JG172 Dzeja.T.S.Eliots (Jānis Krēsliņš sr.), Amīrs Gilboa (Uldis Bērziņš), Ivars Ivasks (Valters Nollendorfs)

T.S. Eliots (T.S. Eliot) *1888–1988* *Dž. ALFREDA* *PRUFROKA* *MĪLESTĪBAS DZIESMA* Pieminot dzejnieka simtgadi latviskojis Jānis Krēsliņš sr.	S'io credesse che mia risposta fosse A persona che mal tornasse al mondo, Questa fiamma staria senza piu scosse. Ma perciocche giammai di questo fondo Non torno vivo alcun, s'i'odo il vero, Senza tema d'infamia ti rispondo. Ja domātu, ka mana atbilde tiks dota Ikkatram, kurš šai pasaulē nāks atpakaļ, Šī liesma mūžam paliks nekustīga. Bet tādēļ, ka no bezdibeņa šī, Kā teic, neviens vēl atgriezies nav dzīvs, Bez bailēm neslavā krist atbildēšu tev. Dante, Inferno, XXVII, 61– 66. Nu tad iesim, tu un es, Kad vakars izlaidies pret debesīm Kā slimnieks narkozē uz ārsta galda; Iesim pa tādām pustukšām ielām Kas ir nemierīgu nakšu murdošais patvērums Vienas nakts lēto viesnīcu Un zāģu skaidaino restorānu, austeru bāru apmeklētājiem: Ielām, kas seko kā garlaicīgs strīds Ar viltīgu nolūku Aizvest tevi pie nomācošā jautājuma... Ak, nejautā „Pie kāda?” Nāc, iesim viens pie otra ciemos. Istabā sievietes nāk un virpuļo Runājot par Mikelandželo. Dzeltenā migla, kas berž savu muguru pie logu rūtīm, Dzeltenais dūmeklis, kas berž savu purnu logu rūtīs Ar mēli ielaizījās vakara stūŗos, Pakavējās uz peļķēm notekās, Ļāva lai uz tā muguras nosēžas no skursteņiem krītošie sodrēji, Noslīdēja gaŗām terasei, pēkšņi palēcās, Un ieraudzījis ka ir maiga oktobŗa nakts Aptinās vienu reizi mājai, un aizmiga. Un tiešām būs laiks Dzeltenam dūmeklim, kas slīd pa ielu, Beržot savu muguru pie loga rūtīm; Būs laiks, būs laiks Sagatavot seju lai sastaptu sejas, ko tu sastopi; Būs laiks slepkavot un radīt, Būs laiks visiem darbiem un dienām Ko rada rokas kas paceļ un nomet jautājumu uz tava trauka; Laiks tev un laiks man, Un tomēr laiks simtām vilcināšanām Un simtām vīzijām un revīzijām Pirms ēdīsim grauzdētu maizi un dzersim tēju. Istabā sievietes nāk un virpuļo Runājot par Mikelandželo. Un tiešām būs laiks Jautāt „Vai es uzdrīkstos?” un „Vai es uzdrīkstos?” Laiks griezties atpakaļ un nokāpt pa trepēm, Ar kailo laukumu manu matu vidū – (Viņi teiks: „Kā tā mati kļūst plāni!”) Mani vizītsvārki, mana apkakle piekļāvīgi zodam, Mana kakla saite dārga un neuzkrītoša Bet padarīta redzošāka ar vienkāršu adatu – (Viņi teiks: „Bet cik tievas ir tā rokas un kājas!”) Vai es uzdrīkstos Iztraucēt visumu? Minūte ir laiks Lēmumiem un domu maiņām ko minūte mainīs. Jo es jau viņas visas esmu pazinis, pazinis viņas visas: Esmu pazinis pēcpusdienas, vakarus, rītus, Es esmu mērojis savu dzīvi ar kafijas karotēm; Es pazīstu balsis, kas dziest ar dziestošu kritienu, Ko slāpē tālākās istabas mūzika. Tā kā lai es iedrīkstos? Un es esmu jau pazinis šīs acis, pazinis tās visas – Acis, kas tevi ietver teicienā kā formulā Un kad es esmu formulizēts, ķepurojos uzdurts uz adatas, Kad es esmu uzdurts un raustos pie sienas, Tad kā lai es iesāku Izspļaut visu savu dienu un parašu atliekas? Un kā lai es iedrīkstos? Un es jau esmu pazinis šīs rokas, pazinis tās visas – Rokas ar sprādzēm, un baltas un kailas (Bet lampas gaismā, pūkotas ar gaišbrūnām spalviņām!) Vai tā ir tērpa smarža Kas padara mani tik grēcīgu? Rokas kas pie galda malas, jeb kas tin apkārt lakatu. Un vai tad es lai iedrīkstos? Un kā man iesākt? * * * Vai man teikt, es esmu rītausmā gājis šaurās ielās Un vērojis vientuļu vīru, kas atlocītām piedurknēm Liecas ārā pa logiem, pīpju dūmus? Man būtu vajadzējis būt spurainām ķetnām Kas grābsta kluso jūru pamatus. * * * Un pēcpusdiena, vakars dus tik rāmi! Slaidu pirkstu glaudīts, Aizmidzis... noguris... jeb izliekas slims Izlaidies uz grīdas, šeit, blakus tev un man. Vai lai man pēc tējas un cepumiem un saldējuma Būtu jāsaņem spēki lai novestu šo bridi līdz tā kāpinājumam? Bet lai gan es esmu raudājis un gavējis, raudājis un lūdzis, Lai gan es esmu redzējis savu galvu (kuŗas pauris jau mazliet pliks) ienestu bļodā, Es neesmu pravietis – un šeit nav nekā svarīga; Es esmu redzējis savu lieluma brīdi izdziestam, Un es esmu redzējis mūžīgo Sulaini vīpsnājot turot manu mēteli, Un, īsumā, man bij bailes. Un vai galu galā būtu bijis vērts Pēc dzērieniem, našķiem, tējas, Starp porcelāniem, starp runām par tevi un mani, Vai tiešām būtu bijis vērts Tikt pāri visam tam ar smaidu Saspiest visumu lodē Ko ripināt uz kādu neatvairāmu jautājumu, Un sacīt „Es esmu Lācars, uzcēlies no miroņiem, Es esmu atnācis pateikt tev visu, es pateikšu tev visu” – Ja kāds, nolikdams spilvenu blakus viņas galvai Sacītu: „Tas pavisam nav tas, ko es domāju. Tas pavisam nav tas.” Un vai galu galā būtu bijis vērts, Vai būtu bijis vērts, Pēc saules rietiem un pagalmiem un apslacītām ielām Pēc romāniem un tējas tasēm, pēc brunčiem, kas švīkā grīdu – Un tā, un daudz kā cita? – Ir galīgi neiespējami pateikt, ko es domāju! Bet ja kāds burvju prožektors sviestu nervus rakstā uz ekrāna: Vai būtu bijis vērts Ja kāda, kārtojot spilvenu vai nometot lakatu, Vērsdamas pret logu, būtu teikusi: „Tas pavisam nav tas. Tas pavisam nav tas, ko es domāju.” Nē! Es neesmu princis Hamlets, un tādam man arī nebija lemts būt; Es esmu kungs, kas kalpo, kas dara visu Lai sagatavotu ceļojumu, iesāktu vienu jeb divas scēnas, Dotu padomu princim; bez šaubām, ērts darba rīks, Goddevīgs, laimīgs pakalpot, Izveicīgs, piesardzīgs, un rūpīgs; Asprātīgs, bet mazliet naivs. Reizēm, patiešām, gandrīz smieklīgs – Reizēm, gandrīz, muļķis. Es kļūstu vecs... es kļūstu vecs.. Es valkāšu bikses ar izļurkātu dibenu. Vai lai es sukāju savus matus atpakaļ? Vai es drīkstu ēst firziķi? Es valkāšu baltas flaneļa bikses un pastaigāšos jūrmalā. Es esmu dzirdējis nāras dziedam, savam priekam. Es nedomāju, ka tās dziedās man. Es esmu redzējis tās jūrup jājot uz viļņiem Sukājot atpakaļ dzīto viļņu baltos matus Kad vējš jauc ūdeņus baltus un melnus. Mēs esam uzkavējušies jūŗas kambaŗos Ar sarkanu un brūnu jūŗas zāļu apvītām nārām Līdz cilvēku balsis mūs pamodina, un mēs slīkstam.
T.S.Eliots 1900. gadā.
T. S. Eliots 1909. gadā.
T. S. Eliots. Epsteina bronza, 1953.

