RĪGAS MĀKSLINIEKI VIESOJAS ŅUJORKĀ

Šī gada janvārī, kā nosalušas bites, Kenedija lidlaukā Ņujorkā nolaižas 24 latviešu mākslinieki. Dažam padusē paprāvs gleznu rullis, citam tikai izbrīna pilns skatiens. Rīgas ciemiņus saņemt ieradušies labs pulciņš Ņujorkas mākslas cienītāju, arī paši mākslinieki, ALMAs biedri. Amerikas latviešu mākslinieku apvienība ir pirmā latviešu trimdas organizācija, kas savā pilnsapulcē 1988. g. oktobrī bija nolēmusi, ka jālauž vecie priekšraksti par nogaidīšanu attiecībā uz sadarbību ar Latvijas viesiem un ka jāsniedz palīdzīga roka kolēģiem no Latvijas.

Mākslinieku grupa ir ieradusies Ņujorkā, lai būtu klāt savas izstādes atklāšanā Nachamkina galerijā SoHo un lai divi nedēļas pabūtu pasaules mākslas centrā, kur visu var atrast, aptaustīt un redzēt pašu acīm.

Kad ALMAs sekretāre Velta Rozīte ir sadalījusi samulsušo pulciņu pie „saimniekiem”, varam ripot uz naktsmājām. Arī manā divpadsmitgadīgā „jeņķu limuzīnā”, kā to kādreiz Cīņā bija nosaucis Jānis Peters, sēžas trīs glezniecības avangardisti Aija, Kristaps un Juris. Ciemiņi liekas vēl žirgti, tamdēļ nolemjam pa ceļam uz mājām iztaisīt mazu korso braucienu pa Ņujorku, jo vakars ir skaidrs kā kristalls, un tādu Ņujorkā nav daudz.

Braucot pa Atlantikas avēniju, uzšķēržam Bruklinu visā krāšņumā. Aija ir lielā sajūsmā par Bruklinas iekšām. Krāsainās pussabrukušo sienu fasādes, pamestie automobīļi, baltās zobu rindas melnu vīru sejās mijas ar reklāmu ugunīm pret tumstošām debesīm − ņem tik un mālē ... Drīz esam ostmalā. Paveŗas fantastiski mirgojošais Manhatenas siluets. Gleznotāji pielipuši pie automobīļa logu rūtīm neslēpj sajūsmu: „Kolosāli, nē tiešām kolosāli, šī nav ne Rīga, ne Maskava, ne Berlīne!” Drīz mums priekšā izaug vecais, bet joprojām architektoniski slavējamais Bruklinas tilts ar savām tērauda tauvu mežģīnēm. Braucam pāri tiltam. Visi atkal pie rūtīm. „Nu gan kaut kas jāvēlas,” tā viens no ciemiņiem iesaucas. Tad − viens pēc otra: „Brīvu Latviju, vēlēsimies brīvu Latviju ..” Un man tīri vai jānorauš slapjums no degungala. Kas par uzsitienu! Kas par vella pulveriem! Kas tādus izaudzinājis? Nē, man aiz muguras tiešām vēl sēž kāds mazs cerību stariņš Latvijai. Ir tik labi ap dūšu ...

Izstādes atklāšana paredzēta 17. janvārī. Darbus izstādei esot atlasījis pats Nachamkins, Krievijas ebrejs, kas kādreiz dzīvojis Rīgā, bet tagad jau 14 gadus Amerikā un pa šo laiku kļuvis miljonārs. Viņam pieder vairākas galerijas Ņujorkā, galerijas arī Sanfrancisko, Japānā un Korejā. Tomēr paši mākslinieki atzīst, ka viņi šinī izstādē netiek reprezentēti ar savu labāko sniegumu. 18 gleznas ir aizkavējušās Maskavā un netiks atklāšanā izstādītas. Izstādi iekārto Rīgas jauno mākslinieku grupas loceklis, grafiķis Kristaps Ģelzis. Arī galerijas izdotais izstādes katalogs ir viņa noformēts. Kataloga nosaukums: Laikmetīgie Padomju gleznotāji no Rigas-Latvijas. Kataloga cena 25 dolāri. Saturā 32 gleznotāju īsbiogrāfijas un īsas pašatklāsmes ar fotoportretu un vienu gleznas reprodukciju krāsās. Gleznas izstādē eksponētas brīvi, piemērojoties telpu raksturam un gleznu iederībai kopainā. Gleznu izmēri palieli un atbilst pašreizējam SoHo stilam.

