RITA AUSMA VAI SAULES LĒKTS?

 

Red. piezīme. Šī raksta pilnā versija publicēta Montreālas latviešu biedrības Ziņotāja 1989. g. janvāŗa numurā.

 

Pirms daudziem gadiem, pulcējušies Latvijas valsts 50 gadu dibināšanas atcerei, mēs jautājām, cik ilgi mums vēl būs jāgaida uz mūsu valsts brīvības atgūšanu laikā, kad dzimst tik daudz jaunu valstu...

Ir pienākusi Latvijas septiņdesmitā dzimšanas diena, bet Latvija vēl arvien nav brīva. Tomēr − tagad tajā notiek kaut kas negaidīts un gandrīz neticams, un mēs sev jautājam, vai tas, kas tur notiek, ir brīvas Latvijas saules lēkts vai tikai rīta ausma?

... Tie, kas saņem laikrakstus un žurnālus no Latvijas, ir pārsteigti par notikumu izsmeļošiem aprakstiem un rakstītāju un runātāju atklāto valodu. Ar komūnistu partijas vadības atļauju un tās vadītājiem aktīvi piedaloties vai klāt esot, mūsu tautieši apsūdz Padomju Savienību un tās komūnistu partiju visādos pārkāpumos un prasa ekonomisku autonomiju − suverenitāti, lauksaimniecības attīstību, dabas vides aizsardzību, imigrācijas izbeigšanu, sociālo privilēģiju un pilsoņu tiesību ierobežojošu likumu atcelšanu un tā tālāk. Daži pat ierosina jautājumu par izstāšanos no Padomju Savienības....

Latviešu tauta, izmantojot komūnistu partijas ģenerālsekretāra M. Gorbačova ierosinātās reformas, nokratījusi baiļu sajūtu, kas to bija pavadījusi vairāk kā četrdesmit gadu, modusies jaunai cīņai par savu eksistenci un brīvību. Sākot ar „Helsinki 86” grupas nodibināšanos, kuŗas vadītājus pirms jauno reformu pasludināšanas vajāja vai izsūtīja, ir nodibinājušās un vēl arvien dibinās liels skaits latviešu organizāciju, kuŗas visas cīnās par latviešu tautas dažādām interesēm. Mēs varam būt lepni, ka mūsu tautai ir tik daudz drosmīgu cīnītāju, kas ir gatavi riskēt ar savu personīgo labklājību mūsu tautas labā. Patiešām, Lāčplēša gars mūsu tautā vēl ir dzīvs!

... mūsu vārdu tagad min pasaules lielajā presē un televizijas un radio raidījumos gandrīz vai katru dienu. Cēloni meklēdami, palūkosimies, vispirms, Padomju Krievijā − vai tur arī notiek brīnumi? Tādi notiek. Varbūt tie ir drusku mazāki, kā Latvijā, bet notiek.

Padomju Krievijas pilsoņi un ārzemnieki ir pārsteigti par lielo atklātību, kāda tur tagad valda. Tā, piemēram, viņi televizijas aparātos var sekot debatēm, kas notiek komūnistu partijas konferencē. Pazīstamais disidents Dr. Andrejs Sakharovs, ataicināts no izsūtījuma uz Maskavu, var lietot valsts raidīšanas iekārtu savu uzskatu brīvai paušanai. Jebkuŗu var atklāti kritizēt. Visvairāk to dara ar kādreiz tik vareno Staļinu, kam seko Brežņevs un citi mazāki gari. Kritizē arī valsts iestādes, pat Valsts drošības komiteju (KGB). Netiek saudzēta arī „nemaldīgā” komūnistu partija. Un, pēc pazīstamā New York Times korespondenta Bila Kellera ziņojuma no Maskavas, kāds vadošs krievu žurnālists atļāvies rakstīt, ka komūnistu „svētais” Ļeņins esot personīgi attaisnojis terrora lietošanu valsts pārvaldīšanā, par ko tagad visi uzbrūkot Staļinam. Vai var ar atklātību vēl daudz tālāk iet?

