JG171 PRESES SPOGULIS

PSRS Augstākās Padomes deputātēm R. Kukainei, Dž. Skulmei, M. Fomičevai, M. Baltajai, T. Jesipenokai, G. Griņovai, T. Ščeglovai, Z. Buķei, I. Poškus, A. Pocius, A. Rapšai, T. Korklišai, E. Kupčai

Mēs, Latvijas ārsti − dzemdību un ginekoloģijas vadošie speciālisti, vēršamies pie jums ar prasību rūpīgi apsvērt savu nostāju PSRS Augstākās Padomes sesijā.

Esam uztraukti par mūsu republikas sieviešu un bērnu ārkārtīgi kraso veselības pasliktināšanos pēdējos gados, kas nepārprotami saistāma ar nesaprātīgās ekstensīvās saimniekošanas sekām un veselības aizsardzības sistēmas neorganizētību.

Mūsprāt, šie apstākļi nopietni apdraud tautas izdzīvošanu vispār, nemaz nerunājot par veselības uzlabošanas iespējām katrā konkrētā gadījumā.

1988. gada Vissavienības ārstu kongress liecina, ka Latvijas PSR ieņem Savienībā

1. vietu: toksikomānijā, mirstība no − traumām un saindēšanās, − iedzimtām anomālijām;

2. vietu: saslimstībā ar ļaundabīgiem audzējiem, bērnu traumatismā, alkoholismā un narkomānijā, dzeramā ūdens ķīmiskā piesārņotībā, pilsētas strādnieku invalidizācijā;

3. vietu: lauksaimniecībā strādājošo invalidizācijā.

Mūsu rīcībā esošie dati rāda, ka pēdējos gados krasi palielinās slimu un nedzīvu dzimušo bērnu skaits. Vairāk kļūst slimnieču ar iekšējās sekrēcijas dzimumdziedzeru slimībām. Arvien biežāk sastopamies ar neauglību, grūtniecības neiznēsāšanu, virilizācijas sindromu.

Analizējot mūsu rīcībā esošo materiālu, redzams, ka slimnieces, nākamās mātes, ar iepriekš minētajām patoloģijām pārsvarā ir to mūsu republikas pilsētu iedzīvotājas, kur plaši attīstītas veselībai kaitīgas rūpniecības nozares: Ventspils, Rīga, Liepāja, Daugavpils, Olaine, Ogre, u.c. Raksturīgi, ka tur minēto slimību izplatība visstraujāk augusi tieši pēdējos desmit gados. Tātad tās ir iepriekšējo gadu desmitu dzīves vides saindēšanas sekas − kad tiek bojāta jau cilvēku ģeneratīvā funkcija. Nākošā noteikti tiks skarta arī ģenētiskā sistēma.

Tautas saglabāšanas dēļ nepieciešams tūlīt, nekavējoties mainīt saimniekošanas un veselības aizsardzības metodes. Tāpēc nav saprotams republikas vadības plānotais ekoloģisko, sociāli ekonomisko problēmu gausais risināšanas temps. Pēc septiņiem astoņiem gadiem šie pasākumi būs ne tikai neefektīvi, bet pat vairs nevajadzīgi. Par to mēs, mediķi, varam galvot, pilnā mērā apzinoties savu vārdu nopietnību. Neviens nevar dzīvot un normāli attīstīties bez tīra ūdens, gaisa, zemes un veselībai nekaitīgas pārtikas. Šīm sakarībām mūsdienu izglītības un informētības apstākļos vajadzētu būt visiem saprotamām. Un runas par „pagaidīšanu” ir pilnīgi nevietā.

Mēs apzināmies, ka nav vienīgi mūsu spēkos uzlabot tautas veselību. Slimību profilakse ir slimību cēloņu novēršana − un tā nav tikai mediķu kompetencē.

Tāpēc lūdzam jūs, cienījamās Augstākās Padomes deputātes, mūsu dzimušo un vēl nedzimušo bērnu veselības vārdā − ne tikai aizstāvēt Latvijas PSR ekonomisko suverenitāti, bet arī rūpēties par mūsu republikas veselības aizsardzības suverenitāti. Tikai tad mums visiem kopā būs iespējams sekmīgi cīnīties kā pret negatīvo parādību cēloņiem, tā arī pret to radītām sekām.

