JG171 Edīte Zuzena. Tilti starp mākslām

Diezgan reti mūsu literātūrā autors pats illustrē savus darbus. Klasiskie piemēri būtu Jānis Jaunsudrabiņš un Anšlavs Eglītis, tad vēl Margarita Kovaļevska un daži citi. Jaunāko laiku uzdzirkstiens ir Ināras Cedriņas dzejoļu krājums Starpā ar viņas pašas kokgriezumu novilkumiem. No illustrācijām prasām un parasti saņemam to, ka tās piekļaujas notikumiem, personām, tekstam vispār un to papildina. Bet var arī tā nebūt. Atmiņā iekalušies uz palikšanu Brencēna radītie tēli Kaudzīšu Mērnieku laikiem. Citādi notiek ar Norīša illustrācijām Brigaderes grāmatā Dievs, daba darbs un daļēji Virzas Straumēnos. Tur Norīša illustrācijas ir gleznas ar tik košu pašvērtību, ka neprasās blakus teksta, it kā tās skatītāju pat no teksta atrautu, jo illustrācijām jāveltī ilgstoša aplūkošana.

Anšlavs Eglītis sadarbojies vārdā un veidolā arī ar Veroniku Janelsiņu, tāpat to sekmīgi veikuši dzīves draugi Pāvils Klans un Erna Geistaute. Tas par prozu. Astrīde un Ivars Ivaski. Tur ir laulība dzīvē un dziļa, patiesa laulība arī abu mākslu starpā: Astrīdes vārdu virknēs pilnīgi ievijas un iekļaujas Ivara zīmējumi vai foto uzņēmumi. Acu uzmetienā pazīstam Reiņa Birzgaļa līniju humoru, kas spējis piemēroties katram literātūras žanram, tautasdziesmas ieskaitot.

Tomēr visumā rakstu kopojumu vairumos tēli pakļaujas vārdiem, t.i., illustrācijas darinātas noteiktam tekstam. Nodoms par līdzsvarotu sadarbību divu mākslinieku − dzejnieka un gleznotāja − starpā, kas radītu tiltu starp divām dažādām mākslas izpausmēm īstenots divās 1985. g. Rīgā izdotās grāmatas: K. Fridrichsona un I. Ziedoņa Pasāžas un grāmatā Čaks-Padegs-Rīga, ko sakārtojis J. Kalnačs. Atšķirība starp abām grāmatām ir tā, ka Pasāžas ir iepriekš norunāta divu mākslinieku cieša sadarbība, bet Rīga ir starpniece, trešās personas ieskatu, izlases un iekārtojuma rezultāts.

Pirmo reizi ar K. Fridrichsona darbiem sastapos viņa illustrētajā tautasdziesmu izlasē par dabu − Saule sēja sidrabiņu (1972). 70. gadu sākumā bija iznākušas arī divas citas tautasdziesmu izlases ievērojamā mākslinieka Jāzepa Pīgozņa rotājumā. Ja pirmo − Darba vara lielu dara − daudzie melnbaltie zīmējumi papildina teicami, tad par 8 lapaspusēm nākošajā krājumā Dailes lokā jāatzīst tas pats, ko teicu par Norīša illustrācijām: tās ir gleznas, kas novirza no illustrējamā materiāla − dainām. Fridrichsona izvēlēto dainu temas ir: saule, vējš, nokrišņi, ūdeņi un mežs ar tā dzīvniekiem. Viņš lieto katrā illustrācijā tikai vienu vienīgu priekšstatu: 3 laivas, saules ripu, 3 putnus atstatu no putnu kāša, lecošu stirnu, kas visi aizpildīti ar divu līdz piecu krāsu klājumiem − siluetiem. Šādi radīts un rādīts temas visuma dziļums un dots noskaņojums, kas pārnesas atpakaļ uz dabas pārdzīvojumu dainā. Fridrichsons ir zīmējuma virtuozs flomastera technikā − smalku, mērķtiecīgu, nepārtrauktu līniju vijumā. Retu reizi līnijas darinātas ar otu.

