Jaunā Gaita Nr. 172, aprīlis 1989
MĀRA CELLE INTERVĒ MAZO TEĀTRI SANFRANCISKO
Sanfrancisko mazais teātris sava galvenā režisora Laimoņa Siliņa vadībā, 1988. gada decembrī bija uzaicināts dot viesizrādes Nacionālā teātrī Rīgā, uzvedot franču autora Iva Žamaika lugu Hamilkāra kungs. Bez režisora Siliņa, turnejā piedalījās izrādes vadītāja Andra Kadile un aktieŗi Ieva Celle, Andrejs Gulbis, Miriama Krūmiņa, Brigita Siliņa un Dainis Turaids. Aktieŗi pavadīja desmit dienas Rīgā − no 19. līdz 29. decembrim. Izrādes notika 22., 23. (dienas un pēcpusdienas) un 25. decembrī.
Hamilkāra kungs ir Nacionālā teātŗa repertuāra luga, kas nozīmēja, ka skatuves iekārta un citas techniskās vajadzības jau bija priekšā. Rīgas Hamilkāra režisors ir Mihails Kublinskis. Biļetes uz mazā teātŗa viesizrādēm tika izpirktas jau mēnešiem iepriekš − paredzēto trīs izrāžu vietā bija jādod vēl ceturtā, pirmo svētku vakarā. Šī bija pirmā reize pēc Otrā pasaules kaŗa, kad vesels ansamblis ārzemēs dzīvojošu latviešu amatieŗu aktieŗu uzstājās uz profesionāla teātŗa skatuves Latvijā. Kā tas viss sākās, kā risinājās un kā beidzās − to Mārai Cellei pastāstījuši ansambļa dalībnieki.
 |
Kad tu pirmo reiz uzzināji, ka pastāv iespēja, ka tu piedalīsies mazā teātŗa visa ansambļa braucienā uz Rīgu ar Hamilkāra kunga izrādi? Kādas bija Tavas pirmās domas?
Laimonis Siliņš (režisors, Aleksandrs Hamilkārs): Biju vienlaicīgi priecīgs un nobijies. Hamilkāra kungs uz Nacionālā teātŗa skatuves uzvests jau 7 gadus, tā ir viena no viņu vislabākām un iecienītākām izrādēm.
Andra Kadile (izrādes vadītāja): Reiz ierunājos Laimonim, ka būtu jauki man arī braukt ar mazo teātri uz Rīgu, kaut pati šo priekšlikumu neņēmu nemaz īsti nopietni. Laimonis, turpretī, domu atbalstīja un ar savu parasto enerģiju tūlīt sāka kārtot manu līdzbraukšanu. Vēl arvien neticēju, ka plāns ir reāls ... Nebiju bijusi Latvijā kopš to atstāju kā bērns 1944. gadā, un mans priekšstats par to bija maz saistīts ar reālitāti.
Ieva Celle (Viržīnija): Kad padzirdēju, ka mazais teātris brauks uz Rīgu, man bija žēl, ka nevarēšu piedalīties, jo biju pieteikusies mācīties PBLA Sabiedrisko zinātņu institūtā Minsterē. Tomēr izkārtojās tā, ja es atgrieztos Kalifornijā decembŗa sākumā uz pāris nedēļu intensīviem mēģinājumiem, tad varētu piedalīties, par ko es biju ļoti laimīga. Pie reizes tas likās nereāli, metās pat bail: Uzstāties Rīgā? Nacionālajā teātrī? Es? Tēlot ielas meitu Viržīniju arī izrādījās grūtāk nekā to biju iedomājusies. Tēla raksturu nopietni sāku izveidot tikai kādu nedēļu pirms došanās uz Rīgu.
Andrejs Gulbis (Polo): Kad Laimonis ieminējās par iespēju braukt, man par to nebija ne brīdi jādomā, teicu − simtprocentīgi jā. Sen jau gribēju braukt ciemos uz Latviju, bet ne kā tipisks tūrists. Mans sapnis vienmēr ir bijis spēlēt teātri Latvijā.
