Skaidrīte Rubene

ČETRAS IZRĀDES SAN FRANCISKO

 

1988. gadā recenzente divas nedēļas pavadījusi Rīgā, starp citu noskatoties arī septiņas teātŗa izrādes: Raiņa Induli un Āriju, no Čaka dzejas tekstiem veidotos „Mūžības skartos”, Priedes „Smaržo sēnes”, Putniņa „Ar būdu uz baznīcu”, Zīverta „Kāds, kuŗa nav” un „Ķīnas vāzi”, Pētersona „Tikai mūzikantu”.

Par cik viņai izdevies redzēt arī citu Eiropas tautu teātŗa grupas − angļu, franču, dāņu, zviedru − kā režijas tā spēles ziņā mūsdienu Latvijas teātri S. Rubene vērtē Eiropas labāko teātŗu līmenī.

Uz šī gandrīz vienveidīgi augstā Latvijas teātŗu kultūras fona un redzēto izrāžu pārdzīvojuma tad arī balstās recenzentes Dailes teātŗa viesturnejas izrāžu izvērtējumi.

 

Red.

 

 

RAIBAIS VAKARS 1988. g. 12. novembrī

 

Turneju apstākļos mākslinieku talanti ne vienmēr spēj sevi parādīt visā pilnībā. „Raibo vakaru”, manuprāt samaitāja bez jebkāda plāna kopā salikti, atsevišķo aktieŗu priekšnesumi − vakars pārvērtās par tikai raibu nesaderīgu fragmenta virkni.

Tie, kas no „Raibā vakara” bija gaidījuši tautas piederībā bazētu „gara maizi” šoreiz vīlās. Izņemot Juŗa Strengas deklamētos Raiņa „Sāpju Daugava”, Māras Zālītes „Latvija, tu kas esi” un Leona Brieža „Un laiks vairs neies vecās sliedēs” − Zigrīda Stungure un Gunta Grīva vairāk koncentrējās uz aktrises (Stungure) un sievietes (Gunta Grīva) attēlojumu − gribas piebilst, drusku izaicinošā, moderni pašapzinīgā toņkārtā.

Vakara pirmajā daļā sevišķi izcēlās Pētera Liepiņa savas aktieŗa karjeras un dzimtā Ērgļu novada notēlojums − oriģināli iecerēts, piebārstīts ar literārām asprātībām, ar jauku humora sajūtu un brīnišķīgu aktieŗa/stāstītāja talantu priekšā celts. Liepiņa dzimtais novads esot stipri kalnaināks nekā citu Latvijas novadu kalnainie līdzenumi... kur ievziedu laikā jaunie vīrieši un sievietes darot to pašu, ko ievziedu laikā jaunie cilvēki darot arī citos novados, proti, stādot kartupeļus... Kur pēdējā laikā diži attīstījusies rūpniecība un kur augstu gaisā aiz dūmu aizkara aizsmacis klepojot cīrulis.

„Raibā vakara” otrā daļa sastāvēja no drāmas fragmentiem, starp kuŗiem labākie likās Donkichota un Strindberga Nāves dejas fragmenti. Taču Donkichota fragments tik īss, ka neļāva saskatīt, kā Strenga Donkichota tēlu īsti veido − vai kā drusku smieklīgu ākstu, vai kā nomaldījušos absolūtā ideāla meklētāju?

Nāves dejas fragments − ar kaut kādu ziemeļu cilvēkam raksturīgu smagnējību − savā bezcerīgumā un situācijas traģikā bija ļoti iespaidīgs. Taču vairumam skatītāju Strindberga lugas saturu nezinot, bez ievada izrādīts, fragments likās pat drusku komisks.

Kronenberga „Jērādiņa” deva Pēterim Liepiņam iespēju parādīt savu raksturlomu tēlotāja talantu (nospēlējot veselu galeriju gan pilsētnieku gan laucinieku tipu), gan spēju imitēt putnu un dzīvnieku balsis, gan pierādīt savu fizisko, gandrīz jauna zēna veiklību. Taču šis pagaŗais (lai arī cik izcilais) tēlojums būtu labāk iederējies atsevišķā programmā bērniem.

