Gundars Pļavkalns

IEDABA UN MĀKSLA

 

Šajā JG numurā publicējam Gundara Pļavkalna apceri „Iedaba un māksla”, kas radusies Astrīdes Ivaskas lielo izlasi Vārdojums lasot. Red.

 

Ir dzejnieki, kuŗu skatījuma un izteiksmes īpatnības diezgan labi manāmas jau samērā agros mēģinājumos. Astrīdes Ivaskas plašajā lirikas izlasē Vārdojums (Bostonā: LaRA grāmatu klubs, 1987. 293 lp) uzņemti arī daži piecdesmitajos gados rakstīti dzejoļi, kas nav atrodami nevienā no autores iepriekšējām grāmatām. Salīdzinot ar Ivaskas vēlāko gadu subtīlo, visumā teicami organizēto dzeju, šie mēģinājumi liekas mazliet nenobrieduši, bet tie var pakalpot autores skatījuma un izteiksmes pilnīgākai izpratnei, jo Ivaskai raksturīgais te parādās vienkāršākā, ērti uztveramā veidā. Šķiet, ka derētu citēt un sīkdaļās aplūkot 1954. gadā sacerēto dzejolīti „Rudens” (185. lp), kas šai ziņā varbūt īpaši noderīgs:

Vakara klusajā gaisā
daudzreiz dziedāja gailis.
Pērkona dūcieni tālie
iedvesa viņam bailes.

Sienāzis lēca, un spāre
nosēdās man uz kurpes.
Saule bij zemu, un dziļi
izjutu sienāža rūpes.

Nejūtīgam lasītājam šie pantiņi varētu likties neveikli un nedzejiski, jo izjūtas un ainas te nav „sapņu tālumā, staru spožumā” un vērojumi šķiet it kā nenozīmīgi. Derētu vispirms atcerēties, ka arī mūsu dainu anonīmās sacerētājas nereti izveidoja dzejiskas vārsmas no it kā nenozīmīgas, ikdienišķas vielas. Māksla būtiski sakņojas cilvēces normālajā pieredzē un aptveŗ jūtu reakcijas uz intuitīviem īstenības „tulkojumiem”, kas vairāk vai mazāk saistās ar juteklisko uztveri; tas īpaši attiecas uz rakstu mākslu un vizuālo mākslu. Mūzika jūtas rosina vistiešāk un spēj iztēlē šo to uzburt, bet vairāki jutekliskās uztveres aspekti šai mākslas paveidā nespēj parādīties kaut cik tieši. Vizuālā māksla pasauli dažā ziņā atveido tiešāk, dažā ziņā netiešāk par literātūru. Dzejnieks vai prozas autors vairāk vai mazāk ņem palīgā arī tiešas intelekta izpausmes; tās var literātūru bagātināt, darīt idejiski rosinošu, bet kopdarbībā ar autora raksturu un nolūkiem (piemēram, vēlēšanos „lāpīt pasauli”) nereti pavedina uz pārāk tuvām attieksmēm ar filozofiju, polītiku, teoloģiju un līdz ar to aizvirza no mākslas būtiski intuitīvā un brīvi pētošā skatījuma. Pamatīga intelektuālā krava palaikam saistās ar niecīgu mākslas vērtību; poēzija turpretī var rasties no it kā nenozīmīgiem ārpasaules vērojumiem, ja tie modina nojautas un rosina jūtas. Bez tam − dzejnieks, protams, drīkst rīkoties ar eksotiskām ainām, romantiskiem „ērgļa lidojumiem”, bet šāda viela nav nepieciešama un var nomākt dzejai vajadzīgo pieredzes tiešumu; „zvaigžņu vārti” mēdz iedarboties īsti poētiski tad, ja vārsmotājs neaizmirst arī saulrieta atspīdumus logu rūtīs... Ne velti Virza savā „Dzejas mākslā” starp citu aizrādīja, ka „mūzai panesams nav klajo gaisu ledus”. Konvencionāli pušķotu vājdzeju viņš raksturoja šādi:

Bet dzejai jaunākai lemts lietas pantos siet,
Kas poētiskas mums no dzimšanas jau šķiet,
Un kā bez atbalsu sev mūžu mūžos rastu,
Tā lejas mierīgi pa gultni senparastu,
Tā siltumnīcā aug un viņas gaisā vārā,
Un bailes skatīties caur logu viņai ārā.
Še slinkums dzejniekos ar iedomību jaukts,
līdz, tikko pamodies, top talants viņu žņaugts;
Un dusai spilvenu tiem vieglāk pacelt nākas
Kā atšķirt grāmatas, kas spīguļo kā bākas
Pār savu laikmetu. Tos ģībons mocīt sāk
Dēļ vēja svabadā, kas no šim rindām nāk.
Skan sentimentāli šai dzejā katra stīga,
Un veidos savos tā vēl šķietas nabadzīga.