Iebraucot Padomju Savienībā, Tallinas muitas telpā jūs sagaidīja Nacionālā teātŗa aktieŗi. Pastāsti, kā tas īsti bija? Ko tu izjuti, ko domāji?
Andra: Cīnoties cauri muitai ar paunām, koferiem un pakām, grūstoties, stumdoties, svīstot, stiepjot, kāpjot pār citu pasažieru paunām un baiļojoties − vai tik muitā kādu līdzatvestu dārgumu man neatņems − pēdējā doma bija, ka kāds mūs te sagaidīs. Kad ieraudzīju sagaidītājus ar Latvijas karogu, plakātu un ziediem, pārsteigums bija neaprakstāms. Biju arī priecīgi pārsteigta redzot, ka sagaidītāji ir jau iepriekš pazīstami Nacionālā teātŗa aktieŗi, un aizkustināta, ka viņi braukuši lielo gabalu no Rīgas mūs saņemt. Pirmajā brīdī karoga dziļāko nozīmi nemaz neaptvēru, bet pēc laiciņa, kad attapos, cik tas nozīmīgi − mūsu karogs pacelts atklāti − aizrāvās elpa.
Ieva: Biju tikusi cauri muitai, izgājusi ārā un skatījos, ar ko brauksim tālāk. Ieraudzīju vienu Volgu, kuŗai no spogulīša karājās mazs Latvijas karodziņš, un devos klāt. Iepazinos ar Volgas šoferi, ukraini Jevgeņiju, kuŗš labi runāja latviski − viņam bija daudz ko stāstīt par Tautas fronti. Kad iznāca pārējie, iepazinos ar mūsu sagaidītājiem: Nacionālā teātŗa galveno režisoru Mihailu Kublinski, aktieŗiem Egonu Maisaku un Rolandu Zagorski, Kultūras komitejas pārstāvi Ivetu Krauju un vēl otru šoferi − Viesturu. Kad sagaidītāji pacēla Latvijas karogu un plakātu ar sveicienu un ar lielu enerģiju nodziedāja dziesmiņu par Sanfrancisko − cik tā skaista, mani pārņēma liels prieks, ka esmu atbraukusi. Kad dziesmu rāva vaļā otro un vēl trešo reizi, es vēlreiz nopriecājos, redzēdama, ka mums būs laba sabiedrība, jo vakarā bija paredzēts palustēties pa Tallinu.
Brigita Siliņa (Eleonora): Kaut manīju, ka draugi mūs tur ļoti gaida, nekad nebiju iedomājusies, ka šī gaidīšana izpaudīsies šādā veidā un vēl pēc tam jau Igaunijā. Apmulsums, prieks, ārkārtīgs jūtu uzbangojums − tās bija manas izjūtas.
Andrejs: Biju bezgala aizkustināts redzot mūsu sarkanbaltsarkano karogu atklāti paceltu šai zemē, ko okupējusi Padomju Savienība.
Foto: Jāzeps Danovskis |
Kas palicis atmiņā kā visskaistākais, aizraujošākais?
Laimonis: Visskaistākie mirkļi bija pēc pirmās izrādes. Publikas atsaucība pauda daudz vairāk kā tikai teātŗa skatītāju aplausi, tie bija momenti ar dziļu tautiskās apziņas strāvojumu. Otrs skaistākais pārdzīvojums bija izjust patieso draudzību, ko saņēmām no visiem tiem, kas bija ciemojušies arī pie mums. Pārliecinājos, ka mēs viens otram esam palikuši ļoti tuvi.
Andra: Neiespējami izcelt tikai vienu momentu. Piedzīvotie, redzētie un izjustie skaistie brīži atmiņā sarindojas kā pērles, viens brīnišķīgāks par nākamo.
