dzīvais ūdens mūzikĀ

Jāņa Beloglazova saruna ar Ilonu Breģi, 1988. g. decembrī, Toronto.

 

Ilona Breģe ir jauna pianiste/komponiste, rīdziniece. Kopš 1983. g. ir Latvijas Filharmonijas soliste. 1986. gadā beigusi Latvijas Konservatorijas kompozīcijas klasi pie prof. Paula Dambja un gadu vēlāk uzņemta (kā viena no jaunākām) Komponistu savienībā. 1988. g. beigās viņa kopā ar četriem citiem Radošās jaunatnes grupas darbiniekiem viesojās Toronto. Viņai samērā garš skaņdarbu saraksts, tik drīzi pēc konservatorijas beigšanas, kā arī ievērojami panākumi nesenajā J. Vītolam veltītajā kamermūzikas sacerējumu konkursā (divas no četrām godalgām). Tas viss liecina par viņas nopietnu un pamatīgu pieeju skaņu mākslai.

 

Jānis Beloglazovs (tālāk J.B.). Liekas, ka muzikālā nodarbošanās Jums ir bijusi pie klavierēm?

Ilona Breģe (tālāk I.B.). Klavieres es sāku mācīties sešu gadu vecumā, bet tagad nodarbošanās ar klavierēm nav vairs tikai spēlēšana, bet arī mūzikas rakstīšana.

 

J.B. Pēc konservatorijas beigšanas kā pianistei, liekas, Jums nepagāja ilgi, lai atgrieztos pie mācībām...?

I.B. Nevaru teikt, ka tā bija atgriešanās, jo tajā gadā, kad es beidzu kā pianiste, man jau bija skaidrs, ka jāizšķiras par vienu no diviem variantiem − vai papildināties aspirantūrā Maskavā vai iestāties Konservatorijā otrreiz kompozicijas klasē. Tā iznāca, ka 1983. gada jūnijā man bija pēdējie valsts eksāmeni kā pianistei un jau jūlija sākumā kārtoju iestāju eksāmenus kompozicijas klasei. Visu šo laiku vēl strādāju Latvijas Valsts Filharmonijā kā soliste.

 

J.B. Tagad par Jūsu gaitām mūzikas rakstīšanas laukā − vai varat atcerēties pirmo kompoziciju?

I.B. Atceros... man bija laikam kādi septiņi gadi un tā bija tāda ļoti gaiša un vienkārša dziesmiņa do mažorā ar Blaumaņu tekstu „Māmiņ mīļo māmuķīt”. Nosaukums „Mazās Martas dziesma”.

 

J.B. Vai šis pirmais solis uzreizi veda tālāk?

I.B. Praktiski visu laiku, kopš sāku spēlēt klavieres, man ir bijis dzinulis kaut ko meklēt. Pirmais cilvēks, kas mani mudināja, bija mans tēvs, kuŗš pats ir koŗdiriģents un jaunībā arī rakstījis mūziku. Vēlāk manā dzīvē parādījās tāds cilvēks kā Jānis Ivanovs, pie kuŗa tēvs mani aizveda, kad man bija kādi padsmit gadi. Viņš noklausījās dažus manus darbus un mudināja mūziku rakstīt vēl un vēl.

 

J.B. Iestājoties kompozicijas klasē, kuŗš bija Jūsu galvenais skolotājs?

I.B. Iestājos Paula Dambja kompozicijas klasē. Viņš nesen bija iecelts par katedras vadītāju un ieveda tajā jaunu pieeju, jaunu vērienu, tieši vērstu uz mūsdienu laikmetīgas mūzikas studijām, mūsdienu rakstības techniku. Tas man bija ļoti liels gods un no šī pedagoga palika ļoti liels iespaids.

 

J.B. Kādā veidā Dambis ir iespaidojis Jūsu muzikālo valodu?

I.B. Pauls Dambis man noņēma visus pianistiskos niķus, improvizācijas dominējošo lomu, ko varētu saukt par mūzikas rakstīšanu pie klavierēm, un tās vietā lika ļoti stingru, ar prātu un loģiku izdomātu, katras nots vajadzības apziņu, ka tam, ko raksta, jābūt tiešām tā un ne citādi. Jāteic, ka viņš bija diezgan stingrs pedagogs, nekad neļāva atstāt darbu nepabeigtu un noslīpēšanas process varēja iet ilgāku laiku.

 

J.B. Kuŗi studiju laika darbi atskatā liekas visnozīmīgākie?

