PAR ZIEMSVĒTKIEM UN ZIEMSVĒTKU KARTĪTĒM

Mūžsena patiesība, ka cilvēka īsajai dzīves dienai stiepjoties tuvāk novakares apveidiem, atmiņā arvien spilgtāk un brīnumaināk iezibas aizgājušās bērnības ainas. Un gandrīz visiem no manas paaudzes tās būs cieši saistītas ar Ziemsvētku brīnumu. Sniegs, svētku egle, mirdzoša zvaigzne un Kristus bērniņa piedzimšana. Skaļais Ziemsvētku tirdziņš Esplanādē un tā neizsakāmā sajūta, kad lielajā istabā iemirdzējās pirmo svecīšu gaisma. No debesīm es atnesu... Tamdēļ ir reizē skumji un priecīgi, kad pēcsvētku vēstulē no Rīgas lasu: „Mums šogad bija ļoti, ļoti skaisti Ziemsvētki. Laikam uz to pusi, kā tas allaž ir bijis visur pasaulē. Ļoti garīgi, mierīgi ar mūziku un baznīcu. Beidzot! Diemžēl manai paaudzei tas nāk pusmūžā. Bērnībā un jaunībā tas gāja gaŗām.”

Gandrīz vai sakritība, ka pirmo reizi tāds puišelis Ziemsvētku vakarā baznīcā biju 1940. gadā. Cilvēks pie cilvēka, pat ne lāga vietas, kur nostāties. Āgenskalna Mārtiņa baznīcā sprediķoja mācītājs Stange. Baznīcēni dziedāja Ziemsvētku dziesmas un raudāja.

Pēc četriem gadiem tikpat pilna bija daudz lielāka baznīca Vācijā rūpniecības pilsētas Kemnicas (tagad Karl Marx Stadt) pašā centrā. Tās pašas dziesmas man apkārt skanēja vāciski − „Es ist ein Ros gesprungen...” Tā cerība uz brīnumu neatstājās arī izmisuma un sāpju laikā − „es skaistu rozīt’ zinu...”

Ziemsvētku kartītes manā bērnībā tika rakstītas un sūtītas arī Latvijā, lai gan no manu svētku atmiņu kollekcijas tās pagaisušas. Tā īsti svētku programmā tās ienāca tikai manā jaunībā pēc ieceļošanas Jaunajā pasaulē. Toreiz gan rakstīja visi visiem un visur. Darbu un studiju biedriem, padotajiem un priekšniekiem. Tuviem un tāliem radiem, draugiem un paziņām. Rakstījām, sūtījām, gaidījām un saņēmām, saldi sērīgā Binga Krosbija dziesmiņā klausoties − „Sapņoju par baltiem Ziemsvētkiem ar katru kartīti, ko sūtu ...”

Tagad ar sveicieniem kļūstam rāmāki, un diez vai vainojami būs pieaugušie pasta izdevumi? Un tomēr savu kartīšu kaudzīti izsūtījām arī šogad, un tāpat gaidījām atbildes sveicienus. Visi saņemtie sveicieni jau ir vienādi mīļi, bet tāda īpaša aura šogad bija tiem no dzimtenes. Trešās tautas atmodas iesākuma gads. Lāčplēša gads. Tautas pašcieņas un pašapziņas gads.

Šai Avota kartītē ar krāšņi stilizēto Jūlija Madernieka ziemu:

 

 

 

Šī vasara bija neticami skaista un karsta. Cik žēl, ka neredzējāt folkloras svētkus! 3. septembrī bija tāda saule kā jūlijā − brīdī, kad visi sadevāmies rokās ap pieminekli. Tai dienā pirmo reizi ar Vilni gājām aiz sarkanbaltsarkanā karoga. 17. septembri Vilnis uzstādīja Viļķenē Baumaņu Kārlim pieminekli, un trīs reizes Baumaņu Kārļa dzimtenē skanēja „Dievs, svētī Latviju!” Es nevaru aprakstīt sadziedāšanos Mežaparkā pirms Tautas frontes kongresa, man nav tādu vārdu. Es Jums glabāju grāmatiņu ar dziesmu vārdiem. Nesūtu, jo varētu noklīst.”