Ieva: Viens no tādiem brīžiem bija, kad ieradāmies uz mēģinājumu Nacionālā teātrī 21. decembŗa rītā. Braucot turp, sajūta nebija no labākajām − maz gulēts, vēders sūdzas, priekšā gaŗa, grūta diena. Kad pavērās durvis, ieraudzīju, ka vestibīls pilns ar cilvēkiem − ar smaidiem, ziediem un apkampieniem. Tie bija režisori, aktieŗi un citi teātŗa darbinieki. Ne es kādu pazinu, ne zināju, ko teikt. Bijām taču braukuši uz mēģinājumu, bet nu bija tāda sajūta, it kā mēs jau būtu uzstājušies un tiekam apsveikti. Satiku divas Viržīnijas. Visi bija tik sirsnīgi un draudzīgi, ka acīs saskrēja asaras. Grūti bija izprast − par ko visi ir tik lielā sajūsmā? Kas tad mēs te esam? Ko mēs viņiem spēsim dot? Šādas domas mani nodarbināja līdz pat prombraukšanai. Desmit dienu piedzīvojumi un sarunas lika man pamazām izprast mūsu ciemošanās un uzstāšanās komplicēto un dziļāko nozīmi: tur savīti daudzi un dažādi jēdzieni − trimda, tauta, zeme, valoda, cerība, ticība...
Tomēr, visaizkustinošākais moments bija pirmizrādei beidzoties. Stāvējām uz skatuves lai paklanītos, zālē iedegās gaismas un es pirmo reizi ieraudzīju šos ap tūkstots cilvēku. No zāles aizmugures ļaudis sāka dziedāt Sveiks lai dzīvo!, Laimonis teica dažus vārdus, cilvēki sāka nākt uz skatuves ar puķēm, aplausi nerima, publika sāka celties kājās, un tad es ieskatījos viņu sejās. Daudziem bija asaras acīs. Kaut kas sevišķs bija noticis. Ne jau tikai mūsu teātŗa spēle, bet tas, ka vispār esam atbraukuši, bija izraisījis šais cilvēkos kādas sevišķas jūtas, un es tās arī jutu. Tas bija liels pārdzīvojums, just šo mijiedarbi starp mums un skatītājiem. Bija gandrīz neērti stāvēt uz skatuves un tik daudz just, jo tas vairs nebija teātris. Pēc pārdzīvotā stresa, pēc visa laika, kas ielikts mēģinājumos, pēc lielā noguruma − šī brīža dēļ vien, šī lielo emociju, asarām aizmiglotā brīža dēļ − viss bija to vērts.
Brigita: No profesionāla viedokļa, neapšaubāmi − ilgstošie aplausi un jūtu straumes, kas plūda no skatītājiem uz mums. No personīgā viedokļa − skaistā atmiņā palikusi beidzamā tikšanās ar mīļiem izvadītājiem Saulkrastos, Baltijas jūŗas krastā. Šī tikšanās bija liels pārsteigums. Mūsu šoferis Viesturs nogriezās no lielceļa un turpināja braukt pa mazu, aizsnigušu celiņu. Pēkšņi priekšā − vēl viens busiņš, tāds pats kā mūsējais, tam apkārt − draugu pulciņš ar šampanieša pudelēm rokās. Šim notikumam piemita kaut kas sireāls: miglains rīts, apsnigušas kāpas, drūmi dunoša jūŗa, kam cauri vijas priecīgas čalas un smiekli. Kā kādā Bergmaņa filmā!
Dainis Turaids (Mašū): Ierodoties uz pirmo mēģinājumu, biju bezgala pārsteigts priekšā ieraugot visu Nacionālā teātŗa kollektīvu ar ziediem. Biju apmulsis. Sekoja sasveicināšanās − es lēni griezos uz riņķi, apmainījos smaidiem, apkampieniem, redzēju pat asaras. Samērā sveši cilvēki, tomēr sajūta tāda, it kā būtu atgriezies mājās, šī sajūta turpinājās, kad pirmo reizi aplūkoju skatuvi, šeit noritējusī vēsture likās manāma skatuves dēļu dziļajās rievās. Tie savā būtībā bija kā daļa no Latvijas zemes. Zāle pavīdēja savā mazliet izbalējušā greznībā. Kad tur sēdēju pirms 8 gadiem kā skatītājs, tā uz mani neatstāja sevišķu iespaidu, bet šoreiz, to vērojot no skatuves perspektīvas, tai piemita speciāla burvība. Brīnišķīga akustika. Visi ceļi, kuŗus savos 45 gados biju nogājis, mani bija nemaldīgi noveduši tieši uz šejieni... Tomēr notikums, kuŗu visbiežāk atstāstu draugiem ir brīdis pēc pirmizrādes, kad skatītāji, nu teiksim − tauta, piecēlās kājās un dziedāja Lai dzīvo sveiks! Ņemot rindu no savas lomas: Un par to man vairs nav nekas sakāms.
