ŠARMANTS ŠEDEVRS AR ŠAMPANIETI BEZ ŠAŠĻIKA

Eglons Spēks. Zvaigzne vētrā. Romāns. Stokholmā: Atvase, 1987. 286 lp.

 

Latviešu rakstniecībā šodien maz būs autoru, kas īpaši nodarbotos ar jūrā braukšanas aprakstīšanu. Okupācijas iespaidā paputējusi arī visa latviešu jūrniecība, par ko sašutuma pilnas balsis šodien atskan pašā Latvijā. T.s. "Latvijas tirdzniecības flotes" kuģus komandē un apkalpo nospiedošā vairākumā ivani, un jūrniecības izglītību Latvijā šodien var baudīt tikai t.s. "Ļeņina valodā".

Tāpēc īsteni jāpriecājas par latviešiem, kas vēl aizvien vago jūras un okeānus, un vēl jo vairāk par rakstniekiem, kas šo cilvēku gaitas apraksta. Eglons Spēks pats savu darba mūžu nodzīvojis kā kuģu virsnieks zviedru tirdzniecības flotē. Jūru iepazinis jau agrā jaunībā, kad skolas gados burājis pa Baltijas jūru, pat līdz svešiem krastiem no mūsu Kurzemītes. Ne tikai ģeogrāfija, bet arī vēsture un literatūra E. Spēku interesējušas jau daudzus gadus, ko liecina jau agrāk izdotās grāmatas. Un vēstures atspulgi tautu un cilvēku likteņos visnotaļ atblāzmo arī šajā grāmatā. Kaut arī latvieši kopš seniem laikiem saukti par jūrā braucēju tautu, tomēr tīri beletristisku jūras rakstnieku mums nav daudz (ja neskaita personīgo memuāru rakstītājus). Varētu minēt Vili Lāci, Richardu Valdesu, Valdemāru Kārkliņu un Gunaru Janovski, kuŗiem varam pievienot arī Eglonu Spēku. Pāris labu marinistu ir šodienas rakstniecībā Latvijā, varbūt arī vairāk kā tikai pāris. Pievēršanās jūras tēmām var būt vai nebūt atkarīga no autora personīgās dzīves, bet absolūti nepieciešams priekšnoteikums labam marinistam ir iejušanās jūras un jūrniecības reālajā vidē. No rakstnieka, kas pats braucis jūrā, to sagaidām kā pašsaprotamību. Šajā ziņā arī Eglons Spēks lasītāju nepieviļ. Gaŗāmejot ir tomēr lietderīgi atcerēties, ka pasaules literatūrā nemirstīgus "jūras darbus" ir sarakstījuši rakstnieki, kuŗu personīgā jūrnieku karjera bijusi īsa un vilšanās pilna.

Zvaigzni vētrā pirmām kārtām var ieteikt lasītājiem, kas meklē laika kavēkļa literatūru - ar ko "laika kavēklis" nebūt nav domāts noniecinošā nozīmē. Drīzāk otrādi, jo ja grāmata neder laika kavēklim, tad tā bieži vien izrādās derīga tikai gaŗlaicībai vai galvas sāpēm. Vienlaicīgi tomēr jāpiebilst, ka labu laika kavēkli grāmata šoreiz sniedz nevis pateicoties, bet par spīti vienam no tās nopietnākajiem vājumiem. Viengabalaina un saliedēta fabulēšana diemžēl nav no E. Spēka stiprajām pusēm šajā darbā. Autors ir labs ļaužu un vides vērotājs, raksturojumi un apraksti lasās raiti. Atsevišķiem epizodiem, ainām un cēlieniem tomēr bieži (bet ne vienmēr) pietrūkst it kā kāda kopsaucēja. Protams, var jau ar nolūku rakstīt samērā chaotiskā savirknējumā, bet tā vien šķiet, ka šoreiz tas nav bijis autora nodoms.

Otra vājā puse ir autora valoda, bet par to recenzentam ir grūti runāt, jo autors pašā grāmatas sākumā jau pasteidzas kritiķus "atbruņot" ar piezīmi, ka viņš nav ne valodniecības admirālis, ne arī kapteinis" un lasītājiem jau iepriekš atvainojas par valodas kļūdām, jo "neviens nav perfekts". Tas tiesa, taču par perfektības pakāpēm tomēr runāt varam. Bet lai arī tas šoreiz izpaliek, jo šā vai tā, katrs latviešu valodas pratējs grāmatu tomēr sapratīs ar visām valodas nepilnībām. Nevaru tomēr noklusēt divas kļūdas, kas neietilpst valodniecības laukos, bet skaŗ cilvēku vārdus. 204. lp ir domāts Anatols Franss, nevis Anatolls Franks. Un 271. lp ir domāts Praksītels, nevis Praksisteles. (Esmu ar mieru toties pieņemt 273. lp Tomasu no Akviņas, nevis Akviņas Tomu.)

No otras puses, autors dod arī trāpīgus raksturojumus savā valodā - "šmaugas dūmeņu kaķastes" (69), "bāku zobenstaru cirtieni" (75), "virsnieki un apakšnieki" (15).

Par spīti pareizrakstības un valodas grumbuļiem tomēr gribētos E. Spēka grāmatu apzīmēt par šarmantu šedevru. Ja recenzijas virsrakstā minēju arī šampanieti bez šašļika, tad arī to varēsīt Zvaigzne vētrā atrast. Bet meklējiet paši bez manas piepalīdzības.

 

Inārs Brēdrichs