Virza lielā mērā bija tradicionālists, bet nicināja „peršiņas” bez pārdzīvojuma tiešamības un izteiksmes svaiguma. Citētais Ivaskas dzejolītis liecina, ka autore jau savas literārās darbošanās sākumā orientējusies uz tieši skatītu īstenību, nevis uz pieticīgi konvencionālu „siltumnīcas” daiļdzeju. Īstenība, šeit, protams, ir dzejiskā pārdzīvojuma augsne; šķietami nenozīmīgie vērojumi lasītāju ieved dzīvi skatītā situācijā, kuŗai nebūt netrūkst nojautu un izjūtu rezonanču. Lasītājs ierauga, teiksim, „šarmantu jaunkundzi”, kas vaļas brīžos klausās pērkona ducināšanā, pasmaida par gaiļa satraukumu, sienāža lēkāšanu un spāri, kas tik droši nosēžas uz kurpes. Noskaņojums tomēr kļūst nopietnāks, iztēlojoties eksistenci, ko šauri ierobežo instinkti un vides apstākļi. Dzejoļa virsraksts „Rudens” liecina, ka runa nav tikai par nakts tuvošanos un pērkona draudiem, bet arī par sava veida „beigu sākumu”. Nojautas skar redzētā un dzirdētā līdzību ar notikumiem cilvēka dzīvē (šādas līdzības izpaužoties arī Vergīlija vārsmās par bitēm). Rotaļīgajam, šķietami triviālajam dzejolītim ir dažs „nozīmīgāks” aspekts, kas palīdz izraisīt daudzveidīgu pārdzīvojumu.

Visi pieci agrīnie dzejoļi ir tāli gan no polītikas, gan no uzmācīgas reliģijas sludināšanas. Dominē pārdzīvojums, kas saistās ar dabas kontemplāciju. Uzpeld arī reliģiski pretstati: mirdzošs sniegs kļūst par neaizsniedzamas šķīstības atveidu; pagānisks „mazais zāles dievs” lakstojas ar „straujo spīdalu spāri” (te atkal var saskatīt līdzību ar norisēm cilvēka dzīvē). Var jau būt, ka Ivaska tai laikā uzrakstījusi arī kādu tipisku mīlestības dzejoli, bet izlasē nav neviena agrīna vārsmojuma par laimīgu vai nelaimīgu romantiku („mazais zāles dievs” runā par vienkāršākām būšanām). Nav mūsdienu urbanizētās civīlizācijas iezīmju; dzejoļu bukoliskā vide, šķiet, nebūtu anachroniska pat kādā sacerējumā par viduslaikiem. Neparādās vēstures notikumi.

Vēlāk Ivaskas dzeja kļūst vielas un apdares ziņā daudz bagātāka, bet autore palikusi uzticīga tiešam ārpasaules − lielā mērā dabas − vērojumam. Tas ir viņas enkurs īstenībā, kas nepieciešama gan viņas nostājai pret cilvēka psīchi, gan dzejošanas metodēm. „Sapņi un ilgas” šur tur iekrāso Ivaskas pasaules uztveri, taču būtiski viņa nemājo sapņu pilīs; viņas pamatievirzi šai ziņā tieši un skaidri apliecina dzejolis „īstenībai”, kas sacerēts 1958. gadā un uzņemts gan pirmajā krājumā Ezera kristības, gan izlasē Vārdojums (96. lp). Šo turēšanos pie cilvēciskās īstenības pauž arī kādam spāņu dzejniekam (Jorge Guillen) veltītās rindas:

Balodi nenes mums eļļas koka zaru
no zemes kas mums sveša
nenes mums balodi zaru
mēs negribam izkāpt
vēl negribam izkāpt no dzīves šķirsta
no šaurā dzīves šķirsta pār ūdeņiem
pār ūdeņiem kas viļņo un vējo un ir
(229. lp)

Pieturas zīmju atmešana liek šīm rindām iznirt kā pavisam spontānai vēlmju un domu virknei. Šķiet, ka šis īsais, bet pārdzīvojuma piesātinātais dzejolis atbilst autores patiesajai nostājai pret cilvēka eksistenci, nav vienīgi iejūtīga piebalsošana nesen lasītām cita dzejnieka vārsmām.

