DIVI ATŠĶIRĪGI STĀSTĪTĀJI

Gunars Janovksis, Laima Kalniņa. Cilvēks, kas gribēja vairāk. Romāns. Vāku zīmējis Ilmārs Rumpēters. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1987. 373 lp.

 

Šī par romānu nosauktā sacerējuma divām daļām ir katrai savs autors. Laima Kalniņa it kā turpina Gunara Janovska iesāktu fābulu un, tāpat kā Janovksis, izvēlas romāna protagonistu Argodu Siesturu attēlot netieši, t.i. viņa tuvākās apkārtnes cilvēku skatījumā.

Tas tad nu ir vai vienīgais abiem autoriem kopējais. Patiesībā te ir darīšana ar diviem ļoti atšķirīgiem stāstītājiem, ar diviem dažādiem temperamentiem, stiliem un tēlojuma veidiem. Un kāpēc gan nevarētu izmēģināt sadarbību ar tādiem nosacījumiem? Var jau - bet tad rodas divas atsevišķas daļas, kas kopā nesaaug.

Abiem autoriem jau ir tamlīdzīga pasākuma pieredze. Pirms kādiem gadiem Laima Kalniņa ar savu Atgriezto riecienu pamatīgi pārfrazēja Gunara Janovska Novakari. Toreiz gan nebija runa par stāsta turpinājumu, bet par daļēji pārņemta sižeta citu interpretāciju atsevišķā grāmatā. Šoreiz nekāda tieša norādījuma par darba sadalījumu nav (kāpēc šīs nelielās paslēpes?), bet nav arī nekādu grūtību to atklāt.

Gunars Janovskis ir vēlreiz licis lietā savu neizsīkstošo valodas enerģiju, rakstīdams īsos sparīgos teikumos un tikai pa taisno, vienalga vai pie vārda ir 1924. gadā dzimušā Argoda Siestura vienaudži vai viņa sen penzionētais skolotājs. Nelielas atmiņu ainas par Argoda darbiem un nedarbiem skolas laikā Rīgā, vēlāk kaŗā un pēckaŗa Vācijā seko cita citai, un nedaudzos rāvienos grāmatas pirmā daļa jau ir noslēgusies. Velna pulveris Argods ar savu grūti iekaŗoto Jolantu aizceļo uz Savienotajām Valstīm. Tur viņam - tāpat kā daudziem citiem latviešiem - pasaule nebija pretiniece. Tāds ir pirmās daļas autora pēdējā rindkopā dotais mājiens turpinātājai.

Te apstiprinās lasot atkārtoti radusies nojauta. Gunaram Janovskim bijis prātā vēlīgi un mazliet dzēlīgi ironiskā garā tverts latviešu censoņa un sabiedriska darbinieka portrets. Viņš savā daļā attēlo nākamā dibinātāja, padomes locekļa un valdes priekšsēža tapšanas gadus, pavadot to līdz pirmai jau drusku plašāka vēriena saimnieciski organizātoriskai rosmei Vācijas nometnēs, kur var pirkt un pārdot visu par pieņemamām cenām. Bet tas tā kā būtu tikai sākums. Argoda karjēras īstais uzplaukums sekotu trimdinieku tālākajā dzīvē Amerikā. Šo posmu Gunars Janovskis tad nu atstāj savas līdzautores ziņā.

Argods Siesturs ir pieticīgas izcelsmes cilvēks, kas grib vairāk. Pa kompensācijas tieksmju ceļu visu jau no zēna gadiem vada neapslāpējama vēlēšanās parādīt pasaulei un vispirms Jolantas bagātajiem vecākiem, cik tālu var tikt vienkārša mūrnieka dēls. Ar tādu uzticamu dzinējspēku apveltīta, Argoda dzīves gaita Gunara Janovska versijā ir raiba, bet reizē mērķtiecīgi skaidra. (Tik pazīstami bravūrīgā tonī rakstīto un tāpēc tik bezcerīgo kaŗa stāstu te var neievērot.)

Aina mainās radikāli, kad vārdu pārņem Laima Kalniņa. Centrā vairs nav Argods, bet paši stāstītāji - Jolanta, Daumants, viņas dēls no iepriekšējās laulības un Ligija, Argoda mīļākā. Spraigu un amizantu notikumu vietā ir jūtu dzīve, tēlojuma pamatā ir emocionāli mezgli, kas iespaido un nosaka cilvēku rīcību, viņu savstarpējās attiecības.

Priekšstats par visiem trim stāstītājiem izveidojas skaidrs. Laima Kalniņa nav centusies apveltīt katru no viņiem ar daudznozīmīgām psicholoģiskām niansēm, bet izvēlējusies trīs "gadījumus", trīs tipiskus piemērus - Jolantu un Daumantu kā nelaimīgu apstākļu, egoisma, pašapmierinātības un patērētāju mentālitātes upuŗus un tiem pretstatā zem laimīgākas zvaigznes dzimušo un augušo Divpļaviņu meiteni Ligiju.

Vienīgi Argoda kontūras Laimas Kalniņas rokās paliek neskaidras, un lasītājs var izminēties gan uz vienu, gan otru pusi. Tāds vairāku iespēju pavērums liekas pa daļai pārdomāts un literāri konstruktīvi izmantots, bet pa daļai te ir arī nesaskaņas, kam nav sakara ar apzināti radītu noslēpumainību.

Kādu ceļu tad aiziet Gunara Janovska censonis un sabiedriskais darbinieks? Sava līdzautora mājienam Laima Kalniņa nepaklausa. Viņas risinājums ir cits, un tanī netrūkst pārsteigumu, kuŗus iepriekš labāk neatklāt.

Recenzijā gan jāpasaka, ka Laimas Kalniņas valodai būtu derējis rūpīgāks sijājums, lielāka precizitāte. Iespējams, ka vaļīgumā šoreiz vainojams mēģinājums rakstīt tā, lai rastos brīvas, ,nepiespiestas, ikdienišķas runas un spontānas domu plūsmas iespaids. Bet to panākt ir grūta māksla, un cerēto rezultātu nevar sasniegt, ja vārdu vienkārši ir par daudz, ja to izvēle un sakārtojums rada pārpratumus un lietišķas šaubas. Šeit tikai daži piemēri, puspajokam visi no kulinārās jomas.

Kāpēc meklēt "netīro trauku novācējas no galdiem", ja pilnīgi pietiek ar netīro trauku novācējām?

Ja vakariņām gatavo gaļas plāceni uz plikas pannas, ko pasniedz ar salātu lapu un gurķa šķēli, tad laba ēstgriba nezin vai radīsies.

Piestūķēt vaigus ar viru ir tikpat kā neiespējami. Par to viegli pārliecināties.

Nobeidzot vēl jāpiemin, ka grāmatā ir daudz iespiedumkļūdu un daudz aplam saliktu kommatu.

 

Mārtiņš Lasmanis