Raiņa „Induļa un Ārijas” fragments (ar Stunguri un Grīvu) un „Sprediķis Piņķu baznīcā” (no Mūžības skartiem, ko tēloja visa grupa) bija mazāk izdevušies. Stungures Ārijas kopēju tēloja piecdesmito gadu stilā, tas ir, Ārijas tēlu tiesājot... kamēr Mūžības skarto fragmentu aktieŗi deklamēja ar it kā pierastu skatuves bravūru. (Varbūt arī otrā pusē „Sprediķi Piņķu baznīcā” sāk lasīt pārāk bieži?) Traucēja arī Aivara Siliņa neskaidrā dikcija. (Jeb varbūt vienīgi turnejas radīts aizsmakums?)

 

 

 

DULLAIS DAUKA 1988. g. 13. novembrī

 

Priekškaram atveŗoties, tālu jūrā parādās laiva ar Dauku, kas kaiju kliedzieniem kaiju balsīs atsaucoties ar aizgrābtību slavina jūru − plašumu, kuŗā nonācis pirmo reizi.

Nākamā aina: laivas īpašnieks/kaimiņš par laivas aizņemšanos bez atļaujas ar virvi Dauku tik nežēlīgi sasit, ka Dauka karstumos un murgos noguļ vairākus mēnešus.

Daukas murgus − īso dzīvi − dominē četri tēli. Kā Dauka lugas sākumā to slavē − tik lielā, cēlā Māte, kas − nabadzības dēļ pieradusi stiprāko priekšā piekāpties, tomēr ir vienīgā, kas Dauku mīl. Otrais ir jūrā bojā gājušais Tēvs, kas Daukas murgos parādās arī kā zvejnieka/cilvēka liktenis, brīdinot, lai Dauka nedzenas zināt visu, jo patiesība jau nav nedz skaista, nedz neglīta − tikai veca, kaila sieviete − cilvēkam neizbēgamā iznīcība.

Trešais „tēls”, kas Dauku visu viņa īso dzīvi vajā ir Cilvēka Ļaunums − vienmēr tas pats, tikai katru reizi zem citas maskas. Tas Daukas murgos parādās gan kā sadistiskais kaimiņš, kas Dauku sasit gandrīz līdz nāvei; gan kā mantkārīgais skolotājs, kas māca tikai tos, kas skolotājam atnes kālu reņģu; gan kā dzērājs-skrodelis, kas baidās, ka māceklis varētu kļūt par sāncensi. Kā vīzija no kādas labākas pasaules Daukas dzīvē ienāk Meitene − kam Dauka (pat vēl neapzinātās mīlestības uzplūdumā) par brīdi laimes gribētu atdot „zemi, mēnesi un sauli...” bet kuŗa Dauku pamet, jo vecāki viņai aizlieguši ar Dauku runāties, tādēļ ka viņa ir baronese, kamēr no Daukas nekas cits neiznākšot kā tikai kalps.

Uz izrādei piemērotas skatuves Kārļa Auškāpa režijā Dullais Dauka būtu pārvērties par patiesi vienreizēju teātŗa mākslas pārdzīvojumu. Jo sevišķi tādēļ, ka Dullā Daukas temas − cilvēka kāre zināt, griba izlauzties no ģimenes un sabiedrības šaurā loka, cilvēka ļaunums pret cilvēku − taču atkārtojas katrā paaudzē! Taču Daukas dzīvē nabadzība šo pārdzīvojumu tik ļoti saasina, ka tas latviešu skatītājam top par latviešu tautas likteņa alegoriju.