Ar cieņu,

P. Strādina RKS galvenā ārsta vietniece dzemdniecībā un ginekoloģijā − A. Bečere, nodaļu vadītāji − L. Lerha, G. Galzone, N. Burdenko Rīgas pils 1. klīniskās A.M.P. galvenā ārsta vietniece dzemdniecībā un ginekoloģijā − V. Āboliņa, nodaļu vadītāji − L. Rudze, L. Neimane, V. Lazdiņa, Rīgas pilsētas 6. klīniskās slimnīcas galvenā ārsta vietniece dzemdniecībā un ginekoloģijā A. Lange, nodaļu vadītāji A. Purviške, D. Rēzenberga, M. Zariņa, I. Spulle, Rīgas pils. 1. dzemdību nama galvenā ārsta vietnieks pediatrijā − M. Cīrulis, RMI Dzemdniecības un ginekoloģijas ārstu kvalifikācijas celšanas fakultātes docente − A. Ebela.

Šāda vēstule iesniegta arī laikraksta ,.Sovetskaja moloģož” redakcijai.

Pad Jaun., 25.11.88

„Skaista bij jaunība − tā nenāks vairs...”. Tā šodien dzied mūsu mīļie stagnāti. Šajās pārkārtošanās brāzmās viņu dzīves laiviņas sāk mētāties, zuduši mierīgie ūdeņi, kas gadu desmitiem tos aijāja mierīgā snaudā ērtos kabinetos. Tagad − televīzija, radio, prese − vienas nepatikšanas, kuņģa darbības traucējumi, slikts miegs. Žurnālistu puikas sāk šiverēties, meklēt un rakties tur, kur viņiem nebūtu jālien. Ir tāds krievu sakāmvārds: katram circenim jāzina sava sprauga.

Atceros − Latvijā līdz 1934. gadam bija valdības, partiju, neitrālo un mazākumtautību izdevumi. Pirmsvēlēšanu kampaņas atspoguļojās sevišķi asi − presē, mītiņos, vēlēšanu plakātos. Bija tāds nedēļas izdevums Aizkulises (izdevējs un redaktors − A. Tupiņš), kura pirmajā lappusē vienmēr bija karikatūra pa visu lapu. Reiz pat bija uzzīmēts Ulmanis ar labi atveidotu galvu un cūkas rumpi. Protams, Tupiņam bija šad tad jāsamaksā „sāpju nauda”, citreiz kāda nedēļa jāpasēž cietumā. Citiem preses orgāniem bija „atbildīgie” redaktori, kas par noteiktu atlīdzību gāja „nosēdēt” īsto redaktoru vietā.

L. Vanags, Rīgā. Pad. Jaun., 20.11.88.

Divi 18. novembra vakari

1987. gada 18. novembra vakarā, iedams no Nacionālā teātra, kura tuvumā dzīvoju, uz Brīvības pieminekļa pusi, es atdūros pret ielenkuma loku, kas sastāvēja no miličiem un kārtības sargiem. Nedrīkst! − man teica. Kāpēc? − es jautāju. Nedrīkst! − mani dusmīgi gaiņāja prom. Es atļāvos uzdot vēl divus jautājumus milicijas kapteinim, kas pēc dienesta pakāpes bija vecākais šajā ķēdē. Kurš pašrocīgi (Latvijas iekšlietu ministrs, Rīgas milicijas pārvaldes priekšnieks vai vēl kāds cits) parakstījis pavēli par to, ka „nedrīkst”? Un kāpēc uz manu uzrunu jūs” man atbild ar „tu”?...

Un es devos uz māju. Garām pazīstamajai miliču ķēdei, to rāmi pasveicinādams: „Labvakar.” − „Viņš taču izbēdzis!” iebrēcās viens no „paziņām” − kā gan es citādi būtu varējis atrasties brīvībā un, ja tiešām esmu ticis brīvībā, kāpēc tad nemetu viņiem apkārt trīs kilometru platu loku?! Un man tika padota jauna „melnā Berta”. Tā mani aizvizināja uz citu maršrutu: uz Kirova rajona milicijas nodaļu. Tur es pavadīju stundas trīs, gaidīdams audienci pie dežurējošā majora.

