Ofēlija Sproģere

TRAUKSMAINĀ NEMIERNIECE

 

Trimdā esam daudz uzmanības pievērsuši A. Čakam un Ē. Ādamsonam, bet Mirdzai Bendrupei, kas piederēja pie tās pašas dzejnieku paaudzes, esam kaut kā pagājuši gaŗām. Par jaunu šeit izdota tikai viņas pirmā noveļu grāmata Majestāte un pērtiķis (divi daļās Daugavas izdevumā Stokholmā) un Skudru meistars un viņa mācekļi 1946. g. Vācijā. Šīs klusēšanas iemesls, šķiet, meklējams Bendrupes padomju laika sociālistiski reālistiskajā prozā. Bet mums jāatceras, ka tā radusies laikā, kad citādi nemaz nedrīkstēja rakstīt, un ka Bendrupe tāpat kā kādreiz Elza Stērste var teikt, ka viņas grāmatām bijis tik daudz labotāju un grozītāju, ka tanīs nav daudz tāda, kas būtu viņas pašas. Bet viņas devums dzejā gan brīvās Latvijas, gan arī padomju laikā ir tik nozīmīgs un savdabīgs, ka mēs nedrīkstam to aizmirst.

Mirdza Bendrupe sākusi rakstīt ļoti agri. Viņas pirmais dzejolis publicēts 1926. g. Jaunākajās ziņās. 1935. g. Jānis Grīns, ar savu aso skatu saredzējis dzejnieces talantu, sāk iespiest viņas darbus Daugavā. Tur parādās dzejoļi, kas vēlāk uzņemti krājumā Dzīvība, noveles, kas sakopotas Majestātē un pērtiķi, un romāns Trešā paaudze, kas, Daugavai apstājoties 1940. g., pārtrūka, lai gan manuskripts pēc dzejnieces izteikuma bijis nobeigts, bet vēlāk gājis bojā vācu okupācijas gados. 1939. g. iznāk M. Bendrupes otra dzejoļu grāmata Pie jūŗas, 1942. g. noveles Dieva viesuļos un Skudru meistars un viņa mācekļi.

Pēc kaŗa pagāja ilgi gadi, līdz parādījās Bendrupes pirmā prozas grāmata Upe izkāpj no krastiem (1957.), kam sekojušas dzejoļu grāmatas Nerimās balss (1967.), Vētras acs (1969.), izlase Ceļa gaita ar nedaudziem jauniem dzejoļiem (1970.), Pilna upe mēnesnīcas (1974.), Buramie vārdi (1979.), Viss ir tagad. Tepat (izlase ar 13 jauniem dzejoļiem, 1980.) un Lukturu aizdedzinātājs (1986.) Padomju laikā Bendrupe arī sarakstījusi vairākas prozas grāmatas un tulkojusi krievu dzejnieku darbus. Par spīti tam padomju Latvijā izdotajā Latviešu literātūras vēsturē par viņu nav pat nedaudz rindiņu, viņas vārds tikai dažās vietās pieminēts. Pirmais plašākais apcerējums par rakstnieci parādījās 1970. g. Karogā, un tanī autore R. Zvirbule apskata arī viņas brīvās Latvijas laika krājumus.

Majestātē un pērtiķi jau atklājas tā kopības izjūta ar visu dzīvo radību, mīlestība pret cilvēkiem un atziņa, ka ikviens ir atbildīgs par otra ciešanām, kas zīmīga viņas dzejai visos laika posmos. Stāstītāja Andželika grāmatas pirmajā daļā identificējama daļēji ar pašu autori. Pārmērīga mīlestība pret cilvēkiem un līdzjūtība māc viņu kā smaga slimība. Viņai nav ne ļaunu, ne labu cilvēku, viņa vispār nekur nesaredz nekrietnību, tikai „cilvēka neziņu vai tiešām apbrīnojamu muļķību”. Un cilvēkos, ko citi uzskata tikai par nožēlojamu cilvēka karikatūru, Andželika redz „aplamu, sāpīgu cenšanos piepildīt cilvēka alkas pēc lieluma”. Augusts, vissmieklīgākais no visiem grāmatas tēliem (novelē Smieklīgais un viņa sirds) alkās parādīt cilvēkiem savas sirds skaistumu kļūst traģiski liels. Čučulī, kas citiem ir tikai jocīgs ubags, Andželika saskata svēto, un no ganuzēna un govs acīm viņai pretī spīd gaisma, „kas piepilda vielu, lietas, augus un visu dzīvo būtņu šūnas, tā pārvērsdama visu pasauli lielā saimē, kur viena labums un vaina atbalsojas otrā, viens atbildīgs par visiem un visi par vienu”.

