ARCHIVS XXVI

Melburnā: Pasaules brīvo latviešu apvienība un Kārļa Zariņa fonds, 1986. Atbildīgais redaktors Edgars Dunsdorfs.

 

Šis sējums ir galvenā kārtā veltīts okupētās Latvijas administratīvās iekārtas dažādu aspektu iztirzājumiem. Sējumā ievietoti septiņi raksti un viens dzejolis. Rakstu autori ir pārsvarā vidējās paaudzes akadēmiķi, kas paveŗ jaunus apvāršņus skatam latviešu tautas nacionālpolītiskajos strāvojumos. Lasot rakstus paliek iespaids, ka jaunie autori skatās uz zemi Baltijas jūŗas austrumu krastā no tālienes, ar ārzemnieka acīm, bet ar dziļu mīlu pret daudz cietušo tautu. Tāpēc tie redz Latvijas nacionālās problēmas daudz objektīvāk nekā to spētu no dzimtenes izdzītais, kuŗa spriedumi ir pakļauti samērā īsā laika rūgtiem, emociju pilniem pārdzīvojumiem.

Ir pienācis laiks ķerties pie citiem ieročiem, citas stratēģijas un citiem domāšanas veidiem cīņā par tautas brīvību. To pasaka Arturs Grava sējuma pirmajā, ideoloģiska satura rakstā. Viņš aicina drupināt padomju varu no ārpuses un iekšpuses, jo tā nemaz tik viengabalaina nav, kā to diktatūras fasāde liek saprast. Šinī cīņā ir nepieciešami jauni ieroči. Autors uzskaita dažus no tiem: 1) meklēt kontaktu ar pretinieku, 2) graut ar varu uzspiestās pārliecības, 3) demonstrēt agresivitāti un gribu cīnīties. Visi priviliģētie nav okupantu varai uzticami kalpi, apgalvo autors.

Parādīt viņiem asiņaino, netaisno, korruptīvo komūnisma seju. Parādīt, ka padomju valdība un partija viņiem melo, viņus krāpj un izmanto savas varenības un labklājības nolūkā. Atgādināt šo latviešu atbildību pret latviešu tautu un vēsturi. Otrkārt, brīdināt tos, kas sāk savu karjeru ar jaunības ideālismu, nepārdot sevi par īsa brīža spožumu. (16. lp)

Labi teikti vārdi. Tāpēc nevairīsimies saskarēs ar pretinieku. Brīvai, ar pārliecību teiktai domai ir liels spēks bankrotējušās ideoloģijas spaidos.

A. Gravas rakstu var uzskatīt par vienu no labākiem, kāds līdz šim ir parādījies tā sauktajā trimdas presē.

Otrā vietā ir jāmin atbildīgā redaktora E. Dunsdorfa apcerējums par "Okupētās Latvijas administratīvo iedalījumu". Autors sīki parāda jaunās varas pārvaldes tīklu un tā atšķirības no brīvās Latvijas pašvaldībām. Klāt pielikta arī karte ar apzīmētām rajonu, pilsētu un "ciemu padomju" robežām. Šur tur pazib gan pārāk uzsvērtais sēmantiskais aspekts, bet visā visumā raksta vērtība ir nenoliedzama.

Tuvāk jāpakavējas pie Jāņa Rīteņa un Miķeļa Strīķa apcerējuma par Baltijas valstu pašreizējo starptautisko stāvokli". Raksts ir interesants tai ziņā, ka tas parāda Latvijas de facto un de jure atzīšanas ietekmi praktiskā polītikā un tiesu lēmumos ASV, Anglijā un Austrālijā, respektīvi nozīmīgākajās angliski runājošajās zemēs. Jau pašā sākumā autori uzsver, ka Tas, ka prezidenti Pets (Konstantins Pets) un Ulmanis apstiprināja amatos padomju sūtniecību izraudzītās valdības un parakstīja šo valdību izdotos likumus, citās valstīs varēja radīt tikai apjukumu. Iznākumā, kā mēs to vēlāk redzēsim, atskaitot ASV, nebija nevienas citas valsts valdības, kas būtu protestējušas pret Baltijas okupācijas sākumu. Un arī ASV valdība, izteicot savu protestu, neprasīja tūlītēju PS kaŗaspēka atvilkšanu. (54. lp)

Šis bija Baltijas valstu diktatorisko režīmu pēdējais "lāča" pakalpojums savām tautām, no kuŗa iespaida mēs neesam brīvi pat šodien. Demokratiski konstitucionāls polītiskais režīms to nebūtu varējis izdarīt. Par šo jautājumu rakstīja Dr. M. Valters piecdesmito gadu vidū, bet trimdas prese tāda veida valodu asi nosodīja. Te nu parādās jaunu spēku neatkarīgi vērtējumi par tautai neatbildīgo valstsvīru tuvredzīgo rīcību krizes apstākļos.

Savelkot visu kopā jāsaka, ka starp de facto un de jure atzīšanu, no praktiskās polītikas viedokļa, lielas starpības nav. Dodot de facto atzīšanu, attiecīgajai valdībai jārespektē okupācijas režīma juridiskā iekārta un likumdošana. Vienīgais, ko de jure neatzīšana pasaka, ir ka Baltijas valstu okupācija bija nelegāla un starptautisko tiesību sistēmā vēl nav nokārtota. Neskatoties uz visu, cīņas arēnā de jure neatzīšanai morālā vērtība ir liela.

Jāņa Riteņa un Miķeļa Strīķa vērtīgajam rakstam tomēr ir viens liels mīnuss: svarīgie citāti angļu valodā nav tulkoti latviski, līdz ar to angļu valodas nepratējam raksts var būt grūti saprotams.

Ar cieņu vēl ir jāmin Arvīda Plukša un Kārļa Sātiņa apcerējums "Strādnieku apspiešanas aparāts okupētajā Latvijā".

Kopumā izdevums ir ļoti vērtīgs un informatīvs. Domu gaitu viegli traucē rakstu saturiem nepiemēroti attēli.

 

Tadeušs Puisāns