Juris Strenga izcēlās ar spēju zibenīgi pārvērsties veselā rindā tēlu − rādot „cilvēka ļaunumu” arvien zem citas maskas. Stungure Daukas Māti tēloja atturīgu, paskarbu un dzīvei jau it kā padevušos − kādu nabaga zvejnieka atraitni varētu iedomāties. Gunta Grīva Meiteni varbūt rādīja robustāku, kā tādu romantisku tēlu varētu iedomāties, taču lugas kopsakarībā šī interpretācija ir pareiza, jo Daukas dzīvē arī Meitene ir tikai vēl cits ļaunuma - cilvēka cietsirdības aspekts, tātad režisora pareizi izdomāts lomas nostāstījums.

Visam pāri atmiņā iespiedās Pēteŗa Liepiņa Daukas tēlojums − kā ar jūtu dziļumu, tā ārkārtīgi plašo izjūtu nianšu diapazonu. Neaizmirstama paliek scēna lugas pašā sākumā, kad Dauka atklātā jūrā nokļuvis, kaiju brīvību un jūras plašumu slavinot, arī pats it kā saplūst ar šo brīvību un visumu.

Taču Draudzes nama skatuve ar savu šaurību aktieŗus saspieda pārāk cieši kopā, arī neatļaujot gaismu meistariem lugu pacelt vīzijās − alegorijas plāksnē, kā tas notiktu uz piemērotām, lielām skatuvēm.

Lai arī to, ko no šīs turnejas gaidījām, izrādes gluži nedeva, taču pietuvināja redzētājiem aktieŗiem, ļāva iepazīties ar to speciāliem talantiem un radīja spēcīgu vēlēšanos tos redzēt atkal uz viņu pašu skatuvēm Rīgā.

 

 

 

RĪKOJUMS 1988. g. 6. jūlijā

 

Divus gadus atpakaļ elpu aizturējuši skatījāmies stokholmiešu Raudupieti un slīdīšu efektu apžilbināti apjūsmojām oriģināli inscenētās Pēdas. Tādēļ ar lielu interesi gaidījām, kādu ciema kukuli apbrīnotie stokholmieši atnesīs šoreiz? Atzīšos, ka šajā skatītājā abas stokholmiešu izrādes − Rīkojums un Brīnumputns − sagādāja spēcīgu vilšanos. Rīkojums vairāk lugas satura, Brīnumputns tieši inscenējuma dēļ.

Lugas autors, čechu rakstnieks Vaclavs Havels (dz. 1935. g.) ir pats ievērojamākais no čechu disidentu rakstniekiem. Dārza svētkus (1963) un Rīkojumu (1965) uzskata par Havela labākajām. Salīdzinot ar angļu tulkojumu Jāņa Gulbīša latviskojums Havela lugu ir padarījis sulīgāku un latviešu skatītājiem uzjautrinošāku. Tomēr luga skatītāju atstāja reizē vienaldzīgu un neapmierinātu.

Saturs: birojā viss pirmklasīgi noformēts − direktors pavada laiku parakstot un tālākvirzot papīrus; sekretāre − kārtojot matus un uzmanot laiku, kad varēs iet dzert kafiju... birokrātijas ritenis atsāk griezties ap to pašu veco asi − grūti iztulkojamiem, bet vienmēr iespējams − bīstamiem rīkojumiem „no augšas”.

Birokrātija rietumu lielvalstīs ir vairākus gadu simteņus veca, bet sevišķi Padomijā un satelītu valstīs zeļ īpaši krāšņi vēl šodien. 1965. gadā Havels neticēja, ka Čechoslovakijas polītiskā sistēmā kaut kas varētu mainīties. Taču vairums Havela Rīkojuma latviešu skatītāju (1988. gadā) vismaz grib cerēt, ka kaut kādas polītiskas pārmaiņas ir iespējamas un nāks. Citos vārdos, Havela sešdesmito gadu dziļi izjustais pesimisms pašreizējā it kā otrajā latviešu atmodas laikmetā, latviešu skatītājiem liekas, kā tāda pagļēva padošanās notikumu plūsmai.