Majestātē un pērtiķī rakstniece pievēršas cilvēkiem, kas, visu mūžu dzīvojuši kādā aplamu iedomu pasaulē, pielūgdami aplamus „svētos” un elkus, pēkšņi atklāj savas dzīves aplamību un šinī atklāsmē sabrūk. Arī Dieva viesuļos Bendrupe tēlo cilvēka traģisko lielumu un nožēlojamību, bet te nav Andželikas ļaunā un labā neatškiršanas, te atklājas arī cilvēku ļaunprātība un zemiskums.

Pēc Trešās paaudzes pie romāna formas Bendrupe vairs nav atgriezusies. Vai viņa to nav vēlējusies, ieskatīdama, ka prozā viņai nav iespējams brīvi izteikties, vai arī atzīdama, ka šis žanrs nav piemērots viņas talantam, paliek nezināms. Trešajā paaudzē pretī dzīves spara pilnajiem lauciniekiem nostatīti pilsētnieki, kas, tādi jau trešajā paaudzē būdami, cieš no pilsētniekiem raksturīgajām garīgajām un miesīgajām kaitēm − Veronika ar dzīves jēgas meklēšanu ārpus pašas dzīves, viņas brālēns Kārlis Vīksna, pesimists un ciniķis, dzērājs un vieglprātis komponists Arnolds Klūga, bet pāri visiem viņiem paceļas apskaidrotais Tence, īstās dzīves gudrības un Asīzes Franciska visuaptverošās mīlestības iemiesojums. Šais cilvēkos saskatāms viens otrs vaibsts, kas atgādina dažu autores noveļu varoni, un viņu izteiktajās domās daudz tipiski bendrupiska.

Pieminētajos prozas darbos jūtams, ka Bendrupe tomēr pirmām kārtām ir dzejniece, kas arī savā prozā lietā dzejas izteiksmes līdzekļus − atkārtojumus, metaforas, salīdzinājumus, teikumu ritmu. Tā piem., tēlojot pirmo erotisko jūtu pamošanos Andželikā, fonam rakstniece liek marta vēju un kaķu aurēšanu:

No viņu mežonīgas aurēšanas gaiss sabiezēja, likās smags un iesarkans. No viņu aurēšanas vējš kļuva traks un rāva gar debesīm spožas mākoņu putas, bet pār zemi pērno lapu trūdus, dodams šiem trūdiem pēdīgo, izmisuma pilno dzīvību. Viņu aurēšana savādi apmulsināja un aizgrāba manu sirdi... Tad es sevī pirmoreiz dzirdēju tumšu asiņu iesaukšanos, itin kā marta vējš būtu dziedājis manu kāzu dziesmu. Likos pati sev pazūdam, jutu savas rokas kā vārtus, kuŗos ieiet visa dzīvība un pasaule.”

Padomju laika prozas darbos neatrodam vairs šī dzejiskuma, šāda „estētizēšana” jau arī neiederētos sociālistiskajā reālismā. Šī laika Bendrupes darbi nepārsniedz citu viņas laikabiedru sacerējumus ne saturā, ne formā. Un, tā kā dzejniece pati tos neatzīst par vērtīgiem, izņemot pasaku grāmatu „Visskaistākais dārzs”, tad nav nozīmes pie tiem apstāties. Sevi izteikt un piepildīt dzejniece varējusi vienīgi dzejā.

