43

Runa ir par dāvanām. Un − mīnām. Par sēju un pļauju.

No Afganistānas atkāpjoties, beidzot aizejot no neuzvarama okupācijas kaŗa ‘palīdzības’ aizsegā, padomju armija zemē ieraktus un virs tās izmētātus atstāja mīnu miljonus. Tur rindām guļ parastās − zem ceļiem un takām; bet lielais vairums ir no helikopteriem pie sādžām izkaisītie ‘taurenīši’: mazi plastikas spridzekļi, kas gaida neuzmanīgu soli, vai ziņkārīgu roku. Vēl skaistāks variants: minimīniņas, kas izskatās kā nevainīgas spēļmantas, spalvas, bumbiņas. Re, rūpīgi izmeklētas atvadu dāvanas izpostītās zemes iedzīvotājiem.

Miera zīmē − kropļošanas un terrora sēja. Izlīgšanas zīmē − paliekošs naida rugājs. Nāciet nu atpakaļ, afgāņi, viss kārtībā. Gatavojieties miera laikiem.

Tā mēs dzīvojam, un atbildīgo nav. Kas deva un apstiprināja pavēles tā ‘kaŗot’? Kas tādu rīcību ieveda atļauto ‘taktiku’ komplektā? ‘Profesionāli’ zaldāti, vai Litenes, Katīnas un Kuropatijas slepkavu pēcteči, tradiciju mantinieki? Abi divi, raiti roku rokā? Noteicēji un izpildītāji ir vienādi vainīgi pie mežonībām − tā reiz lēma Nirnbergā cita kaŗa zaudētājus tiesājot. Vai tagad princips aizmirsts?

Un mēs skatāmies dokumentārfilmās kā padomju kaŗavīri apraud savus mežonīgi nogalinātos biedrus. Par mežonību obligāti jāraud mums visiem − un reizē jāsaprot: tā ir pļauja. Agrāk vai vēlāk, dots devējam atdodas.

„Neviens jau īsti tā negribēja, bet... kaŗa laikā katrs ierocis der.” Bez atšķirības? Vai rīcības robežas tomēr kaut kur nenosaka cilvēcība, krietnums, kaut kas ko sirdsapziņa ausī čukst? Vai var atļauties ‘uzvarai’ dzīties pakaļ par katru cenu − ja nejūtama daļa no cenas ir dvēseles notrulināšana? Ja rēķins pienāks tikai nākamajās paaudzēs − par jaunu izliktās mīnās?

„Neviens par tām nezināja.” Protams! Ir jau diezgan viegli tādus glītus spridzeklīšus izsist miljonos represīva režīma mašinērijā − un ‘nevienam’ nezināt. Tos nomest − un ‘nezināt’, ka tiltus un nocietinājumus tie demolēt nespēs. Un nesaprast. Un nevaicāt. Un nešaubīties. Un nezināt. Un noliegt. Ēdiena nav, veikali tukši, vajadzēja sen saražot daudz derīgākas mantas − bet tas ir trīs paaudžu ‘nezināšanas’ mantojums. Lai dzīvo atklātība!

Nē, nu, daudz vieglāk būs pakavēties pie piecdesmit gadus veciem fašistu noziegumiem − tos nesavienojot ar tiem, kuŗus ražojam paši. Pie amerikāņu metodēm Vjetnamā. Pie visa cita. Bet, ja nemācās no vēstures, tad ir lemts to atkārtot jaunos variantos un izpelnīties nicināšanu. Tāda ir seja − un pļauja.

Tie, kas izgudro un lieto rīkus, kas domāti (ja tā procesu drīkstētu pagodināt) bērnam noraut roku un izsvilināt acis, tagad tikpat mierīgi iestājas par ‘atklātību un pārkārtošanos’. Tāda ir pavēle (un staļintētiņš paklausību labi iemācījis)! Līdz nākošai reizei, kad ‘speciāli’ pakalpojumi būs vajadzīgi − spēlēsim demokrātus. Vai ‘aizsardzības’ un slepenpolicijas mērķus un budžetus, to nospraušanu un kontrolēšanu apskatīs ‘demokrātiskā’ vēlēšanu kampaņā? Neaizturēsim elpu pārāk ilgi. Re, kultūra. Re, tumsonība. Re, mīnas.

Gan jau saziedos naudu mīnu novākšanai − sākot ar Kanadas $20 miljoniem. Lai mēslus aptīra citi.