Andrejs: Kas saistās ar teātri, tad pati Nacionālā teātŗa ēka, skatuve un zāle man likās ārkārtīgi skaistas. Jutos ļoti priviliģēts spēlēt uz šādas skatuves. Visaizkustinošākā bija teātŗa ļaužu viesmīlība. Ārpus teātŗa − visskaistākā bija Rīga vispār. Noraugoties Rīgas panorāmā no Pētera baznīcas torņa pārliecinājos, cik patiešām skaista ir šī pilsēta. No agras bērnības, no fotogrāfijām pazinu Brīvības pieminekli, bet tagad to varēju savām acīm redzēt... sajūta bija neaprakstāma − būt pirmo reizi savā tēvu zemē.
Jūs piedalījāties vairākās intervijās − Smiļģa Teātra muzejā, Mākslas darbinieku namā, radio un televīzijā. Vai atceries kādus jautājumus, kuŗus vēlētos, ka būtu atbildējis/usi citādāk?
Laimonis: Intervija Smiļģa muzejā koncentrējās vairāk uz Amerikas latviešu teātŗa darbību, kas bija ļoti labi, jo redzējām, ka Latvijas latvieši vēl arvien maz zin par šeit notiekošo. Intervijā Mākslas darbinieku namā, prof. V. Hausmaņa uzstādītie jautājumi bija vairāk uz iekšu vērsti, par mums pašiem, mūsu domām, iecerēm, tie prasīja vairāk koncentrēšanos.
Andra: Piedalījos trīs intervijās. Man ļoti patika Teātŗa muzeja apciemojums un bija žēl, ka nevarēju vairāk laika tur pavadīt, bet kā intervija man vislabākā likās Dr. V. Hausmaņa vadītā Mākslas darbinieku namā. Viņš pats ir interesants runātājs, stāstīja arī savus piedzīvojumus un uzstādīja labi pārdomātus jautājumus. Bija ļoti patīkami, ka intervijā piedalījās arī Nacionālā teātŗa galvenais režisors Mihails Kublinskis ar savām domām un iespaidiem par mūsu izrādi.
Brigita: Vēlētos, kaut nebūtu bijusi tik nogurusi. Pirmā intervija bija mūsu pirmajā rītā Rīgā, visi bijām neatpūtušies, no daudziem pirmajiem iespaidiem apstulbuši. Intervijas laikā likāmies stīvi, kaut katrs savu norunāja bez izgāšanās. Intervija Smiļģa muzejā notika otros Ziemsvētkos, kad visas izrādes jau bija cauri, un nu bijām noguruši no nepārtrauktās runāšanas, kontaktēšanās, svinēšanas. Izrādes bija izsūkušas mūsu enerģiju. Bez tam, Miriama bija stipri saaukstējusies, Laimonim džinkstēja ausis (jo izrādes laikā revolvers nejauši izsprāga viņam tieši pie auss), un man prātā nebija nevienas asprātīgas domas. Palicis prātā kādas žurnālistes jautājums: Ja jums īstā dzīvē gadītos satikt tādu Hamilkāra kungu, vai jūs ar viņu ielaistos?
Andrejs: Jutos mazliet neērti jo, salīdzinot ar citiem, mana ikdienas latviešu valoda ir diezgan vāja.
Par jums gādāja daudzi ļaudis. Kuŗi no tiem tev palikuši speciālā atmiņā?
