LATVIEŠU LITERĀRĀS VALODAS VĀRDNĪCA

1.-6₂. sējumi. Rīgā, 1972.-1987. (Paredzēti 8 sējumi)

 

Katrs, kas būs pieskāries leksikas materiālu kārtošanai, zinās, ka teorija un ieceres šai laukā grūti saskaņojamas ar praksi. Tā tas droši vien arī bijis ar Latviešu literārās valodas vārdnīcu (turpmāk LLVV), un tādēļ gribu šo kritiku sākt ar atzinības vārdiem redakcijas kollēģijai un aizmugures darba rūķiem par rūpīgi veikto darbu, un par pārskatāmi izveidoto šķirkļu sistēmu un grafisko apdari. Šķirkļa vārdi ar pustrekniem burtiem labi redzami un skaidri atdalīti no šķirkļa vārda sastāvdaļām; vārdu gramatiskais raksturojums - pamatformu uzskaite - izklīdina šaubas par dažu formu darināšanu, atvasinājumiem un lietojumu. Norādīts arī uz ierobežojumiem vārdu lietošanā, piemēram, uz dažādām stilistikas vai izteiksmes nokrāsām un apvidus vārdiem. Katram vārdam dots koncentrēts, bet viegli saprotams paskaidrojums; ar garenisku taisnstūri atdalīti bagātīgie literātūras piemēri un ar kārava zīmi stabilās vārdkopas un frazeoloģismi. Lai gan vārdnīca nav sastādīta trimdas latviešiem, tomēr mums Padomju Latvijas literātūrā nesaprotamie vārdi vārdnīcā vairumā atrodami, piemēram: iet dekrētā, frants, flomāsters. Citu tomēr nav, piemēram: blats, balsot, deficīta prece, displejs, platformenes. Redaktori varbūt iebildīs, ka šie vārdi pieder pie sarunvalodas un ka tie literārajā valodā nav iesakņojušies.

Tieši šai punktā sākas mana kritika, kas galvenokārt ir principiāla rakstura, neieejot sīkumos. Aplūkosim vēlreiz vārdnīcas nosaukumu: Latviešu literārās valodas vārdnīca. Neizbēgami daži jautājumi: Kas ir literārā valoda? Vai LLVV atspoguļo latviešu valodas literāro valodu? Vai latviešu valodā kā "pirmajai filoloģiska tipa skaidrojošai vārdnīcai" (LLVV 1., priekšvārds) bija nepieciešami jātop tieši literārās valodas vārdnīcai?

LLVV uzzinām, ka par literāru valodu apzīmē "apzināti izkoptu un normētu valodas formu" (LLVV 4., 729. lp), un par vārdnīcas atlases principiem paskaidrots, ka "vārdnīcā atspoguļoti literārās valodas vārdi, kā āri vārdu savienojumi, priedēkļi, produktīvākie salikteņu pirmie komponenti, kuŗi lietoti kopš 19. gadsimta 70. gadiem (sākot ar brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikiem un Apsīšu Jēkaba stāstiem) līdz mūsdienām" (LLVV 1., 9. lp).

Aplūkojot pirmā sējuma avotu sarakstu, jau rodas šaubas par latviešu literārās valodas atspoguļojumu. Avotu sarakstā ietverts nesamērīgi liels skaits samērā nenozīmīgu Padomju Latvijas rakstnieku no 1945. - 1970. gadiem. Annai Brodelei uzskaitīti 18 darbi, Kārlim Skalbem 2, citi autori kā, piemēram, Anšlavs Eglītis, Veselis, Virza, Zīverts vispār nav pieminēti, lai gan ievadvārdos teikts, ka "analīzei posmā līdz 20. gadsimta 40. gadiem izmantoti gandrīz tikai daiļliteratūras teksti". Kāds šeit bijis atlases princips, un vai šī atlase atbilst vārdnīcas nosaukumam? Jājautā arī, vai Engelss, Ļeņins un Markss ir "apzināti izkopuši un normējuši latviešu valodas formas"? Protams, ka vārdnīcā jāietveŗ arī sarežģītā polītisko zinātņu terminoloģija, jautājums ir tikai, vai latviešu literārās valodas vārdnīcā nebūtu pieticis uzņemt kādus latviešu ideologu darbus, nevis Ļeņina kopotos rakstus 42 sējumos. Vai mēs šeit varam runāt par latviešu literāro valodu bez atkāpēm un ierobežojumiem?

Izdošanas gaitā ar katru sējumu avotu saraksts papildināts: no 10 lp. 1. sējumā 1972. gadā uz 16 lp. 6₁, sējumā 1986. gadā. No vienas puses avotu papildinājums apsveicams, no otras puses šie papildinājumi vēl apstiprina sējumu jau tā lielās atšķirības, kas radušās 14 gadu posmā. Mainījies līdzstrādnieku sastāvs, mainījušās valodas, literātūras un vēstures vērtējumi. Gaidot nākamo sējumu, iepriekšējais jau paspējis novecot.