I.B. Pirmā gadā obligāta bija variācijas forma, kad bez daudzām miniatūrām uzrakstīju „Variācijas par Ramo (Rameau) temu vijolei, altam, čellam un klavesīnam”. Šis darbs ir Latvijā atskaņots, to iestudējis Filharmonijas stīgu kvartets. Otrajā gadā bija jāraksta sonātas formā − un šinī uzrakstīju klavieŗu koncertu. Rakstīju laikā, kad Bacham notika jubileja, studēju Alberta Šveicera sarakstīto darbu par Bachu un klausījos skaņdarbus solo koncertiem. Tā Bacha ietekmē uzrakstīju klavieŗu koncertu. Tajā tiek izmantotas deviņas no iespējamām divpadsmit klavieŗu skaņām.

 

J.B. Kamdēļ tikai deviņas?

I.B. Tamdēļ ka man katrai skaņai ir sava noteiktā krāsa un šajā koncertā negribēju lietot „pelēkās” vai „tumšās” skaņas.

 

J.B. Vai šī ir kāda iegūta teorija par skaņu un krāsu saistību?

I.B. Daudziem komponistiem, piemēram Bēthovenam un Skrjābinam, katrai tonalitātei bijusi sava krāsa. Es nevarētu teikt, ka man, kā Bēthovenam, fa dieza mažors ir zaļš, vai do minors, sarkans. Man katrai skaņai ir sava krāsa. Re ir dzeltens, fa ir zaļš un la, zils. Man jau no bērnības skaņu rinda ir bijusi krāsaina.

 

J.B. Kā vēl Jūs pati raksturotu savu muzikālo valodu, stilu?

I.B. Domāju, ka pašam komponistam ir ļoti grūti raksturot savu muzikālo valodu! Katrā ziņā cenšos, lai manos darbos nebūtu lieku skaņu. Lai tā doma, kuŗu gribu pateikt skaņās, būtu maksimāli lakoniska, tajā pašā laikā saprotama klausītājam. Necenšos savā mūzikā radīt ārišķīgus efektus.

 

J.B. Kam Jūs rakstāt?

I.B. Rakstu dziesmu, ja teksts ir mani iespaidojis, bet instrumentālo mūziku esmu bieži rakstījusi kādam no saviem draugiem. Ideja radusies no konkrēta cilvēka un tad tapusi mūzika.

 

J.B. Vai ikdienas darbs kā izpildītājai ir daudz ietekmējis Jūsu darbību kā komponistei?

I.B. Domāju, ka tas man ir daudz palīdzējis. Kontaktējoties mēģinājumos ar cilvēkiem, kas spēlē citus instrumentus, ir bagātinājusies uztvere par instrumentu iespējām. Cik cilvēku, tik pieeju mūzikas atskaņošanai un mūzikai vispār.

 

J.B. Kas Jūsu mīļākais žanrs mūzikā?

I.B. Kamermūzika man ir vistuvākā.

 

J.B. Bet nupat ir nobeigts lielākas formas darbs!

I.B. Jā, tā ir opera pēc Māras Zālītes lugas Dzīvais ūdens. Šo lugu izlasīju Avotā, 1987. g. jūlija numurā un tā mani ļoti dziļi saviļņoja. Man likās, ka problēmas, kas lugā paceltas, ir ārkārtīgi svarīgas un man radās nepieciešamība lugas tekstu pārradīt mūzikā. Darbs ilga gadu − nupat pabeigts. To varētu saukt par kameroperu − četri solisti, sieviešu koris, kustību grupa un orķestris ar 17 mūziķiem.

 

J.B. Gaidīsim iestudējumu! Nākotnes nodomi?

I.B. Pašlaik esmu tādā dzīves punktā, ka nekā vairāk nevarētu vēlēties: esmu divreiz beigusi konservatoriju, iestājoties Komponistu savienībā man ir pavērsti visi ceļi gan koncertējot gan rakstot mūziku, pabeigta opera, kas gaida atskaņošanu. Domāju, ka šis brauciens dos kādu plašāku skatu uz to, ko esmu darījusi, uz to, ko darīšu tālāk... varbūt man ir jāmeklē kāda jauna pieeja mūzikas rakstīšanā. Tas būtu dabīgs process. Neuzskatu, ka esmu pilnīgi nobriedusi mūziķe. Katrā ziņā negribētu palikt uz vietas, gribu mainīties uz augšu.