Dabīgi, ka rodas jautājums, kas ir šo dramatisko notikumu cēlonis? Atbilde ir ļoti vienkārša. Tas ir Padomju Krievijas ilgstošā saimnieciskā krize, kas sasniegusi katastrofālu stāvokli.

Pirms daudz gadiem N. Kruščovs deklarēja, ka pirms astoņdesmito gadu sasniegšanas Krievija savā attīstībā būšot aizgājusi Rietumiem gaŗām un viņa tos aprakšot. Astoņdesmito gadu sākumā bija noticis taisni pretējais. [PSRS] iedzīvotāju dzīves standarts bija ievērojami pasliktinājies, sevišķi pārtikas, patēriņa preču un dzīvokļu sagādes ziņā. Viņiem bija jāizdod 59% no ienākuma par pārtiku un jāgaida 5 gadi uz dzīvokli un jaunu automobili. Budžeta un ārējās tirdzniecības deficiti un inflācija, parādības, kuŗas komūnisti agrāk sauca par kapitālisko valstu slimībām, bija viņus pašus piemeklējušas. Saimnieciskās grūtības visredzamāk parādīja pircēju gaŗās rindas veikalu durvju priekšā, kuŗas pie tam kļuva arvien gaŗākas.

Ļausim Gorbačovam pašam runāt: „Vienā no posmiem, sevišķi tas kļuva redzams 70. gadu otrajā pusē... valsts sāka zaudēt kustības tempus, pieauga nekārtības saimnieciskajā darbā... izveidojās sociālas ekonomiskas attīstības sava veida bremzēšanas mechanisms...” (no M. Gorbačova grāmatas Pārkārtošanās un jaunā domāšana).

Tai pašā grāmatā tālāk viņš raksta:

„Dažos vadošajos posteņos parādījās nevērīga attieksme pret likumiem (ļoti maigs formulējums − J.A.), samierināšanās ar daudzajiem miglas pūšanas un kukuļņemšanas, pielīšanas un slavināšanas faktiem. Darba ļaužu taisnīgu sašutumu izraisīja to darbinieku izturēšanās, kuŗiem bija piešķirta uzticība un pilnvaras, bet kuŗi ļaunprātīgi izmantoja varu, apspieda kritiku, iedzīvojās. Daži pat kļuva par noziegumu līdzdalībniekiem un, vēl vairāk, par organizētājiem.”

Vai var vēl daudz ko sliktāku par kādu valsti pateikt? Pēc „paradīzes” raksturošanas tas neizklausās.

Pēc Gorbačova ievēlēšanas par komūnistu partijas ģenerālsekretāru 1985. gadā, viņš mēģināja šo situāciju glābt ar atbrīvošanos no vecās kliķes partijas vadībā un alkoholisma apkarošanu, kas tomēr nelīdzēja, un, tā kā saimnieciskais stāvoklis starplaikā bija kļuvis vēl ļaunāks, tad bija nepieciešama ātra, radikāla un efektīva rīcība. Gorbačovs ierosināja pilnīgi jaunu, revolucionāru reformu, kuŗu viņš nosauca par „perestroiku”, ko mēs latviešu valodā saucam par „pārkārtošanos”, kas bija, galvenām kārtām, domāta saimniecības stimulēšanai, bet īstenībā skaŗ visas dzīves nozares. Tā kā līdzšinējās reformas, kas bija nākušas no augšas, bija izrādījušās nesekmīgas, tad pārkārtošanās domāta kā revolūcija, kas nāk no augšas un apakšas. Lai tā būtu sekmīga, nepieciešama visu pilsoņu piedalīšanās, kas, savukārt, nav panākama bez „glasnost”, tulkojumā „atklātuma” vai „atklātības”, un ar to cieši saistītu polītiskās sistēmas demokratizēšanu.