Ja luga skatītāju atstāja vienaldzīgu, tad savu prieku teātŗa mīļotāji vismaz atrada stokholmiešu spēlē. Lomas bija labi sadalītas, katrs aktieris savu lomu izdomājis un noslīpējis. Režisores Māras Eichmanes-Rozītes nopelns, ka Rīkojuma direktors tapa rādīts kā civilizēts un iecietīgs, bet rokas puisis − simboliski ar vienu aci, mēms un kropls; abas sekretāres tikai šarmantas biroja butaforijas; centrālā pārtulkošanas biroja vadītāja − uzbrūkoši valdonīga − atrisina visas situācijas vienkārši ar kliegšanu un atsaukšanos uz rīkojumiem; neredzamā kontrolasistente − novērotāja (tikai ar ķērcošu balsi) izsmejoši biedīga. Pati uzjautrinoši iespaidīgākā bija militārā, naci-tipa blato kursa lektore ar kursantiem, kuŗi atgādināja hitlerjauniešus. Lielisks bija arī (ar izcilu komiķa talantu apveltītais) blatonista tēlotājs. Tātad, aktieŗu spēles ziņā noslīpēts uzvedums. Tikai, kas panākts, ja pati luga skatītāju pie kādām jaunām atziņām vai dziļāka pārdzīvojuma neveda? Vienīgi pierādīja, ka stokholmieši pie saviem uzvedumiem vēl joprojām piestrādā, un ka grupas aktieŗiem patiesi ir dāvanas spēlēt.

 

 

 

BRĪNUMPUTNS 1988. g. 7. jūlijā

 

Ar Brīnumputnu, manuprāt, klājās daudz bēdīgāk, kas skatītājos dažādas izjūtas gan radīja, bet ne gluži tādas, kā, pieņemu, režisors to būtu vēlējies.

Brīnumputns ir orientālas izcelsmes pasaka, kas latviešu versijā uzpotēta (jeb piekabināta) pasakai par trim brāļiem. Brigadere savā Brīnumputnā tai vēl pievieno netaisno māti, (kuŗa vairāk mīl „gudros brāļus”), nevarīgo tēvu − aklo ķēniņu, izpalīdzīgo, drosmīgo ganiņu un meža gariņu Sakārnīti − dievišķīgā aspektu dabā, kas palīdz tiem, kuŗi palīdz citiem...

Laba uzveduma priekšnoteikums ir, ka režisoram jāizdomā, ko ar uzvedumu grib teikt. Pretēji, piemēram, Raudupietes uzvedumam, kuŗā režisors Rozītis Raudupieti it kā padarīja par modernu latviešu Medeju, Brīnumputna inscenējumā skatītājs pie nekādas skaidrības par režisora Rozīša nodomiem netika.

Kopš Rozīša Brīnumputna tik lielu lomu spēlē kostīmi, vispirms par kostīmiem. Labu uzvedumu vienmēr raksturo izturēts stils − dekoratīvo un mūzikas elementu saskaņotība, un tad šo elementu saskaņošana ar spēles stilu. Šādu saskaņotību radīt Brīnumputnā, manuprāt, nebija izdevies. Ķēniņš un ķēniņiene (inspirējoties no Teniela ilustrācijām Alisē brīnuma zemē) bija tērpti kā leļļi. Ķēniņa dēlu tērpi atgādināja zviedru kaŗakalpus. Princese − baltajā standarta šifonā. Brīnuma putns − izbāzts kanārijputns ar pāva spalvas asti (atgādināja piecdesmito gadu spalvas turekli). Ganu un dzīvnieku melnie deju kostīmi ar zvēru maskām varbūt bija tie interesantākie, bet kāds šīm naturālistiski veidotajām dzīvnieku galvām sakars ar abstrakti stilizētajām ķēniņa un ķēniņienes figūrām un vēl abstraktākajiem karogiem, kuŗi it kā simbolizēja kokus? Atsevišķas dekoratīvās idejas jau pa reizei bija interesantas, bet kopskats diletantiski eklektisks.