Laimonis: Vislielākā pateicība pienākas Nacionālā teātŗa galvenajam režisoram Kublinskim par to, kā viņš man palīdzēja novadīt mēģinājumus, nekad man neuzspiežot ne savu gribu, ne savu izrādes koncepciju. Kublinska gādība mūs pavadīja no pirmās līdz pēdējai izrādei.
Andra: Par mani visvairāk gādāja trīs Nacionālā teātŗa ļaudis. Vispirms jau aktieris Egons Maisaks, kuŗu sponsorēju Olivera turnejā uz Ameriku, kaut toreiz nemaz viņu nesatiku. Tagad, no paša pirmā brīža likās, ka esam bijuši pazīstami visu mūžu. Ar savu lielo sirsnību, enerģiju, humoru un gaišo raksturu, Egons manam Rīgas apciemojumam pielika kā spārnus. Tikpat brīnišķīga bija viņas dzīves biedre Dzintra, kas strādā Leļļu teātrī. Tālāk − Nacionālā teātŗa izrāžu vadītāja Mārīte Peiča. Bez viņas palīdzības mans uzdevums nebūtu neko izdevies. Kaut esmu vairākkārt braukusi ar mazā teātŗa izrādēm un apguvusi dažādu skatuvju techniskās iekārtas, uz tik profesionālas un izsmalcinātas skatuves kā šīs nebiju iepriekš strādājusi. Mārīte ar lielu pacietību man sāka rādīt un stāstīt, kā viss darāms. Pamazām atklājās, ka vieglāk būtu, ja Mārīte pati darbotos ar gaismotājiem, skaņotājiem, rekvizitoriem un citiem skatuves darbiniekiem. Tā arī notika, un īstenībā izrādes vadīja viņa. Kas tas man bija par atvieglinājumu! Un tad Nacionālā teātŗa administratore Baiba Šulcāne. Baiba visu tik labi pārzināja, ka viņas klātbūtnē man bija liela drošības sajūta: sak, kas ar gadītos vai negadītos, Baiba visu nokārtos!
Ieva: Vislielākā pateicība pienākas Nacionālā teātŗa režisoram M. Kublinskim un izrāžu vadītājai Mārai. Viņu miers, izpalīdzība un profesionālās spējas ļāva mūsu izrādēm labi izdoties. Viņi gādāja par visu, izņemot mūsu pašu spēli. Liela pateicība pienākas arī visiem neskaitāmiem skatuves darbiniekiem.
Brigita: Vai māte var atbildēt, kuŗu bērnu mīl visvairāk? Tā arī man grūti minēt kādu vienu personu. Tomēr, ar godbijību gribu pieminēt režisoru Alfrēdu Jaunušānu, kuŗam jau pirms daudziem gadiem bija ticība mūsu pasākumiem un kuŗš bez jebkādiem aizspriedumiem mums atvēra Nacionālā teātŗa durvis. Šī uzstāšanās ir kulminācija viņa drosmei. Ar sirsnību gribu pieminēt režisoru Kublinski, viņa lielo takts izjūtu izvadot mūs cauri pirmajiem nedrošajiem mēģinājumiem.
Andrejs: Pirmkārt − Iveta Krauja, kas par mums gādāja ārpus teātŗa. Viņas neizsmeļamā enerģija bija apbrīnojama. Otrkārt − galvenais režisors Kublinskis. Bez viņa palīdzības, mūsu izrādes nebūtu noritējušas tik gludi. Jāatzīstas, ka, pateicoties viņam, šī bija visvieglākā ceļojošā izrāde, kuŗā esmu piedalījies.
Vai bija kāds zemais punkts, kad likās: nu gan lietas iet dēlī, nu nebūs labi?
Laimonis: Man tādu zemo punktu nebija, un par to arī nebija laika domāt. Tomēr dusmas aizdeva šāds gadījums: Braucam viesnīcā ar liftu, kuŗā iespiežas vēl kādi četri krievi. Mēs sarunājamies latviski, kad viens krievs mums uzbļauj: Vai tad jūs neprotat runāt kā cilvēki? − Gribējās ko spēcīgu atbildēt, bet... Latvieši saskarē ar krieviem ir ļoti uzmanīgi un mēģina izvairīties no strīda vai konfrontācijas.