Varbūt puvums tik dziļi ieēdies psīchē, tik ilgi noklusēts un smagi norakts, ka ‘pārrunas’ vispār nav iedomājamas? Ko tur tik daudz par mīnām? Kas par Gulagu un miljoniem pazudušo? Un arī ja Polija prasa par Katīnu? Latvieši − par Liteni? Ja ungāri grib reiz cilvēcīgi apbedīt 1956. gada represijas − čekista, sūtņa, vēlāk galvenā vadoņa Andropova − upurus? Vai tiešām nepiezogas aizdomas, ka te kaut kas pašos pamatos nav kārtībā? Nē, nē − tie ir tikai nepateicīgo, ‘atbrīvoto’, ‘brālīgo’ tautu murgojumi... Vēstures mīnas. Un nupat pavisam jauna pieražota klāt: lūk, armija jau negribēja iebrukt Afganistānā (Ungārijā, Čechoslovākijā?), bet ‘valdošā kliķe’, vot, ietiepās, un − bija jāripo.

Tas nav pārmetums vienai tautai un iekārtai vien. Mēs sējam un pļaujam ar platu vēzienu paaudžu paaudzēs.

Ebreji lauž rokas, apšauj bērnus ar gumijas lodēm un demolē mājas territorijā, kuŗu viņi ir ieņēmuši un patur ar varu − un brīnās, ka kolonizatorus nemīl. Valstsvīri, paši reiz terroristi bijuši, negrib runāt ar otras puses terroristiem − ar atdarinātajiem.

Un visādi atriebēji spridzina lidmašīnas, nevainīgu cilvēku pilnas. Un viens otru − Beirutā. Tāpat, kā īri. Kā Indijas sīki un Srilankas tamīli. Trulas reliģiju, tautu un robežu mīnas.

Interfronte ir mīna ar laika degli, kas neapzinās, kas mīnas ir un kā mīnas iedarbojas. Nolaupītā Abrene ir mīna.

Senīls garīdznieks izsludina nāves sodu citas valsts pilsonim par nepatīkamas grāmatas sacerēšanu (pārnesot Ždanova un Gēbelsa aizsākto starptautiskā plāksnē) − un līdz ar piekritējiem brīnās, ka viņus uzskata par fanātiķiem un no viņiem norobežojas. Bet mēs cenšamies aizmirst visus tos rakstniekus, kuŗu noslāpēšanu neesam pat ievērojuši. Vienaldzības mīnu mums ir varens klāsts.

Centrālamerikā politiskas kampaņas atgādina šaušanas galerijas. Mēs brīnāmies − nav īstas demokrātijas. Un piespēlējam vēl ieročus ‘simpātiskākajai’ frakcijai. Re, ‘apgaismība’ nāks pēc ‘pareizo’ uzvaras... Un, ja mūsu šķietami ‘pareiziem’ uzvara neliekas iespējama − nu, tad jācīnās tālāk ar ieročiem ‘atbrīvošanas/revolūcijas’ garā.

Balto minoritāte Dienvidāfrikā ar varu noliedz tiesības un teikšanu melno vairākumam − un brīnās, ka ap galvām sabiez vētra un nicināšana. Bet turpat netālu, kur esam panākuši vairākuma valdīšanu, piemiedzam acis kad viena cilts asiņaini izrēķinājās ar otru. Sūtīsim vēl to aklo palīdzību.

Tālāk ziemeļos, pāris valdības pretiniekus vienkārši mērdē badā − par Ukrainu iemācījušies no padomdevējiem. Mēs vēl par Ukrainu debatējam, un negribam ticēt, ka tas varētu atkārtoties. Un tik bez noteikumiem sūtam kviešus.

Kampučijā komunistu režīms izkauj iedzīvotāju trīs miljonus, lai celtu ‘jaunu sabiedrību’. Bet ko nu mēs.... tas jau tik tālu prom, nenozīmīgā vietā. Un tagad slepkavas tomēr būs jāieskaita jaunā koalīcijas valdībā. Tādu ‘praktisku’ pieeju droši vien būs ieteicis kāds akadēmiķis, kas reizē bērniem māca ētiku. Starplaikā, mēs uzņemam bēgļus, kas lec jūrā no tādām ‘iespējām’ bēgdami. Nekas, pie Berlīnes kauna mūra pagājušā gadā nošāva tikai pāris cilvēkus...

Irākā bērnus spīdzina vecāku priekšā − un vecāki, protams, ir tūlīt gatavi parakstīt visu ko. (Kur tādu taktiku iemācījušies, no ‘personības kulta’ triumfiem? Vai drīz būs psichiatriskas ‘slimnīcas’ neticīgajiem?) Bet režīmu, kas arī nekavējās lietot indīgas gāzes pret kurdu minoritāti, mēs lielākoties atbalstījām kaŗā pret veco fanātiķi, kas nekaunējās uz kaulu maltuvi (resp., ‘garantēto paradīzi’) sūtīt knapi apmācītus mazgadīgos. Pretīgas un ne gluži tik pretīgas mīnas.