Tālāk, par aktieŗu spēli. Ja arī Brīnumputns nav Brigaderes labākā luga, taču pat šajā lugā Brigaderes valoda ir tik pilna iekšēja spraiguma, humora, kā arī ētiska cēluma, ka dziļi aizkustina kaut vai lugu tikai lasot. Rozīša inscenējumā „gudro brāļu” akrobātiskā kaušanās, suņu riešana un vāļāšanās pa zemi (un citi enerģiski, trokšņaini iespraudumi), Brīnumputnu padarīja par fiziskas darbības lugu, līdz ar to nonāvējot Brigaderes tekstu, kā arī pazeminot lugas baudījuma līmeni, tas ir, to pārvēršot par uzjautrinājumu pamatskolas zemāko klašu audzēkņiem. Fiziska veiklība aktieŗiem ir nepieciešama, un mūsdienu drāmas skolās to arī intensīvi māca, bet galvenokārt, lai tēlošanas mākslu darītu izteiksmīgāku un nevis, lai izrādi padarītu par fiziskas veiklības demonstrējumu. Turklāt uz runātā teksta rēķina. Ir taisnība, ka vairāki Stokholmas teātŗa grupas locekļi ir gados jauni un ārpus Latvijas dzimuši, viņu valodā jūtams akcents. Ko sevišķi izjuta jaunākā prinča tēlotājā, kas bez tam prinča lomai nelikās piemērots. Ja nu uzvedumā šai lomai nebija iespējams atrast citu tēlotāju, tad varbūt daļu laika, kas tika izlietots kūleņošanas un riešanas apgūšanai, kāds no vecākajiem aktieŗiem būtu varējis izlietot uzlabot prinča lomas tēlotāja izrunu un arī tēlošanas mākslu. Drusku vairāk uzmanības būtu vajadzējis pievērst arī patiesi ļoti apdāvinātās un iejūtīgas Solveigas Bergholcas tēlojumam, kas savu Brīnumputnam centrālo kazu ganiņa lomu burtiski „nokliedza” vienā tonī.

Ne pārāk izdevušies likās arī mūzikālie iespraudumi; ganu dziedātās dziesmas drūmas, brīnumputna dziesma − neinteresants flautas gabals. To visu varētu piedot, ja režisors šai lugai būtu ticējis pats! Jo lugas ideja taču ir cēla un varētu runāt arī uz pieaugušiem skatītājiem: tautas valdnieks akls, vajaga varoņa, kas atrastu brīnumputnu, kuŗa dziesma ķēniņu atkal darītu redzīgu. Taču nezin kādu iemeslu dēļ pats režisors šo ideju sabotē: ja ķēniņš ir tikai papīra lellis brunčos; (kamēr viņa sieva ķēniņiene valkā bikses), ja jaunākais princis tikai bāla papes figūra, ja brīnumputns nedzied (tikai skolniecīgi pūš flautu...) un putna atnesējs sajūsmināts apmierināts ar ‘spožu svilpīti’; tad ķēniņa redzes atgūšana diez vai tautu izglābs...

Skatītāji jau saprot, ka trimdas apstākļos tādi uzvedumi kā Stokholmas teātŗa ir heroisku pūļu rezultāts, bet, lai stokholmieši piedod, abiem režisoriem būtu derējis padomāt, ko skatītājiem teikt, un tikai tad sākt pūlēties... Cerēsim, ka stokholmiešu nākamais „brīnumputns” ir lidos ir dziedās...

 

 

 

Aleksandrs Zariņš

DIVAS JAUNAS LUGAS

 

Austrālijas latviešu teātŗu pamatu veidošanā piedalījušies arī šejienes latviešu rakstnieki. Adelaidē raksta Miervaldis Bumbieris (1987. g. izdots lugu krājums Pīpes dūmos) un Aina Vāvere (1982. g. izdots lugu krājums Jauna, neprecējusies un baltu izcelsmes); Melburnā − Erna Lēmane; Sidnejā Sprodris Klauverts (miris 1980. g.) un Uldis Siliņš (1984. g. lugu krājums Kade pārnāksi, bāleliņ).