 

 

 

LATVIJAS OPERAS SOLISTU KONCERTS TORONTO

1988. g. 21. dec. noklausījos Latvijas valsts operas solistu koncertu Toronto. Tajā piedalījās soprāns Solveiga Raja, tenors Ingus Pētersons un koncertmeistars Ventis Zilberts.

Mums Latvijā jau divdesmitos gados bija izkopta augsta operas kultūra un tradicijas. Bet nevien tradicijas. Operas repertuārs bija arī progresīvs un sekoja laika garam. Tā piem. jau 1929. g. uz skatuves parādījās ekstravagance no gadsimta visjaunākās operas literatūras − E. Kršeneka opera Džonijs uzspēlē, kuŗā sastapām arī rēvijas elementus. Varējām liecināt, ka Nacionālā opera bija stiprs mūzikas cietoksnis, kas godam pastāvēja visos laikos. Par to vēstī arī Toronto koncerta reklāmas lapa angļu valodā, kur gan nav minēts neviens latviešu operas diriģents. Liekas, te atkal rēgojas brežņeviskā ēzeļa kāja, jo kur gan palikuši Teodora Reitera, Jāņa Mediņa un Jāņa Kalniņa vārdi. Neskatoties uz to, bija patīkami jau koncerta priekštelpās satikt patreizējo operas direktoru Arvīdu Bomiku. Viņš informē, ka 1989. g. ir operas 70 gadu jubileja, ka aprīlī notiks Paula Dambja jaunās operas Karalis Līrs pirmizrāde, ka pavasarī operā viesosies mūsu solisti Laila Saliņa un Pauls Berkolds, arī Ņujorkas latviešu koris Andreja Jansona vadībā, tāpat būs Baņutas Rubesas Tango Lugano Rīgas pirmuzvedums. Ir padomā arī Jāņa Kalniņa Hamleta un Ugunī pārstudējumi. Turpat stāv arī konservatorijas rektors prof. Imants Kokars. Arī viņam daudz jaunu interesantu nodomu. Te A. Ābeles dziesmu ieskaņojumi sakarā ar komponista simtgadi, tad emigrācijas komponistu dziesmu koncerti, pēc tam Ave Sol koncertturneja šinī kontinentā, pieslēdzoties Losandželosas dziesmu svētkiem. Profesors vāc arī dziesmas turpmākiem latviešu kordziesmu antoloģijas izdevumiem. Nākošajos 1990. g. dziesmu svētkos Rīgā jau uzņemtas četru trimdas komponistu dziesmas!

Koncerta plašā telpa ir klausītāju pārpildīta un programmu iesāk Solveiga Raja, drāmatiskais soprāns. Kā jaunu meiteni viņu noraida Rīgas konservatorijas dziedāšanas klase. Taču viņa neskrien uz Daugavu, bet pieteicas un tiek uzņemta Ļeņingradas konservatorijā. Dziedāt viņu ierosinājusi Irēna Donava, kas savukārt bija Tāla Matīsa labākā skolniece. Vecā paaudze noteikti atcerēsies Tāli Matīsu, slaveno operdziedātāju no Latgales ar viņa sirsnīgo un dabīgo mūzikalitāti. Sākumā māksliniece dzied Kazāņas, vēlāk Tallinas operās, bet pēdējos 12 gadus Rīgā. Par viņu rakstīju jau 1982. g. JG 140. izdevumā, apbrīnojot viņu kā izcilu Salomes tēlotāju. Šodien koncerta pirmajā daļā, kas bija veltīta latviešu autoriem, Solveiga Raja dziedāja Jāzepa Vītola, Jāņa Mediņa, Arnolda Šturma un Selgas Mences dziesmas. Viņas mākslas pievilcība ir brīnišķa balss, kas ir muzikalitātes dotumu un ilgā, neatlaidīgā darbā iegūtas un vienmēr spodrinātas, augstas meistarības rezultāts. Liela, īsta māksla sākas tur, kur vairs nav jādomā par technisko varēšanu. Tikai tad māksliniekam pilnībā atveras visas iespējas brīva artistiska priekšnesuma veidojumam un savas personības izpausmei. Ar smalkjūtību un dziļu izpratni viņa veidoja Vītola „Mirdzas dziesmu” un „Rozes visskaistākās”, tāpat Šturma „Mēness kokle” un Spīdolas āriju no Jāņa Mediņa Uguns un nakts. Īsts šedevrs arī kļuva jaunās komponistes Selgas Mences „Pareģojums sievietei” (Viktora Avotiņa teksts) − interesantā koncepcijā, bet stingrā formā veidotā dziesmā. Taču dziedātājas īstākā un piemērotākā pasaule ir opera. Te vērojām dziedātāju savas mākslas zenītā, kur atspīd nevien vokālā virtuozitāte, bet arī rūpīgi stila meklējumi. Tas pilnībā parādījās Verdi Trubadūra Leonoras ārijā un Santučas romancē no Maskaņji operas Zemnieka gods. Abās šajās operās liesmo romantiska, kaislību piesātināta, melodiju vara, ko virtuozi spoži tulkoja Solveiga Raja.