Mirdza Bendrupe nāk no Zemgales, kas mums devusi mūsu ievērojamākos valstsvīrus un polītiķus, bet no turienes cēlušies arī tādi trauksmaini nemiernieki kā Aspazija. Un Bendrupe pieder pie šīs trauksmainās cilts, pie Dullā Daukas cilts, kuŗu vilina tālums, plašums, dziļums, nesasniegtais un nesasniedzamais. Viņa saka, ka šis nemiers nāk viņai līdz jau no dzimšanas:

Kā atbalss, gliemežnīcā patvēries,
Vēl vilnis devītais bij sirdī manā:
Svēts dēkains nemiers,
dziesmas norimšana. (Ceļa gaita)

Un Vētras acī viņa piesauc savu trauksmaino ģinti:
Mana ģints, mana labā un trakā,
Nemiera apsēstā, likstu un vainu piemeklētā,
Ar sirdi, sapni un domu nosodītā
Uz mūžīgu nerimtību −
Tu taču esi.

Pirmais dzejoļu krājums Dzīvība ir slavinājums dzīvībai visās tās formās − un mīlestībai. Tur ir „Meitenes dziesmiņas” − subjektīvi dzejoļi ar lirisku pamattoni, kuŗos skan jaunības pārgalvība, ilgas un mīlestības sāpes. Arī balāžu viela ir galvenām kārtām kaislības un mīlestības drāma. Balādē „Dziesminieks un lauma” dzejnieks no visām laumas balvām izvēlas dzeju, kaut arī „sirds jāliek uz spēles” − tema, pie kuŗas dzejniece atgriezīsies Vētras acī, un balādē „Dieva meklētājs” jau izteikta viena no dzejniecei zīmīgajām domām visā viņas vēlākajā dzejā − doma, ka jāmīl viss, ko dzīve sniedz, ka ceļa gaita jāmīl pašas ceļa gaitas dēļ. Ciklā „Pie jūŗas” dzejniece apliecina savu garīgo radniecību ar jūŗu:

Jūŗa manai miesai rāda − asaru un asins sala,
Jūra manai domai rada − tālāk vilina un tālāk...

Ar savu spēku un nespēku, savu vientulību un pārgalvību, ar savām ilgām viņa ir radniecīga jūŗai, bet viņai trūkst vēl jūŗas majestātiskā miera: „Māci to, kā man vēl nava − dzelmes miera majestāti”.

Krājumā Pie jūŗas dzejniece turpina un izvērš plašumā jūŗas tēmu, tēlojot, kā viņas nemiers liek viņai atstāt bagāto tēva māju Zemgales līdzenumā, lai dotos uz jūŗu un no tās mācītos domu plašumu, lai kļūtu stipra un neievainojama: „Ņem šauro sievas domu, dari plašu, Lai liela topu − gars no tava gara...” Šiem jūŗas dzejoļiem ritmā piemīt Zemgales līdzenuma miers un majestātiskums, bet aiziešanas drāmatismu un aizgājējas nemieru dzejniece uzbuŗ jau pašās pirmajās rindās ar tumši sarkano saulesrietu:

Kā jauna asins un kā kreses zieds
Bij līksmi sarkans viņas dienas riets.

Jūŗa ar savu nemieru, ar savu vilinājumu tālumā šalc cauri visai Bendrupes dzejai:

Atkal dziedošas buŗas
Tevi nesīs un nesīs
Nevēstā sūrā...
Laimīgu ceļa vēju
Tiem, kas jūŗā.

(„Tiem, kas jūŗā”)

Dzejniece ir līdzjūtības un labestības pilna pret visu dzīvo radību. Šī līdzjūtība viņu tāpat kā Andželiku moka kā smaga slimība, bet viņa no tās negrib izvairīties. Ne tikai viņa vēlas palīdzēt sausai saknei, beigtai puķei, kroplam zvēram, bet dzīvē viņa grib ieaugt „simt rokām”, grib „nabadzībā, pārkāpumā, sodā Būt tiem vismazākiem uz zemes pievienota”. Un tāpēc viņai vēl no jūŗas jāaiziet − lai noietu savu ceļa gaitu, lai sevi piepildītu.

