Jaunā Gaita nr. 172, aprīlis 1989
Ēriks Ādamsons
LABAIS VIENTULIS, VILKS UN AVS
Tajos ļoti senajos laikos, kad cilvēks vēl nebija daudz gudrāks par dzīvnieku, reiz pa mežu gāja kāds vājš vīrs, kas atgādināja ubagu, bet kas bija ļoti bagāts, jo viņam vajadzēja ļoti maz. Viņš nesa zemes dažādās saknes, savu vienīgo pieticīgo ēsmu, un viņu dēvēja par Labo Vientuli, tālab ka viņu reti varēja sastapt cilvēku sabiedrībā, bet, cilvēku sabiedrībā būdams, nekad viņš nedarīja to, kas otram nepatīk, un reizē tomēr viņš darīja to, kas viņam pašam sagādāja prieku.
Tā viņš laimīgs devās uz savas alas pusi, bet kādā ceļu krustojumā viņam pretī tecēja avs, kuŗai cieši pa pēdām, zobus klabinādams, sekoja vilks. Avs, ieraudzīdama Labo Vientuli, aizslēpās aiz viņa un briesmīgās izbailēs vaimanāja, un, tā kā Vientulis saprata ne tikai cilvēku, bet arī zvēru, lopu, putnu, kukaiņu un zivju valodu, viņš saprata avs žēlabas:
- Labais Vientuli, glāb mani! Vilks mani vajā! Glāb, glāb, glāb mani! Vilks mani grib aprīt! Tūlīt viņš mani saplosīs un aprīs! -
Bet ari vilks, kas nostājās Labā Vientuļa acu priekša, gaudoja:
- Esmu izsalcis, neganti izsalcis! Dod man aitu, Labais Vientuli, dod aitu, jeb tu neesi nekāds labais vīrs! -
Tāpat nerimās avs:
- Es ari gribu ēst! Es aizbēgu no saimnieka, jo viņš mani gribēja nokaut. Bet no saimnieka bēgdama, uz vilka uzskrēju. Vilks mani grib aprīt. Glāb mani! Es meklēju sev barību, bet iekļuvu ļaundara zobos. Es gribu ēst, un mani grib apēst. Bet es gribu ēst tādēļ, ka es gribu dzīvot. Glāb mani, Labais Vientuli! -
Avs žēlo blēšanu pārtrauca vilka gaudošana: - Esmu izsalcis, Labais Vientuli, ai, kā esmu izsalcis! Ļauj man nokost aitu, jeb tu neesi nekāds Labais Vientulis! -
Un, avī lūkodamies, vilks atkal sāka draudoši klabināt zobus.
Labajam Vientulim nu bija pienācis pats grūtākais bridis mūžā, jo nu viņš saprata, cik grūti būt labam. Viņš redzēja, ka ne tikai avij, bet ari vilkam ir taisnība. Kā izglābt avi, lai vilks tomēr būtu paēdis?
Viņš domāja, bet tik lēti nevarēja atrast padomu, kaut gan, vilka baigai zobu klaboņai un līdz ar to avs izbaiļu blēšanai pieaugot, vajadzēja steidzami spriest taisnīgu tiesu, kas apmierinātu abas puses.
Te dievgosniņa nosēdās uz Labā Vientuļa deguna. Labais Vientulis gaiši iesmējās.
Šī niecīgā, bet skaistā radībiņa viegli atnesa padomu.
Labais Vientulis pameta savas dažādās saknes avij, teikdams:
- Ēd, avs!-
Bet neapmierināto vilku viesmīlīgi mudināja:
- Krīt manā gurnā, vilks! Krīt droši, neapsmādē mani! -
Vilks pirmā brīdī it kā apjuka, bet tad, lielā izsalkuma mocīts, aizmirsa kaunu, atņirdza zobus un, kamēr avs svētlaimīgi mielojās ar saknēm, krietni iekoda Labā Vientuļa kreisā gurnā - taču tūlīt atlēca atpakaļ, tā rēkdams: - Tavu izkāmējušu cilvēku! To pat izsalcis vilks nevar ņemt pretī. Kad nav, lai tad nav vilkam gaļas! -
Un, savā valodā nejauki šķendēdamies, vilks aizskrēja projām.
