Jaunā Gaita nr. 171, februāris 1989

 

41.
 



Maslova 'nepieciešamību hierarchija'

Kaut kur Maslova piramidas kāpnēs ar glasnostu un perestroiku...

Nē, tā nav pastkartīte no Jukatanas!

Mums visiem būs pazīstama Maslova (Abraham Maslow) ‘nepieciešamību hierarchijas’ iedarbības princips. Vienkāršojot − cilvēks vienmēr tiecas piepildīt ‘zemākās’ nepieciešamības vispirms un tikai tad, kad tās kaut cik apmierinātas, viņš ieguldīs pūles ‘augstāku’ līmeņu sasniegšanai. Protams − ar zīmīgiem izņēmumiem.

Kapitālisma pamati visumā liekas diezgan droši (400 gados tomēr nav vēl sadrupuši) un uz tiem stāvot, pilsonis var sniegties uz ‘augšu’, vadoties no savām interesēm, spējām un naudas maka − sevišķi izdevīgos apstākļos pat rotaļājoties ar izvēli. Brīvā laika nodarbošanās un pakalpojumi pat veido krietni lielu ekonomikas daļu − un ciniķi smīn, ka, re, tā jau esot ‘attīstītas sabiedrības’ īstā pazīme. Ekonomikas teoristi (piem. Hajeks) savukārt apgalvo, ka dabīgais kapitālisma spēks ir sinerģiskā šo vajadzību piepildīšana: par kaut ko labāku, jaunāku, skaistāku arvien maksās, kas savukārt atkal mudinās vēl labāka, jaunāka, skaistāka radīšanu, u.t.j.

Bet − kā ar citām ekonomiskām sistēmām? It īpaši ar t.s. sociālistiskām? Vai Maslova piramida palīdzētu iegūt pamatīgāku atsauksmi par ‘jauno domāšanu’, sajūsmas kņadai norimstot?

Nu ir ‘atklāts’, ka no saukļiem vien pārtikt nevar, un tukši solījumi un nepiepildīti plāni līdz apnikumam atšālējušies. Perestroika tāpēc nav nekas cits kā vēls, pat izmisīgs gājiens − drīzāk, vēl tikai tāda gājiena pieteikums − viszemāko nepieciešamību piepildīšanas virzienā. Pavēļu ekonomika nespēj saražot pietiekami daudz, par kvalitāti nemaz nerunājot − un pie tam vēl ‘jāpārkārtojas’ uz nopietnu strādāšanu un sacensību globālā tirgū. Maslovs teiktu: viszemākās nepieciešamības te knapi, knapi piepildītas − un nekur tuvu attīstīto valstu standartiem.

Nepieciešamība pēc ‘drošības’, ilgus gadus uzkurta līdz paranojai, turklāt ietveršot kolonizāciju un ‘revolūcijas eksportu’, ir diktējusi līdzekļu izšķiešanu nemitīgai bruņošanai un pilsoņu uzraudzībai. No vienas puses − ‘drošība’ ar uzviju panākta. No otras − panākta tik pārmērīgi, ka apdraudēta cilvēku veselība un nolaupīta viņu labklājība. Perestroikas galvenais uzdevums būs šo paranoju izkliedēt, pamatīgi apcirpt visu militāro, iegrožot ideologu mūžīgo ‘cīņu’. ‘Drošības’ formulā tagad jāpieskaita sagandētās vides apkopšana un aizsardzība − jaunas Černobiļas un Ventspilis vairs nevar atļauties. Ja vadošās aprindās ‘drošībai’ nepiešķirs plašāku nozīmi, tad šī nepieciešamība (Maslova piramidā) lielā mērā paliks nepiepildīta cilvēku līmenī − un tie nespēs tikt tālāk pie augstākām (varētu teikt − gaišākām) nepieciešamībām.

Tā, piemēram, vadošām aprindām jāsaprot, ka nevienu kolonizatoru vai patvaļīgu piesārņotāju necienīs, nedz arī uzņems kā pilntiesīgu locekli civilizētā sabiedrībā. Ievēros, jā, kā skolā kausli − bet skolas (un ‘šķiru cīņas’) laiki ir cauri. Nav iespējams veidot saprātīgu sabiedrību, veicināt savstarpēju pilsoņu uzticību bez pārmaiņām ‘drošības’ jēdzienā un apjomā.