Aplūkojot vārdnīcas ļoti mazo metienu (1. sējumam 8000 eks. un 6₂. pat samazināts uz 7000 eks.), jāsecina, ka izdevums domāts speciālistiem (skolotājiem, žurnālistiem, valodniekiem, bibliotēkām), ne plašākām tautas aprindām. Šādā gadījumā avotu atlase vēl mazāk apmierina. Kur palikuši latviešu valodas pirmsākumi - Mancelis, Gliks u.c.? Neapmierina arī vārdu norādes, kas ne vienmēr aptveŗ vārdu sēmantikas vēsturiskos pārveidojumus un pirmavotus. Trūkst arī plašāka internacionālismu skaita, kas mūsdienu starptautiski ievirzītajā attīstībā visu zinātņu nozarēs ir pilnīga nepieciešamība.

Šai sakarībā būtu jāpiemin apsveicamā, ļoti parocīgā 1987. gadā 30 000 eks. daļēji tā paša autoru kollektīva izdotā Latviešu valodas vārdnīca (turpmāk A-Ž) vienā sējumā, kuŗā atrodams viens otrs LLVV neatrodams vārds.

Protams, ka bija un ir nepieciešama plašāka filoloģiska tipa skaidrojošā vārdnīca latviešu valodā, bet vai ir nepieciešama literārās valodas vārdnīca un vai šādai vārdnīcai nebūtu jāizvēlas citi atlases principi? Latviešu valodniekiem Latvijā un arī trimdā piemīt stipri konservātīvas, daļēji pūristiskas tieksmes. Kādēļ latviešu valodnieki nav varējuši pievienoties modernām valodu pētniecības tendencēm un to atspoguļojumam vārdnīcās un izdot mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu, kuŗā būtu atspoguļoti arī sarunvalodas vārdi, mūsdienu technikas, medicīnas un citu eksakto zinātņu vārdu krājuma ieplūde ikdienas valodā un pārnesums uz citām nozarēm? Kādēļ baidīties šos vārdus fiksēt vārdnīcā? Kādēļ baidīties vārdnīcā ietvert tā sauktos "tabū" vārdus? Vienīgā vārdnīca, kur var atrast "tautā lietotos izteicienus" vēl joprojām ir Milenbacha-Enzeliņa vārdnīca. Piemēram, Regīnas Ezeras Zemdegās (kas uzņemta LLVV avotu sarakstā sākot ar 4. sējumu, aptveŗot J - L burtus) atspoguļots ļoti plašs sarunvalodas slānis, ietveŗot pat dažu labu "biezu vārdu" un nepieklājīgu izteicienu. Bet lasītājs, kam šie slāņi nav pazīstami, LLVV veltīgi meklē Regīnas Ezeras "literārizētā" sarunvalodā sastopamus un taču kaut kur tautā noklausītus izteicienus, tur neatrod pat tik nevainīgus vārdus kā "mūjābelis" un "miglasmērkaķis". Kā pretēju piemēru varētu minēt priekšzīmīgo "Dūdeni" 6 sējumos (Duden, Das große Wörterbuch der deutschen Sprache, In 6 Banden, Mannheim 1976 - 1981), kas gan aptveŗ 500 000 šķirkļu iepretim LLVV 80 000, bet ar saviem īsiem skaidrojumiem un saīsinājumu sistēmu visos valodas slāņos ir stingri ekonomiskāks un informātīvāks nekā LLVV.

Liels trūkums, manuprāt, ir, ka LLVV, tāpat kā A-Ž, nav izrunas normu norādes. Ievadvārdos gan minēts, ka atzīmēta homonimu izruna, bet šī nav vienīgā izrunas problēma latviešu valodā. Piemēram, šaurā un platā ē izrunas svārstības (kas nav tikai atkarīgas no r mīkstināšanas) un o burta izruna. Ja esam nonākuši tik tālu, ka pat profesionālie daiļrunātāji" uz Rīgas skatuvēm lieto nepareizu izrunu, kā minēts vairākos rakstos 1984. gada Valodas aktualitātēs, tad taču izrunas norādes ir pilnīga nepieciešamība. Žēl, ka LLVV redakcija šo izdevību palaidusi gaŗām.

Ieguldīts ir milzīgs darbs, bet LLVV vienkārši nedod to, ko sola. Bet kā izteicās kāda Minsteres ģimnazijas latviešu valodas skolotāja: kamēr mums citas nav, lietosim LLVV. Mēģināsim no kļūdām mācīties un nākotnē izdot labākas vārdnīcas. Domāju, ka mums vajadzētu divu: vienas, kas aptveŗ mūsdienu latviešu valodu, otras, kas aptveŗ visu latviešu valodas vārdu krājumu, kā kāds latviešu valodnieks Rīgā ir ierosinājis. Ja Krišjānis Barons, dzīvodams Maskavā, varēja ar latviešu tautas palīdzību pierakstīt mūsu tautas dziesmas, vai tad mēs, visas pasaules latvieši, nevarētu vienoties vismaz šai punktā un kopīgiem spēkiem savākt mūsu valodas vārdu krājumu? Ja Krišjānis Barons savu darbu varēja veikt ar rokas un spalvas palīdzību, tad mums ar skaitļotājiem uzdevums būtu vieglāks. Vai te nebūtu veidojams pasākums, ko varētu atbalstīt kā Latvijas, tā arī trimdas kultūras fondi?

 

Aija Priedīte