LATVIEŠU AVANGARDS BERLĪNĒ (VĒLĀK ARĪ ĶĪLĒ UN BRĒMENĒ).

Plašu latviešu avangarda mākslas izstādi Rietumberlīnes Kunsthallē atklāja aizgājušā gada 24. jūlijā. Latviešu mākslas vēsturē vēl nepiedzīvots notikums! Izstāde Berlīnē notika līdzās 1984. gadā mirušā Valda Āboliņa piemiņas izstādei, kas savukārt bija 1987. gada Rīgas Valsts mākslas muzeja skates variants. Lai apskatītu Rīgas avangardistus bijis jāiet cauri Āboliņa izstādei, bet savienojuma telpā bijis izstādīts Maijas Tabakas pazīstamais Āboliņa dubultportrets (vienā pusē impresario ar dižcepuri un rakstāmmašīnu jau atrāvies no zemes plivinās ēterī) un Ausekļa Baušķenieka gleznas. Ja izklausās sarežģīti, tad tikai tamdēļ, ka pats nevarēju šīs izstādes „izstaigāt”. Jāizlīdzas ar izstāžu dokumentāciju: Pētera Bankovska raksti Literatūrā un Mākslā 1988. g. 32., 34. un 35. nr., tad vēl raksti Mākslā (6, 1988) un Brīvā Latvijā (87. un 91. nr., 1988) Bankovksis min, ka Berlīnes presē par izstādi „ap 30 raksti. Nu varētu pārtulkot visas tās slavas dziesmas un likties uz auss” (Lit. un Māksla 29.6.88). Līdz JG redakcijai nonācis tikai kāds pusducis no šiem rakstiem. „Likties uz lauriem” droši vien ir par agru, bet vācu preses rezonances rūpīga analizē un vērtējums no Rīgas viedokļa liekas būtu gan bijis visai vajadzīgs un vērtīgs!

Izstādes dokumentācijas kronis ir glīti noformētais 84 lappušu katalogs vācu un latviešu valodā (latviešu teksts seko vāciskam krietni sīkākā drukā un ar dažiem īsinājumiem) − Lettische Avantgarde Riga (Rietumberlīnē: Neue Gesellschaft für Bildende Kunst. Elefanten Press). Kataloga kodolu veido 5 saturiski blīvas un interesantas, bagāti ilustrētas esejas par latviešu mākslu. Biogrāfiski dati par katru autoru (dažos gadījumos ar īsu mākslas raksturojumu), līdz ar divu vai vairāku darbu ilustrācijām. Skatē augsts īpatsvars installācijām un citām „starpžanru” formām, kas daļēji izskaidro, kamdēļ katalogā neatrodam skates darbu rādītāju.

Izstādē piedalās 23 autori, bet ja „Nebijušo izjūtu restaurācijas darbnīcas” piecu cilvēku grupu skaita kā vienu, tad tikai 19. Ja pieskaita priekštelpā izlikto Tabakas gleznu, tad sanāk 20 (vai 24 − varbūt jaunai mākslai vajadzīga jauna skaitīšanas sistēma!).

Kataloga ievadeseju rakstījusi Rietumberlīnes Jaunās tēlotājas mākslas biedrības darbiniece Barbara Štrāka (Straka). „Kundschafter mit rucklaufigen Zalwerk” − Lettische Avantgarde heute − Versuch einer Standortbestimmung. Mārtiņa Būmaņa un Ojāra Rozīša latviskā tulkojumā – „Pretnis; latviešu avangards šodien − mēģinājums noteikt poziciju koordinātes.” Jāpiezīmē, ka prasīgo tulkošanas darbu gan vācu, gan latviešu valodā Būmanis, Rozītis un Indulis Bilzēns, manuprāt, veikuši izcili. Pēc dotās informācijas Jānis Borgs savu rakstu rakstījis vāciski, ko pēc tam saīsinājis un latviski tulkojis Rozītis. Nez nu vai? Konkrētie tulkotāji norādīti latviešu, bet ne vācu tekstiem.

