Rimants Ziedonis

TRĪS CITĀTI

 

1. Ome (Fragments)

... Atkal tas vella Pāpulītis bij atnācis; piekusu; teicu taču māsiņai − kad kāds vecis nāk, lai nelaiž iekšā, bet ielaida; labais ancuks mugurā, māja netīra kā pūne, bet ancuku saglabājis veselu, viņš vēl Madonā uz Dziesmu svētkiem bij uzvilcis. Nav jau riktīgs vairs; atkal, ak, dievs, ar savu Kenēdiju. Man neērti no kaimiņienēm, tās, cilvēki, slimas, un viņš tik par Kenēdiju: kā tam galva sašķēlās, kad šāva, tad tur sieva blakus, vaļējā mašīnā braukuši un tad kāds naftas rūpnieks vai vēl tur kāds ar binoklšauteni iešāvis, un Kenēdijam galva uz pusēm un sievai kleita ar smadzenēm ... un tā vislaik. Skatos, Magda noliek kalenderu, sieviešu kalenderus šai saveduši, un iziet ārā; Glafira arī, redzu, nevar palasīt, viņai atkal bandītgrāmatas, salasās, sabaidās un tad pusnaktī, kad visi taisās gulēt, grib runāties; ... Vilmiņa medu atnesa, bet ka nemāk kārtīgu medu nopirkt: tādas riebīgas vecenes tirgū sasēdušas, redz taču, ka jauns meitentiņš, bet iedos bērnam ar to sliktāko; man tas medus jau šķebina, visi tik medu nes. Pepsikols gan derētu, Edgars tik sabaidīja, ka pepsikolī žilete sarūs, kad nakti notur; tā jau nu nevarētu būt, tikšu mājās, pamēģināšu, visi bērni tak pepsikoli dzer. Man atkal ieteic minerālūdeņus dzert; kā toreiz Ķemeros padzeros − nāk tur tādai ķirzakai riebīgai pa muti ārā, − tā vairs nevaru uz minerālūdeņiem paskatīties. Vislabāk jau tēju dzert, opis man pielipināja to tēju; redz, kāds jancīgs − pie tējas kukurūzas nūjiņas vienādi klāt grauza, nekur bez kukurūzas nūjiņām negāja, vienmēr paka līdz. Bet labāk ir nekā sēkliņas ēst un spļaut; es nevaru skatīties − Glafira glīta sieviete, bet cauru dienu knibina saulespuķu sēklas, pēc kā tas izskatās, kad sieviete vislaik gremo; tā jau Glafira labs cilvēks, atklāts, sirsnīgs; no Gorkijas atbraukusi ar vīru sešdesmitos gados, iepaticis te; dabūjuši dzīvokli un izsaukuši māti, skumīgi esot bijis bez mātes un grūti ar − strādāt un vienmēr pašiem dzīvokli uzkopt, ģimenes dārziņu; kā māte atbraukusi, ar reiz vieglāk kļuvis; tad atbraucis brālis ar sievu, pierakstījuši tos pie sevis; saspiesti jau dzīvojuši, bet pēc kāda laiciņa brālis esot dzīvokli Rīgā dabūjis; tad vīra brālis atbraucis ar ģimeni, tos arī, labi cilvēki būdami, pie sevis pierakstījuši; šiem ar tagad došot trīsistabu dzīvokli jaunajā mājā; tā ka kādu brīdi būšot vieglāk; vienīgi vēl vīra māsa arī gribot te atbraukt, arī ar ģimeni; Glafira saka, ka nu jau tie radi nomocījuši, bet kā neņemsi − savējie vien ir un gan jau pēc kādiem gadiņiem kaut kur to dzīvokli izraus. Drīz tā Gorkija tukša būs, ko viņi brauc prom no tās Gorkijas, vai tad tur paliek ar kāds, kas strādā?

 

(Liesma 11,1988)