Otrs solists tenors Ingus Pētersons vēl ļoti jauns, bet jau var atskatīties uz bagātu panākumu pilnu karjeru, kas viņu novedusi arī Anglijā. Savā laikā bijis arī Ave Sol korists un solists, bez tam, ticiet vai neticiet, arī estrādes dziedātājs. Viņam ir skaista balss, teicama vokālā skola, muzikalitāte un mākslinieciska smalkjūtība, kuŗai tomēr nav sveši arī emocionāli momenti. Pirmajā daļā Pētersons dziedāja Jāņa Mediņa, Jāņa Kalniņa un Arvīda Žilinska dziesmas. Visām dziesmām ļoti dažādas, individuālas noskaņas, kā piem. Mediņa „Birztaliņa” un Kalniņa „Par katru stundu” ir zināmā pretstatā kaislīgai Mediņa „Maigums un grēks”. Tāpat sirdskaidrais Antiņš Žilinska Zelta zirgā stāv visai tālu no „Purva bridēja” Edgara operā Ugunī. Gandrīz varētu teikt, ka Pētersonam vairāk piemērotas emocionāli piesātinātās dziemas nekā, piem., pārdomām pilnā „Par katru stundu”. Koncerta otrajā daļā imponēja Alfrēda Kalniņa „šīs brīnišķās acis”, „Dažu skaistu ziedu”, „Brīnos es”, it sevišķi pēdējā. Te varētu gan pieminēt, ka izjūtas dziļumā ir dzirdēti spēcīgāki atskaņojumi, piem. Marisa Vētras, bet tas viss jau nāks ar laiku. Labos draugos dziedonis ir arī ar Dārziņa skumjās mūzas gaišākām lappusēm: „Teici to stundu”, „Mana laime” un „Aizver actiņas”. Bet it sevišķi spoži un vareni, tāpat īsti piemēroti Verdi operu muzikālajām prasībām veidojās dueti ar Solveigu Raju: Verdi Don Karlos un Traviata. Te bija gan dziedājuma muzikalitāte, balss izturība, gan arī dzīvs, temperamentīgs tēlojums. Izteiksmīgi un atbilstoši turējās arī Solveiga Raja, kaut viņas balsī, droši vien nogurdinošās turnejas iespaidā, varēja manīt zināmu piepūli. Tomēr kopā tas bija plastisks, spēcīgs muzikāls sniegums.

Pianists Ventis Zilberts solistus pavadīja uzmanīgi un jūtīgi, atbalstot visus viņu mākslinieciskos nodomus. Koncerta ievadam atskaņoto Vītola „Viļņu dziesmu” pianists parādīja impozantā skanīgumā, plaši aptvertā dinamisko nianšu izkārtojumā un stingrā ritmiskā kalumā. Tāpat netrūka rubato un virtuozitātes populārajā Šopēna „Fantāzijā impromptā”.

Publika ļoti ātri padevās entuziasmam un prasīja piedevas (Verdi). Daudz „bravo” saucienu, noslēgumā arī ziedi. Koncerts rādīja, cik bagāta un vērtīga mūzikas dzīve risinās mūsu tēvzemē Latvijā. Un paldies par to arī Rīgas operas un konservatorijas vadībām.

Strādādami grūtos apstākļos, viņi vienmēr cīnās par latvju mūzikas noturību gan radošā, tā arī priekšnesuma laukā. Latvijā šodien ir orķestŗa diriģentu krize, bet pēc gada parādīsies četri jauni diriģenti. Vai kādu no tiem redzēsim trimdas nākošo dziesmu svētku simfoniskā koncertā, jo arī mums ir saskatāma orķestra diriģentu krize. Tikai kopā darbojoties varēsim latviešu mūziku vest vēl neredzētā uzplaukumā.

Imants Sakss