1987. gadā ar jaundarbiem reprezentējušies divi autori: Rakstnieku dienās oktobrī Adelaidē pirmizrādi piedzīvoja Ainas Vāveres luga ar dziesmām un dejām Ko dzirdēji, ko redzēji un Kultūras dienās decembrī Ulža Siliņa dziesmu spēle No Kurzemes bērniņš biju.

Aina Vāvere sekojusi savām agrāk iemītajām pēdām, kas raksturīgas arī viņas izdotajam lugu krājumam. Jaunā luga ir par trimdas šodienas problēmām un skatītājus luga iepriecē par tik, cik veicīgi režisors to spējis likt uz skatuves. Tur parādītas cilvēciskas vājības: iedomība, šaursirdība, lielība, uzpūtība, kā arī pretējas īpašības: gudrība, iecietība, izprašana. Lugā darbojas jauns latvietis, kas apprecējis sievu no Latvijas, jauna latviete, kas cerējas ar austrālieti, austrāliešu antikvariāta īpašnieks, austrāliešu žurnāliste un seši latviešu sabiedriski darbinieki, darbinieces. Beigu cēlienā, budēļu vakarā, vecais latvietis ar nolūku līdzdalībniekiem piešķiŗ maskas, lai ar to palīdzību viņi varētu saskatīt savas vājības un aizspriedumus.

Mums skolā mācīja vairīties no didaktikas mākslā kā no uguns. Autore turpretī lugā liek runāt saviem tēliem it deklaratīvi gan par sievietes līdztiesību, gan par morāli, mīlestību, līdzjūtību. Tomēr, ja pati izrāde ir dzīva, teatrāla, tad nav nekādas vainas tur dzirdēt kādu sadzīvei ieteicamu morālo padomu.

Lugā pielietotā didaktikā un atsvešināšanās efektā (jo skatītājam ir pilnīgi vienalga, kas ar tēliem notiek) varētu būt Brechta ietekme. Brechts arī savās lugās mēdza lietot maskas, apsedzot cilvēciskās sejas un jūtas, paturot tikai vēstījumu.

Dzirdēju piezīmi, ka autore aizņēmusies folkloras iepīšanu lugā no Māras Zālītes. Kaut gan Eiropā folklora ir pašlaik mode, kas nonākusi arī Austrālijā, Vāvere līdzīgu paņēmienu lietoja jau 1975. gadā sarakstītajā lugā Nepublicējams starpgadījums. To autore nosaukusi par lugu ar ideju, kur ķekatās vilks simbolizē ļauno, kaza labo.

Lugā uzdzirkstī sarkasms par latviešu „šiverēšanos”, izstāžu rīkošanu, lielīšanos par savu „seno, augsto kultūru” un par mūsu laikrakstu sterilajiem atreferējumiem. Vāvere ar šo sarkasmu, ar visu to, ka tas gandrīz pāriet farsā, trāpa naglai taisni uz galvas.

Ainas Vāveres lugās allaž ir neparasti „gājieni”, vide, kuŗā parādās mūsu sadzīves aktuālās problēmas, notikumi un nebūšanas. Austrālietis Maikels lugā saka: „Nekā neizpratīsi bez nojautas.” To var arī teikt par Ko dzirdēji, ko redzēji. Šī nav luga ar saistošu fabulu. Bez pašu skatītāju nojautas spējām un režisora apsviedības tā diez vai gūs plašu skatītāju atsaucību.

