42

11. janvārī kā pirmie Austrumeiropā Ungārijas parlamenta deputāti spēra soli daudzpartiju sistēmas atjaunošanas virzienā un panāca „sociālistisko strādnieku” resp. komūnistu valdības solījumu, ka pirms šī gada 1. augusta apsvērs likumprojektu, kas paredz formālu citu partiju aizliegšanas atcelšanu. Tas dotu tām iespēju atklāti organizēties un piedalīties 1990. gada vasaras vēlēšanu kampaņā.

Pāris dienas iepriekš trīs prominenti Ķīnas kompartijas ekonomisti Beižingā pieteica radikālas reformas, pieprasot „valsts aiziešanu no rūpniecības un uzņēmumu īpašniecības”, ko tad pārņemtu akcionāri − individi, organizācijas, skolas un vietējās pārvaldes.

Nabaga Markss laikam kapā apmeta kūleni! Vienā reizē miskastē gan ielido kompartijas „avangarda” statuss, gan tai nepieciešamais „ražošanas instrumentu kolektīvisms”. Sašķobās visi „zinātniskie plāni” un paveŗas ceļš uz neko citu, kā nekārtīgo „buržuāzisko demokratiju”, kuŗai sen vajadzēja izirt pretrunās.

Protams, ciniķi var celt daudz iebildumu − kā vienmēr pārmaiņu sākumā.

Piemēram, Ungārijas likumprojektu valdība var ievest tā, ka tam nav nekādas praktiskas nozīmes: ierobežojot partiju platformas, apgrūtinot līdzekļu vākšanu, nepieļaujot „kaitīgu viedokļu” parādīšanos presē utt., turklāt ar parastām metodēm apstrādājot potenciālus opozicionārus. Iznāktu „demokratiskāka” forma, bet saturs būtu tas pats vecais. Tomēr − te tiek pacelta plurālisma ideja, kas Padomju Savienībā, visu daudzināto „demokratizēšanu” vēsi noliekot malā, vēl arvien ir katēgoriski izslēgta. Sapratīsim, ka vienas partijas sistēma, lai kā to cenšas attaisnot, uzlabot un reklamēt, nevar būt demokratiska − skat. Marksa paša „proletariāta diktatūru”.

Ķīnas jaunā „akcionāru” ideja arī uzreiz nav pielīdzināma mums pazīstamajam kapitālismam, kuŗa pamatos ir privātīpašums, atsevišķu uzņēmēju rosme un likumos skaidri novilktas robežas pret valsts iejaukšanos komerciālos darījumos. Tomēr, šī ideja ir krietns solis brīva tirgus virzienā. Padomju savienībā, turpretim, birokrati vēl arvien atrod iemeslus, kamdēļ privātu iniciatīvu (vispirms t.s. „kooperatīvus”) ir cieši jāuzmana un jāiegrožo līdz nekustībai. Ekonomisku stagnāciju nodrošina polītiskie apsvērumi, resp. šauru aprindu vēlēšanās noturēties pie varas. Tādā ziņā nav ko nopietni runāt par „jaunu domāšanu”, kur nu vēl par „pārkārtošanos”.

Ekonomika un polītika, polītika un ekonomika. Kustība un sastingums, sastingums un kustība.

Mums derētu mazliet atkāpties no procesiem un to izraisītām emocijām, un vaicāt − kāda iekārta būtu „vēlama” Latvijā?

Ja pieņemam, ka tai jābūt brīvai, neatkarīgai un demokratiskai (pašreiz nestrīdoties par visai plašām definīcijām, bet tomēr šos jēdzienus pieņemot to pilnā nozīmē kā operatīvus, nevis kā tukšus lozungus) − tad ar kādu polītisku un ekonomisku „iekrāsu”? Tāpēc, neatvairāmi, ar kādiem socioekonomiskiem strāvojumiem un šo strāvojumu interešu pārstāvēm demokratijā − partijām?