Izstādes atklāšana izsludināta kā „melno kakla saišu” sarīkojums, domāts, vairāk vai mazāk, lūgtiem viesiem. Cik pamanīju, no vietējiem latviešu māksliniekiem šo ieteikumu ņēmis vērā vienmēr korektais Rolands Kaņeps. Viņa melnais tuxedo nesēž sliktāk kā pašam Nachamkinam. Ļaužu pieplūdums tik liels, ka pie durvīm tiek nolikts sargs. Plūst šampanietis, strādā video operatori, zib spuldzes. Troksnis kā gada tirgū. Gleznas aplūkot nav viegli. Tādas nianses kā Juŗa Dimitera gleznai blakus piestiprinātais sarūsējušās dzeloņdrāts gabaliņš var palikt nepamanīts. Redz vienu otru gleznu kolekcionāru interesējamies par cenām. Tās, liekas, ir SoHo cenu līmenī − no 6000 līdz 22 000 dolāriem. Protams, no šiem apaļiem skaitļiem māksliniekiem pašiem atkrīt tikai drupatas un vēl ar visādiem nosacījumiem. Lauvas tiesu paņem mākleri un viņu nolīgumi ar Maskavu. Paši gleznu radītāji par darījumu nesūdzas. „Zinām, ka mūs izmanto, bet svarīgi bija tikt uz Ameriku,” visi saka gandrīz vienbalsīgi. Ja mēs būtu viņu vietā, droši teiktu to pašu.

Aplūkojot atsevišķos darbus, var redzēt, ka to autori, neskatoties uz paaudžu variāciju, visi ir atraisīti mākslinieki, kas nevergo sociālam reālismam vai sausam akadēmismam, bet ka tie ir ar sejām un sirdīm pagriezušies uz rietumiem un grib būt daļa no Rietumeiropas kultūras. Jaunie vēji, kas sākuši pūst Padomju zemēs, ir atbrīvojuši arī latviešu gleznotāju garu. Daudzu darbu saturā var lasīt pagājušo laiku kritiku un iejušanos mūsu zemes liktenī. Šinī nosliecē spēcīgi darbi Edgaram Vērpem, Jurim Utānam, Jānim Mitrēvicam, Frančeskai Kirkei, Auseklim Baušķeniekam. Tāpat netrūkst drosmīgu ekspresīvu meklējumu, sevišķi jaunāko mākslinieku darbos. Jaunā maiņa ir sparīga un daudzsološa. Tā aizsit elpu trimdas konformistiem un konservatīvisma glabātājiem. Spilgtākie avangardisti un veco tradīciju neievērotāji liekas Aija Zariņa, Ģirts Muižnieks, Jānis Mitrēvics. Aija savus ekspresīvos darbus glezno uz lielām mesonīta plāksnēm, kas kopā savienotas lielākās gleznās. Nepieciešamos lielos audeklus diedelēt un nesagaidīt no tā saucamā centra nav viņas dabā, tādēļ Aija glezno uz tā pamata, ko var atrast Latvijā. Izstādē viens otrs glezniecības speciālists mēģina kritizēt izstādītos darbus no tīri techniskā viedokļa, nopulgojot krāsu un audeklu kvalitāti un citus trūkumus, bet šie vērtētāji aizmirst, kādos apstākļos un ar kādām grūtībām darbu radītājiem ir bijis jāsastopas. Ir taču skaidrs, ka visi šie sparīgie vīri un sievas grib tikt brīvā gaisā, grib elpot tāpat kā mēs un grib būt līdzvērtīgi pasaules mākslinieku saimē. Viņiem šis ir sāpīgu dzemdību laiks, un mūsu kritika dažos aspektos būtu pataupāma vēlākam laikam. Šī saujiņa latviešu gleznotāju ir kā reti dzintara graudi, kas no piesārņotās jūŗas izskaloti, tomēr mirdz, kad iznesti saulē. Viņi priecina garu un aci, dodot spēku vēl drusku izturēt.

Savā ceļojumā mākslinieki paspēj iepazīt Ņujorkas mākslas dzīvi gan no labās, gan no sliktās puses. Daudz kas noskaidrojas, kas līdz šim bijis miglā tīts. Tiek apgūtas galerijas, muzeji, pazemji, negodīgi un godīgi taksīšu šoferi. Vakari paiet sēršot Amerikas kolēģu darbnīcās vai skatot kādu Brodveja izrādi. Notiek arī sadraudzības vakars, ko sarīko ALMA lietuviešu baznīcas mākslas kluba telpās. Tur citās reizēs redzamas „off-Broadway” tipa teātŗa izrādes. Sadraudzības vakarā ierodas arī ALMAs priekšsēdis Ģirts Puriņš no Pitsburgas. Raibā virknē, ar trāpīgiem komentāriem, katru viesi ar publiku iepazīstina Latvijas mākslinieku savienības sekretārs Jāzeps Pīgoznis. Mazu ievadu sniedz arī visiem labi pazīstamā Latvijas mākslinieku savienības priekšsēde Džemma Skulme. Vakars paiet lielā sirsnībā un vienības apziņā, runājoties un dziedot visiem mīļās dziesmas.

Divās nedēļās ir apgūts un redzēts daudz. Cerības ir, ka viesošanās Amerikas krastos mūsu māksliniekiem būs devusi jaunu sparu strādāt un liecināt pasaulei, kas mēs esam un ka mūsu māksla var būt tik pat laba un labāka par Ņujorkas mākslas pasaulē redzēto.

24. janvārī ciemiņi kāpj atkal Aeroflota putnos, lai pieliktu punktu sapnim, kas mums visiem bija skaists. Šķiroties ņujorkieši saka uz redzēšanos saviem jauniem draugiem. Turēsim īkšķus, lai mēs tiešām atkal redzētos.

 

Voldemārs Avens