Liktenis man dāvāja kārtējo mūža gadu, un es izpirku savu vainu pret sievu, 18. novembrī atnesdams ielūgumus uz sarīkojumu „Plauksti, mana Republika!” Nacionālajā teātrī. Pirms došanās uz teātri aizgājām līdz piemineklim. Pārliecinājāmies: tas bija Brīvības piemineklis un nevis piemineklis Brīvībai. Tā ka viss ir lieliski šai labākajā no pasaulēm. Bet kādēļ tad es stāstu par savu piedzīvojumu?

Zalmans Kacs. Pad. Jaun., 22.11.88.

P.S. Vēstule tulkota no krievu valodas

Ne ar karaspēku, bet ar garaspēku! Arnis Šablovskis. Pad. Jaun., 30.11.88.

Nevar teikt, ka Tautas frontē cilvēki visos jautājumos domā vienādi. Tautas dzīvē šāda situācija nav iespējama un nav arī vajadzīga. Vienādi domā tikai totālos režīmos. Brīvā sabiedrībā rodas domu dažādība. Svarīgākais, lai varētu saprasties to problēmu risināšanā, kas liktenīgas visiem latviešiem. Un tādu ir daudz.

Māc. Juris Rubenis, „Pasaules Latviešiem jāatrod kopsaucējs”. Laiks, 14.12. 88.

Starptautiskās tiesības vienāda mērā attiecas gan uz tiem cilvēkiem, kas vēlas pārcelties uz dzīvi citā republikā, gan uz tiem, kuri tur jau dzīvo gadu desmitiem ilgi un kuru intereses cieš, ja šāda iebraukšana un izbraukšana iegūst masveida raksturu. Savi imigrācijas dienesti ir gandrīz visām valstīm, un tās spēj efektīvi regulēt imigrācijas procesus. Mūsu valsti iedzīvotāju pārvietošanos starp republikām lielā mērā reglamentē pasu, respektīvi − pierakstīšanās režīms. Tā, piemēram, Maskavā jau sen praktizē iedzīvotāju skaita mehāniskās pieaugšanas kavēšanu ar stipri apgrūtināta pierakstīšanās režīma palīdzību. Turklāt − neviens vēl nav izvirzījis (vismaz publiski) jautājumu, vai tas nerunā pretī pastāvošajām starptautiskajām normām cilvēka tiesību jomā, jo visi saprot, ka Maskava nevar augt bezgalīgi. Nepieciešams šo izpratni attiecināt arī uz jebkuru no savienotajām republikām, ja tā vēlas veikt pasākumus migrācijas ierobežošanai.

D. Zelmenis, Latvijas PSR Ārlietu ministrijas informācijas un preses nodaļas vadītājs. Pad. Jaun., 29.11.88.

Spīdolas skolai jābūt!

Humanitārās skolas ideja gūst aizvien plašāku atbalstu sabiedriskajā domā. Spīdolas skola − tā ir pārliecība, ka bez humanitārās izglītības nevar veidoties humānisma ideju piestrāvota sabiedrība, Spīdolas skola − tā ir apziņa, ka izglītība un tās guvums − prāta, ķermeņa, jūtu, savstarpējo attiecību kultūra − ir vērtība pati par sevi.

Šajā skolā sevišķa uzmanība tiks pievērsta valodu apguvei, kultūras vēstures jautājumiem, literatūrai, kā arī estētiskajai un tikumiskajai audzināšanai. Latīņu un grieķu valodas apguvei būs gan kultūrvēsturiska, gan praktiska nozīme − republikai vajadzīgi šo seno valodu speciālisti.

Vilis Seleckis. Pad. Jaun 26.11.88.

Dr. Lukss atzīstas, ka PBLA ir bijusi nodarbināta reizēm pat pāri saviem spēkiem, lai izplatītu no dzimtenes saņemto informāciju gan latviešiem, gan starptautiskā vidē. Lukss tālāk paskaidro, ka PBLA cenšas atbalstīt okupētajā dzimtenē visas tās nacionālās, neformālās grupas, kas prasa Latvijas neatkarību.