Tālāk − kā sasniegt pašcieņas, kompetences, ievērības līmeni? Ja daiļslidošanas tiesnesim liekas svarīgāk piešķirt ‘savējiem’ nepelnīti labas atzīmes (jo tā ir ‘drošāk’) − tad grūti pretendēt uz kompetenci un ievērība būs tikai negatīva. Tāda rīcība izriet no citām raksturīgām sabiedrības nepieciešamībām. Bet vai sporta medaļu birums neliekas mazliet nožēlojams, kā spožas lakas uzlējums izburbējušam galdam?

Ja vēl arvien pastāv neapstrīdamais ‘zinātniskais sociālisms’ un visa tā bagāža, tad par meklēšanas un saprašanas līmeņa sasniegšanu nav ko runāt. Cilvēka domu dinamikas ierobežošana ir absurds, kas nav iespējams pat neziņā un izolācijā. To arvien mēģina uzturēt cenzūra, slepenpolicija, dzeloņstieples un sargu torņi − labi simboli ideju bankrotam un bailēm no brīvas domas.

Un par Maslova ‘spici’ mēs varam teikt, ka, bez visa iepriekšējā pakāpeniskas atrisināšanas, par ‘potenciāla atraisīšanu’ var tikai gudri spekulēt. Nepārticis, nedrošs, nemīlēts, nekompetents, nezinīgs pilsonis dzīvē netieksies pēc skaistuma un kārtības − bet ies savu ‘potenciālu’ meklēt ilgās, sentimentā un pudelē. Viņš gribēs aizmirst visu to, kas liegts, kas atrodas tik bezcerīgi tālu. Un ja tālu pašam, tad lai tikpat tālu citiem ...

Deklarēto ‘atklātību’ sapratīsim kā veikli izdomātu ceļlauzi ‘pārkārtošanās’ iekustināšanai un neko vairāk; tai paredzēts iedarboties tikai zemākos nepieciešamību līmeņos. Nevēlamo parādību kritika, no ‘augšas’ stingri noteiktās robežās, lietota kā pierādījums, ka viss tomēr nav kārtībā, ka pārmaiņas vajadzīgas. Dabīgi − ne jau partijas vadošajā lomā. Ne jau ‘galvenajās līnijās’. Tāpēc tādai plānotai atklātībai nav nekā kopēja ar īstu demokratisku atklātību un neierobežotu uzskatu plurālismu. Patiesu atklātību nevar piešķirt, tā pati izceļas no brīvas uzskatu izmaiņas, un to garantē individu un organizāciju tiesības, kuŗas valsts ‘orgāniem’ nav atļauts aizskart.

Un tomēr...

‘Atklātība’ tieši ‘republikās’ izraisījusi visplašāko atsaucību. Skaidrs − tur kaut kas no brīvības laiku rezonances, pārestību ventilēšanas, vēstures ‘plankumu’ iepildīšanas, apziņas, ka saimniekot varētu daudz labāk un atbildīgāk bez ‘brālīgās palīdzības’. Bet tas nav nekas jauns. Kāpēc tad − īsti?

Tāpēc, ka pagaidām bez represiju draudiem ir iespējams runāt par vēl vienu noklusētu, neatliekamu ‘drošības’ nepieciešamību: par mazu tautu pasargāšanu no lielu tautu šovinisma. (No tā var lieku reizi secināt, ka ‘drošība’, tāpat kā brīvība, ir nedalāma: ja kaut kur kādam tās nav, tad arī mūsu ir samazināta un devalvēta. Līdz ar to − apdraudēta. Un tiesības pasargāt drošu, neapstrīdētu, atšķirīgu identitāti ir mums visiem vienlīdzīgi.) Tā nāk klāt jau tā sāpīgām fizioloģiskām nepieciešamībām un ‘drošības’ paplašinātam jēdzienam − tā ir pamatprasība, un tā sauc pie atbildības ‘aprindas’, kas stāvokli novedušas tuvu katastrofai.

