MAZS STŪRĪTIS PARADĪZES

Jānis Gorsvāns. Mans mīļais auša. Romāns. LaRA grāmatu klubs. 1988. 196 lp.

 

Gorsvāna jaunākais darbs, ko autors sauc par romānu (un kāpēc gan ne, jo romāna definīcijas ir visādas), sākas gandrīz kā pasaka, kā sens mīts: Tas viss notika toreiz - pirms seniem gadiem. Tu biji Ieva un es Ādams. Pēdējais gan kļūst par Gati un reizēm Gatiņu, bet vārdu maina neizdzēš paradīzisko ieskaņu. Abi ir gandrīz kā paradīzes bērni, bez biografijas, bez pagātnes, šķiet, bez iedzimtā grēka, jauni, skaisti, gudri, tādi, kādi tie būtu varējuši nākt no radītāja darbnīcas.

Stāstījums ir ietverts zināmā nostaļģiskā gaismā starp tagadni un bijušo (un kādreiz iedomāto), kā atgriešanās atpakaļ uz jaunības nevainību, uz kādu mazu stūrīti paradīzes, uz kādu citu laiku, kur šodienas patērētāju sabiedrības saukļi kā "hast du was, dann bist du was" (ja tev ir kas, tad tu esi kas) vai "j'achete, donc je suis" (es pērku, tāpēc es esmu) vēl nav pazīstami. Tā arī stāstījums tikai kā gaŗāmejot piemin sabiedrību un pārmaiņas cilvēku nostājās, kas nāk ar laika tecējumu, kad cilvēki kļūst bagātāki un apaļāki, un novecojot kļūst savu bijušo "es" karikatūras, kad laimības definīcijā ietilpst jumts, vīrs, bērni un pilns vēders.

Romāna degpunktā ir Ieva, sievietes mūžīgais un mainīgais tēls, daudzplākšņains un pretrunu pilns. Ieva ir tuva un tāla, atturīga un uzmācīga, nevainīga un kārdinātāja, mūsdienu draiskulīgā meitene un "mūžīgās sievietes, mūžīgo sapņu, mūžīgās pilnības mainīgais tēls." Bez precīziem laika un vietas nosacījumiem Ieva un Gatiņš, "pa dzīvi muļļādamies", aušojoties un niekojoties, atstāj savu mīlestību neizmīlētu. Gatiņa dzīvē ienāk citas sievietes, un Ieva uz brīdi pazūd no viņa dzīves. Gatiņš raksta vēstules, kas nenosūtītas krājas kaudzē, un sarunas ar Ievu izrādās tikai monologi. Bet tāda ir viņu mīlestība: viņu kāzu mielasts ir bez kāzām, un kāzu nakti Gatiņš guļ viens uz grīdas. Un tomēr viņiem pieder mazs stūrītis paradīzes, un viņu neizmīlētā mīlestība ir varbūt tā vienīgā labākā, jo piepildījums vienmēr nes zināmu iedomātā ideāla degradēšanu.

Kaut kas paradīzisks ir arī pašā stāstījuma apdarē. Gandrīz kā Ādams, kam bija jādod radībai vārdi, Gatiņš, kas ir stāstījuma autors un fokalizētājs (t.i. lasītājs seko viņa skatam), lieto valodu, kur vārdiem ir viņu pirmatnējā nevainība un izteiksmes spēks, it kā nākot no tiem laikiem, kad vārdu nodevība vēl nebija atklāta, kad valoda vēl nebija piesārņojusi niansēm un divdomībām. Lietvārdam īpašības vārds ir lieks, un darbības vārdam nevajag apstākļu vārda. Teikumi ir vienkārši, jo to, kas ir sakāms, var pateikt tieši bez palīgteikumu līkumošanas. Te parādās īsts rakstnieks, kas ir vairāk kā tikai rakstītājs, saliedējot izteiksmi ar izteikto.

LaRAs grāmatu klubs ir tiešām uzsācis apsveicamu kultūrālu pasākumu, kam Gorsvāns ir pielicis plecu, par ko paldies no visiem tiem, kam rūp nekomerciālizētā kultūra.

 

Juris Silenieks