*Amīrs Gilboa* No ebreju valodas (ivrita) atdzejojis Uldis Bērziņš. Lit. un Māksla 4B, 1988.
*VIŅI RĀDĪS* *MAN AKMENI*	Ja viņi rādīs man akmeni un es teikšu akmens viņi teiks akmens. Ja viņi rādīs man koku un es teikšu koks viņi teiks koks. Bet ja viņi rādīs man asinis un es teikšu asinis viņi teiks krāsa. J a v i ņ i r ā d ī s m a n a s i n i s u n e s t e i k š u a s i n i s v i ņ i t e i k s k r ā s a.
*JA MAN* *BŪTU SIMT* *CEPURES* *GALVĀ*	Ja man būtu simt cepures galvā Simt cepures Simt krāsas Simt cepures Simt krāsas un nokrāsas Simt cepures Krāsu lietusgāze Ja man būtu simt cepures galvā Es Izietu tirgus laukumā Cilvēki atbrīvotu man ceļu Gaidīdami cepures gaisā zibam Ja man būtu simt cepures galvā Simt cepures Simt krāsas un nokrāsas Ja simt cepures Un stāva saule Taisni uz galvas Taisni uz manām krāsām O tauta Jūsmas kliedzieni briest tās rīklēs Tās varenā sirds sitas laukumā Sirds kura gaida Simts cepures zibam gaisā Simt krāsas un nokrāsas
*MOZUS*	Piegāju Mozum un teicu: Nostādi pulkus tā un tā. Viņš paskatījās uz mani Un darīja kā es liku. Tad redzēja mani manā godībā! Tur bija Sāra no manām zēna dienām Kuras vārdā es būtu uzcēlis pilsētu. Tur bij tā garām kājām no meiteņu brigādes. Tur bij Melvīna tā no Rabatas Maltas salā. Dina no Itālijas un Dienvidslāvijas robežas. Un Rija no Nēderlandes tur ziemeļos. Bezgala lepns metos pie Mozus Lai parādītu viņam pareizo ceļu Bet aptvēru pēkšņi Ka tās kura mana vārda burtos Iekalta mūžam – Nav. Mozu Mozu ved savu tautu Raugi, es esmu tik noguris un gribu gulēt vēl Es esmu vēl bērns.
*RAUDU* *LOKS*	Dzirdēju jaundzimušo raudam mātes klēpī Atpakaļ nākdams Izdzirdu māti raudam pār bērnu Bet neapstājos un nemēģināju to uzrunāt Un neprasīju kas nodarījis tai pāri Jo te bija raudu loks – mūžīgā dziesma No mātes pie bērna no bērna pie mātes.
*VIESUĻVĒTRAS* *VAKARS*	Saules vēl sārtina namu fasādes Ar bērnu smaidu Jaunības karogu Svētku afišu gaismu Ar dažu balsu gaismu Spiedīgā klusuma paisumos Pirms atkal spers zibens.
Bībeles tēli, frazeoloģija, varoņi Izraēlas dzejniekiem un lasītājiem veido taisni to „balsta slāni”, ko mums, latviešiem, tautasdziesmas (un plašāk folkloristiskie materiāli vispār). Par dievizraudzītā un despotiskā visas tautas vadoņa Mošes (latviešu Bībelē – Mozus) lomu var uzšķirt II Mozus grāmatā... Amīrs Gilboa dzimis 1917. gadā Ukrainā un 20 gadu vecumā ieradies (kā viens no tūkstošiem t.s. nelegālo imigrantu) britu pārvaldītajā Palestinā. Piedalījies Izraēlas un arābu valstu karā. Strādājis redaktora un izdevēja darbu. Amīrs Gilboa kopā ar saviem vienaudžiem Abu Kovneru, Haimu Guri, Rēviju Ribneru veido Izraēlas dzejas trešo paaudzi. Atdzejotājs
Olava Magna Carta marina ... ("Jūras karte un ziemeļu zemju un to brīnišķīgo lietu, kas viņā atrodas, rūpīgs apraksts", 1539. g. Venēcijā). Trīs lauku lielgabali redzami kaujas gatavībā pret iebrucējiem. Skat. Prof. A, Spekkes grāmatu Baltijas jūra senajās kartēs (Stokholmā: Zelta Ābele, XCMLIX).

