KANTS KĀ TĀLREDZĪGS HUMANISTS

Jānis Kēniņš, Kanta latviskās cilmes problēmas. Lansingā: Gauja, 1986. 0. Jēgena ietērps.
 

Ievērojamais vācu filozofs Imanuels Kants (1724 - 1804) savu centrālo stāvokli filozofijā ir nodibinājis galvenokārt kā atziņas teorētiķis, jo sevišķi ar savu Tīrā prāta kritiku, kas, kā Ķēniņš piemin, pirmpublicēta Rīgā. Arī tas, ka viņš praktiskā filozofijā ir izcēlis cilvēka morālisko kodolu ("kategorisko imperatīvu") ir diezgan labi zināms. Mazāk pazīstams ir Kants kā humānists, kā vēstures un tiesību filozofs, kā cilvēks (sekojot filozofu tradicijai ar saknēm senajā Grieķijā), kam rūp un kas jūtas atbildīgs par cilvēku, resp. cilvēces dzīvi un likteni uz šīs planētas. Šis humānistiskais vilciens parādās jo sevišķi viņa darbā Uz mūžīgo mieru (Zum ewigen Frieden, 1795), kā arī rindā mazāku tiesību filozofisku darbu. Kanta centrālā dome šais darbos ir tā, ka cilvēkam, ja tas negrib iznīcināt pats sevi (lieta, kas iespējama mūsu dienās), kā arī mūžīgi nest smagu bruņošanās nastu, nākas, tāpat kā atsevišķām valstīm, "sasiet sev rokas" ar tiesisku kārtību arī visas pasaules mērogā. Šī doma arī pamatā tām "pasaules mieru garantētājām organizācijām", Tautu savienībai un Apvienotām nācijām, kas tika nodibinātas pēc pasaules kaŗiem mūsu gadsimtā. Diemžēl miera nodrošināšanas ziņā abas ir izrādījušās neveiksmīgas - lielvarām nav bijusi vēlēšanās sasiet sev rokas", un pasaules tiesiskā kārtība nav nedz uzrakstīta, nedz realizēta.

Ķēniņa grāmatas lielākais nopelns tamlīdz ir, ka tā parāda un daudzkārt uzsveŗ Kantu kā izcilu humānistu. Ar interesi var lasīt arī ziņas par daudzu vācu filozofu (Jaspersa, Heidegera, Šprangera) likteņiem pēc otrā pasaules kaŗa, kaut arī ziņas ir fragmentāras. Interesanti ir, piem., zināt, ka lielā ievērība, ko Šprangeram veltīja Latvijas universitātes filoloģijas un filozofijas fakultāte (jo sevišķi profesori Jirgens un Dāle), liekot grāmatām Pusaudžu un jauniešu psīcholoģija un Dzīves formas būt obligatoriskām visas fakultātes mērogā, ir bijusi zināma un iepriecinājusi pašu filozofu Vācijā.

Atgriežoties pie grāmatas virsraksta, nākas ar izbrīnu konstatēt, ka Ķēninam šai ziņā nekādu problēmu nav - Kants vairākās paaudzēs atpakaļ ir no tēva puses cēlies no latviešiem (kuršiem), un viņa filozofijā, jo sevišķi tās humānistiskajā daļā saredzams latviešu tautas dvēseles labestīgais (morāliskais) kodols. Kēniņš tādu saskata arī skandināvos un ziemeļvācos, pretstatā teutoņu brutāli agresīvajam dzīves uzskatam. Tā nu "latviskais Kants" un latviešu tautas dvēseles krietnais kodols ir tema, kas neproblemātiski vijas cauri visai grāmatai.