Ka Imantam Ziedonim tuva tēlotāja māksla, parādās jau 1976. gadā, kad viņš saņem LuM īsrecenziju konkursā pirmo godalgu, gan ārpus kārtas, par pārdomām, veltītām B. Baumanes gleznu izstādei. Tai pašā gadā notiek Kurta Fridrichsona personālā izstāde, kur ir ap 400 toreiz vēl maz pazīstamās technikas darbu, saukti Pasāžas. Lai gan nosaukumus savām kompozīcijām devis pats gleznu autors, publikas apbrīnu vēl vairo dzejnieka Imanta Ziedoņa rakstītie teksti, acumirklīgas asociācijas, kas viņam radušās mākslinieka darbus aplūkojot. Pasāžu skaits gados pieaudzis uz vairākiem tūkstošiem, no kā abu mākslinieku sadarbībā 1985. g. izlases grāmatā ievietots nepilns simts.

Kad nu atveŗam šo mākslas maģijas − burvības kārbiņu, (audeklā iesietās grāmatiņas izmēri ir tikai 8:10½:2½ cm), labajās lapaspusēs mūs saista Fridrichsona gleznojumi ar paša stāvā rokrakstā pierakstītajiem nosaukumiem, bet katrai pretim kreisajā pusē ir Ziedoņa attiecīgās „epifānijas” (parādīšanās), kas sarukušas līdz tanku-haiku apmēriem; viena ir tikai virsrakstam „Parādība (es tevi gaidīju)” dota vienvārda atbilde „Jā!” Cik sekmīga ir abu mākslinieku ietā ceļa kopība? Dabīgi, ka reizēm ir zaudēts: piem., Ziedoņa domu zars izaug un aizstiepjas citā virzienā. Īpaši divas dažādas interpretācijas uztvers ātrskatītāji. Bet grāmata jābauda pa pilienam, ļaujot skatam slīdēt atkārtoti no gleznojuma pie vārdiem un atpakaļ. Tad tik var izjust, cik abu autoru vizijas cieši jo cieši savijušās kopā, piem., virsraksts − „Katrs jau grib būt kaut kas cits.” Ziedonis: „Katrs jau arī ir pavisam kas cits. Neviens nav pārliecināts par sevi pašu. Tāpēc jau arī mēs stāstām, ka mums, ka mēs, ka mūsu dēļ...” (98). Un virsraksts − Iedoma (Z): „Vienmēr pār mani, man pāri, un ir gudrāka par mani. Iedoma. Neviena negriezts šķērsgriezums. Malduguns, kuŗai nav cita purva kā vienīgi − es.” (78). Abus māksliniekus vieno tas, ko S. Cielava skaidro pēcvārdā: „Visas šīs izjūtas (viņu abu) atspoguļo nevis tieši, bet pastarpināti caur iepriekš uzkrāto kultūras slāņu prizmu. Tiek integrēti latviešu folkloras un senu leģendu motīvi, pasaules literātūras un mākslas kultūrslāņu atziņas.” (200). Un domu pamats abiem vienāds − vertikāls, ko pie zemes notur tikai parallēlais horizonts kā līnijās, tā Ziedoņa teicienos: Jau kuŗo reizi es saku, ka lēmums ir vertikāls.” (126). „Krusts ir visur, pat lietus līnijai nākot uz zemi. Bet putni ir horizonta daļa un kustas kā saule − horizontāli. Arī pēdas tepatās ir horizontālas. Tikai doma iet stāvus un visu krusto.” (90). „Kapilāri lēnām nes galotnē.” (132). Vizuāla grāmata grūti aprakstāma. Tā katram pašam jāredz. Tikai man liekas, ka Pasāžās iejaukta vēl trešā māksla. Negribas teikt − mūzika, bet − skaņu māksla: skan Ziedoņa pasāžas − esejas, skan Fridrichsona krāsu simfonija un skan līniju stīgas.