Ziemsvētku brīnums rudenī, un var tak skaidri apjaust, ar kādu rūpi grāmatiņa tiek glabāta. Visi dus − nomodā tomēr ir...

Bez jau ierastajām latviešu mākslinieku veidotajām un izdevniecības Avota izplatītām kartītēm tautas pašapziņas gada nogalē saņēmām arī „neformālas” kartītes bez oficiālās divvalodīgās iespiešanas „pasītes”.

Kartītē, ko sūtījis dzejnieks Pēteris Zirnītis, man šķiet, ir zināma nostalģiska pieskaņa. It kā par strēlnieku varonību, par brīvības cīņām, bet ar uzlecošās saules nākotnes apsolījumu.

 

 

 

Maija un Andrejs no Vidzemes Siļķēm sūta vertikālā optimismā izvērstos Jaungada zvanus, kas sasaistīti ar sarkanbalti sarkanu lenti: „Pēc nemierīgā un uguņojošā pūķa nāk gudrā un racionālā čūska, kuŗai šī gada nākamie notikumi jāvada ar prātu tālāk. Mākslas gaisma palīdzēs ceļā uz apskaidrību.”

[Ķīniešu kalendārā 1988. bija Pūķa, bet 1989. ir Čūskas gads. Ķīniešu astroloģiskā sistēma gadu skaitīšanai Latvijā ir visai populāra.]

 

Visā godībā milzu čūska izvijusies Frančeksas Kirkes Avota kartītē, ar kuŗu mums tika sūtīts vēlējums čūskas daudzpusībai − „rāpošanu kokos, kāpšanu, peldēšanu, niršanu.” Ja arī mums tas viss gluži tā neizdotos, tad jūtam, ka sūtītājiem no Rīgas (tādi ar visu labi uzlādēti trīsdesmitgadnieki, kuŗi nesen viesojās Kanadā) tas ir pilnīgi pa spēkam − lai top!

Kirkei pagātnes stīga ieskanas čūskas nesēja tēlā, bet Edītes Vīgneres svētku vēlējumi ir uz pārdrukātas veco laiku kartītes ar Jāzepu, Mariju un Kristus bērniņu. Izdevniecības Pastkartīte „made in Latvia” izdevums ar „3 santīmu marku apmaksājams 5 vārdu teksts”.

 

 

Gluži pārsteidzoši bija saņemt sveicienu no dižā diriģenta Imanta Kokara. Izsūtīts tepat Toronto ar mūsu drauga architekta Andŗa Rozes zīmējumu. Lai Imantam spēks gan Čūskas gadā, gan Dziesmu svētkiem nākamajā.

 

Mākslinieces Ilonas Silapēteres sniegotā ainava bija mūsu visbiežāk saņemtā Latvijas kartīte. „Latvija apsnigusi, bet tā nesnauž. Zem sniega pukst karstas sirdis, kausē ledu un gaida pavasari, zaļu un spirgtu ar vieglu elpu brīvās krūtīs. Un pavasaris nevar nenākt! − Viktors, Daila un Niklāvs.” Tāda maza kartīte no zemītes, kur esam piedzimuši.

Pati interesantākā no Avota kartītēm šķita Juŗa Putrāma ar kalendāru centrā un alegoriskiem tēliem flankos. Sūtīja Māris Brancis, ar kuŗu iepazināmies aizgājušajā pavasarī Rīgā. „Jums atkal jābrauc uz Latviju, nu tā ir citādāka, kā tad, ka bijāt še.”

Tālās bērnības draudzenīte mūs sveicināja ar Leona Brieža rindām:

Klusi nāk no rīta gaisma,
augsti galvu turēdama,
neticīgās dvēselītēs
cerībiņu pakurdama.

Šī klusā, bet stiprā cerība − arī mākslinieka Gundara kartītē.

 

 

Nikolajs Bulmanis