Jaunā Gaita nr. 172, aprīlis 1989

 

Laima Kalniņa

MIEGS UN MĪLĒTĀJI

 

Es esmu Miegs. Es esmu mūžīgs. Mīlētāji man ir tīkami. Mīlētāji, kas savu rotaļu noguruši grimst manās skavās. Maigi ieritinos un guļu līdz ar viņiem saldā nomidzī.

Ā, bet tas ir tikai tad, kad viņi abi ir kopā! Citādi - tad Miegs ir lietuvēns ar asiem, asiem nadziņiem. Un sapņus - nē, ko es saku - murgus, murgus es varu atnest baigus un biedētājus, ja mīlētāji ir šķirti. Taču - es protu arī gleznot it mīlīgas mānīgas nakts izdomu ainas, ko aiznes rīta vējš, ja tādas gleznot tīk manam prātam.

Toreiz, kad tas notika ar to meitu - nu, ar to meitu jau neatgadījās nekas ļauns, kaut gāja mums abiem dažbrīd it raibi - toreiz es dzīvoju vasaras dārzā. Es, Miegs, esmu miera ļaužu. Mīlu klusus vakarus, kas sākas jau nokrēslai iebrienot starp puķēm, manām vasaras puķēm, kuŗu krāsas lieti der sapņu gleznām. Mīlu miglainus, lēnus rītus, kad manas skaujas tur un pakļauj.

„Nē, vēl nē,” es čukstu gulētāja ausī, „nav steigas. Paguli vēl minūti, tādu mazu mirklīti. Minūtes piecas tikai!”

Viļu un mānu, lai iemieg, lai aizguļas manā valstībā, kur steigas un darba nav pavisam. Kur nu! Diena vēl tālu, vēl rīts. Rau, cik ārā pelēcīgs viss! Kāpēc skriet? Gan jau paspēs!

Cik reižu nekrāpu meitu tā! Notinkšķēja mazais, sudrabotais zvaniķis, laikrādis. Meita ierūcās kā lācēns un metās uz otriem sāniem, ka gulta nokrakšķēja vien visās pederēs un rāmī arī. Pavecās gultas kājas nolīgojās kā sametušies jūrnieki no krodziņa nākot. Vai die', šīs novaidējās, nolauzīs mūs vēl vienu rītu, šitā trakojot!

Meita izmeta vienu slaiku, baltu roku no segapakšas, nospieda zvaniķa pogu, un šim bij' mute ciet. Es noķēru viņas roku un pavilku atpakaļ zem segas. Saaukstēsies! Nebāz roku ārā! Ārā vēss. Skat, tā! Nu, vai nav labāk? Piever tagad acis. Atceries to smuko puisi, ko es tev nupat rādiju nākam pa tavu vasaras dārzu? Nezin, ko viņš darītu, ja pienāktu tuvāk? Raugi brītiņu iegrimt manās skavās, varbūt, varbūt mēs vēl noķersim to bildi.

Meita bija pa manam prātam. Slaika, balta un līgana, siltu, mīlīgu miesiņu. Ne tāda kaulaina kaza kā viena otra kafijas strēbēja šajā sajauktajā, satramdītajā laikā. Tā vien gaidi, ka tāda sakratīs, ragus, noblēsies „bē” velna ģīmja balsī un sitīs kāju pie zemes, vilku baidot, „stibric, stibric”. Nē, nē, mana meita tāda nebija! Kaut šmauga ap vidukli, taču ar mīkstumiņiem kur meitām mikstumiņi vajadzīgi. Un galvenais - viņa mani mīlēja. Man patīk, ka mani mīl. Miegam patīk, ja viņu mīl. Tas ir kā paijas kaķim, uzslava cilvēkam. Tīši sniedzos pretī paijātajai rokai, uz smaidu laipnam teicējam. Esi labs pret mani, cilvēk, un tāds būšu arī es.