* * *

Čaks-Padegs-Rīga ar iepriekš apskatīto grāmatu nav salīdzināma. Čaks ar saviem darbiem bijis, ir un būs vienmēr mūsu vidū. Padegs un arī viņa laiks ir noildzis, jaunākā paaudze viņu nemaz nepazīst. Tikai, kad sakarā ar Padega 70 g. dzimšanas dienu 1981. gadā sarīko viņa darbu skates, uzplaukst ievērība viņa gleznojumiem. Kārlis Padegs (1911-1940) ir 10 gadu jaunāks par Aleksandru Čaku (1901-1950) un aiziet mūžībā 10 gadu pirms Čaka. Tas daudz ko nosaka. Čaka poēmas ir illustrējuši Romāns Suta (Ormani) un Niklāvs Strunke (Umurkumuru). Ar Čaku draugos vēl bijuši gleznotāji Liepiņš, Plase, Junkers, Baltgailis un vēlāk tēlnieks Zaurs. Apskatāmajā grāmatā abu mākslinieku tiešas sadarbības nav. Grāmatas autors Jānis Kalnačs priekšvārdos saka: „Šī grāmata nav veidota kā Padega illustrācijas Čaka dzejai vai Čaka kommentāri Padega zīmējumiem. Tā iecerēta pēc sava veida kontrapunkta principa, pieļaujot, ka divi atšķirīgi mākslinieki, vērojot vienu un to pašu parādību, saskata tajā katrs savas nianses.” (13).

Krājumā ievietoti 33 Čaka dzejoļi, kas, divus atskaitot, ņemti no krājumiem Mana paradīze un Iedomu spoguļi. Dzejoļu lapu starpās, posmos pa 8 lapām kopā ievietotas 24 Padega zīmējumu un gleznojumu reprodukcijas. Tās visas ir iegarenas, stāvformāta, šauru, baltu apmali, novietotas uz nespodra, viegli brūna pamata − grāmatas lapām. Mākslas darbus ielogojot, parasti cenšas, ja atstarpes līdz logatam ir nevienādas, atstāt platākās apmales augšā un apakšā. Tā kā grāmata ir turpat kvadrātveida (131/2:141/2 cm), tad šeit gleznojumiem klāt nāk platas sānu malas, kas tiem liek it kā „ienākt pa atvērtām durvīm”, nākt jums tieši pretim, kas dod tuvumu, intimitāti, arī skatītājam atslodzi no gleznā tipiski izvērstās trauksmes.

Kā jau minēts, ievietoto darbu izvēlei ir cits laikmets, pat laika ierobežojums − Latvijas 20.-30. gadi, arī vietas sašaurinājums − pilsēta Rīga, turklāt − osta, bulvāris, krogi, kafejnīcas, pagraba un jumta istabeles. Tomēr, apdzejojot visikdienišķākās lietas un ļaudis, Čaka metaforu lidojums izšaujas tālu pasaulē, tāpat kā daudzi Padega gleznojumi saistās ar grieķu un austrumu mītoloģiju, pasaules naturālistiskajiem rakstniekiem, 30. gadu šlāgeriem. Skolas gados viņš pat humoristiski illustrējis tautasdziesmas. Čaks raksturā ir daudzšķautņains, bet viengabalains, Padegs − izteikti šķelta personība. Viņa sāpju, neveiksmju izjūtas, pat biklums ļaudīm bija tikai nojaušams, to visu klāja dendija smīns. Rīgas publika pazina tikai bravūrīgo spānieti „Carlo, Rīgas caballero!” Padega dubultā seja lieliski parādīta viņa piemiņas sarīkojumā Bostonā (Laiks, 1986. g. 1. janv.) Par Padega spējām akadēmijas studiju laikā slavenais prof. V. Purvītis izteicies: „Padegs ir apdāvināts, viņš zina, ko viņš grib, un man nav ko viņam mācīt, jo es tā kā tā nesaprotu, ko viņš taisa.”

Nav nejaušība, ka Padegu grāmatas kritikā ar virsrakstu „Variācijas par Rīgas tēmu” (LuM, 1985. g. 11. okt.) apcer mākslinieks Kurts Fridrichsons. Ja salīdzina apcerētāja un apcerējamā veikumus, izmanām radniecīgo vertikāli augšup tiekšanos tēlos un līdzīgo vērienīgo, bet detalizēto līniju smalkumu izpildījumā.

