JAUNAS IEZĪMES MŪSDIENU TEĀTRĪ: PAULS PUTNIŅŠ UN GUNĀRS PRIEDE

 

Pauls Putniņš un Gunārs Priede - abi ievērības cienīgi lugu rakstītāji, kuŗu populāritāte pieaug ar katru jaunāko ražojumu. No nesen Karogā publicētajām trijām lugām divas, Priedes Sniegotie kalni un Putniņa Ar būdu uz baznīcu ir jaunražojumi, kurpretim Priedes lugai Smaržo sēnes, rakstīta 1967. g., bija jāgaida līdz Gorbačova "atklātībai", lai tā varētu tikt publicēta*. Daudzējādā ziņā, visas trīs lugas ir ļoti laikmetīgas, atspoguļojot šodienu debates par "pārkārtošanos" ideoloģiskā plāksnē, bet tās pieskaŗas arī problēmām, kas cilvēci nodarbinājušas visos laikos.

Pauls Putniņš ir labi pazīstams kā veikls komēdiju autors, kas, šķiet, vienmēr ir mācējis turpināt savu darbu valdošās ideoloģiskās ievirzes ietvaros. Ja pa laikam Putniņa lugās ieskanas kritiska ironija, tā vēršas pret tiem, kas mēģina iekārtu savā labā izmantot, nekad tieši pret pašu iekārtu. Tā arī viņa jaunākais farss, Ar būdu uz baznīcu, risina kolchoza sadzīves problēmas, kas ir radušās vadītājiem neizprotot atklātības laikmetu, kad "kritikai nepakļautās ziņas ir likvidētas" un "cilvēks - tas tomēr ir galvenais." Lugas darbības degpunktā ir divu pretstatīgu tipu sadursme, katram gribot īstenot savu pasākumu. Kolchoza priekšnieks Timrāns, cenšoties nostiprināt savu autoritāti, izbīda teļkopi Okolokolaku, kas ir lopkopības tikumīguma ideāls, par deputāti. Vienkāršā teļkope ņem savu atbildību kā tautas pārstāve ļoti nopietni un ierosina kulturālus projektus, kā piemēram pamestas baznīcas un reiz nopostītās pils atjaunošanu. Šie projekti nesaskan ar intriganta Timrāna negodīgajiem plāniem. Timrāna pusē ir protams visāda veida lišķi un līdēji, sava labuma meklētāji. Bet beigās labais un godīgais tomēr ņem virsroku. Šai monumentālai cīņai starp birokratiju, savtīgu godkārību no vienas puses un lauku ļaužu veselo goda prātu no otras, ir piemaisīts mazs mīlestības epizods. Mīlestība sākas, kad abi nākošie mīlētāji mēģina žurkas noindēt ar tvanu, un mīlētājs ērtības labad nomet bikses, kas protams rada ļoti kompromitējošu situāciju. Šādu un līdzīgu farsisku situāciju efektu vēl pastiprina humora pilnais dialogs, piebārstīts ar žargonu, klišejām un krievu teicieniem. Lieki teikt, luga ir ļoti skatuviska, un skatītājam tā nevar nepatikt.

Priedes lugas turpretim var traucēt skatītāja labsajūtu (kā piemēram prof. A. Straumanis norādīja savā rakstā par Rīgas teātri šodien JG 166). Gunāru Priedi viņa darbības sākumā sumināja kā jaunatnes rakstnieku, kuŗa galvenā tematika jauniešu grūtības iekļauties pieaugušo sabiedrībā. Šai tematikai tagad pievienojas citi motīvi ar plašāku ievirzi, paceļot lokalizētās problēmas vispārcilvēcīgā plāksnē, reizēm pat ar zināmu mītisku ieskaņu. Lugas Smaržo sēnes darbība notiek dažās stundās, vienā vietā, aptverot vienu situāciju. Galvenā persona, jubilārs Kārlis Raubēns, uz kuŗa godināšanu ir sanākuši viņa padotie, draugi, līdēji - ar dāvanām, runām, telegrammām no tuvienes un tālienes, paliek neredzams un nedzirdams kaut kur aizkulisēs, kā elks, par kuŗu daudz runā, bet tikai aplinkus un ar lielu godbijību. Viņš ir bijis veikls, bet ne vienmēr godīgs birokrats, kas noteicis daudzu cilvēku likteņus. Ap viņu pulcējas vesels galms, tur ir nerrs, klauns, ideoloģiskais tulks, mākslinieks, šoferis un bars kulinārās skolas audzēkņu, kas gādā par mielastu un reizē funkcionē kā klasiskās traģēdijas koris. Blakus šim galmam ir jaunie, no kuŗiem daži sekos jubilāram, bet ir arī ideālisti, svētbilžu grāvēji, kas saceļas pret vecās paaudzes liekulību un negodīgumu. Vai šiem pēdējiem izdosies izrauties no vecās izkurtējušās sabiedrības paliek neatbildēts jautājums. Raubēna mazmeita Anna demonstratīvi noraida katru mudinājumu pievienoties šai sabiedrībai, kur nav "neviena patiesa vārda, neviena īsta drauga...kur vistuvāko cilvēku balsīs skan liekulība". Visvieglāk būtu pagriezt šai sabiedrībai muguru, kā viņu aicina to darīt viņas tuvākais draugs, šoferis Aivars. Bet tā būtu gļēvulība, un Anna beigās nosaka: "Nekur es no šejienes prom nebēgšu." Lugas beigās gandrīz vai pravietiski ieskanas motīvs, kas ir pašreiz aktuāls un turpinās Priedes jaunākā lugā Sniegotie kalni: "Tautu veidojusi viņas vēsture, ko noniecināt nedrīkst."

