, svētdien, 18. un 19. jūnijā.

Mēs esam ar melnajiem darbiem galā un sākas noslīpēšana. Cauru vietu vēl ir ļoti daudz. Katrs skats tiek ņemts dienā četras reizes, lai abas grupas tiktu pie mēģināšanas. Sākam mēģināt tērpos. Pie dziedāšanas koris stāv izklaidus aiz neesošajām kulisēm un ne pa balsīm. Skan labi. Es īsti gan nesaprotu, kā kori dzirdēs uz īstas skatuves aiz kulisēm. Bet galu galā Andrejs un Māris nav pirmo reiz ar pīpi uz jumta, un gan jau par to būs domāts. Tā nebija viss. Ņujorkas izrādēs aizskatuves kori knapi dzirdēja. Visur bija kāda lupata vai siena priekšā. Dziedājām pie monitera. Indianapolē jau bija labāk, jo skatuves sānos bija ložveidīgi atvērumi, kur koris varēja dziedāt tieši uz publiku.

Ieradusies Emma Slaktere, profesionāla teātra friziere jau no Mērbekas laikiem, un viņas prātīgajās rokās mūsu parūkas un bārdas sāk pēc kaut kā izskatīties. Kaut mums Sidnejas latviešu teātrī tāda būtu!

 

*

 

Pirmdien, 20. jūnijā.

Svarīgs izšķiršanās brīdis! Šodien Māris un Andrejs pārbaudīs Andras dziedāšanu. Vēlāk mums paziņo, ka Laila dziedās Gundegu visās izrādēs, bet Andra veiks visas Gundegai paredzētās dejas un būs Lailas aizvietotāja (understudy). Mēs un sevišķi Ivars atviegloti uzelpojam, jo nu vismaz ir skaidrība. Arī Andrai, šķiet, slogs ir nokritis no pleciem. Viņa turpina mēģināt Gundegas lomu un sāk arvien vairāk dziedāt.

 

*

 

Otrdien, trešdien, 21. un 22. jūnijā.

Maļam, kā saka, ar visiem gaņģiem. Māris apsveic Žņaudzēju (Juri Zemīti) ar iekrišanu Ņujorkas skatuves orķestra bedrē. Acīmredzot, Juris cīņas skatā ir pārkāpis uz grīdas nozīmēto līniju.

Helena cīnās ar Māri par piemērotāko deju Brusubārdas pils skatā. Māris grib čigānu deju, Helena ko citu. „Es ar viņu nekad vairs nestrādāšu. Viņš pret mani ir rupjš”, Helena man paziņo. Es iedomājos nākamo Gundegas uzvedumu Austrālijā, un man gandrīz apstājas sirds. Bez Helenas mēs nevaram iztikt. Kas te īsti notiek? Šī jau ir otrā persona, kas saka, ka vairs ar Ubānu nesadarbosies. Bet − laiks dziedē visas brūces.

Vairs nevaru atcerēties, kad īsti notika Jāņu svinēšana Rotā, bet, nobeiguši mēģinājumu, arī mēs tur sirdīgi piedalījāmies. Caur Ventas Černokas laipno roku mums ir rezervēts galds. Pauls ar lielu ozollapu vainagu galvā jau svingo pa dejas grīdu. Drīz gundegieši pārņem danču laukumu. Pat es tieku ierauts dejas vilnī. Pārliecinu savu gadījuma partneri, ka nu jau pietiks − jāatpūšās. Kur tev, Dieviņ! „Uļdi, es gribu dejot vallsi”, kāds man pie pleca saka mīkstā zviedru mēlē. Ieva Millere. Lai atkal netiktu nosaukts par „partī pūperi”, es eju dejot. Prasi, vai kāda jauna meitene mani vēl manā mūžā uzlūgs? Pēc dejas atkāpjos uz krogu. Drīz ejam uz māju. Rīt darba diena.

 

*

 

Ceturtdien, 23. jūnijā.

Māris izsniedz kā balvu fiktīvas zvaigznītes par pēdējo mēģinājumu. Vienai no aktrisēm piešķiŗ melnu zvaigznīti, un tas ienes ansamblī nepatīkamu disonanci. Mums liekas, ka rājiens nav pelnīts. Situāciju labo Laila un no savas puses piešķiŗ „zelta” zvaigznīti. Ansamblis viņai pievienojas ar skaļiem un ilgiem aplausiem.

