JG172 Laimonis Mieriņš. Piezīmes par mākslas dzīvi 1988. gadā

Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR LATVIJAS MĀKSLAS DZĪVI 1988. GADĀ

Patreizējā situācija Latvijā ir aizbīdījusi gandrīz vai visas mākslas dzīves norises aizkulisēs. Interešu degpunktu aizņem „jaunās atklātības un pārkārtošanās” notikumu samezglotā gaita. Tās nākotnes horizonti pagaidām vēl neskaidri. Cerību pilnā gaisotne ir raksturojama ar parafrāzi, ka polītika ir māksla, tikai ar citiem līdzekļiem.

Par izstāžu trūkumu sūdzēties nevar. To kopskaits ir sasniedzis 7000! Sevišķi daudz visdažādākās jauktās, mazāk personālizstādes. Un 30. mākslas dienas noritēja bez nepatīkamiem starpgadījumiem.

Lai izlobītu to svarīgāko, tad vispirms ir jāpiemin republikas plakātu dienas Cēsīs. Augstā profesionālā līmenī, bet bez pazīstamu autoru piedalīšanos. Gundega Repše savā apcerē raksta šādi: „Vairāki mākslinieki man ir teikuši, ka šobrīd ir nelabvēlīgs laiks radošam darbam, ka jebkurš dzīves fakts atrodas augstāk par mākslu, ir spēcīgāks un ka tava mocīšanās darbnīcas sienās, šķietas sīka un pat egoistiska” (Lit. un M. 35).

Pēdējos gadus jauktajās glezniecības skatēs mazāk manīts gleznotājs Pēteris Postažs. Varbūt tāpēc, it kā atskaite par klusībā padarīto, viņam Pēterbaznīcā noformēta ar 120 darbiem plaša personālizstāde. Mākslinieks pieskaitāms pie nosvērtākiem moderniem gleznotājiem, renesanses un laika biedru iespaidots, bet ar izteikti personīgu uztveri. Postažs ir teicams kolorists, kas labi reaģē uz formu pasauli. Pasniedzējs Mākslas akadēmijā, viņš pazīstams arī kā grāmatu illustrātors un interjerists.

Līdz šim latviešu glezniecības reprezentācijas izstādes ārzemēs ir vienmēr bijušas konservatīvas, bez kontroversāliem darbiem. Laikam lai apklusinātu kritiķus, izstāžu zālē „Latvija” bija skatāma glezniecības konkursa izstāde ar 31 autora gleznām. Aizklātās balsošanas veidā tā izvēlējusies 9 māksliniekus Latvijas glezniecības reprezentācijai Maskavā: J. Jurjāns, I. Zariņš, L. Būmane, H. un I. Heinrihsoni, V. Daņilevskis, L. Eglīte, H. Šiliņš un Ē. Grūbe. Reprezentācijas izstāžu komplektēšana tomēr paliek problemātiska.

Zaļkalnam tiek piedēvēts teiciens, „ka latviešu tēlniecība ir svešzemju augs, kas pārstādīts dzimtajā zemē”. Ja patreizējo tēlniecības stāvokli pietiekoši raksturo 28 tēlnieku darbi izstāžu zālē „Latvija”, tad šis „svešzemju augs” ir pilnīgi piemērojies jaunajiem apstākļiem, lai gan ekspozīcijai nevienāda kvalitāte. Tēlniecības radīšanas techniskais process ir lēns. Izstāžu speciālie pasūtījumi ne vienmēr stimulē koncepciju vai technisko bazi. Izņēmumi ir modernistu O. Feldberga un O. Breģa spontānie veidojumi, kuŗos vislabāk tiek parādīta izjusta masas intensitāte, idillisks miers, līdzsvara noturēšana par katru cenu. Nē, par individualitātes trūkumu latviešu tēlniecībā sūdzēties nevar.

Jaunās paaudzes keramiķa Imanta Klīdzēja personālizstāde Ķīpsalas izstāžu zālē piesaka laikmetīgu, iejūtīgu mākslinieku. Klīdzēja jaunrade svārstās no lietišķiem līdz dekoratīviem darbiem. Šo koncepciju ārējā iezīme ir lakoniski svinīga nopietnība, vienalga vai tie būtu virpoti, praktiskām vajadzībām domāti trauki, vai šamotā veidotas dekoratīvas, savdabīgas, dažādu faktūru formas. Būtiski te darīšana ar keramikas mākslas esenci, kas ir abstrakta, vienkārša, bet tāpēc „sarežģīta”. Klīdzējam tas grūtības nerada, jo orientējās un domā skaidri.