Par mūsu un pārējo Baltijas valstu tautas lielo vairumu mēs varam tikai spekulēt: ja attīstītos Ungārijai līdzīga situācija, kādas polītiskas partijas parādītos? Vai LNNK, piemēram, izvērstos par „nacionālu” partiju? Vai no VAK iznāktu kaut kas līdzīgs Vācijas „zaļajiem”? Vai no Tautas Frontes (bez komūnistiem) izveidotos „centra bloks”? Vai atjaunotos reliģiskās partijas, piemēram − baptistu, žīdu? Citu Latvijā dzīvojošo tautību? Sociāldemokrati? Vai būtu iespējams „sīkgruntnieku” partijas jauns sākums, izejot no kooperatīvu kustības? Kādas izveidotos valdīšanas koalīcijas? No tāda diapazona − kāda ekonomikas un ārējo attiecību polītika?

Dabīgi, ka šobrīd mēs visi pirmkārt esam norūpējušies par mūsu tautas un kultūras pastāvēšanu, un tāda zīlēšana var likties pārāk akadēmiska. Tomēr, ja konkrēti par polītisko nākotni nedomājam, tad arī nevarēsim to apzinīgi veidot, kad pienāks laiks to darīt pasaules uzmanības priekšā.

Tāpēc kuriozs ir fakts, ka trimdā, kur mēs varētu sagaidīt brīvu pulcēšanos ap dažādiem polītiskiem variantiem un vismaz sistemātisku „vēlamās” Latvijas iekārtas apsvēršanu, aktīvi darbojas tikai viena vienīga latviešu polītiska partija: sociāldemokrati. Kā partijas nevar skaitīt, piem. Amerikas latviešu republikāņu apvienību un līdzīgus vietējo polītisko partiju atbalstītājus citās mītņu zemēs. PBLA nav forums polītiskiem strāvojumiem, bet gan organizāciju apvienība, kas savukārt apvieno mazākas organizācijas. Tā ir „jumta apvienība”, bet ne pagaidu valdība, kuŗa varētu izstrādāt skaidru polītisku un ekonomisku plānu vadoties no „vēlētāju” ieteikumiem.

Bet − vai tāds polītisks pamats tomēr nav mūsu vietējām organizācijām (jo biedri ievēl savu vadību) un vai tādā ziņā „jumta organizācijas” tomēr nav arī sava veida valdības? Jā un nē. Vietējo organizāciju vēlēšanās nepiedalās polītiskas partijas − bet gan atsevišķi individi, „domu biedri”, pat kopējos sarakstos, kuŗiem iet līdzi polītiskas „deklarācijas”. Tomēr tādās deklarācijās parasti parādās tikai vispārīgi „stājas” principi un darbības plāni, nevis polītiski un ekonomiski principi. Tāpat ar jumta organizāciju deklarācijām. Process nepieprasa un neierēķina uzskatus no sabiedrības lielas daļas, kas vietējās organizācijās aktīvi nepiedalās, un izslēdz mazākas daļas, kas vēlēšanās „zaudē”.

Kāpēc tāda kārtība? Būtu jāizdara pamatīgu socioloģisku pētījumu, lai varētu atbildēt jautājumu: kāpēc mēs esam tā pieraduši bez īstas demokratijas − turklāt, dzīvojot zemēs, kuŗās polītisks plurālisms ir gluži normāla lieta? Vai tās vēl būtu 15. maija apvērsuma sekas? Vai liekam pārāk lielu uzsvaru uz „vienotību”, baidoties, ka „šķelšanās” (un polītiskas debates noteikti uzrāda atšķirīgus viedokļus!) varētu kaitēt mūsu apdraudētam stāvoklim? Vai esam skaitliski pārāk maz, lai ar tādām „blakus” (sabiedriskam darbam) lietām nodarbotos?

Atkāpe: tieši tāda polītiska organizēšanās ap iespējamām „partijām” Montreālas 2x2 nometnes laikā (1979. g.) izraisīja milzīgu interesi un aktivitāti − maza „valsts” nedēļas laikā pārdzīvoja veselu polītisku kampaņu un reizē mācījās demokratiju. [*] Tagad dibinām Tautas Frontes un VAK atbalsta grupas − ne tikai tāpēc, ka gribam sniegt palīdzību tieši, bet arī tāpēc, ka mums pašiem īstu demokratisku formu un forumu nav.

