"SKRĒJIENS CAURI LAIKAM UN TELPAI"

Laima Kalniņa. Kur upes satiekas. LARAS Grāmatu klubs. 1987. 247 lp.

 

Laimas Kalniņas vieta latviešu literatūrā ir jau labi iezīmēta ar stilistiskiem meklējumiem un īpatnām nosliecēm stāstījuma apdarē. Viņas jaunākais stāstu krājums, Kur upes satiekas, ir visai raksturīgi introspektīvs. Tanī saplūst, kā šķiet, autores pašas iezīmīgākās atziņas par rakstīšanu un meklējumi izsekot cilvēka apziņas plūsmai un pasaules atklāsmei apziņā. Viss pārējais - sabiedrība, daba, emocionālie novērojumi u.c. - funkcionē tikai, lai izgaismotu apziņas labirinta ceļus. Kritikai nebūtu jānožēlo, ka viņa atmet literārās tradicijas, bet gan jāvēro, cik sekmīgi viņa spēj īstenot savu estētiski filozofisko ievirzi. Literatūrai ir maza saskare ar ikdienas banalitāti. "Tās personas, kas dzīvo papīra lapās, nav un nevar būt neviens tautietis ... Papīra lapu ļaudis dzīvo savu plakanu papīra dzīvi, un to nedrīkst jaukt ar to dzīvi, par kuŗu cīnāmies mēs pašas." (75.)

Kalniņas iztēlē mistiskais un pārdabīgais, pārdzīvotais un iedomātais, dzīve un māksla (meli, kas saka patiesību) nav kategorizējami. "Es sakarību nemeklēju. Nepārprotiet mani," saka viena no tām "es" stāstītājām, kas parādās gandrīz katrā krājuma stāstā, pa laikam drusku pārveidotas savos ārējos biografiskos vilcienos. Sekojot apziņas plūsmai, lasītājs nevarēs meklēt kādu loģisku kauzālu secību vai chronoloģisku sakārtojumu. Mūsu apziņa, kā franču filozofs Sartrs norādīja, ir cilvēka totālās un absolūtās brīvības izpausme, kas nav pakļauta ne fiziskiem likumiem, ne sabiedrības uzstādītām normām.

Kalniņas stāstījums ir "skrējiens cauri laikam un telpai" (67.) un ne tikai neticamā ātrumā, bet ar lēcieniem visos virzienos, ieskaitot, protams, atpakaļ. Franču filmu režisors un kritiķis Trufo (Truffaut) esot teicis, ka katram mākslas darbam ir iesākums, vidus daļa un beigas, bet ne vienmēr tādā secībā. Un tā Kalniņas stāstītājas bieži aizraudamās atzīst: "es aizsteidzos sev priekšā". Pa laikam stāstītāja sevi pārlabo, izsaka neapmierinātību par teikto vai komentē stāstījuma norisi. Tas vienmēr ir stāstījums, introspektīvs un pašapziņas pielādēts, un reizē kritika par to. Andrē Žids bija teicis, ka katrs klasisks darbs ietver arī savu paškritiku. Tā piemēram, stāstītāja atzīst, ka aina zīlnieces dzīvoklī nav svarīga, taču pie tās stāstījums atgriežas, it kā murga dzīts. Tāpat arī viņa atrod, ka saruna ar kādu epizodisku personu vārdā Džonu ir lieka, bet būdama Džona pievilcīguma iespaidā, stāstītāja to tomēr atzīmē. Runa ir par kādu Semu Šamu, kas gan, kā stāstītāja norāda, neesot viņa īstais vārds. Šāds norādījums varētu nozīmēt, ka stāstījums ir daudzplākšņains, kur autore un stāstītāja nav viena un tā pati persona, jo stāstītāja nezin par stāstījuma īstenību un par to, kas stāv ārpus tā. Un tā Kalniņas stāstījums lēkā no vienas fiktīvas īstenības otrā, gluži kā Pirandello lugas un ar to pašu lasītāja mulsināšanu, ar ko raksturojas Jaunais romāns (Nouveau Roman), atgādinot lasītājiem, ka pasaule neatklājas tik skaidri un vienkārši, kā dažkārt rakstniecība to mēģina rādīt. Cilvēku identitātes ir neskaidras. Sems Šams nav īstais vārds, kurpretim ir divi tēli ar to pašu vārdu Marti. Rakstīšana un stāstīšana ne vienmēr apvienojas tajā paša personā. Tītuļstāstā rakstītāja un "es", kas ir stāstītāja, izmaina identitātes, it kā norādot uz nestabiliem signāliem un simboliem, ar kuŗiem mēs mēģinām īstenībai piedot vēlamo formu un kārtību.

Viens no saistošākiem stāstiem ir "Jūras pārvērtība", kas varētu būt stāsts par nāvi, miršanu, tverts no perspektīvas, kas nepiederētu dzīvajiem. Tur ir nāves un nebūtības simboli, kā piemēram ēnas un sienas vadmotīvi, kas mēģina iztēlot kādas aizsaules ainas. Bet kā Sartrs norāda, cilvēka apziņa nespēj nāvi aptvert, jo nāve, būdama neesamība, nevar ieiet cilvēka apziņā.

Katrā ziņā, Kalniņas krājums ir kalniņiski bagāts, daudzplākšņains, un protams neietverams kādos kritiskos formulējumos. Lieki teikt, Kalniņai patīk rakstīt, un viņa raksta labi, vienmēr meklējot "vēl nesacītos vārdus" (28.), kuŗi plūst (pār)bagātā straumē. Veca saliniece stāstā "Vecās sievietes stāsts" saka: "Es cepu maizi katru rītu, un kad mani ļaudis to ēd ar baudu un gardu muti, tad zinu, ka es vel kur deru." (86.) Katrs lasītājs, es domāju, piekritīs, ka teicienam ir varbūt autobiografiska pieskaņa.

 

Juris Silenieks