*Ivars Ivasks (Ivar Ivask)* *BALTIEŠU ELEĢIJAS* 1987 Veltītas Česlavam Mīlošam No angļu valodas atdzejojis Valters Nollendorfs, 1988.	Ivars Ivasks (Ivask) un Valters Nollendorfs. Divi baltieši – apvāršņa paplašinātāji un robežu sargātāji. Heino Taremäe uzņēmums. Toronto 1978. g. 14. maijā.
	Labību un citus zemes augļus viņi [aisti] kultivē pacietīgi...un viņi ir vienīgā tauta, kas seklās vietās un jūras krastā salasa dzintaru. (Tacits)
*PIRMĀ ELEĢIJA*	Baltijas zibensbultas, Sibīrijas vēja brāzmas, drūmi savstarpēju aizdomu mākoņi. Piesārņojumi, saindējumi, izstarojumi. Vēl līmeņi it droši, tā saka. Bet govis zin labāk, tik tikko bērziem nolaizot tāsis, bet Jāņu gaŗās zāles neplūcot. Eksplozijas, ugunsgrēki, iznīcība. Tautas dziesmas to neparedzēja, tautas zintis mūs nesagatavoja. Lauku šūpuļdziesmiņas, zemkopju bībeles atlapotas lidinās vējā. Nāras vēlreiz svētību sūta, tad noslīkst pilsētu māņticības duļķainajos dīķos. Ar visām zinībām – kāda muļķība! Ar visām bagātībām – kāds trūkums! Ar visām cerībām – kāda vilšanās! Un tā ritošais ratiņš atrit komētā, no ratiņa spoles izsprāgst raķete, kas mūsu laikmetu ievelk melnā kosmiskā bedrē: bez laika, bez skaņas, viņpus miera, viņpus cilvēku saprašanas – izņemot lācenīti, protams, varbūt apburto brūklenīti, vēl vienu, vēl pēdējo, vēl mūžīgo reizi.
*OTRA ELEĢIJA*	Upes laši, saulrieta žāvēti. Salu zušu kustīgā kaligrafija. Dzintara gabali apvij pludmales, ne trausli gliemežu vāki, kas atplaiksnī paisumu: kristalla kāres, saules sveķi, gadu tūkstoši sastindzināti, kukaiņu ziedlapas plivinās tālāk medainā klusumā. Un Vēsture? Vēsture valda iekšzemē, tukla ar zaudētu un uzvarētu ciņu kārtām, ar sērgām, kas tukšoja mājas un laukus, vilinot vilkus no saltajiem siliem uz mirušo sliekšņiem un tukšās pilsētu ielās zem mēmiem zvaniem. Reizēm izplatās miers kā baltā zeltā balināts kviešu lauks, kad kāŗa rētas sarūk paretās magonēs, kas apdzīvo laukus; un te ir laiks klusām sarunām starp sauli un mēnesi. Patlaban neatliek it nekas cits kā tikai – atdzimt tai pašā spīdīgu lašu, dzintara šķembu un nakts zušu zīmēto burtu rakstā.
*TREŠĀ ELEĢIJA*	Dīvaini celties no tikpat kā nezināmiem krastiem pārpētītajā Eiropā, kur vēl Baltijā slēpjas mēness tumšā puse, neapgaismota, izņemot apspiešanas, varmācīgas pārņemšanas, kas nemītot turpinās gadsimtiem cauri. Nav grūti nevienam nosaukt ziemāju zemes no Islandes līdz Somijai, bet kā ir ar baltiešu zemēm? Tur noteikti runā tai pašā valodā? Ja nu ne krievu, tad vismaz mazliet līdzīgā vācu? Nekad jums nebūs uzminēt, līdz mēs atšķetināsim indoeiropiešu un somugru valodu ģimenes, apsvērsim Bābeli, lai noskaidrotu Baltiju, un kam ir laika šādiem nomaļu mītiem? Mēs pastāvam zemaugsnē. Zāle ir otra mīlēta metafora (samīta, tā ceļas augšā), vai kaļķamens klintis, vētru vīlētas, bet nepieviltas, tās pārdzīvo tūkstošiem gadu. Dīvaini celties no mēness tumšās puses, bet it kā dzīvot uz tās pašas planētas. Eiropā atrodami Trešās Pasaules nostūŗi, ko nepamana, nezināmi krasti, apzīmēti ar X vai jautājuma zīmi prātā. Bet ja vien tu patiecies Baltijas virzienā, drīz dzirdēsi bišstropu bedību dziesmu un redzēsi zemūdens apveidā no bēdu putekšņiem dzintara kambari celtu.