Mēs braucam uz Ņujorku. Es un Honkijs apmetamies pie Gunas. Dzīvojam bagātnieku rajonā. Izrādās, ka brauciens no nometnes nav bijis bez starpgadījumiem. Ivara Slokenberga vadītais trailers pie Ņujorkas sarīkojuma zāles atpakaļgājienā uzskrējis kādai mašīnai.

 

*

 

Piektdien, 24. jūnijā.

Pirmais ģenerālmēģinājums uz skatuves. Vispirms dziedāšanas mēģinājums ar orķestri. Sākam ģērbties un grimēties. Par to gādā Ramona Kļaviņa, Zinta Poilova ar palīdzēm, kam līdzi lielas kastes ar visādiem smāķiem, zīmuļiem un pindzelēm. Ģenerālmēģinājums paiet bez lieliem starpgadījumiem. Vēlāk dzirdu, ka mūsu mēģinājums ieildzis 2 minūtes pāri noteiktajam laikam un tāpēc orķestrim bijis jāpiemaksā $2000. Aija Auziņa ir sastiepusi muskuli un nedejos. Gaismo brāļi Zālīši. Ar gaismām Māris ir pavisam neapmierināts. Skatuve izskatoties kā pastkarte. Mēs ejam mājās, bet Māris turpina cīnīties ar lampām. Liekas, ka nekāda iepriekš izstrādāta gaismas plāna nav, un eksperimenti prasa laiku. Mums katram Gita Padega izsniedz vienu Gundegas tējkreklu. Tie izskatās ļoti krāšņi. Uz krekla ir Ēvalda zīmējums.

 

 

*

 

Sestdien, 25. jūnijā.

Pirmizrāde. Uzstājas „A” grupa. Publika ir ļoti vēsa. Smieklu tikpat kā nemaz. Lai arī nekādi podi netiek izgāzti, izrāde neko laba nav. Zāle nav liela, apmēram 500 skatītājiem. Mēs vēl neesam iegājuši pareizajā spēles ritmā, bet tas nāks.

Pie mums ģērbtuvē nonāk Hilda Uršteina. Arī Vilnis Baumanis noskatījis no zāles savu roku darbu.

 

*

 

Svētdien, 26. jūnijā.

Dienas izrāde. Atmosfaira ir daudz mierīgāka kā vakardien. Šodien Māri dzied Ivars Mičulis. Publika ir daudz atsaucīgāka, un mēs arī spēlējam labāk.

Vakarā pie Zeidenbergiem ir viesības. Saradušies gandrīz visi gundegieši. Sēžam peldbaseina malā un runājamies. Uzzinot, ka Elīnai šodien dzimšanas diena, Daina un Venta viņu sagrābj aiz rokām un kājām un sāk šūpot uz priekšu un atpakaļ, skaitīdamas: viens, divi, trīs, četri... Es neticu, ka sviedīs iekšā, bet, acīmredzot, Honkijs zina labāk un pie skaitļa divdesmit sāk turēt ciet degunu. Pie tikko sasniegtā gadu skaitļa gavilniece ielido baseinā ar visām drēbēm. Pēc brīža turpat ar skuķu gādību ielido arī Kārlītis, kas savkārt mēģina dabūt baseinā abas meitenes. Pēc laika viņam tas izdodas. Peldētāju vidū redzams arī Andrejs − viens no nedaudzajiem, kas tur peld izģērbies peldbiksēs un bez citu palīdzības.

Elīna ir tikusi atkal pie sausām drēbēm. Mēs viņai nodziedam „Daudz baltu dieniņu!” Esmu izrunājis rīkli sausu un mājās iešanas stunda mani pārsteidz dejojam ar Uju un Sandru disko. Es ceru, ka neviens mani nenofotografēja, jo disko deja noteikti nav mans „forte”.

Honkijs paziņo, ka viņa paliks. Līdz Ņujorkai garš ceļš, un mēs braucam ar Gunu vieni. Kā Honkijs tiks mājās? „Lai brauc, kā var”, Guna saka.

 

*

 

Pirmdien, 27. jūnijā.

Brīvdiena. Honkijs pārrodas mājās galīgi klibs, ar noberztām kājām. Gājusi no vilciena stacijas nepareizā virzienā.

Nākamās dienas paiet atpūšoties viesmīlīgajā Munteru mājā. Helena Simondsone rīko Manhatenā pie sevis kokteiļa partiju, bet es neaizeju.

 

*

 

 

Trešdien, 29. jūnijā.