Vai tas nozīmē, ka Vides aizsardzības klubu PBLA neatbalsta? Ka tā neatbalsta arī Radošo Savienību 1. un 2. jūnija plēnuma Rezolūciju? Vai PBLA, baidīdamās no trimdas latviešu negatīvas reakcijas, uzdrošinās prasīt tikai visu, vai neko? Vai Latvijas nacionālās kustības daļas, kas prasa mazāk par pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu, nebaudīs nekādu PBLA, resp., trimdas latviešu atbalstu?

ZK Apskats − ievadraksts 1988. g. okt. (red. O. Celle)

... jāsecina, ka Peters ir uzskatāmi pierādījis, ka pieder pie „zvērinātiem” internacionālistiem, kuri divas valodas lieto pat ārzemēs. Par to liecina viņa krievu valodā sniegtā intervija zviedru televīzijā. Domāju, ka arī četras valodas viņam nav nekāda problēma.

Valdis Turins. Brīv. Latv. 12.12.88.

Kopš šā gada jūlija, folkloras festivāla „Baltica 88” sākusi darboties Rosmes (Iniciatīvas) grupa Rīgā Latgales kultūras mantojuma apguvei. Izbriestot idejām, grupa 2. sept. sanāca un izskatīja jautājumu par Latgales Zinību komisijas nodibināšanas nepieciešamību Latvijas Kultūras fonda paspārnē. Sanāksmē tika izstrādāts sākotnējais pētnieku saraksts pa zinību nozarēm, izveidotas vairākas darba grupas mantojuma pētīšanai un izdošanai, bet šā gada 26. okt. notika LKF organizēta visu grupu kopsapulce, kurā apstiprināja Zinību komisiju − 25 cilvēkus, kuri turpmāk būs atbildīgi par ZK darba plānošanu, pētījumiem un publicējumiem....

Vai divas literārās valodas šķeļ tautu? Bet vai senie grieķi sašķēlās, ja viņiem bija četri literārie dialekti? Un vai mūsdienu armēņi ir vāji, ja viņiem ir divas literārās valodas? Šīs pašsaprotamās atbildes nav jāsaka, to rāda vēsture un šodiena, kaut arī viens otrs skaļā balsī biedē ar šķelšanos vai brīdina no tās. Nacionālās vienotības pamati ir demokrātiskā līdztiesībā un taisnīgumā, ko kā savu devīzi formulējam: „Vienoti latviešu kultūrai!”, kaut arī ar otru pastāvam tā: „Tāva sāta myužam svāta”, atsaucoties uz etnosu līdztiesīgas attīstības veicināšanu, ir radusies ideja topošo biedrību, lai tā nenovirzās no humānisma principiem un tiecas pēc tāla mērķa, saukt Raiņa vārdā.

Osvalds Kravalis, Pēteris Laizāns. Pad. Jaun., 2.12.88.

... Liepājā, kur vietējo laikrakstu redakciju mītnes pazemais namiņš Pasta ielā 3 nonācis gluži vai ielenkuma apstākļos. Oktobrī un novembrī gandrīz nepārtraukti pret laikrakstu „Komunists” un tā redaktoru G. Balodi vēršas uz namu sienām un žogiem pilsētas ziemeļu daļā izlīmētas aizvainojoša satura skrejlapas, kas parakstītas Interfrontes vārdā. Ik dienas žurnālistiem nākas uzklausīt draudus pa telefonu, arī redakcijas pastā netrūkst vēstuļu, kurās avīžniekiem pausts klajš nicinājums un pat piesolīta Kolima.

Kāds brīnums − stagnācijas gadu algotņi nespēj atsacīties nedz no savas labklājības, nedz privileģētajām pozīcijām un lepnības. Tādēļ apvienojas, aktivizējas, uzbrūk... To visu ar prātu iespējams izskaidrot. Nesapratni rada kas cits. Un proti, iezīme, ka arī vairāki pilsētas partijas organizāciju komunisti enerģiski pievieno savas balsis lapeļu rakstītājiem.

Pēteris Jaunzems. 24.11.1988.