Mēs bez liekām emocijām varam teikt, ka trimdas „polītika” ir polītiska tikai pāris kopēju mērķu uzstādīšanas ziņā − bet ne iekšējā uzbūvē. Bez partijām − kas nebūtu tikai vietējas, bet pārstāvētu visus trimdas „rajonus” − mums nevar būt „pagaidu valdības”, un mēs nevaram veidot modeļus nākamai Latvijas polītiskai iekārtai (saprotot, ka eventuālo izvēli darīs tautas vairākums, ne mēs).

Tomēr, tādu modeļu uzstādīšana būtu veselīga lieta − ne tikai nākotnei, bet kā polītiska izglītība trimdas sabiedrībai un reizē arī demokratijas veicinātāja vietējās un jumtā organizācijās.

Vai varam te sazīmēt kādus iespējamus grupējumus? „Centru”, piemēram, varētu ieņemt minētie republikāņi un citi, kas darbojas savu mītnes zemju partijās − savu pieredzi un principus pārnesot latviskā vidē. Centram varētu pievienoties pragmātiski „progresīvie” − vidējās paaudzes profesionāļi, mācītāju un draudžu vadību jaunā maiņa. Pa kreisi − jau organizētie sociāldemokrati, „zaļie” (izejot no jaunām VAK filiālēm), un vēl tālāk sociālisti un komūnisti. Pa labi no centra − „nacionālie darbinieki”, mācītāju un draudžu „establišments”, Daugavas Vanagi, pensionāri un kaut kur tālu labā pusē − „tiešas akcijas” talcinieki.

No tāda šķērsgriezuma − ko mēs varētu kopīgi izstrādāt par Latvijā vēlamu polītisku un ekonomisku iekārtu? Vai lietosim 1922. gada vai 1934. gada modeli? Kaut ko pavisam citu, laicīgāku? Eventuāli − kāds mūsu modelis izskatītos salīdzinot ar to, ko veidotu tautas vairākums? Vai mēs vispār spētu tādas lietas mierīgi pārrunāt? Vai varēsim skaidri pateikt, „par” ko esam, ne tikai nicinoši „pret”?

Kaut kur ir jāsāk. Katra partija, vispirms izstrādājot un paziņojot savu polītisko platformu, varētu vervēt biedrus un piedalīties vietējās zemes „jumta organizācijas” vēlēšanās; jumta organizācija tad nebūtu vis kaut kāda „apvienība”, kuŗā iestājas atsevišķi, vai uz kuŗu sūta organizāciju delegātus, bet gan proporcionāli ievēlēta demokratiska „valdība”. Paralēli visas pasaules mērogā varētu ievēlēt „pagaidu virsvaldību” − sekojot Eiropas kopējā parlamenta paraugam.

Neiespējami? Nevajadzīgi? Nebūt ne.

Mēs nevaram turpināt gudri runāt par polītiskām pārmaiņām Latvijā, ja paši neveidojam polītisku apziņu un modeļus no mums brīvi pieejamām izvēlēm. Tikai tad varēsim rezultātu − i procesu, i „valdību” − uzstādīt kā paraugu. Līdzšinējā trimdas pārstāvība pārslogota nodarbojas ar „tekošām” problēmām; nopietns polītisks modelis, atbilstošs nākotnē iespējamām pārmaiņām, tā nevar būt.

No diviem pretējiem, bet savienotiem poliem apmēram tā sāk domāt ungāri un ķīnieši − pārmaiņu zīmē. Mūsu rīcībā ir „tīra tāfele”.

 

Juris Mazutis

 

[*] 2x2 nometnes bija 60. gadu vidū Bruņa Rubesa ierosināts pasākums ar mērķi jauniešos radīt sajūsmu un piederĪbas sajūtu latviešu tautai. Pieminētajās 1979.  gada „vēlēšanās” tā partija, kas savā platformā bija izcēlusi attiecības ar sveštautiešiem Latvijā − 10 gadus pirms LTF un Interfrontes! − vēlēšanās tālu aizmugurē atstāja „Zemnieku savienību”, „Sociāldemokratus” un citas vecās partijas.. (Liekas, ka palīdzēja ari L. Ritmanes komponētā partijas himna ar J. Mazuša vārdiem, kuŗa pirmsvēlēšanu naktī divos no rĪta skaļrunī uzmodināja visu nometni.) Red.