Nākamais krājums Nerimās balss parādās atklātībā 28 gadus pēc Pie jūŗas, kaut arī jādomā, ka daļa tā dzejoļu radušies ilgajā klusēšanas laikā. Starp abām grāmatām bijis kaŗš, posts, ciešanas. Noteikti bijuši arī smagi personiski pārdzīvojumi, par kuŗiem dzejniece gan tieši nerunā, bet kas skan cauri viņas sarkasma pilnajām rindām par liekuļiem un līdējiem. Viņa saceļas pret vergu bailīgo dvēseli, kas aiz tīri dzīvnieciskas dziņas saglabāt kailo dzīvību iztiek ar puslepnumu, pusdrosmi, pusmaigumu − ar pusdzīvi (Pusdzīvo). Šīs grāmatas centrā ir dzejoļi par geto, doma, ka neviens nevar teikt, ka viņš būtu nevainīgs citu ciešanās, jo viens ir atbildīgs par visiem un visi par vienu. (Te jāatceras „Sveša vaina” Andželikas stāstos.) Ja senāk dzejniece bija paradusi dziedāt un raudāt pati par sevi, tad tagad personiskais atkāpjas kopības sajūtas priekšā (ar cilvēkiem). Diemžēl, „Nerimās balsī” ir rindas, kas atkailināto domu izteic gandrīz vai plakātiski.

Turpretim Vētras acs ir viengabalains intīmas lirikas krājums. Tanī ir Mirdzas Bendrupes skaistākie mīlestības un dabas dzejoļi. Dabas parādības te nav tvertas alegoriski vai ilustratīvi kādai abstraktai domai, bet dzejniece apbrīnā noliecas pār sīkajiem ziediem, priecājas par cikāžu vai rīta gaismu un mācās „salabt ar dzīvi”. Krājumu ievada dzejolis par vētras aci − kluso dziļumu sabangotajā jūŗā, dziļo mieru pašam sevī, pie kuŗa dzejniekam jānonāk, nebaidoties „likt dzīvību uz spēles”, lai pats sevi piepildītu. „Pilnā krūzē mēnesnīcas” dzejniece tāpat kā agrāk tiecas pēc nesasniegtā, nesasniedzamā, bet tagad viņas nemieram nav vairs tumši sarkanā, kreses krāsas, tam ir zila skaņa un ugunskura liesmu kaismīgais zilums, kas liek ceļa gaitu mīlēt pašas ceļa gaitas dēļ. Bet šai grāmatā ir arī pārgalvīga prieka un saules pilni dzejoļi. Un, kad uznāk sirds aptumsums, no tā izved baltais Ariadnes pavediens „uz plašumu no ieslēgšanās... uz apsolīto jūŗu” („Ariadnes pavediens”).

Mirdza Bendrupe tic dzejnieka misijai: „Bet dzejnieks piedzimst, lai savāktu Visas atskabargas, sāpes, Lai redzētu visas Šķērsām sacirtušās gaitas”, lai redzētu vairāk par citiem („Koka dieviņš”). Viņa tic, ka dzejniekam pieder buŗamie vārdi, kas ļaudis var padarīt par cilvēkiem, kas viņus var darīt labākus un redzīgākus, un viņa aicina:

Ļaudis, esiet cilvēki, esiet saudzīgi,
Lasiet starp rindām
Kaut vai kā aklie
Ar pirkstu galiem.

Ja jaunībā dzejniece pie jūŗas meklēja stiprumu un domas plašumu, tad Buŗamos vārdos jūŗa viņai atdod pusi no savām zintīm, no saviem buŗamajiem vārdiem, ne tikai lai viņa ar tiem grieztos pie cilvēkiem, bet arī lai varētu iepazīt sevi un savas spējas līdz pēdējām robežām: „Lai zinu, kas esmu, vēl būšu, Spēju, kas iespējams vienīgi man.”

Buŗamie vārdi sākas ar rindu: „Vārdi, kas paceltus lukturus nes...” Un nākamajā grāmatā parādās pats lukturu aizdedzinātājs, piekodinādams dzejniecei ar vārdiem „Atkausēt ielas, mājas”...

Tātad jāaizmirdz tālāk,
Jāuzmirdz augstāk,
Tātad nakts un sniegs
Jākausē plaukstās.