Nu jājautā, uz cik spēcīgiem balstiem vielas sakārtotājs J. Kalnačs cēlis tiltu starp Čaku un Padegu? Tilta pamati noteikti ir laikmets, kur atkārtoti gribēti un negribēti uzpeld Pirmā pasaules kaŗa un tā seku drausmas. Tās tomēr pamazām piekaisās ar pēckaŗa laika vieglprātību, izpriecu virpuli, arī saimnieciskās depresijas rēgiem un alkām pēc rietumnieku „modernisma”. Šo laika zīmogu nedrīkst un nevar piemirst.

AFIŠAS

Afišas, afišas − pilsētu dvēseles −
krāsainas, kliedzošas un kā dāmu zeķes,
asiņu sarkanas, melnas un dzeltenas −
no katra stūra man, staba un pievārtes
uzbāžas ciešāk man kā pusnaktī netikles.

Afišas, afišas − pilsētu sakraments −
izrāžu, bāru un mītiņu kalendārs,
mīlu es, mīlu jūs
kā savā zēnībā
kājbumbu, boksu un saldējumvafeles.
Daudz kas man dvēselei
tuvs jūsu raibuma
un burtu rindu spējkontrastiem, lūzumiem.

Padega zīmējumi, sākot ar pašportretu (33), ir groteski un tumšos toņos, virsrakstos: „Mīļai atmiņai no 1918. gada” (39). „Dziesma par mazo līķīti” (42) un divās pēdējās zaļgani un iesārti gluži tukšajās lapās ir mikroskopiski mazi daži veidoli lapas malā, viesdami drūmu pesimismu un tukšuma ironiju. Tiem virsraksti: „Jā, tāda ir dzīve” (45), un „Dzīve aizskrien tik ātri” (47). Visas šīs nodaļas iespaids ir tāds. Ja publika sacītu par kādu notikumu: viņš krita un sasitās, mākslinieku vārdi un līnijas nokliegtos: viņš gāzās un sadauzījās!

Vidusposma gars izteiktos Čaka vārsmās:

Bet kad sākas trokšņains šībers,
Stāvi lidot nāk kā sniegs,
Un pa vidu visiem slīpē
Savu meitu kuģinieks.

Blakus meita. Bet, pie velna,
Ātrāk − krāsots miets un zīds!
Valga, savītusi delna,
Sirdī saberzts prieka krīts. (60, 61)

Attēlos uzrodas līniju smalkums un skopi lietotas krāsas, kā ar pirkstu norādot, akcentējot būtisko: pārīšu skicē „Mana mīļākā no ielas” vīrietim zaļsvītrainas bikses, meitenei zila cepure, sarkanas lūpas un viena, tikai viena zeķe zaļa, viss pārējais zīmējums bez krāsas. Virsrakstos: „Kavalieris Čikāgas mētelī” (67); „Kabarē” (77) u.tml.

Pēdējā posmā jau atrodam Čaka slavenos dzejoļus „Fransuā Vijonam” (84), „Mans prusaku ansamblis” (88), „Iedomu spogulis” (93), „Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei” (120). Par moto tad top:

Aiz malkas, kur nogāze slīpa,
Kā dzeltens runcis kāpj saule lejup
Laizīt man seju. (95)

Tu, Bezgalība, −
Savas acis tev sūtu. (94)

Tam pretim Padega „Ķemeru Anniņa mežā gāja un malku skaldīja” (101) un „Vieglās līnijas” (105). Tas ir ēteriski smalks, vieglo, gaistošo līniju trausls meitenes stāvs iezilganā dūmakā, kur akcentētas slaikās kājas. Bet turpat netālu ir „Five o’clocks morgā” (97) un pēdējais gleznojums „K. Padegs un astrālais” (111).

Krājuma nodoms ir izdevies. Parādīts, ka Čaka sākotnējā dzeja ir raupjš, tiešs, bet izsmalcināts sitiens ar iedomu spoguļu neskaitāmām atbalsīm, kas aizskan bezgalībā. Savukārt Padega realitātes tēli liekas atplīvojuši no tāliem gaisiem un trauslo, bet mērķtiecīgo līniju vijums pēkšņi nokritis krogā, ielas malā, kaut kurienē no − bezgalības. Un ja abiem māksliniekiem jautātu: „Kas ir skaistums?” viņi atbildētu: „Tas var būt arī neglīts, ja tikai tas saviļņo un ielīksmo tavu sirdi.”