Jā, mana meita mani mīlēja, un es, arī es - Miegs - viņu gandrīz mīlēju. Jūs taču negribēsit, lai Miegs ar jums, cilvēkiem, tā īsti dalās visās jūsu cilvēcīgajās emocijās? Nē, pietiek, ka es tāpat vien pameņģēdamies to daru tādu mazdrusciņ un pa reizei tik. Ai, Miegam pašam ir savas gaitas un pasaule tik tāla un plaša, ka jums ne iedomāt! Un dziļa! Ja jūs zinātu tās dziļumu! Cauri laikam un telpai tā sniedzas līdz tai malai, kur laiks un telpa ir viens un visas bezgalības dimensijas skan mūžības dziesmā. Bet ne jums to saprast, jūs trīsdimensiju radījumi, kam tikai ceturtajā - laikā -vēlēts iesniegties pa mazam svētītam brītiņam, lai izdzīvotu kādu pagātnes ainu vēlreiz, vai nozagtu nākotnes mirkli.

Nu, un tā, meitu pārliecīgi nemīlēdams, es tikai nosmējos vien, kad piekrāptā ar varu lauzās no manām rokām ārā, nometa mani un segu vienā vīkšķī gultas vidū un joza mazgāties vaimanādama: „ Ai, cik vēls, vēls! Kā es tā aizgulējos? Modinātājs nozvanīja, pati dzirdēju. Un nu šitā!”

Laistījās, tašķijās ar ūdeni tik briesmīgi, ka ir man ūsas saslapa. Nosprauslājos. Vai viņa mani dzirdēja? Kur nu! Vai cilvēks, uz darbu rīkodamies, vairs Miegu klausās?

Drāza lejup uz virtuvi. Klunks, klunks, kafija noguldzēja cilvēcīgajā rīklē. Noknaušķēja augstpapēžu kurpes jau pie ārdurvīm, un mana steidzīgā rīta meita bija prom. Bet es apvilku pelēku miega migliņu ap nosirmojušām koka dēļu ārsienām, ietinu labo māju savā lakatā un pats, viegls un nemanāms, staigāju starp vasaras puķu dobēm, stāstīdams skaistus sapņu stāstus meitas vecajam tētim, kas vēl snauda savā istabā, meitas aiziešanu nedzirdējis.

Cēlās viņš tik vēlāk, kad saulīte jau bija aizbaidījusi rīta miglu, spodra un zeltaina meta starus vecajam uz plakstiņiem. Pavēra viņš tad acis, nošķavājās, gaismas žilbināts.

„Vī dieniņ, visu rītu būšu nogulējis,” nomurmināja. Lēni cēlās, ģērbās nesteigdamies. Kur nu vecam vīram jāsteidzas. Pats jau gandrīz klaudzina pie mūžīgā miega valstības.

Rāmi kāpām ar meitas tēti lejup uz apakšstāvu. Iegājām virtuvē, uzsildījām ūdeni, pakravājāmies pa plauktiņiem.

„Kur man te tā tējiņa?” ieprasījās. „Vai tik Īra atkal... nē, tepatās vien jau būs.” Ēdām abi skraukšķus, pienu tiem uzlējuši. Vēlāk biezpienu ar meitas cepto rudzu maizi.

Rožu tēja smaržoja krūzē. Iesmaržoja atmiņas, tādas neskaidras vēl. Tēli tinās, vijās, nerādīja sejas, slēpās.

„Iznāc nu dārzā,” vedināju veco. Zināju - sapņi dzīvo arī starp vasaras puķēm. Reibinās tās vīru vēl viņa sirmajos gados, iedos atmiņām savas spilgtās krāsas, iegleznos senredzētās sejas.

Paklausīja. Nokopies virtuvē, iznāca man līdzi ārā apdomīgi lejup pa koka kāpnēm dārzā. Tas rīta gaismā zalgoja rasas lāsēm. Puķes svaigas, spirgtas, kā pirmo dienu radītas. Staigājām pa grantēto celiņu.

„Raug, cik tā sarkanā magone kupla,” sacīja, apstājās. Dārzs smaržoja. Viegls vējiņš pieskrēja, pieskārās vecā sirmajiem matiem. „Tā kā būtu jūrmalas vējš,” ieminējās.

