MAIJA ZIEDĒŠANAS MELNĀS OGAS

Guna Ikona. Pēc negaisiem. Dzejoļi. Toronto: autores izdevums, 1988. 95 lp. Edgara Krūmiņa vāks, autores nodaļu viņetes.

 

Gunas Ikonas pirmais dzejoļu krājums Kodols, godalgots jau manuskriptā, iznāca 1972. gadā. Tam sekoja Patiesības medībās 1981. gadā. Tagad publicēts viņas trešais kopojums Pēc negaisiem. Tas ir pietiekami, lai atklātos dzejnieces īpatā balss un viņas lirikas galvenā tematika. Kā teikusi amerikāņu dzejniece Izabella Gārdnere: Dzejolim jāliecina par dzejnieka paša īpašiem priekiem un sāpēm."

Svešumā dzīvojošo latviešu vidū tomēr laikam nav dzejnieka, kuŗa "īpašie prieki un sāpes" nesaistītos ar visas tautas koppārdzīvojumu, neapstātos pie pāridarījumiem, ko mazai tautai lēmušas lielās un varenās. Arī Gunas Ikonas darbs vispirms kavējas gar šo tematu. Jaunās grāmatas pirmā nodaļa Brīvība top ietveŗ dzejoļus, kas lūko skaidroties ar šo sarežģīto pārdzīvojumu kopu. Te atplaiksnās arī citu trimdas dzejnieku rakstos sastopamais, varētu teikt - izmisums, ka par sīkās latviešu tautas postu "lielvaras žāvājas". Taču Ikonas dzejā arvien skan cauri sava veida kareivīgums, visai izteikta griba nepadoties pesimismam, protestēt, nodevību vārdā saukt un izravēt. Šīs savas pārliecības paspilgtināšanai dzejniece ievietojusi nodaļā arī divi attēlojumus - igauņa Vīrlaida un ukraiņa Vasiļa Stusa darbus par līdzīgu tematu. Reizēm viņas dzejoļu rindas kļūst pat deklaratīvas, bet no klišejiskuma tās paglābj Ikonai raksturīgā spēja lūkoties uz lietām ar humora piekrāsotu ironiju.

Ikonai piemīt neatlaidīga vēlēšanās meklēt pēc ultimatīvās atziņas, mēs varētu teikt arī - pēc Saules koka, kaut viņa šo priekšstatu nekur tieši nemin, gan vairākkārt pievērzdamās gaismas simbolikai. Ikonai raksturīgāka ir mēģināšana iet dziļumos, "zem līmeņiem". Šī patiesības meklēšana vērojama jau divu pirmo krājumu titulos Kodols un Patiesības medībās, tā atbalsojas jaunajā grāmatā, nodaļā Dziļnirieni, bet arī nākamajā nodalījumā Pēclaikā un nobeiguma dzejolī, kuŗā dzejniece izteic savu ciešo pārliecību, ka "patiesībai sava balss - neapklusināma".

Pasaules lielos filozofus, it sevišķi Sokratu, viņa tomēr visai attapīgi nodēvē tikai par patiesības medniekiem, ne par patiesības atklājējiem vai definētājiem. Mirstīgais cilvēks patiesībai varbūt vistuvāk spēj nokļūt Dievatziņā, bet no tāda temata Ikona vairījusies.

Piebilstams, ka dzejnieci kā dažu labu citu latvieti pārvarējusi karstā vēlēšanās filozofu Kantu pieskaitīt savējiem, jo viņa dēvē to par kurzemnieku un saskata tā filozofiskajās tezēs latviešu dainu "desmit tikumiņu" izpausmi. Kantu nodēvējot par kurzemnieku vai latvieti, mēs nonākam pie vēlmju domāšanas robežas, jo ir zināms, ka Kants tikai tēva līnijā cēlies no kuršiem, kas nav gluži tas pats, kas kurzemnieks. Kanta brāļa ģimene gan ir dzīvojusi Jelgavas apkārtnē, bet jutusies piederīga vienīgi vāciešiem. Mācītājs Kants nekad nav minēts to garīdznieku vidū, kas būtu īpaši interesējušies par latviešu zemnieku likteni. (Red. piezīme: Par šo tematu sk. arī rakstu "Kants kā tālredzīgs humanists" 63. lp.)

Nodaļā Dziesma turpinās dzejniece reflektē par dzeju un dzejošanu un nonāk pie atziņas, ka viņas darbā lasītājs galu galā ieraudzīs kā slēptā spogulī pats sevi visā savā pretrunībā. Viņa saka:

Cilvēks ir apslēptais

kontinents --- pēdējā posta kliedziens

un maiguma aijas,

nodevība

un upuŗa uguns. (73)

Pēdējā nodaļa Saulgriežu lokos ir kā gada laiku tecējuma savijums ar cilvēka mūža posmiem no bērnības līdz brīdim, kad jūtama lapkriša atnākšana. Taču te arī daži dzejoļi, kas atbalso iepriekšējās nodaļās skartās temas, tā sasaistot visu kopā. "lielās cerības" ir gara radinieks grāmatas tituļa dzejolim "Pēclaikā". Pagaŗajā dzejolī "Trimdā" ieskanas motīvi, kas iederētos arī pašā pirmajā vai ceturtajā nodaļā.

Visspilgtāk dzejnieces īpatā balss ieskanas dzejoļos, kur viņa lieto ironiju kā izteiksmes līdzekli. Reizēm ar to saduŗamies visā dzejolī, piem., "Daudzprasīgā veidlapa" vai "Kas mīlestībai jāpārvar". Citreiz tā atspoguļojas pat tikai atsevišķos, trāpīgi izraudzītos vārdos, piem. visai lirisko "Vēstule: Rīga - Toronto - Sidneja" no nostalģijas paglābj Austrālijas raksturojumā iemestais vārds "- - - kur saule un gada laiki / vēkšpēdus rīt".

Gunas Ikonas dzejā pavīd daža laba skanīga aliterācija, bet visvairāk viņas gleznotājas iekrāsotā pasaules skatīšana veidojusi košas redzes gleznas salīdzinājumos. Daži piemēri: "Prieks laistās kā taure saulē" (56), "vārdus ķeŗ kā pavasaŗa telēnus" (65), "sarkankrūtīši kokā plūc maija ziedēšanas melnās ogas" (90).

Grāmatā ir sastopamas dažas acīm redzamas iespiedumkļūdas, bet ir arī pa valodas nezālei, ko būtu bijis viegli novērst, lai dzejoļi ritētu gludenāk.

 

Valija Ruņģe