Šeit nav iespējams iztirzāt visas Gorbačova ierosinātās saimnieciskās un polītiskās reformas, tādēļ atzīmēsim tikai vadošos principus, uz kuŗiem tās bazētas. Saimniecībā šīs jaunās reformas nozīmē virzīšanos no uzspiestas kolektivizācijas uz privātīpašumu, pašfinancēšanu un pelnīšanu, sabiedrību dibināšanu bez un ar ārzemju kapitāla piedalīšanos līdz 49% īpašuma tiesībai, kolhozu un sovhozu likvidēšanu (un zemes apsaimniekošanu nodot tās nomniekiem līdz divdesmit gadiem) un, kas ļoti svarīgi, centrālās plānošanas un cenu regulēšanas izbeigšanu, ko atvietotu neredzamais pieprasījuma un piedāvājuma tirgus mechanisms u.t.t.

Polītiskā ziņā reformas nozīmētu komūnistu partijas atbrīvošanu no administratīviem pienākumiem, atstājot tai tikai valsts polītiskās formulēšanas uzdevumus, piešķirot lielākas tiesības vēlētām likumdošanas iestādēm vai padomēm, kuŗu ievēlēšanā veicinātu „plurālismu”, tas ir, vairāku kandidātu uzstādīšanu vienam amatam, pašreiz gan tikai no komūnistu partijas; revidēt tiesību kodeksus, piešķirot tiesnešiem lielāku patstāvību, palielināt pilsoņu tiesības un, vispār, polītiskās un ekonomiskās sistēmas demokratizēt....

Kādā vietā savā grāmatā Gorbačovs saka, ka viņi pilnā mērā atjaunojot sociālisma principu: „No katra pēc spējām, katram − pēc darba”. Tas izklausās drīzāk pēc kapitālisma principa. Sociālisma princips, kuŗu mēs atceramies, skanēja apmēram šādi: „Katram pēc viņa spējām un pēc vajadzības”....

Neraugoties uz visu sajukumu, tomēr nevar noliegt, ka Latvijā patreiz eksistē neiedomājami lielākas pilsoniskās tiesības, nekā tas bija vēl pavisam nesen, un latviešu tauta tās pilnā mērā izmanto, virzoties uz savu gala mērķi − brīvu un neatkarīgu Latviju. [Tautas apziņa], kas bija gandrīz piecdesmit gadus gruzdējusi zem mūsu izpostītās zemes pelniem, ir no jauna uzliesmojusi. Tas ir noticis arī Igaunijā un Lietuvā un vēl trijās citās Padomju Krievijas republikās − Armēnijā, Azerbaidžāņa un Gruzijā, kā arī gandrīz visā Austrumeiropā...

Kā ir ar mūsu dzimto zemi? Vai mēs šogad, atzīmējot Latvijas septiņdesmito dzimšanas dienu, lasot laikrakstos Latvijā dzīvojošo patriotu runas un redzot dažādos veidos lielas ļaužu masas demonstrējot, varam teikt, ka viss tas nozīmē brīvas Latvijas saules lēktu jeb vai tā ir tikai rīta ausma? Diemžēl, tā vēl ir tikai rīta ausma. Padomju Savienība atļauj [baltiešiem] izmantot cilvēku tiesības vairāk nekā citās republikās dzīvojošām tautībām... Pēc tās ieskatiem, Baltijas valstis ir visvairāk attīstītās republikas Padomju Savienībā, un tajās nav vēl pilnīgi izzudusi darba ētika. Bez tam, Latvija var Gorbačovu sevišķi interesēt jaunās polītikas eksperimenta dēļ, jo tā ir pārmērīgi industrializēta, kam nāk līdz arī daudzas blakus parādības. Tā Baltijas valstis iegūst „laboratorijas” un eventuāla parauga stāvokli, kas, savukārt, stiprina viņu pozicijas sarunās ar Padomju Krieviju, prasot sev dažādas tiesības, ko Padomju Krievija ir ar mieru pa daļai darīt, atskaitot pilnīgu neatkarības atzīšanu.