Ieva: Pirmā mēģinājuma sākuma posmā. Sirsnīgā sagaidīšana vestibīlā bija devusi man pacilātu omu, bet nu tauriņi vēderā sāk vairoties un koncentrācijas spējas zust. Skatuve likās tik liela un plaša, zāle − milzīga. Nāca prātā, cik daudzas izrādes un vēsturiski notikumi risinājušies uz šīs skatuves. Un nu kārta pienākusi mums. Bija tik savādi būt uz šīs skatuves. Dzirdēju stāstām, ka skatuvei piemītot mistiska gaisotne, uz tās turpinot dzīvot mirušo aktieŗu gari, kas sen uz tās spēlējuši. Mūsu mēģinājuma pirmajā pusstundā mēs visi likāmies nervozi, nobijušies − teksts juka, spēle bija stīva un nedzīva. Kad iedomājos, ka pēc divām dienām mums šeit jāuzstājas, man gandrīz uznāca ģībonis. Bet mūs uz priekšu, likās, vilka režisors Kublinskis. Viņš deva dažus ieteikumus, padomus. Lēnām sasprindzinājums atslāba.
Brigita: Nulles punkts bija pirmais mēģinājums. Manī bija ieperinājušies vairāki baciļi un man bija tāda sajūta, ka vajadzētu rakstīt testamentu. Muļļājos pa skatuvi kā sivēns pa dubļiem, izslēdzos, aizmirsu tekstu, nevarēju atcerēties norādījumus. Bet režisors Kublinskis, nesatricināms, vienā angļu mierā, palīdzēja atgūt drosmi, pašapziņu.
Andrejs: Viszemākais punkts bija Ziemsvētku vakarā. Biju pie radiem, ar kuŗiem biju tikko iepazinies. Apmainījāmies dāvanām. Vēlāk viņi mani pavadīja uz viesnīcu, jo man bija pilnas rokas dāvanu, kas bija domātas vešanai atpakaļ uz Ameriku. Mums priekšā nostājās viesnīcas durvju sargs un neļāva maniem radiem nākt man līdzi viesnīcā. Vienalga kā mēs lūdzāmies, viņš neatļāva. Nekā darīt. Ar skumjām acīm mani radi teica: Redzi, Andrej, kā mums te Latvijā iet. Šī nebija vienīgā reize, kad šis durvju sargs ar mani tā izdarījās, bet laimīgā kārtā viņš strādāja tikai katru trešo dienu. Katrā ziņā, viņš sabojāja manu svētvakara labsajūtu.
|
Ko tu būtu vēlējies citādāk šai turnejā?
Andra: Sakarā ar teātri − neko. Personīgi būtu vēlējusies, ka būtu bijis kāds brīvs brīdis pašai savā nodabā pastaigāt pa Rīgas ielām, iegriezties kādā muzejā vai izstādē.
Ieva: Būtu bijis labāk, ja man būtu bijusi iespēja piedalīties mēģinājumos kopā ar citiem pēdējos divus mēnešus pirms izrādes. Minsterē man naktīs rādījās murgi: stāvēju uz skatuves, bet nezināju ne kas šī par lugu, ne kas mana loma, ne kas jāsaka. Vispār, gatavojoties šīm viesizrādēm, izjutu par daudz stresa, man sāka pietrūkt spēles prieka. Likās, ka pārāk liels uzsvars likts uz fakta, ka spēlēsim uz Nacionālā teātŗa skatuves un tādēļ vien nedrīkstam izgāzties.