Ivaska vairās realitāti izskaistināt; viņas dzeja nepavisam neatgādina Anšlava Eglīša romānā Homo Novus tēlotā gleznotāja Posas uzbāzīgi košās „Sommerfrische” tipa bildes. Viņa nemēdz arī pievērsties iezīmīgi riebīgām vai īpaši šausminošām parādībām (ar kādām lasītājs šad tad sastopas kaut vai Edgara Po, Bodlēra, Gotfrīda Benna sacerējumos). Ivaksa orientējas uz tādiem pārdzīvojumiem, kas ir saskaņojami ar reizē „smalka” un vitāla, bet ne jau vientiesīgi optimistiska cilvēka raksturu. Izskaistināšana vai nejauko parādību sevišķa uzsvēršana no viņas viedokļa droši vien nozīmē viltojumu un ekstrēmismu. Ivaska neaizmirst ne zvaigznes nakts debesīs, ne „atkritumu spaini”, bet nevārsmo, teiksim, par cildenu un brīnumskaistu mīlnieku lieglaimi mēnesnīcas apspīdētā rožu dārzā vai par līķiem kā tārpu mielastu... Var jau būt, ka Ivaskas mērenība reizēm pārāk stingri ierobežo vielas izvēli (dažam no Virzas iespaidīgākajiem dzejoļiem ir visai atbaidoša viela, un kaut kas līdzīgs pavīd arī Čaka dzejā). Ivaskas skatījums tomēr ir visai apjomīgs. Tas mēdz būt arī līdzsvarots, jo Ivaska parasti ievēro visus attēlojamās situācijas nozīmīgākos elementus, līdz ar to izvairīdamās no ieslīdēšanas vienpusīgā jūsmā vai gaužām vāji pamatotā pesimismā.

Pa daļai stabilais, drusku atturīgais skatījums, ir, protams, vienkārši temperamenta ietekmes rezultāts. Ivaskas temperaments nebūt nav „ļengans”, bet tas nav diezcik straujš. No četriem klasiskiem temperamentiem, manuprāt, Ivaskai visvairāk piemīt flegmatisms, bet ar dzīvespriecīgām sangviniskām piedevām; visgrūtāk viņā saskatīt kaut ko cholerisku. (Te derētu aizrādīt, ka flegmātisks temperaments nav apātisks vai letarģisks. Šim temperamentam raksturīga apvaldīta, noturīga jūtu rosme un spēja pretoties tā sauktajai smadzeņu mazgāšanai...) Vārdojuma autores flegmātiski dziļi domājošo un līdzsvaroto, kā arī sangviniski atsaucīgo pieeju it labi parāda šādas rindas:

‘Veni etiam’

Es atkal glāstu tavas aukstās plaukstas
un stingstu, pieskaroties taviem plakstiem.
Es atgriezos, kādēļ tu mani nesagaidi
ar kāzu gondolu un zvanu skaņām?

Tai kāzu gondolā, kas nozuda aiz tilta,
kā pazūd nopūta jeb nokrīt zieds,
es braucu tanī, man bij brūnas acis
un visas dzīves līksme sirdī.

Es braucu tanī un es stāvēju uz krasta,
kad vilnīšos, ko laiva atstāja aiz sevis,
kalts kaķēns slīcis šūpojas uz mēļa ūdens.
(„Venēcija”, 168. lp)