*CETURTĀ ELEĢIJA*	Balts un mierīgs, putu apmazgāts liedags, rituālas spirāles rakstītas smiltīs, atvērtas mākoņu apveidiem: kad nolaižas mīla, radība aizdedz saulrieta ratu, paceļas dūja, skūpstīt vakara zvaigzni, akmens brāli, oli tieši te pie tavām kājām. No šādiem oļiem reizēm kāvi lec uz Ziemeļu zvaigzni un atkal atpakaļ, apmetot ledainu atspulgu mīļotai sejai. No ziemas līdz vasaras saulgriežiem pār tavu sirdi veļas tie paši viļņi; un gāju gulbji vienmēr aiziet un pārnāk; tu Dieva dāvanas skaiti, vienu pa vienai, ar zudušo Izklātā bērztāšu vācelē. Pirms senseniem laikiem tev nomira māte. Un kopš tiem laikiem tu ieslīpo debesu jumu uz saviem kamiešiem balsti, un nakti tu nes uz savas izdzisušās pieres. Un kopš tiem laikiem tu tēvs esi tapis saullēktā zudušai vakara rasai, ziņkārīgajam strazdam tavā logā. Tu raksti rituālas spirāles dzejoļos un velti tos visiem debesu vējiem.
*PIEKTĀ ELEĢIJA*	Kas nenogrims, kas pastāvēs šai brāzmainā vētrā? Jau mūžseni ozoli šķelti līdz dziļākai serdei, lokanie paegļi saliekti lokos vējainām spēlēm. Visas sēnalas sen aizpūstas projām no laukiem, ir pienācis laiks tvirtajiem graudiem sēties starp klintīm un kāpām, bet kviešu lauks nedīgst plūstošā smiltī. Mežs taviem brāļiem pajumti deva, tavas māsas jūŗai slēpušās klēpī. Pats tu šūpojies kopā ar salu, kur tveries, un bažīgi vēro pretējo krastu: veselas klintis atvāztas vaļā un aizpludo viļņos, vairojas salas, zarojas sēkļi, bet uz Solīto Zemi nešķiŗas jūŗa. Kad viss šķiet jau salauzts un aizpūsts, vētra nevar noliegt pēdējo dziļuma dāvanu: lauztas dzintara saules lec, kaisītas vētras šaustītos liedagos, vasaras klusuma talismani, tev delnas sildīt, kad vējā tu pasauli pārstaigā ceļā uz mājām.
*SESTĀ ELEĢIJA*	Neskaitāmu balsu dūkoņa dzied pār jūŗu, simtiem tūkstošu, miriādu dziesmu, savāktu, nesavāktu, aizmirstu, atklātu, paaudzes paaudzēm dzied, paroles nododot tālāk, tad pašām dodoties tālāk. Rokas spiediens, svētības vārdi, dāvanas, ziedi – adīti dūraiņi, rakstītas jostas – tad atkal zemes aršana, gadskārtu teikšana mīklās, teikās, pasakās, vienmēr dziesmā. Daudz sviedru ir izliets tais laukos, kas vēlāk izauga labībā, bet vēl daudz augstāk – ritmiskā dziesmā no cilvēku mutēm, kas, cīruļiem līdzīgi, spītēja klaušām un smaguma spēkam. Pa starpām viņi spēlēja, dancoja. Viņu dzīve bija izausta smalki no šūpļa līdz kapam. Viņiem nevajag nožēlas mūsu, jo viņi pastāvēja un pārdzīvoja, šaubu nav. Dziesma lai ir viņu liecinieks! Viņiem vairāk iemesla bažām par mums, par tagadnes paaudzi, kā dzīvei pietrūkst auduma smalkuma, kā dziesmai vajag sevišķu svētku, kas nespēj vairs aizdejot bēdas. Elēģijās mēs galvenokārt dziedam kā pārdzīvot. Pārāk dāsni dzīvoja viņi, lai ļautu mums vienkārši mirt.
*SEPTĪTĀ ELEĢIJA*	Sievietes klātiene veido Latvijas dabu, valda un pārvalda caur manu māti, kuŗas decembra bērns esmu; caur manu aukli, kas māti aizstāja, viņai nomirstot ziemā; caur manu sievu, ar ko mēs atklājām veselu mūžu mūsu dvēseļu ģeogrāfijas: Ilze Marija, Natālija, Astrīde Helēna varētu vārdi būt salām starp kontinentiem, dažādu pasauļu pārejas punktiem. Tādas ir viņas. Bez viņām nav dzīvības. Caur viņām liegais iedomu plūdums kļūst taustāmi sapņi, zīmējumi, kas tevi ievelk dzejoļu virpulī ar krastu apveidiem, mājīgu zaļumu, cauraustu viegliem mēļiem rakstiem: sīki, smalki ornamenti, kas sargā mūsu ritošās dienas. Viņas man devušas manu miesu kā mājas, kamēr garā es pētu un kartē zīmēju zvaigznāju kustības ziemeļu virzienā, kur dzimis mans tēvs. Bet dienvidu mala man vienmēr mierinot piedod.