Zināju - nu rosās atmiņa. Kur nu šis sauszemes vējš jūru glabās! Jūrmalas vējš gaidīja puisi citā tālā dienā.

Toreiz viņš nāca no stacijas. Bijis Rīgā, nesa sainīti. Tur visi akmeņi dvesa svelmi jau priekšpusdienā, lēja puisim karstu dzīslās. Vilciens šūpoja, šūpoja. Tā varbūt šūpotu kāds augums, nesdams viļņos, kuŗus puisis vēl nezināja, tik nojauta. Pietrūkās kājās, nostājās pie loga. Nu, lūk, jau viņa stacijā. Izkāpa. Sāka soļot uz vasarnīcas pusi.

Ko Zina sacīs? Puisis iedomāja un pacilāja sainīti rokās. Ja es viņai teiktu... Un ko tad viņa man sacītu?

Puisis atpogāja kreklu pie kakla, saritināja kakla saiti un iebāza to kabatā.

Tavu karstu, spožu sauli! Kā tā žilbina jūrmalas baltajās smiltīs!

Svelme krāsoja sārtus puiša brūnos vaigus. Nepacietīgs viņš jau domās vēra vasarnīcas durvis. Zināja - telpa tagad no rīta glabās vēl tādu nieku veldzes, nakts vēsuma pēdas, un tīrās, sakoptās istabas, ko viņa valda, saņems saudzējot.

Jau klāt! Vēra durvis. Priekštelpa tukša. Zina? Ja nu viņa būtu izgājusi? Vilšanās sāpēja. Nē, jau nāca! Zina. Tumšā kleita pašaura, visi miesas apaļumi manāmi tai cauri. Smaids.

„Jūs jau atbraucāt? Es nemaz vēl negaidīju.” Iesmējās.

Viņš tikai stāvēja un raudzījās. Cik viņai kuplas krūtis! Ienāca prātā.

Sniedza sainīti.

„Jūs atvedāt? Vai, paldies! Tomēr atminējāties! Kā nu es jums to varēšu atmaksāt?”

„Jūs varētu.”

„Kā?” Vaigi viņai iekvēlojās kā magones. Tomēr smaidīja. Uz virslūpas mazas, tumšas ūsiņas, tik vieglas, tikko manāmas, tikai, lai kairinātu.

„Ja jūs man parādītos kaila.”

Smaids iestinga. Sārtums no vaigiem kāpa uz deniņiem, pieri, bet acu zīlītes bija tik tuvu, tik tumšas. Šķita dziļas un aicinām. Varbūt viņa gribēja ko teikt. Elpas vilnis sakustināja krūtis. Bet tagad jau viņa bija puiša rokās. Viņš juta, cik karstas un sausas bija viņas lūpas, viņš skūpstot spieda sievieti sev klāt un tajā pat brīdī nepacietīgs raisīja mazā, baltā priekšautiņa, viņas kalpības zīmes, saites.

Jā, gultā, kas vēl nule bija tik kārtīgi saklāta, viņa bija kaila, pavisam kaila.

„Tu arī,” viņa sacīja, sniegdamās pie viņa pleciem.

„Ko? Man tikai krekls.”

Bet viņas rokas meklēja un atrada puiša jauno augumu. Viņam šķita, tā ir viņa, kas to paceļ un nes straujā jājienā. Viņš nejuta savas kustības, tikai brīnumaino atbrīvojumu, kas tam sekoja, un sevi sabrūkam uz viņas krūtīm.

No kaimiņmāju lievenīša ierējās suns. Vecais vīrs nīgrs pameta skatu tam pāri vasaras puķēm. Sunim bija melns un priecīgs purns, acis smējās, un no mutes karājās gaŗa, sarkana mēle.

„Nešķīstens,” vīrs pukojās, „kam tad tev ar jālūr uz citu ļaužu būšanām! Še, ej uz istabu pie saimniekiem!”

Klunkata, klunkata, suns atzinīgi bungāja lieveņa dēļu grīdu ar asti, bet vecais saērcējies grieza tam muguru.

Uzliku mierinot Miega roku sunim uz skausta:

„Nu, nebēdā! Kaut cilvēks neatsaucīgs, saulīte silta, rīts mīlīgs. Nosnaudies!”