Lugas Sniegotie kalni pamatā motīvi, kas ņemti no divu ķīniešu autoru novelēm par Ķīnas kultūras revolūciju sešdesmito gadu otrā pusē. Šī revolūcija ar savu nežēlīgo fanātismu gribēja ne tik vien pārkārtot Ķīnas ekonomiju, bet iznīcināt arī gadu simteņiem ilgi veidojušos nacionālo kultūru un pārveidot cilvēku pašu. Visiem tiek atkārtoti atgādināts: "neko - sev, visu - tautai." Bijušā feodālā iekārta ir pagātnes murgs, tāpēc "tilti uz pagātni bez žēlastības jāsagrauj un jānodedzina". Cilvēkam domāt ir lieki, jo "galvenais ir jau ģeniāli noformulēts un gatavs", un ir daudz vieglāk, "ja runā visi reizē" iemācīto. Tāda ir atmosfēra, kas valda kādā Ķīnas kopmītnē, kur lugas darbība notiek. Cilvēki ir zaudējuši savu individuālitāti, ieskaitot savus vārdus, un tiek apzīmēti pēc viņu sabiedriskām funkcijām vai ģimenes radniecības: meistars, māceklis, architekts, mazdēls, meitene u.t.t. Tie, kuŗu sociāla izcelsme vai amats ir šaubīgi, ir jāpāraudzina, piespiežot tos uz publisku ideoloģisku grēksūdzi. Šādos gadījumos apsūdzētais ir jau atzīts par vainīgu. Vēsturiskās celtnes ir jānojauc, grāmatas jāsadedzina, ja tās nāk no noliedzamās feodālās pagātnes. Ģimenes attiecības ir sakropļotas, jo bērniem jāpiedalās vecāku pāraudzināšanā, un no laulātiem sagaida savstarpēju denuncēšanu. Šeit cilvēki ir bez cilvēcības, jo līdzcietībai un mīlestībai nav vietas šinī sabiedrībā. Bet Priede protams negrib atstāt skatītāju bezizejas bezcerībā. Tur ir nopelta sieviete, kas upurējās mīlestības vārdā, lai palīdzētu mazdēlam tikt laukā no šīs nospiedošās dzīves līdzenuma uz Sniegotiem kalniem, kas gan nav cēlu ideālu miteklis. Tur pulcējās visneģēlīgākie revolucionārie fanatiķi, kas nokauj mūkus un iznīcina bibliotēkas. Lugas beigas rāda revolūcijas atplūdus. No nopostītās bibliotēkas mazdēls ir izglābis grāmatu par ārstniecības augiem, un architektam ir izdevies salabot magnetofonu, kas tagad spēlē Čaikovska "Frančeska da Rimini", kur attēlots Frančeskas un Paolo mīlestības skumjais stāsts. Pēc elles sākas andante cantabile, it kā apliecinot mīlestības neiznīcību un mūžīgo leģendu par likteņa vajātiem mīlētājiem. Vecais meistars nosaka: Kas bijis, par nebijušu nekļūs, un uzmodināmi nav mirušie, bet tam, kas darījis ļaunu, vajadzētu darīt labu, cik vien viņš var." Priedes vēstījums ir apliecinājums cilvēka cilvēcībai. Var nākt visādi pasaules lāpītāji, viņi nespēs nojaukt pagātni kā nebijušu vai apklusināt cilvēka dziņu uz labo.

Šīs trīs lugas ir saistoši dokumenti, kuŗu parādīšanos var uzskatīt kā iezīmi jaunam laikmetam. Vai tas īstenosies vai nē, nemainīs šo lugu vēstījumu. Bet varbūt vēl apsveicamāk ir konstatēt, it sevišķi Priedes lugās, ka blakus laikmetīgam, kas varētu zaudēt drīz savu aso aktuālitāti, ir motīvi, kas pievēršas vispārcilvēcīgam, paliekošam - katras nozīmīgas literatūras būtiskais.

 

Juris Silenieks

 

* Gunāra Priedes lugas "Sniegotie kalni' un "Smaržo sēnes" izdotas grāmatā 1988. gadā.