ATMIŅU GRĀMATA

Haralds Biezais, Saki tā, kā tas ir. Linkolnā: Gauja, 1986.

 

Pazīstamais mācītājs un reliģijas zinātnieks, divkāršais doktors (Rīgā un Upsalā), Latvijas Universitātes privātdocents un Obū universitātes profesors Haralds Biezais savas ļoti interesantās atmiņu grāmatas ievadā apsola, ka būs nežēlīgs gan pret citiem, gan arī pret sevi, un tie, kas viņu daudzmaz pazīst, var tūdaļ nojaust, ka grāmatā notiks arī rēķinu kārtošana ar lielākiem vai mazākiem ienaidniekiem un nelabvēļiem. Izrādās, ka to ir bijis daudz, tomēr autoram par godu jāsaka, ka viņa tēlojumā izmanāma diezgan krietna objektivitāte un to sakarību redzēšana, ko parasts neievērot. Tā, piem., viņš aizstāv to mazo cilvēku kas gadsimta sākumā un arī vēlāk, patstāvības laikā, bija laukstrādnieks vai strādnieks pilsētā un līdz ar to sociālisma piekritējs. B. tēva brāli 1905. gadā pēc vāciešu denunciācijas nošāva soda ekspedīcija. Arī tēvs bijis kreisi noskaņots un tikai ar mātes viltību 1919. gadā ticis vaļā no izpildkomitejas locekļa goda ar parastajām izrēķināšanās konsekvencēm laikiem mainoties.

B. ir dzimis Lestenē 1909. g. kā skrodeŗa un muižas kalpa meitas dēls un sācis savu dzīvi nabadzīgos apstākļos, kas tēloti ar skarbu reālismu.

Lauku dzīves ainas, piem. viņa piedzīvojumi ar vājiem bet uzticīgiem zirdziņiem, smagiem vezumiem un sliktiem ceļiem, sniegti ar gandrīz aizkustinošu spilgtumu. Grāmatas stilistiski augstāko līmeni tomēr aizsniedz viņa drauga māc. Lukša vēstule no Pad. Latvijas un māc. Indriksona atteikšanās raksts no mācītāja amata (iemesls: nespēja to savienot ar savu sirdsapziņu).

Grāmatas centrālā tēma ir tēlojums, ka latviešu zēns, augot visnabadzīgākajos apstākļos spītīgā neatlaidībā, var izcīnīties cauri lielām grūtībām un nelabvēļu radītiem šķēršļiem līdz augsti vērtēta draudzes gana un vēlāk arī izcila zinātnieka stāvoklim. Zināms, tas noticis, kā latviešiem raksturīgi, ar vecāku pašaizliedzīgu atbalstu. Starp ģimnazijas beigšanu (kā pirmam skolniekam) un studijām universitātē B. ir bijis spiests strādāt vienu gadu smagu laukstrādnieka darbu, tādu, kur nav bijis laika jūsmot par dabas tuvumu un skaistumu.

Studijas veiktas 4 gados, kas liecina, ka ne brīdis nav palicis neizmantots. Pazīstot Latvijas Universitātes fakultāšu plašās programmas, jāatzīst, ka tas ir apbrīnojami īss laiks. Pie tam vēl B. ir izmantojis iespēju noklausīties arī veselu rindu lekciju Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Ja vēlāk B. mācītāja gaitas Gramzdas pagastā, kur tas atmodinājis letarģisku draudzi, relātīvi skatoties, var apzīmēt par idilli, tad drāmatika ir sākusies cīnoties par zinātnieka karjeru. Labi saprotams, ka konservātīvie spēki, kas reliģijas laukā mēdz būt ekstrēmi konservātīvi, redzot censoni, kas jo drīz parādījis savu brīvdomību (liberālismu) varēja vēlēties "nolauzt tam jaunajam ragus" (kā tas trāpīgi skan latviskā teicienā). Bet šai gadījumā viņi nezināja, ar ko tiem darīšana - izcila apdāvinātība, karjērisms, dzīves cīņā rūdīta neatlaidība, arī arrogance un pat nekaunība - tā ir kombinācija, ko "nolauzt" reti kad izdodas. Teoloģijas fakultātes vadītāji, zinātnieki un sirdscilvēki, profesori Maldonis un Kundziņš, visu atbalstījuši, bet, jo sevišķi no Letonijas filistru puses pret viņu vērstas daudzas intrīgas. Nelūkojoties uz to, viņam kā doktorandam piešķirti līdzekļi 2 gadu studijām: Cīrichē un Strasburgā.