Bet atpakaļ pie Štrākas esejas. Vācu virsraksts ir Štrākas tulkojums no Juŗa Putrāma 1986. gada supergrafikas nosaukuma − pretnis. Bet ko tas īsti nozīmē? Latviešu literārās valodas vārdnīcas 62. sējuma 361. lp rakstīts: „no kontrasta pozicijām aplūkot; par jaunu ieraudzīt.” Putrāma milzu lapa (reproducēta kataloga 60. lp) fonā rāda tumšu cilvēku plūsmu. Viņi it kā iet (vai rāpo) uz priekšu, bet priekšplānā stalti balts avangarda princis soļo pretējā virzienā (atpakaļ pagātnē?), ar savu rentgena staru skatienu šķeļot naidīgo tumsu. Pati Štrāka Putrāma lapu uzskata par skates „atslēgas darbu”. Varētu teikt − latviešu avangarda simbols. Štrākas esejā latviešu šodienas avangarda mākslas jēdziens tulkots ļoti plaši − novitāri ievirzīta māksla, kuŗai trūkst rietumos iezīmīgais nolieguma elements, kas balstās latviešu vēstures tradicijās un kur aizņēmumiem no rietumu mākslas šodienīgiem strāvojumiem ir pakārtota nozīme. Un tomēr − pretnis − avangardists ar atpakaļvērstu skatu! Vai patiesas vai šķietamas pretrunības uzlādēts jēdziens? Varbūt pat progresu noliedzoša māksla, kur ierastiem virziena rādītājiem (uz priekšu vai atpakaļ) nav nekādas nozīmes? Vai varbūt cilvēka būtiskās divdabības izteicošs piemērs mākslā.

Štrākas skaidrojumā izstādes mērķis ir sniegt rietumu skatītājam piemēru no tā Padomju Savienības mākslas sektora, kas atrodas starp „reālistisko valsts un rokdarbniecisko tautas mākslu”. Šai aspektā, kur uzsvars likts uz Latviju kā padomju republiku un PSRS sastāvdaļu un latviešu mākslu kā padomju mākslas daļiņu, aizgājušās vasaras dziesmotā revolūcija šķiet aizsteigusies gaŗām Štrākas un vispār Padomijai simpatizējošo Vācijas kreiso intelektuāļu domāšanas modelim. Arī izstādes atklāšanā latviešu mākslinieku valkātie nacionālās Latvijas simboli bijuši kontrastā ar NGBK rīkotāju Ļeņina nozīmītēm (Brīvā Latvija 24.8.88).

Tālāk esejā Štrāka izskaidro, ka darbi atlasīti pilnīgi brīvi, bez „norādījumiem no augšas” un ka mēģināts parādīt visjaunāko. „Laika gars, ‘postmodernisms’, materiālistiskā pasaules redzējuma noturība un avangarda loma starp inovāciju un dzīvas tradicijas pasargāšanu − tie ir šodien latviešu mākslas galvenie temati.” Daudzi jaunās paaudzes mākslinieki meklē jaunus izteiksmes līdzekļus, jaunas formas, lai „attīstītu eksperimentālās mākslas formas”, tomēr nesaraujot saites ar latviešu kultūras vēsturisko attīstību.

Tieši šis pēdējais arguments, manuprāt, nostāda Štrākas un viņas kolēģu vīziju un tādejādi arī pašu skati zem neatbildētas jautājuma zīmes. Vai izstāde patiesi atspoguļo šodien latviešu mākslai būtisko? Vai atlasītie darbi ir raksturīgi šodienas latviešu mākslas virzībai? Atbildes varētu būt − jā, tāds šodien ir latviešu mākslas kodols, vai vismaz progresīvā smaile, vai arī − nē, tā ir no latviešu mākslas galvenās plūsmas īslaicīgi atrāvusies trakulība, kas izskaidrojama ar šodienas visatļautību un kas barojas no vēl nesen liegtajām un mazpazīstamām rietumu avangarda ietekmēm. Manuprāt, nozīmīgāka par atbildi šeit ir jautājuma uzstādīšana, par un pret argumentu analizē, nostādot Berlīnes avangarda izstādi latviešu mākslas vēstures un patreizējās situācijas kontekstā. Būtisks jautājums, kuŗam nav pieskārušās nedz izstādes kataloga esejas nedz skates recenzijas un apraksti. Varētu būt, ka Barbara Štrāka ar saviem Vācijas darba grupas kolēģiem braukuši uz Rīgu meklēt apstiprinājumu savam uzskatam par to, kas šodien interesants un progresīvs Rīgas mākslas ainā.

Berlīnes izstādes atklāšanas delegācijā piedalījies arī Savienības akadēmiķis un Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Indulis Zariņš. Būtu ne tikai interesanti, bet no latviešu mākslas tālākās virzības svarīgi dzirdēt viņa uzskatus šai jautājumā. Vēl it īpaši ja pastāv cerība, ka viņam un viņa kolēģiem nākotnē piekritīs nozīmīgāka loma Mākslas akadēmijas programmas izveidošanā, nevis, kā līdz šim, tikai pazemīga centrālo iestāžu diktētās kārtības īstenošana. Demokratiskas debates un demokratisku lēmumu īstenošana Latvijā ir vajadzīga ne tikai par migrāciju, valodu, pilsonību, ekonomiku un ekoloģiju, bet arī par tautas izglītību, kuŗai visai svarīga loma ir vienīgai mākslas augstskolai.