Pret to nākas vērst nopietnus iebildumus. Arī no esejas grāmatas beigu daļā (pareizāk būtu bijis ar to grāmatu iesākt), kur atreferēti H. Mortensena ģenealoģiskie pētījumi, redzams, ka Kanta latviskā cilme tomēr ir problemātiska. Kants pats ir savos senčos saskatījis skotus un nevis latviešus. Kā paunu tirgotāji skoti ir kuršu kāpu novadā bijuši labi pazīstami. Vairāk svarīgi tomēr ir divi citi iebildumi. Pirmkārt - ģēnijus un viņu gara satversmi nemēdz izskaidrot ar etnoģenealoģiskiem faktoriem, tiem var piešķirt tikai sekundāru nozīmi. Otrkārt - "tautu psīcholoģija", zinātne par atsevišķu tautu dvēseles raksturīgiem vilcieniem, nestāv mūsu dienās tādā zinātniskā augstumā, ka uz tās pamata būtu iespējams kādas tautas dvēseli (pats šis jēdziens tiek uzskatīts par abstrakciju) skaidri raksturot, kur nu vēl atzīt kādu tautu par labāku (morāliskāku) nekā citas. Jānožēlo, ka uz pseudozinātnes šai nozarē dibinātais vācu nacionālsociālisms šo zinātni ir smagi kompromitējis, un ar to neviens vairs nenodarbojas.

Pārspīlēta "nacionāla pašapliecināšanās" (tās pamatos pat mēdz saskatīt mazvērtības apziņu) ir nevēlama arī citu iemeslu dēļ. Ir pareizi (kā to piemin Ķēniņš), ka filozofijas profesors Pēteris Zālīte Latvijas patstāvības sākumos valdības uzdevumā bija kādā ārzemēs publicētā rakstā raksturojis latviešus kā tādus, kuŗu dvēselē sastopas sengrieķu poētiskais vilciens ar angļu reālistiski ekonomisko. Tas nav gluži bez pamata, bet kuŗa tauta, ja labi papūlas, nevarētu teikt par sevi to pašu? Otrkārt, būtu bijis labāk, ja kāds sveštautietis, kompetents tautu psīcholoģijā, un ne mēs paši sevi tik labi raksturotu ... Nē, mums latviešiem vajadzētu būt tikdaudz pašapziņas, ka mēs, tāpat kā citas tautas, varētu pastāvēt uz savām tiesībām dzīvot brīvi savā zemē neatkarīgi no tā, cik ievērojami, kulturāli vai citādi labi mēs esam!

Pazīstamajām kuriozitātēm, ka Vāgnera "Meistardziedoņos" Jāņu vakarā smaržo ceriņi (kaut Nirnbergā tie parasti zied daudz agrāk, un tāpēc būtu še jāsaskata reminiscences no komponista samērā īsās uzturēšanās Rīgā), ka kāda latviešu tautas dziesmas melodija ieskanas Bēthovena sonātē, nav vērts veltīt tik daudz uzmanības kā Ķēniņa grāmatā. - Vai Rīgu vērts saukt par "ziemeļu Ženevu" tikai tāpēc, ka Kantam Ruso paticis, un Ruso filozofiju raksturo humānistisks vilciens? Patiesība ir tā, ka Ruso 16 gadu vecumā aizbēga no Ženevas un no kalvinisma pārgāja katolicismā. Tāpat ir domājams, ka viņa personību veidoja viņa paša ģēnijs, konfrontēts ar dzīves apstākļiem Francijā.

Ķēniņa eseju stils nav īsti filozofisks. Tajā ir par daudz nekritiska entuziasma, arī pārspīlējumu netrūkst, un bez tam tas ir pieblīvēts ar filozofiskiem jēdzieniem (arī sačupotiem, kā "heidegeriski sartriskais nihilistiskais eksistenciālisms"), par kuŗu nozīmi filozofiski neskolotam lasītājam nevar būt nekāda priekšstata. Filozofiskai esejai ir jāpārliecina ar savu loģisko domu risinājumu, ne ar vārdu un faktu pārpilnību. Šai ziņā Ķēniņam būtu bijis no tiem latviešu filozofiskās esejas meistariem, ko tas grāmatā ar respektu piemin - T. Celma (1893-1989), P. Jureviča, H. Biezā - daudz ko mācīties.

 

Herberts Zālītis