Disertāciju B. aizstāv 1939. g. rudenī. 1940. g. maijā viņam jānolasa parauga lekcija docentūrai. Fakultātes uzdotais temats "Vai dogmati ir mūžīgi?" B. liekas provokatīvs: "Ja teikšu, ka nav mūžīgi, būšu neticīgais, ja teikšu, ka ir mūžīgi - būšu konjunktūras cilvēks". Prof. Maldoņa padoms šai situācijā ir bijis: "Saki tā, kā tas ir" (no tā grāmatas virsraksts). Ko īsti B. lekcijā teicis, lasītājs neuzzina, bet sekojošā fakultātes sēdes aprakstā B. ir patiešām "nežēlīgs pret sevi". Sēdē valdījis saspriegums - konservātīvie teologi pret liberāļiem, bet B. ir jau zinājis, ka vairākums būs viņa pusē un iestāju lekcija akceptēta. Kad no pirmo puses doc. Treus iebildis, ka no lekcijas nav bijis saprotams, kādu atbildi B. devis uz uzdoto jautājumu, B. atbildējis: "Uz tik nezinātnisku jautājumu es, kā jauns zinātnieks, nevaru atbildēt." Grāmatā uz šo atbildi, kas, dīvainā kārtā, liekas pat rada sajūsmu liberāļu grupā, nosauc par rupju. Jāatzīst, ka tā ir vairāk kā rupja, tā nav nekāda atbilde! Tā bija oficiāla fakultātes sēde un "jaunajam zinātniekam" pienācās docentam lietišķi un korrekti atbildēt. Bet par savu kļūdu B. ir pats sevi sodījis, aptumšodams savas dzīves triumfa brīdi, taisni tad izkrītot no censoņa lomas, ko pats visu laiku vairāk vai mazāk perfekti spēlējis.

Grāmatas pēdējās daļās daudz drāmatikas sakarā ar kaŗu un Latvijas likteni pēc 1940. g. jūnija. Piem. notikumu aprakstā, kad vācieši, pēc pārsteiguma kaujas, kur paslēpušies krievi iznīcina kādu vāciešu kolonnu, nodedzina visu Gramzdas ciemu un arī baznīcu. Tāpat saistoši aprakstītas autora "odisejas", mēģinot glābt ģimenes archīva materiālus un mēģinot ar visu ģimeni tikt pāri jūŗai uz Zviedriju.

Par intrīgām vēl šai posmā var piekrist autora sašutumam, kad viņš apraksta, kā citi amata brāļi viņu denuncējuši par nacistu zviedru iestādēm. Bet par pārējo ir jājautā, vai B. (tā sakot aiz inerces) nesaskata intrīgas arī tur, kur patiesībā tādu nav. Jābrīnās, ka beigās B. vēršas arī pret mācītāju Sviķi, kas, kā redzams no grāmatas, aktīvi un mērķtiecīgi rīkojoties, izglābis dzīvību un brīvību daudziem mācītājiem, arī Biezajam.

B. sniedz arī Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes mācības spēku novērtējumu un atzīst, ka to kvalifikācija nav bijusi augsta - tikpat kā neviena īsta zinātnieka. B. kritizē arī slaveno profesoru mācītāja amata piekopšanu, kaut gan tas tiem materiālā ziņā nebūtu bijis vajadzīgs. No Filoloģijas un filozofijas fakultātes vienīgi prof. Celms gūst pilnu B. atzinību (no zinātniskās pregnances viedokļa arī prof. Jirgens). Tam, būdams viņu skolnieks, varu pilnīgi pievienoties (vēl piebilstot, ka arī prof. Jurevičs deva daudz, jo sevišķi ar franču filozofijas, īpaši Dekarta un Bergsona interpretāciju). Kā kuriozitāti B. piemin senīlā prof. P. Zālītes lekcijas, kur tas no grāmatiņas lasījis savus polītiskos memuārus. Arī man nācās to piedzīvot un par to brīnīties.

Kad B. līdz ar lielo bēgļu kustību 1944.g. rudenī nonāk Zviedrijā viņam ir 35 gadi. Atmiņu grāmata tātad neaptver ne pusi no viņa raibās dzīves. Kā zināms, arī turpinājums nav bijis bez drāmatikas - otra doktora grada iegūšana, jauna cīņa par karjēru, zinātniskas publikācijas, tikai pašam savas draudzes nav. Domājams, ka arī šo savas dzīves posmu B. neatstās neaprakstītu.

Mācītāja arods tradicionāli ir apvīts ar ekskluzivitātes aureolu - un tomēr arī mācītāji ir tikai cilvēki. To apstiprina kāds, kas saka, kā tas ir...

 

Herberts Zālītis