To ir nepārprotami pateicis Aleksandrs N. Jakovļevs, Gorbačova labā roka, kā to ziņo New York Times korrespondents P. Taubmens no Maskavas 1988. gada 27. oktobrī. Pēc viņa atreferējuma Jakovļevs esot teicis, ka „Baltijas valšķu iedomas, ka tās varētu atgūt to neatkarības statusu, kāds tām bijis pirms padomju aneksijas 1940. gadā, esot vienkārši nereālas.” Tādas tās, diemžēl, patreiz ir. Šķiet, ka Padomju Savienībā tagad nevarētu atrast nevienu, kas uzdrošinātos un varētu atļaut Latvijai no Savienības izstāties, un Latvija ir par mazu, lai to izdarītu atklātā konflikta veidā.

Sagaidāms, ka Gorbačova reformas mēģinās realizēt un nākošajos piecos gados nekādas principiālas pārmaiņas nenotiks. To deklarējis arī Gorbačovs savā grāmatā, sacīdams: „Skaidrs, ka padomju varu nomainīt mēs negatavojamies, no tās principiālajiem pamatiem mēs neatkāpsimies.” Tas gan neizslēdz lielu satricinājumu rašanos tās perifērijā, kur cilvēki prasa maizi un brīvību, kas var sajaukt visus Gorbačova plānus.

Bet kas notiktu, ja reformas izrādītos nesekmīgas, kas var arī notikt? Ungārijai, uz kuŗu Gorbačovs raugās kā uz paraugu savu reformu izvešanai, tagad draud 10-20% inflācija. Tāds stāvoklis var rasties arī Krievijā, kad tur atcels cenu kontroli. Daudzi ekonomisti netic, ka pārkārtošanās polītikai būs cerētie panākumi. Šeit minēsim tikai Robertu M. Geitu, Centrālā izlūkošanas dienesta (CIA) direktora vietnieku, kuŗš saka, ka Krievijas ekonomijas slīdēšana pa spirāli uz leju neesot vairs apturama. Tāpat arī Dr. A. Sakharovs, kuŗš principā atbalsta Gorbačova reformas, apšauba, ka pārkārtošanās valsts saimniecība būšot sekmīga, jo Gorbačovam neesot konkrēta plāna. Daži speciālisti domā, ka neveiksmes varētu parādīties jau dažu gadu laikā un ka reformas varētu nobeigties ar pilnīgu saimniecības sabrukumu − chaosu. Latvija dzima diezgan chaotiskā situācijā. Vai tās brīvības atgūšana arī varētu notikt chaotiskā situācijā, kaut citādā? Ja tā, tad tas varētu prasīt no mūsu tautas diezgan lielus upurus.

Angļu vēsturnieks Arnolds J. Toinbijs (Toynbee) raksta, ka četri faktori esot bijuši izšķīrēji pie Baltijas valšķu nodibināšanās: 1) krievu impērijas sabrukums, 2) vācu kaŗaspēka atrašanās Baltijas valstīs boļševiku revolūcijas sākuma posmā, 3) vācu impērijas sabrukums un, 4) latviešu tautas apņemšanās būt brīvai un gatavība par to cīnīties. Tātad Latvijas brīvības iegūšanai, pēc viņa domām, bez brīvības cīņām bija nepieciešami vēl trīs priekšnoteikumi. Jautājums − cik un kādi priekšnoteikumi nepieciešami Latvijas brīvības atgūšanai tagad?...

Ņemot vērā to apstākli, ka Baltijas valšķu un it sevišķi Latvijas sadarbošanās reformu izvešanā Gorbačovam ir ļoti nepieciešama, tas varētu kļūt par pirmo priekšnoteikumu ceļā uz brīvības atgūšanu. Būtu jāprasa no Gorbačova pēc iespējas daudz un iegūtais steidzami jānodrošina. Šī cīņa nebūs viegla...