Mēs ar Elīnu mainām dzīvokļus. Braucam ar Gunu, velns zin uz kurieni, kur mūs savā mašīnā paķeŗ Andrejs un izlādē Ņudžersijā pie šī vakara saimnieka Imanta, lai rītā ar viņu brauktu uz Dziesmu svētkiem. Tā kā Imants vēl nav mājās, un viņa sieva ir amerikāniete (ļoti patīkama dāma), mēs ar Honkiju aizejam pastaigāties, lai nemaisītos pa kājām. Nopērkam sviestmaizes, sēžam parkā un kārtīgi ieturamies. Agri otrā rītā atbrauc Ramona Kļaviņa, Laila Saliņa un Ieva Millere. Vēl brauc līdzi Imanta meita Laura. Esam turpat izbraukuši cauri Pensilvānijai, kad Ieva atceras atstājusi savu Gundegas pavadones blūzi Lailas mašīnā. Lailas mašīna ir Lailas mājas pagalmā. Māja ir noslēgta, un tur neviena nav. Ko nu? Tiek izstrādāts ļoti sarežģīts blūzes atgūšanas plāns. Vai to dabūja atpakaļ, vai nē, es nezinu. Vismaz Ieva pa skatuvi plika nestaigāja.

Vakarā starp pieciem un sešiem esam Indianapolē. Forši dragāts! Mani, Elīnu, Ramonu un Ievu izlādē pie viesnīcas, kādus 30 blokus no svētku vietas. Saliņš aizbrauc dzīvot pie radiem.

Mūsējie ir jau priekšā. Uzeju man paredzētajā istabā, kur jādzīvo četriem cilvēkiem, un konstatēju, ka ir tikai divas gultas! Skapji mazi, kur drēbes nolikt nav. Es prasu viesnīcas ierēdnim atsevišķu gultu. Tādu neesot. Noīrēju pats savu istabu un pie manis kā apakšīrnieces ievācas Honkijs un Ramona. Arī pārējie ar dzīvošanu ir neapmierināti. Dažas meitenes guļ uz grīdas. Nolemjam, ka jārunā ar Gitu. Ja neko citu, tad vismaz katrs savu gultu esam pelnījuši.

Aizejam uz Haijata viesnīcu, kur ir informācijas centrs. Nopētu personīgo ziņojumu dēli. Atmiņā palicis ziņojums, kas skanēja apmēram tā: „Gorbačev, zvani tūlīt uz mājām! Ziepes! Raisa.”

 

*

 

Piektdien, 1. jūlija.

Mēģinājums ar orķestri un pēc tam uz skatuves. Atkal jāgrimējas! Māris man iespiež rokā pāris fotogrāfijas, ko ņēmis pa izrādes laiku. Tērpi visi izlikti savās vietās. Par to gādājusi Anda. Nesamaksājams sievišķis!

Izrunājam ar Gitu apmešanās lietas. Lēmums − ja vēl vajadzīgas papildistabas, tad rīkotāji par tām maksās.

Pēc mēģinājuma Māris turpina cīņu ar gaismotājiem. „Tie veči negrib man klausīt”, viņš saka un dodas atkal uzbrukumā. „Es esmu ar gaismām strādājis 20 gadus! Kāpēc netiek lietota tā lampa? Un tā?” Galu galā gaismas izdodas lieliskas! Zāle ir milzīga − pāri par 2000 sēdvietu. Akustika laba.

 

*

 

Sestdien, 2. jūlijā.

Mūs no viesnīcas uzķer Andrejs. Braucam 8 cilvēki viņa samērā mazajā mašīnā. Ļoti sardīniska sajūta!

Šovakar Māri spēlē Ivars un Sniedzi − Sandra. Zāle nav izpārdota. Publika atsaucīga. Solo dziedājumos pirmo reizi ieviešas pa kļūmītei. Man personīgi šī līdz šim labākā izrāde. Dajevska dekorācijas, kā vienmēr saņem ar aplausiem. Starpbrīdī nonāk ģērbtuvēs Reinis Birzgalis. Prieks viņu redzēt pie labas veselības. 1972. g. mēs abi ar izkaptīm nopļāvām Piesaulē veselu pļavu, kur pulcēties Jāņu bērniem.

Aizbraucu pēc izrādes pie Ilgas un Jura Freija. Nopļāpājam līdz agrai rīta stundai.

 

*

 

Svētdien, 3. jūlijā.

Pēdējā izrāde. Zāle pilna stāvgrūdām. Publika ļoti atsaucīga un jūsmīga. Tas paceļ arī mūs. Pat es pēc sava īsā sākuma skatiņa saņemu aplausus, neskatoties uz to, ka vienā teikumā samuļļāju tekstu.