Svešais Krancis nožāvājās gari. Nolika galvu uz ķepām un aizvēra acis. Balta sapņu pudelīte novedināja pušķaino asti, sunim pa priekšu uz Miega muižu tekot.

Pagriezos pret niķīgo veco:

„Jā, bet kā tad tur bija vēlāk? Pēcāk? Kad jūs tos savus priekus gultā bijāt izbeiguši?”

Vecais raudzījās man garām tālē. Taču šķiet neredzēja vairs ne dārzu, ne kaimiņmāju ar snauduļojošo suni uz lievenīša, neko. Viņš bija atkal jauns. Slaiks un stiprs viņš stāvēja sava tēva vasarnīcā pie izjauktās gultas. Logs bija atvērts, un vējš, no jūras nākot, atnesa svaigu, sāļu dvašu.

„Man gribas nopeldēties,” viņš sacīja un smaidīja.

Puiša tikko nobeigto rotaļu biedrene stāvēja otrpus gultai. Sieviete vairs nebija kaila, un tagad tā slēpa acis no viņa. Raudzījās uz izjaukto gultu ar nopietnu skatu, it kā nožēlojot, ka būs jāatkārto jau reiz pabeigtais darbs.

Puisis pēkšņi ievēroja, ka Zīna taču bija par viņu turpat vai divtik veca. Mīļais debess, cik tad tur nu vairs trūka no četrdesmit! Saimniecības vadītāja. Viņam gribējās būt jūrmalā, sāļajā ūdenī, just viļņus spēlējamies ap savu augumu.

„Es tagad iešu,” viņš sacīja. Pievilka sievieti sev klāt un uzspieda vieglu skūpstu uz viņas pavērtās mutes. Šoreiz viņas lūpas bija mitras.

Taču, kad viņš stāvēja jau liedagā, puisis juta, ka arī es, Miegs, esmu attecējis viņam līdzi vieglām kājām. Viņš paklāja segu mums abiem priedes ēnā un nogūlās uz tās uz mutes, pieri atspiedis uz sakrustotām rokām. Bet es rūpīgi aizvilku palielu mākoni priekšā saulei, lai nule mīlētāju baram pievienojies jauneklis neapdedzina ādu debesu spīdekļa viltīgajos staros, kas lavījās cauri priedes adatainajiem zariem.

„Apsvilsi sarkans un sūrstošs, kā tad varēsi meņģēties ar Zīnu, ko?” Es čukstēju.

„Ak, ko Zīna! Man viens pīpis!” Viņš domas lielījās, jau pa pusei būdams manā varā.

Es puisi turēju cieši un ilgi, līdz beidzot pēcpusdienā, kad arī es pats jau biju iesnaudies, mans mākonis pamuka un niķīgā saule, kas arī nebija stāvējusi rāma pie debesu loka, pakutināja man degunu ar asu staru. Es nošķavājos, un puisis pamodās. Uzrāvās sēdus un bridi raudzījās apkārt mulsu skatu.

„Ek, es taču gribēju nopeldēties,” nomurmināja. Uzlēca kājās tik aši, tanī pat brīdī raudams segu sev līdzi, lai nopurinātu jūrmalas smiltis, ka arī es, mazs, pelēks un miegains, nobiru līdzi smiltīm uz kāpu zemes.

„Netrako, apdauzīsi man sānus!” Rūcu, bet viņš jau straujā skrējienā bija ūdens malā un smiedamies brida viļņos.

Bija jau nokrēsla, kad mēs abi beidzot devāmies atpakaļ uz vasarnīcu.

„Es varētu atkal, ja tikai tēvs un brāļi nebūtu atbraukuši atpakaļ no pilsētas,” iedomāja mans jaunais mīlētājs par savu Zīnu.

Lai gan atzīšos - šos divus par mīlētājiem saukt, pat es, kas neesmu cilvēks, un sevišķi neinteresējos par cilvēcīgām jūtām, apzinos, būtu tīrais grēks, jo mīlestības viņu abu sakarā taču nebija ne tik.