Kā viņš mācējis tikt galā ar partijas iekšējiem spēkiem, kuŗi kopš Staļina nāves cēluši un gremdējuši partijas vadītājus? Visi, kas mēģinājuši reformēt un nodibināt kārtību Krievijas saimniecībā, vienmēr atdūrušies uz birokrātu lielo pretestību, kas pirmkārt bijuši ieinteresēti savas varas un privilēģiju paturēšanā. Gorbačovs atradis atrisinājumu. Viņš ar savu atklātības polītiku atvēris durvis preses uzbrukumiem birokrātiem individuāli, un, tā kā viņi nav organizēti, tie praktiski palikuši bez aizsardzības. Nedrīkst aizmirst, ka viņš bijis draugs kādreizējam čekas priekšniekam Jurijam Andropovam, kuŗu ievēlēja par partijas ģenerālsekretāru pēc Brežņeva nāves. Gorbačovs ir patiešām parādījis lielu meistarību polītikas formulēšanā un tās realizēšanā soli pa solim. Nākošajā pavasarī viņu droši vien ievēlēs par valsts prezidentu, un tad viņa rokās būs koncentrēta milzīga vara, līdzīgi caram vai diktatoram. Pie visa tā, viņš [Rietumos ir ieguvis milzīgu popularitāti] un kapitālistisko valšķu valdības steidzas slēgt ar viņu saimnieciskus līgumus un dot kreditus, daudz nejautādamas, kādām vajadzībām viņu naudu lietos.

Nav mans nolūks runāt par stratēģiju, kāda mūsu tautiešiem būtu jālieto Latvijā savos centienos pēc brīvības un neatkarības atgūšanas. To viņi vislabāk zinās. Mums jādomā par to, kā mēs varam viņiem palīdzēt un ko mēs varam šeit darīt kopējā mērķa labā.

Pirmkārt, mums jāuztur cieši sakari ar mūsu tautu un tiem, kas cīnās par Latvijas brīvību un neatkarību.

Otrkārt, mums viņi morāli un materiāli jāatbalsta.

Treškārt, saziņā ar viņiem, mums būtu jāsagatavo speciālas studijas par tālākās nākotnes problēmām, ko viņiem ir grūti izdarīt informācijas trūkuma dēļ. To pa daļai sāka jau darīt Latviešu akadēmisko mācības spēku un zinātnieku apvienība (LAMZA) pagājušā gadā.

Ceturtkārt, mums viņi jāapgādā ar nepieciešamo informāciju, kāda viņiem Latvijā nav dabūjama.

Piektkārt, mums jācenšas panākt lielāku vienotību kā dzimtenē, tā trimdā, kā arī starp šīm divām tautas daļām, lai mēs patiešām justos kā viena nedalāma tauta.

Sestkārt, mums šinī krastā polītiskā laukā būtu jādara aptuveni tas pats, kas darīts līdz šim, bet būtu jāmēģina iet vienu soli tālāk, proti, panākt Baltijas valšķu neatkarības jautājuma piesaistīšanu līgumiem, kuŗus ASV valdība slēgtu ar Padomju Savienību.

Mēs visi varam vienā vai otrā veidā šajos darbos piedalīties, un mums tas ir jādara, lai Latvija piedzīvotu brīvības saules lēktu, uz ko mums tagad ir lielākas cerības kā jebkad līdz šim.

 

Jānis A. Aperāns

 

 

 

LATVIJAS VALSTS PREZIDENTS JĀNIS ČAKSTE

Prezidents Jānis Čakste bija prominentākais demokratiskās Latvijas republikas valstsvīrs. Viņa darbība mums varētu būt labs paraugs polītiskai domāšanai un rīcībai: „ar skaidru sirdi un tīrām rokām”.