ALA stājās sakaros ar „Dardedzes” dalībnieku Gunti Liepiņu, kuŗš tad atveda savā busiņā Kalnieti, Inkenu kā arī ... Haraldu Apogu, uz ALA ārkārtējo kongresu Vašingtonā. Nav jau nekāda liela lieta, ja aizmirst pēdējo desmit gadu noskaņu pret Gunti Liepiņu un viņa līdzdariniekiem... Inkena un Kalnietes ciemošanās izkārtojums nebija nekas sevišķi jauns daudziem šejienes tautiešiem, jo „Dardedze” agrāk ir izkārtojusi tādu izcilu latviešu kultūras darbinieku (kas tagad ir arī tautas politiskie darbinieki), kā Imanta Ziedoņa, Džemmas Skulmes, Māŗa Čaklā u.c. viesošanos Kanadā un tikšanos ar Kanadas un ASV latviešiem publiskos sarīkojumos. Daudziem ir bijusi iespēja ar šiem cilvēkiem parunāties arī personīgi.

Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem latviešu sabiedriskie un nacionālpolītiskie aktīvisti tikās vienā no t.s. Katskiļu sanāksmēm, viņi pārrunāja kultūras sakarus ar okupēto Latviju un nolēma, ka tie ir jāizmanto latviešu tautas interešu labā. Šie kontakti jāuzņem nevis organizācijām, bet atsevišķām personām. Šāda doma guva vispārīgu atsaucību, arī dažādu vadošo nacionālpolītisko darbinieku, ieskaitot Gunāru Meierovicu.

Bet vienīgais no sanāksmes dalībniekiem, kas to īsti iedzīvināja, bija Guntis Liepiņš, kas vēlāk ar mazu atbalstītāju grupu nodibināja „Dardedze, Inc.”... Ceļš nebija ne gluds, ne taisns, par ko šie darbinieki, sevišķi Guntis Liepiņš, tika apzīmogoti kā simpatizētāji padomju varai un „izslēgti” no latviešu sabiedrības. Bet tagad, noskatoties daudzās videolentes no Latvijas un lasot Radošo savienību darbinieku uzsaukumus, mēs redzam, ka daudzi šie vadošie domātāji un darītāji šinī laikā, ko sauc par trešo tautas atmodu (kuŗam jābūt sekmīgam, citādi tas noteikti būs pēdējais), ir mums pazīstami no viesošanās Kanadā ar „Dardedzes” vai „Ave Sol [Canada]” un ASV ar Pokipsijas un Ņujorkas apkārtnes latviešu biedrības starpniecību.

Ilgvars Spilners, Laiks, 28.12.1988.

Vilnis Bīriņš: Vai jūs nebaidāties par sevi, savu vietu?

Edvīns Inkens: Es varētu ķerties pie vecās, ļoti pareizās un pārbaudītās tēzes, ka proletariātam nav, ko zaudēt, kā tikai savas važas.... Bet bailes jau tāpēc pastāv, lai tās pārvarētu.

Ojārs Rubenis: Vienīgi, man negribētos, lai mani bērni ciestu par maniem „grēkiem”. Tas būtu šausmīgi, ja vēl viena paaudze piedzīvotu, kā saka, tēvu grēkus septītajā augumā. Man pašam bija sāpīgi, kad man lika manīt, ka es nevaru iestāties komunistiskās partijas rindās tikai tāpēc, ka manas mammas brālis bija vācu armijā un mana mamma bija izsūtīta. Ja man šodien jāsaka, man vairs nav bail. Man bija bail. Man bija bail pat, kad es savā laikā sāku taisīt „Stopkadrus”. Taču nevienas no iepriekšējām bailēm nav bijis iemesls tam, lai mēs kļūtu negodīgi. Bet darbu zaudēt man būtu žēl, jo es neredzu vietu, kur varētu sevi tā izteikt kā šeit.

Edvīns Inkens: Tāpēc pa īstam baidīties mēs nevaram. Mēs varam zaudēt administratīvo atbalstu, protams. Bet ir kaut kas svarīgāks par to.

Intervija ar TV programmas „Labvakar” autoriem. Avots, Nr. 10, 1988.