Atzinīgi vārdi Rīgā veltīti Berlīnes izstādes darbu atlases principam. Tas noticis bez „spiediena no augšas”, bez demagoģiskām ietekmēm un intrigām. „Izstāde pārliecina ar metodes skaidrību. Darbus Rīgā atlasīja konkrēti. Darba grupas pārstāvji izvēlējās to, kas viņuprāt bija visbūtiskākais šābrīža Latvijas mākslas ainai. Dabiski tikai tā var izveidot konceptuāli pārliecinošas izstādes.” (Lit. un Māksla 18.8.88) Lai Pēteris Bankovskis neņem ļaunā, bet kas tad beigu beigās konkrētus darbus ir konkrēti izvēlējies? NBGK Rīgas skates darba grupā bijuši 9 cilvēki (4 no tiem latvieši vai vismaz latviešu izcelsmes). Projekta vadībā bijušas Brigita Zonenšeina (Sonnenschein) un Štrāka. Aizgājušā aprīlī Rīgā mākslinieku darbnīcas apciemoja abas pēdējās, bet pēc dokumentācijas izlasīšanas gribētu minēt, ka skates kuratore bijusi Štrāka, Zonenšeinai un varbūt kādiem latviešu draugiem piepalīdzot ar padomu. Bet konkrēti par to ziņas kataloga ievadā un esejā trūkst.

Jāzepa Baltinavieša esejā „Uz konstruktīvu sintēzi − Ieskats latviešu mākslas avangarda situācijā” interesantu latviešu mākslas vēstures faktu izklāsts un savdabīgs to kopsakarību skatījums. Tā, piemēram, 60. un 70. gados avangarda strāvojumi saglabājās tekstilmākslā (Zenta Logina u.c.), keramikā un interjera mākslā − Pēteris Martinsons, Inese Jakobi, Lija Raģe, Pēteris Sidars, Lidija Auza, Valdis Celms un citi. Tūlīt gan jāpiezīmē, ka avangards šeit nozīme „inovatīvu mākslu”. Dažbrīd liekas, ka Baltinavietis ar vēsturisko materiālu operē pārāk brīvi. Nepavisam neapšaubot Jāzepa Grosvalda nozīmību latviešu mākslā, tomēr pieskaitīt viņu pie 1920. gada Parīzes avangarda kā „pūrisma” koncepcijas līdzautoru nez vai radīs apstiprinājumu vēstures avotos. Vispār par norādēm uz izmantotiem avotiem nebija rūpējies neviens no kataloga eseju autoriem.

Jānis Borgs esejā „Pretspēku spriegumā diedzēta māksla” piedāvā domu, ka avangarda jēdziens visplašākā nozimē izaug no „arhetipu universalitātes un folkloras un etnogrāfijas īpatnībām.” Borgs raksta, ka latviešu mākslai raksturīgā estētika izaug no „harmoniskas dabas aprites ar cilvēku centrā”:

Latviešu etnogrāfijas tēlainība parādās racionāli abstrahētās formās ar rafinētu kolorīta izvērsumu kā pretstats pilsoniskai tīksmei par tautiskās pasaules materiālistiskiem gurniem. Tā skatoties varam runāt par nebeidzamu konfliktu starp apziņas pacēluma un avangardisma centrbēdzi no vienas un „tauku balasta” centrtieci no otras puses.

Lūk, Jānis Borgs − dziļa doma un dzirkstošs stils! Rakstot par pēckaŗa laiku autors konstatē, ka „avangarda kultūrai Latvijā iestājās ledus laikmets, dažkārt pat burtiskā nozīmē ar ‘plenēru’ Sibīrijā.” Un visbeidzot − „kopš izstādes Daba, vide, cilvēks 1984. g. Rīgā, kuŗā piedalījās ap simts visu virzienu un vecumu autoru, ir pamats runāt par pašapzinīgu avangardisma fronti. Pret to jau iedarbinātos ceļa ruļļus un buldozerus apstādināja perestroika”. Labā nozīmē pieminēti pēc kaŗa uz rietumiem aizbēgušie, kā jau tas šodien visnotaļ modē. Šie atlūzušie zari kā daļa no latviešu mākslas kopuma ir doma, kas diez vai iederētos Štrākas padomju mākslas koncepcijā?