 

 

*    *    *

 

Uldis Siliņš 1987. gada decembŗa beigās aizvadītajām Austrālijas latviešu kultūras dienām īpaši sarakstīja plašu 13 ainu dziesmu spēli No Kurzemes bērniņš biju. Luga sākas tagadnē, trimdā ar gandrīz ideoloģisku dialogu starp trimdā izaugušu jaunu vēsturnieku, ko savaldzinājusi latviešu senvēsture, un viņa līgavu, kas par latviskumu un latviešiem nedod ne plika graša. Dialogs nobeidzas bēdīgi, jo meitene vēsturnieku Jāni Stabulnieku pamet. Domās iegrimušajam Jānim parādās Sirmais tēvs, kas viņu aizceļ atpakaļ 13 g.s. senajā Kursā, pļaujas svētkos. Kā Virzas poēmā Straumēnos arī še valda bajāriskums ar zemes auglības simboliskiem atribūtiem, nerātnām dziesmām, dejām un kausu cilāšanu. Saimnieka izlutinātā meita Laila tūdaļ ieskata Jāni, bet viņam tīkamāka ir bārenīte, rīku meita Māre. Arī padumjais Draudziņš ir iecerējis Māri, ko tas vēlāk bērna dusmās nodur.

Otrs cēliens risinās pie upuŗu svētozola. Sirmā tēva melnā gaiļa upurēšanu nosoda vācu mācītājs un krustneši. Kurši par svētuma apsmiešanu vāciešus sadedzina. Citā ainā rāda kuršu gatavošanos sirojumam uz zviedru zemi, kur viņus vedīs lugas varonis, par karodznieku kļuvušais Jānis.

Tai seko aina, kuŗā kurši atgriežas no sirojuma ar kaŗa laupījumu un gūstekņiem.

Izrādi noslēdz veļu gaidīšanas skats. Jānis satiek Māres veli, kas apliecina savu dzīvē slēpto mīlestību. Varētu sagaidīt, ka epilogā vēsturnieks Jānis Stabulnieks atmostos savā istabā, bet autors viņu atstāj senajā Kursā.

Siliņš savās lugās allaž ievijis komiskus elementus. No Kurzemes bērniņš biju ir divi komiķu pāri: atraitnis kalējs Pupuķis ar precību kāro Apaļu un Pudiķu pāris. Asprātīgu repliku un komisku situāciju pārpilnam. Sulīga tautas valoda. Sentiments apzinīgi jaukts kopā ar humoru. Autors nekā nesludina, nekā nepropagandē, tikai stāsta. Par senajiem kuršiem mūsu vēsturē maz zināms: tie bijuši nikni un nežēlīgi kaŗotāji un veiksmīgi jūŗas braucēji, sirotāji, bagāti ļaudis. Siliņš šīs nedaudzās ziņas sasaistījis ar paša izdomu, veidojot dziesmotu pastaigu pa mūsu tautas vēsturi un folkloru. (Meklējot piemērotāko mūziku, viņš pats izskatījis turpat 1000 tautas dziesmu melodiju.)

Tautas dziesmu aranžējumus orķestrim un korim, tāpat oriģināldziesmas lugai komponējusi Ingrīda Šākurova-Rinna. Mūzikas kritiķe Lauma Reinfelde No Kurzemes bērniņš biju nosaukusi par dziesmotu lugu, nevis dziesmu spēli, jo dziedāšana ir pilnīgi iekļauta lugas darbībā un dziesmu teksti ir nedalāma daļa no lugas teksta. Parasti dzied koris, ne solisti. Dziedāšanai nav lielākā loma − tā aizņem mazāk kā ceturto daļu no lugas darbības − aktieŗi ar runātu tekstu risina lielāko daļu.

Šīs lugas inscenējums prasa lielu ieguldījumu, gan financiāli, gan darbā, kādu mūsu apstākļos var veikt tikai kultūras dienās vai dziesmu svētkos. Sidnejas izrādē piedalījās 40 aktieŗi un 8 mūziķi, krāšņas dekorācijas bija darinājusi Vija Spoģe-Erdmane. Izrāde guva lielu publikas atsaucību, sevišķi no jaunākās paaudzes.