Porcelāna darbu izstādes ir reta parādība. Šoreiz vēl retāka tāpēc, ka pievilcīgi dekoratīvo koncepciju autore, Valda Podkalne, pēc profesionālās izglītības ir dizainere. Sievišķīgs šarms, elegance un izdoma ir nelielās personālizstādes, Gustava Šķiltera memoriālajā muzejā, galvenās dominantes. Podkalne izsakās efektīvi ar formu, krāsu un faktūru rotaļīgā garā, virkņu variantos, reizēm koķetējot ar gaisīgu sirreālu rēgainību.

Ar jaunām izteiksmes iespējām mākslas izstāde Teātŗa muzejā, kur ar dažādi „tulkojamām” koncepcijām piedalās A. Breže, I. Putrāms, K. Ģelzis, O. Pētersons un O. Tilbergs. Teātŗa muzeja atmosfēra, un spoži nospodrinātā parketa grīda, ideāli kontrastējas ar attapīgās sekvencēs izvietotiem sarūsējuša metalla lūžņu gabaliem, stikla lauskām un līdzīgiem materiāliem. Šāda vēl Latvijā neredzēta pieeja mākslai ir ne tikai kaitinājusi, bet arī pievilkusi skatītājus. Interesantākā varbūt bijusi O. Tilberga installācija. Literāru asociāciju veidā, izmantojot fabriku atkritumus, mākslinieks liek domāt par industrijas pelēcību, sliktu organizāciju, piesārņošanu, necilvēcību. Atzīmējamas ekspresīvās O. Brežes zemnieku figūras, raupjais I. Putrāma pravieša-cilvēka atveids, K. Ģelža absurdā piramida un O. Pētersona trepes. Installācijas māksla ir „poparts” jaunā versijā, bet konservatīvā perspektīvā to var uzlūkot par antimākslas iemiesojumu. Būtiski te darīšana ar pieņemamu, neierastāku, verbālu asociāciju disciplīnu, ne tīru formas valodu.

Lai gan Latvijā netrūkst spējīgi dizaineri, tomēr industriālās mākslas aina neiepriecina. Blakus neefektīvajam Rīgas dizaina centram nodibināta Latvijas dizaineru savienība. Diemžēl tās darbības prospekti nav spoži. Jaunajai organizācijai ir jādarbojas vidē, kur, V. Kazaka vārdiem izsakoties, „... nav pieņemts vienatnē uzņemties atbildību” (Lit. un M. 15). Labs dizains nav tikai laikmeta modes iezīme, tas palīdz arī konkurēt, kas nepieciešams kapitālistiskā saimniecībā. Protams, konkurences motivācija padomju iekārtā ir sveša, un ļoti jāšaubās vai tuvākā nākotnē tā iegūs „oficiālu atzīšanu”. V. Kazaks jau atgādina, ka „... cilvēkiem joprojām nav skaidra pārkārtošanās loģika. Centra diktāts un provinces drebēšana turpinās” (Lit. un M. 15).

Rūdolfs Pinnis, Dziedot dzimu. Eļļa.

Ar katru gadu pieaug rūpniecības ražojumu brāķu procents. Kvalitātes celšanā tur dizaineriem maz iespaida. Būs lieki meklēt individuālus grēka āžus, vainīga ir visa sistēma. Ar līdzīgām neatbildības apzīmogotām problēmām sastopas visur. Piemēram, Latvijas territorijā apzināti aptuveni 10 000 dažādi architektūras un mākslas pieminekļi, no kuŗiem vismaz trešdaļai vajadzīgs steidzīgs remonts vai restaurācija, bet trūkst nepieciešamie līdzekļi. Tāpēc Latvijas kultūras fonds ir spiests meklēt palīdzību arī nacionāli apzinīgajās emigrācijas aprindās. Te jāpiebilst, ka Rietumu pasaule architektūras pieminekļu saglabāšanas lietās nav daudz labāka.

Vispārējās situācijas pilnīgākas izpratnes labad ir nepieciešams pieskarties polītiskajiem notikumiem „atklātības un pārkārtošanās” kontekstā. Balstoties uz līdzšinējo informāciju, vispirms jākonstatē, ka te drīzāk eksistē evolūcijas nekā revolūcijas apstākļi lēni irstošās padomju impērijas plašajās ārēs. Vēsture māca, ka vecas, savu laiku pārdzīvojušas impērijas nesabrūk pašas no sevis. Taisni „nāves gultā” to brutalitāte sasniedz visaugstākās galotnes.

Zīmīgas ir Baltijas republikās, ar kompartijas svētību nodibinātās, tautas frontes un to funkcijas, kas starp citu palīdz izlādēt ilgi aizsprostoto nacionālo pašapziņu. Un ne bez pamata, sevišķi Latvijā, kur etniskie latvieši gandrīz kļuvuši par minoritāti. Interesanti, ka līdzīgas tautas frontes aizliegtas citās republikās. Šai sakarā Minskā milicija izklīdināja vairāk kā 15 000 cilvēku lielu demonstrāciju. Bet krievu šovinistu pašorganizēšanās netiek bremzēta.