Burvja lomā man gandrīz notiek nelaime. Uz melnā paklāja paslīd kāja, gan tikai uz sekundi, bet man izdodas slīdēšanu apturēt. Publika to pat nemanīja.

Tirgus skatā sensāciju rada Ilga ar savu uguns rīšanu. Ņujorkā to neatļāva ugunsdrošības noteikumi. Viss iet kā pa diedziņu, un pie klanīšanās publika ir piecēlusies kājās.

Pie beidzamā priekškara izceļas mežonīga bļaušana! Cauri! Darbs pabeigts!

Jauni prieka saucieni, kad mums paziņo, ka varam iet uz balli pa brīvu.

 

 

*

 

Ko lai vēl stāstu? Dažus vārdus par šī darba darītājiem? Labi.

Vispirms par Andreju Jansonu. Man viņa mūzika patika. Bez Andreja kā dzinējspēka šis uzvedums nekad nebūtu noticis. Viņš bija Gundegas dvēsele.

Māris Ubāns ir vienīgais, kas no latviešu režisoriem var šāda veida darbu veikt. Varbūt vēl varētu minēt Baņutu Rubesu. Gundega nenokrita no gaisa. Viņa darba metode var patikt vai nepatikt, bet neviens nevar apšaubīt viņa panākumus.

Režisors Māris Ubāns

Ap Ēvalda Dajevska vārdu vijas jau zināma aura. Nekad viņš ar savām dekorācijām nav publiku piekrāpis un nepiekrāpa arī šoreiz.

Vilnis Baumanis savu darbu paveica labi. Man patika viņa dziesmu teksti, un es šai ziņā esmu superkritisks.

Reti, kad tiek minēti melnā darba darītāji. Cik labi, ka mums ir tādi cilvēki kā Elīna Ozoliņa, Herberts Krasts, Anda Saliņa-Pirvica, Emma Slaktere, Ivars Embrekts, Lidija Bālēna, Mirdza Ozoliņa, Ramona Kļaviņa, brāļi Zālīši, u.c. Kur tad vēl Padegu ģimene − administratore Gita, Māra, Ilze. Padegi nav tikai ģimene, tas jau ir iestādījums.

Ivars Mičulis, neskatoties uz mazliet smagnēju runāšanu, izveidojās par efektīvu Māri. Viņš bija citādāks kā Pauls, bet ne sliktāks.

Ivaram liktenis bija iespēlējis sliktas kārtis. Tā kā viņam trūka ģenerālmēģinājumos partneres, tad viņa dziedāšana līdz pilnībai nedabūja atplaukt.

Paulam Berkoldam ir labas aktieŗa dāvanas un spīdoša balss. Viņa dueti ar Lailu bija šī uzveduma kalngals.

Laila Saliņa − skaista Gundega ar skaistu balsi. Es maz ko esmu rakstījis savās piezīmēs par Lailu kā cilvēku. Saliņš ir velna pulveris! Draudzīga, koleģiāla, bet nebaidās teikt, ko domā.

Abas Sniedzes bija ļoti atšķirīgas − Uja vairāk pilsētnieciska, nekā Sandra. Zeidenbergas priekšrocība bija arī dabīgie mati.

Mans vecais sābris Juris Zemītis bija vienu bridi paredzēts izrādes vadītāja lomai, bet par laimi atradās Ivars Embrekts, pats piedzīvojis aktieris. Kas tas būtu bijis izrādei par zaudējumu! Juris ir viens no labdabīgākajiem un izpalīdzīgākajiem cilvēkiem, kāda man ir bijusi laime pazīt, un viņš bez runāšanas būtu darījis visu, ko viņam liek. Viņa Žņaudzējs bija mazliet komisks un galma kungs − šedevrs. Tā tikai Zemītis to var nospēlēt.

Pavisam aizmirsu galvgalā pieminēt Helenu Simondsoni. Arī viņai ir lieli nopelni, ka uzvedums tik labi izdevās. Laba savā aroda pratēja ar brīnišķīgu humora izjūtu.

Mani imponēja arī Mārtiņš Parņickis, kas bija izveidojis interesantus, kariķētus tēlus.

Būtu vēl viens otrs jāsauc vārdā, kā manas partneres, Pauls Raudseps un citi, bet baidos, ka raksts iznāks par gaŗu. Galu galā recenziju rakstīt nav mans uzdevums. Daudzi jaunieši bija ar izcilām balsīm. Viens otrs, kā piemēram Baiba Ozola, bija pelnījuši lielākas lomas. Bet tas viss pieder pagātnei. Laiks domāt par nākotni!

 

Uldis Siliņš