CEĻOTĀJAS STĀSTI

Indra Gubiņa. Ar gliemežvāku. Stāsti par ceļojumiem. Regīnas Černavskas vāks un ilustrācijas. 226 lp. LaRAs grāmatu klubs, 1988.

 

Paldies visiem labiem gariem, LaRAs grāmatu klubs ne tikai turas bet, kā liekas, pat pieņemas spēkā (un izdarībā). Par piedāvājuma dažādību rūpējoties, pēc Laimas Kalniņas stāstiem un novelēm, Jāņa Gorsvāna romāna un Astrīdes Ivaskas dzejoļu izlases kārta dota Indras Gubiņas ceļojumu aprakstiem.

Šinī žanrā Indra Gubiņa nav pirmoreiz ar pīpi uz jumta. Par viņas iepriekšējo ceļinieces piezīmju krājumu Kaza kāpa debesis Irina Ozoliņa rakstīja JG 161. numurā. Toreiz bija mesti īsti globāla mēroga loki - no Aļaskas līdz Austrālijai un no Skotijas līdz Meksikai. Viegli beletrizētas Meksikas impresijas un ainas ievietotas arī jaunajā grāmatā, bet tās lielākā daļa veltīta ekskursijām Dienvidslavijā un Īrijā, pa vidu vēl iekļaujot pāris īsākas Londonas epizodes.

Ceļojumu apraksti reizēm ir iegansts vai veids, kā pateikt kaut ko citu, kas autoram bijis vairāk uz sirds. Iespējas te visvisādas, un neviena nav smādējama, ja iznākums ir labs. Īstenībā gan bieži izrādās, ka vienkāršam vēstījumam par ceļā redzēto un piedzīvoto ir lielas priekšrocības. Par to var lieku reizi pārliecināties, lasot Indras Gubiņas grāmatu Ar gliemežvāku. Gaŗākā nodaļa tanī ir stāsts par ceļojumu Dienvidslāvijā (autorei gan labāk patīk šo valsti saukt par Jugoslaviju) 1985. g. rudenī. Astoņdesmit lappušu plašais apraksts saista no sākuma līdz beigām, gan ne ar sevišķi spraigiem notikumiem vai pārsteidzošiem atklājumiem, bet ar savu patīkami nepretenciozo toni un ar labi izvēlētām detaļām, kas, starp citu, ļoti reālistiski attēlo kollektīvam tūrismam raksturīgo ceļošanas veidu.

Kā zināms, draugi, un, gadiem ejot, vēl vairāk draudzenes tādam pasākumam labprāt sarunā kompāniju. Šoreiz par kopīgu ceļu vienojušās piecas latvietes no Kanādas. Maršruts ir apjomīgs, dienu nav daudz, programma ietilpīga, gids steidzina, ilgi nekur uzkavēties nevar. Jo svarīgāk ir saglabāt možumu, ziņkāri, spēju redzēt un uztvert. Un taisni šīs īpašības izpaužas Indras Gubiņas aprakstā, dodot tam svaigumu un tīkamu raibumu. Visam te ir sava vieta. Kāpienam uz klosteri augstā klintī un pastaigai pa šauru, drūzmainu tirdzniecības ielu netīrā mazpilsētā, dzidram vakaram pie kalnu ezera un karstai, klizmainai dienai ceļā ar autobusu, sociāli polītiskiem vērojumiem un raizēm par noklīdušām ceļasomām. Jā, arī dažnedažādas sīkas ķibeles Indra Gubiņa vēro pienācīgi, bet ne pārmērīgi, neļauj tām nomākt ceļošanas prieku. Un tā no visa kopā rodas itin pilnīga aina par to, kā ceļojums īsti norisinājies.

Īrijas brauciena aprakstam ir cita noskaņa. Tas ir mazliet smeldzīgs stāsts ar romantiski spokainām piedevām. Nav brīnums, ja braucējiem visvairāk rādītas drupas. Ceļojums ildzis tikai astoņas dienas, tās pašas bijušas pelēcīgas. Īrija Indru Gubiņu nav iesildījusi. Jaukākais, kas palicis prātā, ir tuvāk iepazītie līdzbraucēji.

Killarnejas galvenajā ielā mazs vietējo jauniešu ansamblis sācis dziedāt. Vispirms populāras filmu melodijas, tad dziesmas par Īriju un par brīvību. Klausītāju tās aizkustinājušas līdz sirds dziļumiem, likušas iedomāties, kas gan notiktu, ja Rīgā uz ielas tā sāktu dziedāt.

"Te policisti kopā ar pārējiem stāvēja un klausījās. Ko policisti darītu Rīgā? Vai pienāks tāds laiks, kad Rīgas ielās brīvi varēs dziedāt, ko grib?"

Jautājums vēl nesen bija pamatots.

 

Mārtiņš Lasmanis