VAINAGS NAKTS MELNUMĀ

Alberts Bels. Bezmiegs. Romāns. Karogs 1986, 9.-10. un grāmatā Cilvēki laivās. Rīgā: Liesma, 1987. 297.-391. lp.

 

Karoga publicējumā par rakstīšanas laiku minētie gadi ir 1967. un 1985., bet grāmatas variantā (atšķirības konstatētas tikai korrektūras līmenī) - vienīgi 1967. gads. Presē vairākkārt aizrādīta šī darba aizkavētā publicēšana, jo tas esot rakstīts pirms 20 gadiem.

1967. gadā izdots Bela pirmais romāns Izmeklētājs un 1966. g. iznākusi viņa pirmā stāstu grāmata Spēles ar nažiem, bet 1968. g. otra stāstu grāmata. Protams, pats radīšanas process, rakstīšana, var notikt parallēli un daudz agrāk, tomēr, pazīstot Bela literāro produkciju, manuprāt Bezmiegs saturs, stils, kompozīcija vairāk korespondē ar Bela vēlākā laika nekā pirmā perioda darbiem. Toties zināms, ka sešdesmito gadu beigās Rīgā cirkulēja rokrakstā kāds Bela romāns, ar ko man bija iespēja iepazīties. Tas bija romāns par vācu iebrukumu mūsu zemē 13. gadsimtā, par latvieti, kas komturātā bija izraudzīts par vietvaldi, un par viņa iecerēto meiteni, kuŗa bija jāiemūrē jaunceļamajā baznīcā. Nedaudzas šī romāna nodaļas Bels iekomponējis Bezmiegā, un tiešām šo nodaļu rakstības veids vairāk atgādina Bela sākuma darbības laiku un mazliet atšķiŗas no pārējām Bezmiega nodaļām. Šis varētu būt tās nodaļas, kas sacerētas 1967. gadā. Žēl, ka šis vēsturiskais darbs tagad izārdīts un tikai daļēji saglabājies kā Bezmiega sastāvdaļa, pie kam pilnībā nesaplūstot ar to un manuprāt traucējot romāna viengabalainību.

Albert Bels, būdams trāpīgs sadzīves tēlotājs, reizē ir arī analītiķis un filozofisks rakstnieks. Jau grāmatu virsrakstos viņš paslēpj atslēgas, ar ko atvērt darbos paglabāto jēgu. Šoreiz stāstīts par nakti, "kad zemi sedz tumsa un cilvēku sedz vientulība". Naktī bezmiega stāvoklī cilvēkā saasinās jūtas un intellekta asociācijas ieķeŗas zemapziņas dūnās - izdevīga pozīcija rakstniekam psichologam. Bet nakts tumsa ir arī negātīvā spēka pārstāve, simbols; nakts kā glezna sabiedrībai un bezmiegs - kā situācija cilvēkam, kas nevar iemigt šāda laikmeta naktī. Šos cilvēkus Bels nu vij vainagā, vij cieši citu pie cita, tā kā katrs kļūst tikai daļa no kopības, ir vienots ar sabiedrību, tautu, ar vēsturiskiem laikmetiem tagad un agrāk.

Agrāk konstatēts, ka Belam piemīt sevišķa patika darboties ar skaitļiem, kam viņš dod savdabīgu nozīmību. Šoreiz viņš darbu būvē uz nepārskaitļu rindas 3, 5, 7. Romānam ir 3 daļas: no pusnakts līdz saullēktam, pl. 5:27, un vēl pāris rīta stundas tai pašā dienā. Šis laiks sadalīts 5 vienībās un katra šī vienība sašķelta 7 iedaļās, un '7' nav nejaušība: skaitlis ir apvīts ar tautas gara gudrību. Piešķiŗot 5 nodaļām arī tautas tradicijās saglabātos nosaukumus - pusnakts, spoku, gaiļu, krēslas un saullēkta stundas - lasāmais paplašinās līdz mītam. Stāstījumā to vēl pastiprina atbilstoši satura risinājumi: spoku stundās pulsē zemapziņas strāvas asociācijās par vācu iebrukumu 13. g.s., kas sabalsojas ar neseno vācu okupāciju. Gaitu stundās uzvirmo erotikas drebuļi. Nodaļu 7 iedaļas dažbrīd tikai grafiski pārtrauc teikuma plūdumu, liekot lasītājam just mājienu par cilvēka gara darbības nepārtrauktību, ko neierobežo nekādas laika katēgorijas, ne stundas, ne laikmeti, ne nodaļu iedalījumi.

Romāna pirmā daļa sākas ar elegantu stāstījuma rindkopu. Arī te pulksteņa pieminēšana un tā rādītāju salīdzinājums ar Sančo Pansu un Don Kichotu ietonē lasītājam gaidāmo pārdzīvojumu. Šo daļu Bels risina iemīļotā paņēmienā - galvenā varoņa skatījumā. Te iemontētas arī minētā vēsturiskā romāna 2 nodaļas, kas varētu labi noderēt šīs personas izgaismošanai, padziļināšanai un pasvītrotu autora pamatdomu par sabiezināto, blīvo laika izjūtu, bet ar pēkšņo stila lūzumu bremzē lasījuma intensitāti.