Skaistā, bet mirstošā pilsēta; tīkamas izjūtas, bet ar vilšanās piekrāsu; jūsmīga iejušanās citā dzīvē un atšķirīgā (vairāk sangviniskā!) temperamentā, bet − gandrīz tai pašā brīdi − arī skumīgs, atskurbis vērojums. Noslīkušais kaķēns varētu likties „nedzejisks”; taču lielā mērā pateicoties šai sīkdaļai dzejolis neieslīd saldenā bezgaumībā. Kaķēnam ir nozīme arī drūmāku dzīves norišu atgādināšanā un pārdzīvojuma tiešamības uzburšanā. Izteiksme līdzinās drusku eliptiskam ierakstam dienas grāmatā; tā nav ne tuvu tik atklāti izvērsta kā daudzos Čaka vārsmojumos. Tēlotās ainas subtīli un daudzveidīgi pauž to, ko autore nepasaka abstraktākā, intelektam ērti pieejamā, bet nedzīvākā veidā. Dzejolis ir reizē tiešs un netiešs: tas ir visai tiešs attieksmē uz „pieslēgšanos” daudzveidīgam pārdzīvojumam, nevis šāda pārdzīvojuma intelektuālam raksturojumam, bet netiešs domu izpausmē. Varbūt derētu aizrādīt, ka Ivaska šai ziņā nebūt nav atklājusi kādu „nesaprotama modernisma” Ameriku, jo dzejā jau kopš senseniem laikiem nav trūcis šādu izteiksmes līdzekļu. Īsta dzeja orientējas galvenokārt uz emotīvu, vairāk iztēlei un nojautām nekā intelektam pieejamu pārdzīvojumu; „interesantas domas” ir labākā gadījumā tikai piedevas. Nāk prātā kaut vai šāds Virzas sonets:

Bij balti mākoņi un debesis bij maigas,
Gaiss viegli caurspīdīgs un drusku vēss;
Pie varoņkapiem sastapāmies mēs,
Uz kuŗiem redzamas bij puķes svaigas.

Es jūsu sejā raudzījos, kas kluss
Uz kapa vērās skumjā dziļi justā,
Kur uzraksts sīks bij redzams koka krustā;
„Tie, kuŗi nomira par tēviju, še dus.”

Jūs skumja runājāt, un, likās, it neviens
Tās skumjas jūsu dvēslē neizkliedēs,
Kā tikai nevairāmais kapa pliens.

Pa retai lapai krita ceļa sliedēs,
Un kad bij pārtrūcis mums runu pavediens,
Tumšs šalkons bija dzirdams augstās priedēs.

Tēlojums šeit selektīvs, bet pilnīgi reālistisks; ir „gaisotne”, nav lieku krāšņojumu. Atskaņas kalpo ne tikvien soneta ārējai formai, bet arī palīdz uzburt nepārveidotas pārdzīvojuma tiešamības ilūziju. Autors stāsta, bet nenāk klajā ar izvērstiem prātojumiem (kādu netrūkst dažā citā, vairāk retoriskā Virzas dzejolī). Šalkoņa augstās priedēs ir it kā atbilde uz noskumušās sievietes vārdiem un liek iztēloties „skaudrus likteņus:, „fata vocant” vai ko tamlīdzīgu, bet pauž reizē vairāk un mazāk nekā prātam tieši uztveŗams viedoklis. Šāda pieeja būtiski neatšķiras no tā, kas vērojams Ivaskas vārsmās par Venēciju.

Ivaskai raksturīgo vairīšanos no pseudopoētiskas „daiļdzejas” vēl iezīmīgāk nekā „balts slīcis kaķēns” parāda šādas rindas:

Miesa ir mirkusi debesu zilumā,
šķīstīta tāluma sālī.
Rāmi kļūst ūdeņi rudens tuvumā,
sagulst tur mākoņu vāli

Zemzemu niedres pret vakaru paklanās;
nāvei ir saudzīgi soļi.
Viss, kas bij neredzams, dziļumos parādās,
tveŗams kā gļotainie oļi. (119. lp)

Izteiksme te ir daudz subtīlāka un svaigāka nekā Virzas apsmieto „jaukas” vājdzejas ražotāju produkcijā. Dzīvošana dabā un atvasarā izraisa neparastas, plašas asociācijas un līdzīgi mūzikai modina gan nojautas, gan izjūtas. Īpaši spēcīga ietekme ir dzejoļa pēdējai rindai: tā lasītāju mazliet šokē un rada ļoti tiešu kontaktu ar autores nojautām par kādas patiesības atklāsmi. Vērīgs lasītājs jūt, ka autores uztverē patiesības atklāsme šai gadījumā tik lielā mērā atbrīvota no meliem, nezināšanas vai pašapmānīšanās, ka atgādina ne visai tīkamu pieskārienu gļotainiem oļiem. Dzejolī samanāmas ainas un norises, kas ļoti daudziem šķiet jaukas (zilas debesis, ūdeņi, vasara, peldēšanās, sauļošanās, utt.) bet nekas nav konvencionāli pušķots. Visas dzejoļa sastāvdaļas kalpo autores intuitīvā viedokļa izpausmei, nevis lasītāja iepriecināšanai ar dažādiem jaukumiem. Šādas pieejas rezultāts ir īsta dzeja, nevis sentimentāli pliekans „vakars uz ezera”...