Luktuŗu aizdedzinātājs ir pirmām kārtām ētisku atziņu paudējs. Tā ir grāmata par sirds apziņas un sirdsapziņas meklēšanu, par klausīšanu sirds pavēlei un mēģināšanu izkļūt no aklās ielas − no dvēseles aptumsuma. Te ir nodaļa „Nu man vajag viena dusmīga caurvēja,”, kuŗā iederētos arī Buŗamo vārdu izmisīgi skaistais dzejolis „Lietavas”. Dzejnieci smacē migla, kas apslāpē pusizteiktu vārdu, kad neviena balss nevar sagaidīt savu atbalsi un kad dziesma nevar pacelties gaisā. Vai tā ir migla mūsos pašos, vai apkārtnes morāliskā migla, vai arī migla vēl plašākā nozīmē? Savos paša pēdējā laika dzejoļos dzejniece sakās tikusi pāri „aizvakardienas neauglīgajām miglām”. Viņa negrib atskatīties atpakaļ, jo „Pārak daudz Melu, nodevību, ciešanu”.

Bendrupes pēckaŗa laika dzejā liela vieta ir abstraktajai domai, kas ne vienmēr pārkausēta dzejiskā izjūtā un skatījumā, izteikta pārāk kaili vai arī uzmācīgās alegorijās un paralēlismos. Atziņa par dzejnieka misiju − pārveidot un audzināt cilvēkus padara viņu didaktisku. Liekas, viņai sakrājies tik daudz sakāmā un sludināmā, ka šis neizteiktais laužas uz āru − vienalga, kādā veidā. Bet, kad abstraktā doma sakūst ar dzejisko pārdzīvojumu vai pilnīgi atkāpjas tā priekšā, dzejniece atrod pirmreizīgus salīdzinājumus un metaforas, kas atklāj pasauli jaunā skatījumā un izsaka daudz vairāk par kailo domu.

Savās pirmajās grāmatās Bendrupe rakstīja konvencionālajās klasiskajās formās un pantmēros, bet, sākot ar Nerimās balss, viņa pārgājusi uz brīvajiem ritmiem, pamatā paturot klasiskās formas elementus, arī atskaņas, un tos dažādi variējot. Tas padara viņas pantu ritmiski suģestīvu un, piem., Buŗamos vārdos ir rindas, kuŗām tiešām piemīt kaut kas no buŗamo vārdu maģijas. Bet viņas dzejā ir liela formas dažādība, un atrodam tur arī pavisam parastā ikdienas valodā rakstītas rindas, gan zobgalīgas, gan rotaļīgas.

Bendrupes dzeja gadu gaitā ir attīstījusies spirālveidīgi. Gandrīz katrā savā jaunajā grāmatā viņa uzņem arī daļu no iepriekšējo grāmatu dzejoļiem, tā radot zināmu kopsakarību visā savā dzejā. Vienmēr no jauna viņa atgriežas pie savām sākotnējām temām, tās paplašinot un pārveidojot, piem., pie domas par dzejnieka misiju, par svešo vainu, par derīgo un nederīgo un viņas gaitai uz jūŗu varam izsekot no Dzīvības līdz Luktuŗu aizdedzinātajam. Ja krājumā Pie jūŗas viņa teica: „Es jūŗā, vai tā manī pašā? Nav robežu nekam. Nekur”, tad šī kopsakarība ar visiem un visu ir arī Luktuŗu aizdedzinātājā − robežas vēl vairāk jāpaplašina, jāpārkāpj vēl arī robeža, kas šķiŗ zināmo no nezināmā. Visā savā dzejā viņa palikusi trauksmainā nemierniece, nesamierināma un pārgalvīga, dvēseles aizstāvētāja, kas nebaidās pateikt savu − nē.

Luktuŗu aizdedzinātājā par sevi viņa saka:

no tēva mājām
pasaulē devos
Nospraust savas valstības robežas,
Atrast sevi, pazaudēt sevi,
atdāvināt sevi.
Šodien − nupat kā − uzzināju,
Kas es esmu, ko lai daru,
Ko es vienīgā padarīt varu,
Vienīgā māku...
Ir sasniegts sākums.”

1987