Brigita: Būtu vēlējusies, kaut mums būtu bijis vairāk laika. Netiku uz nevienu muzeju, nevienu izstādi. Draugi mūs vadāja no vienām mājām uz otrām, padeva tālāk kā tādus stafetes kociņus. Būtu gribējies būt kādās īstās lauku mājās, kur kūtī īd govis, aizgaldā rukšķ cūkas, uz mēslu čupas kašājas gailis. Ar tādām lietām saistās manas atmiņas par laukiem, bet Ādažu agrofirma, uz kurieni mūs aizveda, ir tik tāda piena un bekona fabrika. Man žēl, ka pazaudēju zīmīti ar tā kolhoza vārdu, kuŗš man pēc vienas izrādes pasniedza pasakainu egles zaru ar brīnišķīgiem čiekuriem. Šis zars mūsu viesnīcas istabā ienesa skaistu mājīgumu, un kad vēl tajā iededzināju mīļu cilvēku dāvātas svecītes, skats bija fantastisks. Šis zars mani iepriecināja visas Rīgā pavadītās dienas. Gribēju dāvinātājiem pateikties...
Andrejs: Tā kā šī bija mana pirmā reize Latvijā, būtu gribējies vairāk laika pavadīt kopā ar jauniepazītiem radiem un draugiem.
Kādus padomus tu dotu citiem trimdas latviešu ansambļiem, kas brauc uz Rīgu uzstāties?
Andra: Vissliktākais ir dot otram padomu, ko darīt un kā rīkoties nezināmā situācijā. Katrs izprot lietas citādi, un katra situācija mainās no iepriekšējās.
Andrejs: Viens vienīgs vārds: brauciet!
Vai tu gribētu braukt vēlreiz? Kādā kapacitātē? Vai ir jau kādi konkrēti plāni?
Andra: Ja būtu iespēja, noteikti brauktu. Vislabprātāk ar mazo teātri, kādā aizkulišu kapacitātē. Pašreiz domāju par 1990. gada dziesmu svētkiem, uz kuŗiem ļoti ceru tikt.
Ieva: Nezinu, vai gribētu atkal braukt uz Rīgu ar teātri. Šim braucienam ir speciāla, vienreizēja vieta manās atmiņās.
Brigita: Jā, es gribu braukt vēlreiz. Un vēlreiz! Un vēlreiz!
Attiecībā uz mūsu tautas situāciju, jauno pārmaiņu laiku Latvijā − kādi bija Tavi novērojumi?
Laimonis: Latvieši ir lepni uz pēdējā gada sasniegumiem, viņi tic, ka uzņemtais kurss turpināsies, latviešu valoda atgūs savu pienācīgo vietu, ka mūsu himnu oficiāli atzīs. Pie reizes jāsaka, ka latvieši nav optimisti, bet gan reālisti. Viņi apzinās, ka jāstrādā lēni, uzmanīgi, tomēr mērķtiecīgi.
Andra: Sajutu milzīgu enerģiju un sajūsmu par pašreizējiem notikumiem, bet arī apakštoņus ar šaubām un bažām par to, kā viss turpināsies. Materiālā ziņā nekādu acīm redzamu pārmaiņu nav − veikali tukši un cilvēkiem dzīves apstākļi grūti. Pēc apciemojuma Ādažu agrofirmā, man kāds teica: Nu redzi, tev parādīja visu to, kā mums nav!
Ieva: Kopš pēdējo reizi biju Rīgā, pirms četriem gadiem, varu droši teikt, ka lietas ir mainījušās. Kaut materiālie apstākļi ir varbūt kļuvuši pat sliktāki, cilvēkos ir dzimusi cerību dzirkstele. Viņi vairs nebaidās teikt to, ko domā. Avīzēs redzama agrāk nepiedzīvota atklātība, katram kaut kas sakāms par Gorbačovu un viņa polītiku. Netrūkst ne optimistu, ne to, kas skatās ar skepsi. Ievēroju, ka Latvijas Nacionālai Neatkarības Kustībai ir pašai savs ziņojumu dēlis uz ielas. Katru reizi, kad gāju gaŗām, tur pulcējās 5 līdz 20 cilvēku, kas pārrunāja jaunākos notikumus. Daudzi arī interesējas par tiem, kas izraidīti no Latvijas uz Rietumiem − kā viņi iekļaujas svešajā vidē, vai ir izredzes studēt, atrast darbu, vai spēs efektīvi turpināt strādāt Latvijas labā, vai nevajadzētu braukt mājās?