Intelliģences sajūsma par „atklātību un pārkārtošanos” ir saprotama, diemžēl tā satur piekukuļošanas elementu. Eksistējošā valsts aparāta organizēšanas spējas ārkārtējos apstākļos varēja novērot Ziemeļarmēnijas zemestrīces traģēdijā. Atklāts jautājums, cik tālu šāda daudznāciju, vienpartijas sistēma spēj fundamentāli reformēties. Jugoslāvijas paraugs paļāvību nerada. Var jau arī pazoboties: komūnisms vai sociālisms līdz šim nav varējis pastāvēt bez ienīsto kapitālistu tieša vai netieša financiāla pabalsta. Vispār cilvēcības, celtniecības, atjaunošanas vai profita vārdā sniegtā palīdzība bieži nes sevī zināmas konsekvences. Tā atšķaida jeb „amerikanizē” etnisko specifiku. Droši vien ieinteresētas grupas orientējās dotajā situācijā, apzinoties savu spēku un vājumu. Baltijas republikas nav Afgānistāna...

Uz ideoloģiju bāzētas iekārtas vienmēr ir konservatīvas. Solžeņīcina darbiem ir maz izredzes tikt publicētiem, jo tie apdraudot padomju sistēmas pamatus. Ar neizpratni, ja neteiktu naidīgi, Maskavā tika uzņemta ievērojamā britu gleznotāja Beikona (Bacon) personālizstāde. Tikai retajam bija pieņemami viņa groteski griezīgie, ekspresīvie audekli.

Installācijas mākslas izstādes, ar kontroversāliem materiāliem, spēj izsaukt asu skatītāju reakciju. Tomēr, relātīvi runājot, tieši latviešu glezniecībā notiek dziļas uzskatu un koncepciju sadursmes starp tradicionālistiem un laikmetīgāku ceļu meklētājiem. Abstraktā glezniecība ir reta, bet ekspresīvs romantisms netrūkst. Jaunākās paaudzes gleznotāji, šķiet, dod priekšroku groteskākam izteiksmes veidam, par to saņemdami pārmetumus: „... daži mūsu mākslinieki, sevišķi jaunie, par paraugu uzskata Rietumu, nevis sociālistiskās kultūras attīstības modeli, cenšas labāk vilkties astē modernismam nekā ar cieņu ieņemt vietu padomju mākslinieku vidū” (Māksla 3).

Par mākslinieku ideālo vietu un profesionālām vajadzībām jaunajā „atklātības” sabiedrībā tiek daudz spriests un izteikti dažādi viedokļi. Viskodolīgāk te izsakās Džemma Skulme: „Māksliniekam ir jādod tiesības uz personisku ielūgumu pamata tieši izstādīt savus darbus ārzemju ekspozīcijās, konkursos un izsolēs, viņam jādod iespēja stažēties, kā arī noslēgt radošus līgumus ar starptautiskām organizācijām” (Lit. un M. 5).

Mākslas dzīve nedraud apsīkt, tā ir vitālāka kā jebkad. Bet to žņaudz piemērots izstāžu telpu trūkums Rīgā un provincēs. Muzeji vienkārši nespēj absorbēt notiekošo un tie paši cīnās ar fondu novietošanas problēmām. Drāmatiski ir sarucis mākslas preses forums tāpēc, ka eksistējošo izdevumu sleju vairums tiek veltīts „atklātības un pārkārtošanas” debatēm. Šai ziņā padomju prese ir pārmainījusies līdz nepazīšanai. Apmēram puse no izstādēm tiek ignorētas. Nav reālu cerību, ka tuvākā nākotnē te kas grozīsies.

Statistika rāda pamazām sarūkošu izstāžu apmeklētāju skaitu. Tas ir pārsteigums. Tiek vainota izglītības sistēma, kas esot gadu desmitiem „... piekopusi jaunās paaudzes orientēšanu uz eksaktajām zinātnēm. Tagad mēs redzam tās rezultātus. Ir izaugusi jauna paaudze, kuŗu ikdienas dzīvē nav nozīmes mākslai, kultūrai. Līdz ar to ir iestājusies personības estētiskā degradācija” (Māksla 3). Caurmēra padomju skolnieks gadā pavadot pie televīzijas 1100 stundas, bet mākslas muzejos labi ja 8. Šo sindromu pazīst arī rietumos. Nopietna māksla nav salīdzināma ar cirkus popularitāti. To ne var ne vajag uzspiest.

28.12.88.