*ASTOTĀ ELEĢIJA*	Bezgalīgas ziluma pakāpes pamazam ieplūst Igaunijas bērnībā, mana tēva acīs, smaržīgā dēļiem klātās verandas bišu stropā, kur es visupirms uztvēru spožo logu apveidus un savu valodu, somugru, ne indoeiropiešu, muzikalitātes un īsas izteiksmes brīnumu. Tās pašas patskaņu saskaņas vēlāk aizveda mani uz zarotajiem Somijas ezeriem, kas ataino līdzīgus dvēseles zvaigznājus, kur tikai plāna plēve atšķir, zemi no debess, kur laši lec tieši caur tavu sirdi, un drīz tev ir skaidrs, kur pasaule beidzas un kā un kāpēc. To stāsta ledus gabals kā arī spodrināts stikls, bet tikai Karēlijas klints raga galā vientuļā augusta naktī tu vari pieskarties Greizajiem ratiem ir virs ir arī zem sevis, izprast pēdējo visuma zinti caur savas sirds pukstu. Šī ir manu pantu valoda: see on mu luule keel, kurā ziema tiešām ir ziema, kur es piederu ziedonim, rudenim, vasarai. Es citas valodas ceļā mācījies esmu. Igauņu valodā skaitu vēl savu gadskārtu apļus.
*DEVĪTĀ ELEĢIJA*	Brīnumainās atmiņas dzejniek, lietuvju valodas lielmeistar, metaforisku manevru ironiskais izgudrotāj: tu kāvies ar dēmoniem, kam latīņu vārdi, atskaņu pa atskaņai, bet līdzīgi viegli tu paglābies tēva ābeļu dārzā – vērot, kā lietus tek ar stikla kājām, kā ziedoņa vēsmas puķes noslēpumu atklāj un sludina – balta, balta, balta! No ganiņa la–la–la līdz epigrammas epicentram kustējās tava prasīgā roka. Sešdesmit gados tu četrām grāmatām dzīvību devi: Strūklaka, Bulta debesīs, Ziemas dziesma, Zibensbultas un vēji. Ar to vēl nav pilnīgi aptverti tava gara varavīksnes toņi. Tu nekad neapgalvoji, necitējot pareizo dzejoli, nodaļu, pantu, no tik daudz valodām, tik daudz klasiķiem, kā nevienu citu neesmu dzirdējis darām: franču un vācu, poļu un krievu, Valerī un Rilki, Tuvimu un Pasternaku, un nepārspējamo Kristjonu Donelaiti tavas paša lietuvju valodas heksametros. Mēs, Henrikas, arī rotaļājāmies ar tavu vārdu, teicot tevi Henriju, Anri, Heinrichu, Enriko. Bet beigās Radauskam paliek karaļa skaņa.
*DESMITĀ ELEĢIJA*	Ielokiet liegi šīs maigās ainavas, ļaujiet krāsām savus putekšņus glabāt; atstājiet telpu tām peldēt un elpot gadsimtiem pāri, mierinot to, kas nolieksies viņu apveidus lasīt un acīm izsekot trejupju gaitu: Daugava, Ņemuna, Emajõgi, trīs straumes – mātes, kas savas zemes krusto kā dzīvības līnijas Ik mātei guldītas delnā. Būs dienas, kad debesis vērsies kā pīpeņu pļava, un tikpat droši būs tādas, kad sitīs ar salā savilktu dūri. Salu apveidi mainīsies lēnām. Dzintara rinda noteikti īsāka kļūs. Bet noteikti arī baltieši paliks iespiesti Baltijas kaktā. To māksla kā spirāle sniegsies bezgala telpā, lai vilktu tos atpakaļ Baltijā atkal.
Piecu „Astotās baltiešu elēģijas” tulkojumu fragmenti	... moich wierszy, see on mu luule keel, w którym zima jest naprawdę zimą, a wiosna, lato, jeslen osaczją mnie. Po drodze nauczyłem się innych języków. Tylko w estońskim liczę rosnące co roku słoje. ... meiner Dichtung, see on mu luule keel, in der der Winter wahrhaftig Winter ist, Frühling, Sommer und Herbst Gewalt über mich haben. Ich habe unterwegs andere Sprachen gelernt. Noch immer zähle ich meine Jahresringe auf Estnisch. ... kieli, see on mu luule keel, siellä talvion totinen talvi, siellä kevät, kesä ja syksy ottavat omakseen. Muita kieliä olen opplnut matkan varrella. Eestiksi lasken aina vuosirenkaani. ... nyelve, see on mu luule keel, csak ezen igazán tel a tél, s tavasz, nyár, ósz csak ezen tud megejteni. Utközben más nyelveket is megtanultam. De ma is észtül számlálom évgyürüimet. ... eiliu kalba – see on mu luule keel, kurioje žiema tikrai ziemiška ir kurios valioj esu pavasarį, vasarą, rudenį. Nors pakeliul išmokau kitų kalbų, bet savo metines amžiaus tebeskaičiuoju estiškai.

