ETĪDES STINGRAJĀ SKOLĀ

Jānis Radāns. Māņu majestātei. Dzejoļi. Autora izdevums, 1988. 122 lp.

 

Ja piemetas drūmas domas par emigrācijas literāro tekstu latviešu valodas līmeņa kritienu, tad Jāņa Radāna dzejoļu krājums ir labs pretlīdzeklis un reizē atgādinājums par veciem laikiem, kad valodā valdīja kārtība. Grāmata ir pie tam glīti, rūpīgi izdota, un kas gan cits kā autors pats ir izdevējs.

Laipni dota izzina pastāsta, ka Jānis Radāns - īstā uzvārdā Jēkabsons - beidzis Rīgas pilsētas I ģimnaziju 1934. gadā, studējis filozofiju Latvijas universitātē un jau tanī laikā publicējis periodikā dzejoļus. Piecdesmit gadus vēlāk tad nu parādījusies viņa pirmā grāmata, kuŗas saturu var pielīdzināt etīdēm stingrajā skolā, divus pēc visiem likumiem sacerētus sonetu vainagus sevišķi pieminot.

Tādu prasmi un atdevi respektējot, negribas daudz runāt par to, ka vairums dzejoļu šinī krājumā ir herbārija ziedi, nereti ar patētiski teatrāliem un vienlaikus it kā ironiski no malas vērotiem žestiem pasniegti. Kā svaiguma un smaržas trūkumu apzinoties, autors ir jo vairāk pievērsies filozofiskām pārdomām, kas bieži izskan pesimistiskos toņos. Jāņa Radāna dzejā tomēr neizplatās nekāds rezignācijas pagurums. To atvaira jau pieminētā ironija, rēgains humors un vietām gluži vienkārši prieks, ko rada labi izslīpēts pants. Vēl jāpiemin, ka itin vitāls ir arī viens otrs pret bezdvēselisko rausēju pasauli vērsts dzejas dzelonis.

Māņu majestātei veltītā grāmata ir sava veida uzticības apliecinājums poētiskam mantojumam. Ko gan lai citu saka, piemēram, par šādu atraisītu sveicienu Ērikam Ādamsonam:

Teic, vai lai augstāk pret sauli es neceļos,

Teic, vai lai dienas man nemirdz kā ziedi, -

Ja tu man līdzi nāc ceļos un neceļos,

Ja tu man sirdi kā dālija ziedi? ("Dāliju dārznieks")

 

Mārtiņš Lasmanis