Otras daļas 2 reiz 7 iedaļās 14 personas izvēŗš katra savu monologu, paplašinot romāna vielu telpiski. Trešā daļa pastrupa. Pēdējā bezmiega stunda lasītājam tiek sniegta reālā stāstījumā, lai vēlreiz to pārtrauktu ar spoku stundas sižetu par 13. gadsimtā nenobeigto drāmu, savijot to ar tagadnīgo traģiku, ko pārdzīvo galvenā persona Eduards Dārziņš, cilvēks, kas "iznests cauri gadu simtam laika dzīslotajā plaukstā." Beigās Bels sasaista savu pīto vainagu ar sākumu, atkārtojot pirmo eleganto rindkopu par pulksteni salīdzinājumā ar Don Kichotu.

Tiešām, romāna sastatne ir spraiga un pārdomāta. Autors ir uzsvēris vajadzību pēc formas pabeigtības ar apļa kompozīciju, kas īpatnēji variēta ar maģisko skaitļu klātieni un folkloru.

Bet šis Bela vainags nakts melnumā ir bez spožuma. Te savītas dažādās pakāpēs kompromisa un pielāgošanās būtnes un visāda veida prostītūtas, kuŗu rīcībai autors meklē cēloņsakarības. Šis atkailinātais pasaules atspoguļojums var mulsināt. Var saskatīt tanī autora ironiju un var šķist, ka viņa vērtējuma redzespunkts ir augstā pjedestalā. Taču ainās par šo cilvēku racionāli un irracionāli rādīto dzīvi iegaismojas arī citi skatu punkti. Manuprāt, šos cilvēku izkropļojumus Bels neattaisno ar ārējiem apstākļiem, bet redz to asnus katra individa gara dzīlēs. Gudrodams par spēkiem, kas veicinātu šos asnus, cilvēku postošās ievirzes, Bels izceļ nodevības kompleksu. Nodevība rodas, kad cilvēks sašķeļ pats sevi - nodod savu vienību, savu pilnvērtīgas dzīves iespēju, padodamies apkārtnes spiedienam. Cilvēks nodod sevi, nododams savu mīlestību, savus tuviniekus, darbu, tautu. Reiz kļuvis par nodevēju, viņš pārpotē šo dispozīciju pēcnācējiem - lielais jautājums par bezvainas vainīgajiem.

Savu psicholoģisko prozu Bels mēdz sašaurināt ar "es" formu, kas lietota daļēji arī šoreiz, pie kam "varonim", Eduardam Dārziņam, ļaujot tēlot 2 lomas 2 dažādos laikmetos bez ciešas asociātīvas piesaistes. Tālākā darbībā pieminētas vairāk nekā 30 personas. Tās runā par sevi, analizē sevi, viņu dzīves atspoguļojas pārstāstos. Monologos plūst viņu apziņas tēli, jūtas un sajūtas. Ir liela pašatklāsme, tik lasītājam grūti tikt līdz personāža izziņai. It kā visi cilvēki pakļautos kādam vispārējam garam, kādai autora idejai, ieceŗei. It kā autors tos būtu ievietojis arī šoreiz savā "būri", ko varētu saukt par modernu, laikmetīgu vai vispārcilvēcisku. Un man radusies sajūta, ka tur visu daudzo tēlu emocijas un domas satinušās kamolā, radīdamas it kā vienas vienīgas sabiedriskās apziņas kopumu. Varbūt šādā veidā varētu dokumentēt mūsu zemes nakts un bezmiega stāvokli. Varbūt, ka autors to vēlas vēl vairāk vispārināt, novedot līdz globālai vienkopības domai.

Belam ir plaša stila amplitūda - no skopa lietišķuma līdz poētiskai patētikai. Arī še atpazīstam viņu kā reģistrātoru, kā vēstītāju, bet visvairāk kā ritmizētas runas darinātāju. Visi dzejas līdzekļi tiek lietoti - salīdzinājumi, atkārtojumi, barokālas valodas rotaļas, prātulas. Bels lieto maksimāli iedarbīgu rakstības veidu, kas dara godu viņam kā amata meistaram, bet šai romānā lietišķā un dzejiskā sajaukums nav īsti sabalansēts. Apļa vai gredzena kompozīcija, ko Bels izvēlējies, ar ieslēptām filozofiskām pārdomām un tēlu vispārinājumiem uztur prasības arī pēc lielākas apdares harmonijas.

Jā, romāns suģestē, atsegdamies ar grūti formulējamu dziļumu, ierosina lasītāja garīgo darbību ar atmiņām un pieredzi un atsedz sajūtu un dziņu avotus. Bet kā lasītāja netieku arī vaļā no fragmentārisma, no stila gabalaina savērpuma, it kā no darba steigas. Pieņemot šo tumšo īstenības attēlu, aiz kuŗa nojaušu autora iztēlē glabāto ideāla viengabalainību, šķiet, ka autora vēlme šoreiz nav īsti reālizējusies un romāna saliedētību kaut kas traucē. Kas ir traucētāji? Nez, vai autors to atklās. Varbūt - literātūras pētnieki.

Bet Bela sazarotā darbu klāstā Bezmiegs neapšaubāmi ir ieguvums un no grāmatā Cilvēki laivās ievietotajiem 3 romāniem tas vērtējams kā tas labākais, kaut arī tā personāžs nevar noderēt par paraugtēliem pašreizējā publicistikā.

 

Valentine Lasmane