KĀ RADĀS BALTIEŠU ELEĢIJAS

Varētu teikt, ka esmu Baltiešu eleģijas rakstījis visu mūžu, vai arī, ka daudz no mana mūža ierakstīts tanīs. Kaut arī esmu tās iznēsājis ilgi, pati rakstīšana ietilpst samērā īsā laika sprīdī, no 1986. gada jūnija līdz augusta mēnešiem. Kādēļ gan dzejnieks, kuŗa darbi sarakstīti galvenokārt igauniski, izvēlētos šinī gadījumā angļu valodu? Tam ir divi cēloņi. Pirmais atvedināms uz 10. Baltijas studiju konferences laikā (Viskonsīnas universitātē Medisonā, 1986. g. maijā) notikušo dzejas cēlienu, kuŗā piedalījos līdz ar citiem baltiešu izcelsmes dzejniekiem. Ievēroju, ka klausītāju atsaucība bija dzīvāka nedaudziem angļu valodā rakstītiem dzejoļiem nekā atdzejojumiem. Pēkšņi sapratu, ka angļu valoda kļuvusi par mūsu lingua franca ne tikvien zinātniskas dabas pārrunās, bet arī dzejā. Ja īri nekļūst par sava ķeltu mantojuma nodevējiem, rakstot angliski, kādēļ tad baltiešu dzejnieks nevarētu, mazākais laiku pa laikam, aprakstīt savus baltieša pārdzīvojumus angliski? Tai pašā gadā notikusī Černobiļas traģēdija vēl pastiprināja manu vēlēšanos dalīties ar citiem baltiešiem un visu pasauli atziņās un izjūtās par to, ko nozīmē celties no Eiropas ziemeļaustrumu stūŗa ar tā īpatnējo kultūru, ko arvien vairāk apdraud ekoloģisko prasību neievērošana, kodolieroči un pastiprināta pārkrievināšana.

Sacerēju pirmo eleģiju, lidojot mājup uz Oklahomu no Viskonsīnas konferences. Otra eleģija sekoja nākošā dienā Normanā. Nākošās astoņas sarakstīju atvaļinājuma laikā Ballikotonā, Īrijas dienvidu piekrastē. 1986. gada augusta mēnesī šī gadsimta lielākā vētra postīja īru salu un apdraudēja kuģus jūŗā. Pati zeme likās grīļojamies zem kājām, tāpat kā agrāk Baltijā. Pirmajā angļu izdevumā katra eleģija ir datēta. Četras eleģijas, sestā līdz devītai, sarakstītas vienā vienīgā dienā 8. augustā. Liekas, es biju gatavs ietvert vārdos savas baltiskās pieredzes visbūtiskāko daļu.