Jānis Čakste piedzima 1859. gada 14. septembrī. Nobeidzis Hercoga Pēteŗa ģimnāziju Jelgavā, Čakste iestājas Maskavas universitātē tiesību zinātņu fakultātē 1882. gadā. Šeit Čakste satiek citus latviešu studentus. Viņa vadībā tiek organizēti studentu literāri vakari, saukti „Maskavas latviešu vakari”. No šīm sanāksmēm izaug latviešu akadēmiskā organizācija „Austrums”.

Pēc studiju beigšanas Čakste atgriežas Jelgavā un darbojas advokatūrā, kā arī sabiedriskā darbā un presē, kļūstot par Tēvijas redaktoru. Par Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku viņu ievēl 1887. gadā. Kad 1906. gadā tiek izsludinātas Krievijas Valsts domes vēlēšanas, Čakste tajās kandidē un tiek ievēlēts kā Progresīvās tautas partijas kandidāts, kuŗas programma starp citu prasa: „Brīvību priekš visām krievu valsts tautām, pašām noteikt un veicināt savu kultūras un tautības gaitu.”

Pēc vēlēšanām Čakste dodas uz Maskavu un saziņā ar citiem deputātiem no Baltijas prasa amnestiju visiem polītiskiem cietumniekiem. Bez tam Čakste prasa arī valsts muižu un mācītāju muižu zemes sadalīšanu un nodošanu bezzemniekiem.

1906. gada 9. jūlijā cars Nikolajs II šo vēlēto domi atlaiž. Vairums domnieku pulcējas Somijā Vīborgā un sastāda „Vīborgas manifestu”, kuŗā starp citu aicina tautu nemaksāt nodokļus un nedot kaŗavīrus armijai. Par to daudzi tiek notiesāti. Arī Čakste ir to vidū un sodu sāk izciest 1908. gadā Jelgavas cietumā.

Laulībā ar Justīni Veseri piedzima 4 meitas un 5 dēli. Dēls Konstantīns, latviešu Pretestības kustības vadītājs, mira Gestapo apcietinājumā Vācijā 1945. gadā.

Pirmā pasaules kaŗā Čakstes ģimene dodas bēgļu gaitās uz Tērbatu, kur 1917. gadā Čakste pārņem Kurzemes Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas priekšsēža amatu. 1918. gadā Tautas padome viņu ievēl par savu priekšsēdi un uzdod organizēt Latvijas sūtniecības un piedalīties Parīzes miera konferencē.

1922. gada 14. novembrī Latvijas republikas pirmā Saeima Jāni Čaksti ievēl par Latvijas valsts prezidentu uz trim gadiem. Otrā Saeima 1925. gada 6. novembrī Čaksti atkal ievēl par valsts prezidentu. Šo amata periodu pildot 1927. gada 14. martā Jānis Čakste mirst.

Čakstes valdīšanas laikā viņu visi uzklausīja un cienīja. Sevišķi viņu bija iemīlējuši latgalieši. Lai gan Čakstes laikā mainījās astoņas valdības, likumdošana tomēr neapsīka, un viņa laikā tika publicēti 402 likumi vai to uzlabojumi. Šo likumu starpā bija arī likums par agrāro reformu Latvijas republikā. Šī likuma ietvaros Zemes fondā pārgāja 3 396 815 ha no privātām muižām, mācītāju muižām, valsts īpašumiem un zemnieku privātām zemēm. Visu šo zemi sadalīja 144 681 zemes gribētājiem. Ar šo sākās jauna kārtība zemes apsaimniekošanā un valsts ekonomiskās attīstības procesā. Agrārās reformas darbs noslēdzās tikai 1937. gadā.

Latvijā par Jāņa Čakstes darbu klusu liecina tautas 1935. gada 14. septembrī celtais piemineklis Meža kapos. Tāpat kā pie Brīvības pieminekļa un Mātes tēla Brāļu kapos, tā arī pie prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa mūsu tauta dzimtenē dodas smelties garīgo spēku.

Hermanis Vilks