Atkal − drošība, tagad ar nacionālās piederības aizsargāšanas papildinājumu. Tādu nepieciešamību nav iespējams apmierināt ar noslāpēto neatkarības simbolu − karoga, himnas, svētku −atjaunošanu. Normāla ceļošana ir tikai − normāla ceļošana; cilvēks neatvairāmi atgriežas pie tās pašas neapmierinātās vajadzības. Runāt tai gaŗām par ‘skatu uz Eiropu’, starptautisku tirdzniecību, kooperatīviem, potenciālu un tamlīdzīgi ir maldinoši, pat bīstami (kā parasti ar tīksmināšanos pie vēlmēm) − jo tautas, valodas, kultūras pastāvēšanas drošību (kā to spēcīgi raksturo Imants Ziedonis, Jānis Peters, Tautas fronte, radošās savienības un daudzi citi) jānokārto vispirms. Tā, lai Rīgas „Dinamo” hokeja komandas vārtsargam Ziemeļamerikas turnejas laikā intervijās nebūtu jālieto krievu valoda, tāpat kā Rīgas delegācijai Montreālā; lai visas pasaules latviešu rakstnieku tikšanās Stokholmā 1989. g. jūnijā nestu panākumus; lai varētu iziet no Tautas frontes vadības pie mums teiktā − „Mēs visi esam latvieši, tikai dzīvojam dažādās zemēs” − uz sadarbību bez traucējumiem.

Un tas atkal nav iespējams bez pamatu ‘pārkārtošanas’ − bez liela mēra pašnoteikšanas instrumentu atgriešanas ‘republiku’ rokās − kā to drāmatiski pieprasījuši igauņi un gruzīni. Kā to atklāti ieteica Džemma Skulme Maskavā. Tas būtu loģiski un normāli, izraisot satraukumu tikai pie tiem, kas īstas reformas neprot vai nevēlas.

Bet tāda dinamiska ‘atklātības’ un ‘pārkārtošanās’ mijiedarbība nebija, protams, ‘centrā’ paredzēta, un tā apdraud visādu činu labi pārtikušus noteicējus un birokrātus, tā tiem nāk kā nepatīkams pārsteigums. Re, tādas nepieciešamības tagad viņus traucē, apdraud viņu ‘drošību’ (un, tātad, arī revolūcijas un valsts drošību)! Nu, tad, lēnām un uzmanīgi ... un lai lunkanā aste turpina noteikt suņa izmestos līkumus.

Maslovs ne tikai uzstādīja savu piramidu un ‘bausli’ (zemākās vajadzības jāapmierina vispirms), bet arī pielika maz ievērotu brīdinājumu: sabiedrībai (tā var būt ģimene, organizācija, tauta, valsts) vajag piešķirt līdzekļus (naudu, laiku, enerģiju, ievērību) tikai ‘operatīvai nepieciešamībai’, iet tieši pie zemākās nepiepildītās vajadzības apmierināšanas. Cilvēki sapratīs − vai tas notiek, vai ne. Un atminēsies kavēkļus un kavētājus, ja tas nenotiek.

Citiem vārdiem − reiz zemākā nepieciešamība nosprausta uzmanības centrā, ar visiem spēkiem jācenšas to piepildīt. Tikai tad var iet tālāk. Jo zemākā līmenī nepieciešamība, jo bīstamāka plātīšanās ar tukšiem žestiem. Mēs zinām, kas notika ar dāmu, kuŗa teica: „Lai viņi ēd torti.”

Pasaulē, kuŗā mēs esam visi viens no otra atkarīgi, žestiem vairs nav nozīmes. Vai mums Maslova idejas patīk, vai ne, mēs varam, mazākais, tās ņemt vērā kā atgādinājumu: pilnveidosimies un palīdzēsim ikkatram pilnveidoties − jo tikai tā mēs varam reizē, vienoti, kļūt bagātāki vārda dziļākā nozīmē.

Ir biljoniem tādu piramidu pasaulē − un tieši tur, kur tās ir vismazāk piepildītas, draud tautu un tad cilvēces sabrukums.

Un tādas pastkartītes mēs esam redzējuši.

 

Juris Mazutis

Jaunā Gaita