Labais Vientulis ļoti noskuma, ka viņš nebija varējis pabarot vilku. Bet viņa skumību centās izkliedēt avs, kas paēdusi pateicīgi viņu uzlūkoja un ar visu savas kuplās vilnas mīlīgumu pieglaudās viņa kreisajam ievainotajam gurnam.
- Nāc uz manu alu, avs, ja tev nav labāka saimnieka, - tad, viegli nopūzdamies, teica Labais Vientulis, un avs viņam sekoja.
No tā brīža avs dzīvoja pie Labā Vientuļa, un viņš tai atdeva visas savas saknes, savu pieticīgo ēsmu.
Bet kā klājās vilkam?
Par Labā Vientuļa labumu dusmodamies un par zaudēto avi žēlodamies, viņš nikni skrēja citur meklēt barību, cerēdams to drīzāk dabūt no cilvēkiem, kas bija daudz ļaunāki par Labo Vientuli, jo - tā viņš sev sacīja - pie laba cilvēka vilks var nomirt badā.
Viņš skrēja un skrēja, un nemaz nemanīja, ka brīnišķīgi pārvēršas.
Iekozdams Labajam Vientulim, viņš bija mantojis daļu no Labā Vientuļa gara.
Un lūk, kad saule bija nonākusi pašā debess vidū, vilks pārtrauca savu bendes skrējienu. Viņš gan turpināja ceļu, bet pavisam pazemīgi un lēnīgi. Zobus viņš vairs neatņirdza un neklabināja, spalvu uz skausta vairs nesaslēja stāvus, asti ierāva vai nu starp kājām, vai ar tās galu liegi noglāstīja sidrabotās smilgas un sarkano āboliņu. Mīlīgi viņš ņurdēja pie sevis, purnu pacēla pret sauli un ar savu ņurdēšanu nopūlējās apliecināt brāļa mīlestību tā avīm un dievgosniņām, tauriņiem un bitēm, kā lielajiem ozoliem un mazajām rudzupuķēm.
Kad nu viņš bija kļuvis tik labs, viņš devās pie Labā Vientuļa, kas draudzīgi un laimīgi dzīvoja savā alā ar avi, un teica:
- Esmu kļuvis labs, tādēļ pieņemiet mani savā vidū. -
Labais Vientulis ļoti priecājās par vilka lielo pārvēršanos un labprāt viņu pieņēma savā pajumtē. Avij gan sākumā šķita, ka vilks viltīgi izliekas, bet drīz, pārliecinājusies par vilka labošanos, iedraudzējās ar to, jo ir avis, kas tic vilkam.
Tā nu viņi dzīvoja visai skaistā trijotnē, priecādamies par cilvēka, zvēra un lopa jaunajām un cēlajām attiecībām, bet, diemžēl, ne ilgi. Un, lūk, kālab.
Vilks, kas augu dienu maigi ņurdēdams skatījās Labā Vientulī, avī vai saulē, nomira badā.
Arī Labais Vientulis, kas visas savas zemes saknes atdeva pateicīgajai avij, nomira badā.
Un, kad vairs nebija tā labā vīra, kas nu jau itin brangi kļuvušai avij sagādāja saknes, ari avs nomira badā.
Ēriks Ādamsons.
Labais Vientulis, vilks un avs."
Adamsona alegoriskā pasaka iespiesta 1942. gada decembrī, 1943. gadam domātajā Zelta Ābeles Almanachā. Hitlera okupācijas cenzūra šo Almanachu aizliedza izplatīt.
Ēriks Ādamsons. Rūdolfa Kronberga zīmējums.