Brigita: Cilvēku noskaņojums likās optimistiski pesimistisks, ja tā varētu teikt. Iepriecināja ļaužu uzdrīkstēšanās, pašapziņa. Reizēm cilvēki prasīja lādētus jautājumus, resp. tādus, kuŗos jau ietilpst vēlamā atbilde, it kā ticot, ka apstiprinoša atbilde nodrošinās tās piepildīšanos, vārdu sakot − ies no manas mutes Dieva ausī. Kaitināja dažu cilvēku pārspīlētais, bravūrīgais patriotisms; šādi cilvēki mani traucēja ar savu latviskumu.
Andrejs: Mūsu karoga plīvošana Latvijā rāda, cik ļoti daudz lietas ir mainījušās, šī bija arī pirmā reize kopš kaŗa, kad latvieši varēja atklāti svinēt Ziemasvētkus.
Vispārēja atziņa, vērtējums par šo braucienu?
Laimonis: Uzskatu, ka mazais teātris ir godam pastāvējis un arī bijis teicams pārstāvis trimdas latviešu teātrim. Par to es ansamblim izsaku lielu paldies.
Andra: Par ansambli − jūtu gandarījumu par labi padarītu darbu. Tas, ko Laimonis Siliņš ir veicis, kas līdz šim panākts, ir neatsverams sasniegums. Man pašai šis brauciens ir milzīgs atmiņu un jaunu iespaidu mielasts.
Ieva: Kad pārdomāju piedzīvoto, caur apziņu zib milzīga virkne interesantu cilvēku, situāciju, jūtu un jautājumu. Tas ir bagāts atmiņu kamols, ko nevēlos nekādā veidā vispārināt vai vienkāršot.
Brigita: Visas desmit Rīgā pavadītās dienas bija pārlādētas iespaidiem. Pārrodoties mājās iestājās atgriezenisks šoks, kas ilga kādu nedēļu. Atģidos tikai pamazām, bet vēl arvien ne pilnīgi. Dziļi, dziļi manī ir vēl kaut kāds sastingums, vēl uz dažiem jautājumiem neesmu radusi atbildes.
Andrejs: Trimdas latviešiem jābrauc ciemos uz Latviju. Mūsu klātbūtne dod cerību un garīgu uzmundrinājumu. Es tagad jūtos iedvesmots uzlabot savu valodu, vēlos sarakstīties ar cilvēkiem tēvzemē. Man liekas, ka tur mīt mana dvēsele.
Vai vēlies komentēt par citām izrādēm vai sarīkojumiem, ko redzēji Rīgā?
Brigita: Dziļi pārdzīvoju mums rīkoto koncertu, kuŗš pieslēdzās Dr. Hausmaņa rīkotajam banketam Nacionālā teātŗa spoguļu zālē. Tur uzstājās komponists, mūziķis Uldis Stabulnieks, dziedātāja Margarita Vilcāne, aktrise Antra Liedskalniņa.
Ieva: Visinteresantākā teātŗa izrāde man likās Ž. Rasina Andromahe Jaunatnes teātrī − tā bija pilna pārsteigumu un rotaļājās ar skatītāju maņām un jūtām. Ļoti iespaidīga arī bija Dž. Goldmena Lauva ziemā − apbrīnoju aktieŗu milzīgo enerģiju un intensīvitāti. Ieskatu par aktuālo humoru man deva P. Putniņa Ar būdu uz baznīcu. Daudz pārdomu radās pēc A. Čaka darbu motīviem veidotā Mūžības skartie. Ziemsvētku vakarā noklausījos koncertu Doma baznīcā. Pirms tam šai dienā Anglikāņu baznīcā dzirdēju Mārtiņa Brauna diriģēto kori dziedam Daugavu un Ziemasvētku dziesmas, un jauniešu kori Daugaviņu...
Foto: Jāzeps Danovskis |