Var protams, iztikt arī bez pretīgām sīkdaļām, piemēram:

Nav dziļākas akas par rožu smaržu,
nav melnākas ēnas par cipresi saulē,
nav tālākas stigas par ģitāres stīgu,
nav pasaulē skaistākas lietas kā ūdens.
(„Alhambra”, izlases 166. lp)

Skatījums šeit ir tik savdabīgs un izteiksme tik svaiga, ka dzejolis paliek pārdzīvojuma tiešamībā un labas gaumes robežās. (Ja kāds dzejoļu krājums sastāvētu galvenokārt no šādiem vārsmojumiem, kopiespaids tomēr būtu drusku par daudz piemīlīgs...)

Izlases nosaukums var asociēties gan ar domu un jūtu atbilstošu izpausmi, gan ar vārdošanu un apvārdošanu. Totalitārās valstīs un nereti arī citur valodu mēģina izmantot ne tikvien kā sazināšanās līdzekli, bet arī kā apvārdošanas vai domu kontroles aparātu. Ivaska lieto vārdus pārdzīvojuma organizēšanai. Zināmu burvestībai radniecīgu vārdošanas piedevu viņas dzejā var manīt, bet tā tikai atvieglina zināma paveida komunikāciju. Galu galā − dzejnieks mēģina lasītāja uztveri pārņemt savā varā, lai gan ne propagandas nolūkā; ja „inkantācija” palīdz lasītājam pamanīt jūtu saviļņojuma nestu atklāsmi, tad tā veicina dzejisko sazināšanos. Allaž gan jāatceras, ka īstā dzejā galvenais ir nojautu radīts ieskatījums, nevis pierunāšana, mudināšana, apdullināšana. Pārdzīvojuma vara dzejā virzās uz ieskatījumu, ne jau uz „derīgas darbības” veicināšanu, kas raksturīga kaut vai oratoru paudumiem. Pat vērtīgai dzejai nereti ir retoriska sanāksmes runas piekrāsa, bet par galveno sastāvdaļu šī piekrāsa top vienīgi nedzejā vai mākslinieciski nenozīmīgās peršās. Ivaska varbūt ir drusku par daudz apvaldīta un kontemplatīva, lai censtos uzrunāt tautu pilsētas laukumā (par mērenu slieksmi šai virzienā liecina dzejolis 278. lp, bet tas nav Ivaskai tipisks).

Izlasē ietilpst lielākā tiesa no Ivaskas krājumos atrodamās produkcijas un laikam kādi 20 dzejoļi, kas krājumos nav parādījušies. Satura rādītājā minēts ikkatra dzejoļa sacerēšanas gads. Uzņemtie dzejoļi lasāmi kā variācijas par temām, kas paužas divpadsmit nodaļu nosaukumos. Šāds izkārtojums man liekas visai interesants. Var pavērot, kā autore ar līdzīgu vielu rīkojusies, teiksim, sešdesmito gadu sākumā un astoņdesmito gadu otrā pusē. Lasītājs vizinās tādā kā Velza laika mašīnā, autores vaibsti un izteiksme pēkšņi mainās, bet nekad nepārvēršas līdz nepazīšanai. Pieticīgi, bet rūpīgi izdoto grāmatu papildina Ivara Ivaska askētiskās kolāžas.

Dzejoļu virknē „Mēmais laiks” (215.-220. lp) Ivaska starp citu runā − līdzīgi Čaka spēlmanim − par dziesmu un iznīcību; sekvence noslēdzas ar šādām rindām:

Mēs esam bāriņi,
mēs esam bāri,
bet mūsu dziesma
skan nāvei pāri.

Man šķiet, ka arī daudzi vēl nedzimušie dzejas cienītāji lasīs Ivaskas vārsmas un beigās varbūt jutīs kaut ko līdzīgu tam, ko Čaks paudis Jēkabam Kazakam veltītos vārdos:

Kad esmu atkal ielās un laukā,
Brīnums vēl ilgi tavs acīs viz.

Māksla apvieno ikdienišķo un neikdienišķo patstāvīgā, ekspresīvā veidojumā un tiešām ir sava veida brīnums.