Ir pieņemts, ka autoram ir tiesības sniegt sava darba izšķiŗošo iztulkojumu. Es vēlētos parādīt ieinteresētajam lasītājam vienīgi galveno tēmu secību, kā tā attīstās manu acu priekšā. Pirmā eleģija neapšaubāmi radās Černobiļas traģēdijas ietekmē. Bet jau sākuma akordos mūzikā atbalsojas tālā pagātne un iespējamā apokaliptiskā nākotne. Otra eleģija parāda Baltijas vēsturi mītiski dzejiskā gaisotnē. Trešā eleģija ir ironiska starpspēle par to, cik maz Baltija un tās vienreizējā īpatnība pazīstama vispasaules mērogā (1989. gadā par to, laimīgā kārtā, daudz mazāk jāžēlojas). Ceturtā, piektā un sestā eleģija vieno Atlantijas okeāna piekrasti ar tālajiem Baltijas krastiem, vētras brāzmām atgādinot tās vētraino vēsturi. Pirmās sešas eleģijas aplūko vispārīgo baltisko pieredzi, kā tā atspoguļojas vēsturē, mitoloģijā un rakstniecībā. Septītā, astotā un devītā eleģija turpretī parāda, kā triju tautu devums katrs par sevi ietekmējis autora dzīvi. Septītā eleģija ir veltījums manas dzīves latviešu sievietēm, no manas mātes līdz manai sievai Astrīdei. Astotā atsauc atmiņā Dienvidigaunijas ainavas, mana tēva dzimteni, kur pavadītas bērnības vasaras − vasaras, kas saplūst ar pēckaŗa gados Somijā pavadītajām, tā tiecoties pēc plašāka „Somugru” skatījuma. Devītā eleģija veltīta vienam vienīgam cilvēkam, leišu dzejniekam Henrikam Radauskam (1910-1970), vienam no maniem visvairāk cienītiem baltiešu rakstniecības meistariem, kas vēlāk kļuva par labu draugu. Pēdējā, desmitā eleģija atkāpjas no autobiogrāfiskajiem un vēsturiskajiem elementiem un parāda dažas Baltijas ģeogrāfijas iezīmes, it kā izsekojot tām uz kartes.

Tacita epigrafs izvēlēts tanī minētā dzintara dēļ, kas ir viens no būtiskākiem simboliem/metaforām (līdz ar vienu no svarīgākām dzejas gleznām − spirāli). Baltiešu eleģijas veltītas Baltijas telpas dzejniekam, kas savos darbos to iecēlis pasaules rakstniecībā. Domāts ir poļu dzejnieks Česlavs Milošs, kas 1978. gadā saņēma Nūstata (Neustadt) starptautisko literātūras balvu un 1980. gadā Nobela balvu. Dzimis pašā Lietuvas sirdī un studējis Viļņas universitātē, Milošs bieži savā dzejā, prozā un esejās parāda savas bērnības un jaunības zemes ainavas. Arvien viņš iestājies par baltiešu tiesībām − sākot ar savu Sagūstīto prātu (Captive Mind, 1953) līdz pat runai, Nobela balvu saņemot (1980). Mani iepriecināja un pagodināja viņa Baltiešu eleģiju atdzejojums poliski.

Ivars Ivasks, 1989. g. Trijkungu dienā.

No angļu valodas tulkojusi Astrīde Ivaska.

BALTIEŠU ELEĢIJU ATDZEJOJUMI

Poliski: Elegie baltickije, atdzej. Česlavs Milošs, Kultura (Parīzē) 1988. g. jūlijā-augustā.

Vāciski: Baltische Elegien, atdzej. Erichs Volfgangs Skvara, Literatur und Kritik (Vīnē), 1988. g. septembrī-oktobrī.

Igauniski: Balti eleegiad, atdzej. Pauls-Ēriks Rummo, Looming (Tallinā), 1988. g. novembrī.

Ungāriski: Balti elégiák [četras eleģijas], atdzej. Gjorgijs Šomjo, Új irás (Budapeštā), 1988. g. novembrī.

Lietuviski: Jurģis Blekaitis, 1988.

BALTIEŠU ELEĢIJU
ATDZEJOTĀJA PIEZĪMES.

Te varētu būt kaut kas pavisam nozīmīgs.

Varbūt tas iespējams tikai trimdā. Un varbūt tikai vienā vai divās paaudzēs, kamēr vēl atmiņa smeldz un cerība nav izbalējusi. Bet vai nebūtu labi, ja tas būtu vispār iespējams − būt reizē pasaulē un mājās? Ja kādam tas izdevies, šis kāds ir Ivars Ivasks.

Vispirms jau − šī nav dzeja tikai iekšējai lietošanai. Tad tā varētu būt arī igauniska. Jau vienkāršais fakts, ka tā rakstīta angliski, paveŗ plašākas perspektīvas. Tā ir rakstīta pasaulei, un tā liek pasaulei, it sevišķi tās angliski runājošai daļai, savā dzejas valodā to uzklausīt. Bet tā ir rakstīta arī mums, jo mums baltiešiem jau nav pašiem savas kopējas valodas. Tā ir mūsu kopējās apziņas veidošanas dzeja.

Bet nu ir tā, ka mūsu kopējā valoda te un tur nesaskan. Tāpēc Ivaska eleģijām jāpārtop mūsu pašu valodās, lai tās tiešām kļūtu par mūsu kopējās apziņas veidotāju.

Baltiešu eleģijas radās vasarā pēc 10. Baltijas studiju konferences Medisonā, par kuŗas programmu man bija jārūpējas. Sarīkojām konferences laikā Ivaska zīmējumu skati; Ivasks lasīja arī rakstnieku sarīkojumā. Drīz pēc konferences viņš man atsūtīja pirmās divas eleģijas mašīnrakstā. Tās iesēdās atmiņā, jo saskanēja ar manām trimdinieka jūtām un pārdomām.

Pirmo eleģiju (toreiz tā saucās otra) atdzejoju vajadzības spiests 1987. gada jūnija sākumā. Biju to citējis pilnībā savā ievadreferātā Baltijas literātūru konferencē Kolumbusā maija vidū. Jūnijā referātu atkārtoju latviski LaRAs rakstnieku nedēļas ietvaros Kalamazū. Biju pārsteigts, ka tulkošana veicās. Kaut kas no Ivaska angļu valodas skanēja manā latviešu valodas izjūtā.

Nedaudz vēlāk saņēmu glītu grāmatiņu ar visām desmit eleģijām. Mans pirmais impulss − tūlīt ķerties pie atdzejošanas. Radās pirmie uzmetumi, kas vēlāk veidoja pamatus tagadējai versijai. Bet radās arī grūtības. Ne viss skanēja, kā tam vajadzēja skanēt. Ne viss gludi pārnesās no angliskajiem jēdzieniem latviskajos. Tas nozīmēja − ļaut eleģijām atkārtoti iziet cauri apziņai un izjūtām, pa starpām atļaujot laiku pārdomām un sevišķo problēmu risināšanai. Tā pagāja vasara, pagāja ziema un pavasaris. Gatavojās AABS jubilejas konference Merilendā, kur bija paredzēta Ivaska eleģiju un tulkojumu lasīšana. Liekas, arī citus Baltiešu eleģijas bija līdzīgi sakustinājušas. Gribējās pašam dot ko vairāk par tikai vienu atdzejojumu. Izlasīju vēlreiz visas desmit, ieskatījos vecajās piezīmēs. Kaut kā desmitā likās īstā, lai ietu kopā ar pirmo. To arī rokrakstā paņēmu līdz, vēl pārstrādāju vakarā pirms lasījuma, parādīju Ivaskiem. Pats biju mierā, ka esmu uztvēris ne tikai nozīmi, bet arī noskaņu un dzejoļa ritmu. Ivaskiem patika, un tā 1988. g. jūnijā Merilendā lasīju pirmās un desmitās eleģijas atdzejojumu.

Vasara bija šausmīgi pilna, sasteigta, nebija laika. Bet eleģijas bija sākušas skanēt, un es šo skaņu nekādi nevarēju apslāpēt. Kas Ivaskam bija Ballikotona Īrijā 1986. g. vasarā, man vēlāk bija Lorensa (Lawrence) Kanzasā. Pāris dienu laikā, pavadot atvaļinājumu pie sievas vecākiem, nobeidzu atdzejot atlikušās eleģijas.

Visumā publicētais teksts atbilst tam, kas Kanzasā tika nobeigts. Lasīja ir Ivaski ir Aivars un Valija Ruņģi. Viņiem pateicība par norādījumiem, aizrādījumiem un ieteikumiem.

Ivasku reizē viegli un grūti atdzejot. Viegli tāpēc, ka viņa pasaule ir arī mana. Savās eleģijās viņš cīnās ar tām pašām problēmām, ar kuŗām es cīnos. Mēs abi jūtamies labi angļu valodā, ne tikai virspusēji, bet arī valodas dziļākajos slāņos un literātūras tradicijās. Bet taisni tas rada grūtības atdzejojot. Ivaskam patīk vārdu un skaņu spēles. Šai ziņā viņa dzejoļi iekļaujas angļu valodas un dzejas raksturībās. Tie ir rakstīti angliski, tie nav igauniski dzejoļi angļu valodā.

Kā, piemēram, tikt galā ar vārdkopu „lingering lingonberry” pirmajā eleģijā? Vārdu nozīmes un saskaņa ir perfekta. Vai un kā to var atdarināt latviski? Lai lasītājs pats izšķiras, vai „apburtā brūklenīte” tiek līdz sākotnējam tekstam. Man ieskanējās kaut kas no faustiskā acumirkļa tveršanas, kas aizveda pie burvības.

Vēl viens piemērs − pēdējais teikums desmitajā eleģijā sākas ar alliterātīvu vārdu spēli: „But there are bound to be Balts, / cornered in the Baltic ...” Vārdam bound ir divējāda nozīme; no tām viena saistās ar vārdu cornered, kas pats nav viennozīmīgs. Vai mēģinājums ar „Bet noteikti arī baltieši paliks / iespiesti Baltijas kaktā ...” izdevies? Vai izdevusies pēdējā rinda „... lai vilktu tos atpakaļ Baltijā atkal”? Ivasks saka: „... to bring them back to the Baltic again.” Es nevarēju noturēt b alliterāciju šai rindā, kaut mēģināju to paturēt priekšpēdējā rindā ar „bezgala”. Tā vietā centos trāpīt pareizo noskaņu ar l un t skaņu predominanci.

Ivasks neraksta saistītos metros, kaut arī eleģiskie daktiļi pie viņa noteikti dominē. Tāpēc arī es izvēlējos samērā brīvu metrisko formu, respektējot Ivaska atkāpes no metriska risinājuma.

Tiem, kas prot angliski, būtu jālasa Baltiešu eleģijas abās versijās. Tā tuvosimies pasaulei un paši sev reizē. Ceru, ka mani atdzejojumi šim tuvošanās procesam nākuši par labu.

Valters Nollendorfs. Vācijā, 1989. g. februārī.