Sēja un pļauja. Nekas, rīt civilizētā Francija visām pusēm pārdos vēl ieročus, Vācija cels indīgās gāzes fabrikas − un abas protestēs pret roņu izkaušanu Svētā Labrenča jūras līcī. Mēs bodītes nolūkos aizsūtīsim konsulus un lietvežus kur vien vajadzīgs. Tirgosimies vien! Ķīnai Tibetā steidzīgi vajadzīgas gumijas nūjas, nevar jau tik potenciāli milzīgu noņēmēju kaitināt ar aizrādījumiem par ‘cilvēku tiesībām’...

Un mēs viens otram varam arī tīri civilizēti čurāt uz galvas.

Tā amerikāņu ‘skābais lietus’ iznīcina Kanadas mežus un ezerus, bet amīši, re, neuztraucas, grib vēl papētīt, vai tā tiešām ir un starplaikā apvainojas, ka viņus nosauc par dabas postītājiem. Tas jau nav nekas salīdzinājumā ar postu Ventspilī − arī amerikāņu dāvana. Ar Baikalu, Bopalu, Baldoni, Balto un Baltijas jūru. Ka tikai ne pašu mājās...

Japāņi − ar visu savu kārtības un dabas simetrijas sajūtu − nekavējas iznīcināt valzivis. Franči un spāņi − Kanadas zvejotavu vispār. Ka tikai mums tiek...

Brazilieši svilina nost Amazonas mūža mežus −nekas par pasaules apdraudēto skābekļa piegādi. Mēs protestējam − ar gāzētu smaržas sprici padusē.

Rīgas saimnieki mierīgi gāž neaptīrītus atkritumus Baltijas jūrā un tajā vairs cilvēks peldēt nedrīkst − varbūt tāpēc to sauc par ‘miera jūru’... Bet līdzekļu ($2.5M) netrūkst slepenas steroīdu laboratorijas ierīkošanai uz kuģa ‘Mihails Šolokovs’ Seoulas olimpiādes laikā: ka tikai par saviem uzpumpētiem sportistiem nesanāktu kauns medaļu uzlases laikā. Prioritātes!

Par Černobiļu mums ziņoja satelīti − radioaktīvu mākoni bija grūti noklusēt. Cik Černobiļas un potenciālas Černobiļas mums ir nezināmas? Kas atbildēs par vides bezmērīgo, indīgo piesārņošanu pāri robežām? Par mīnu mešanu?

Amerikāņu televīzija ir izdomas bankrots krāsās, bet laba eksporta prece gan. ‘Kulturālas problēmas’? Kas par to, ka Taizemē pirms piedauzīgās ‘Laverne and Shirley’ programmas pārraides jālaiž paskaidrojums ka, re, šīs divas izmukušas no trakomājas (fakts)? Kas par to, ka Indijas sādžās pirmie priekšstati par Amerikas sabiedrību nāca no ‘I Love Lucy’ pārraidījumiem? Kas par to, ka Kanadā vesela paaudze uzaugusi zinot vairāk par Dēviju Kroketu un Danjelu Būni, kā Radisonu un Groseljē? Kultūras ‘taurenīši’.

Mēs sējam naidu un mēs pļaujam nicināšanu. Mēs izvarojam un mēs zaudējam visu mēra sajūtu. Mēs iznīcinām un topam iznīcināti. Mēs paši kāpjam uz mīnām, kuŗas sen vajadzēja labi pazīt. Uz mūsu pavirši sētām un pamestām mīnām kāps mūsu bērni un viņu bērni. Tas notiek tik bieži − katru nakti ziņās redzam grafiskus rezultātus − ka esam apdulluši, vairs nesajēdzam posta apmērus. Mēs varbūt esam nākošie. Mēs ierokamies, norobežojamies. Ir ‘viņi’ un ‘mēs’. Ir ‘toreiz’ un ‘tagad’. Par savienojumiem, rēķiniem vienalga, glābsim sevi un − miers.

Mēs pārsienam brūces un apbēdinām upurus − to ir tik daudz − un svinam piemiņas brīžus, bet necenšamies mīnas izravēt no zemes un domāšanas. Mēs neesam brīvi un mūs neviens nevar atbrīvot, kamēr paši neattīrāmies un droši, nepacietīgi un neatlaidīgi tīrību pieprasām katrā vietā un no katra cilvēka. Lai ģenerāļi un policisti un valstsvīri un garīdznieki un biznesmeņi un filozofi izģērbjas mūsu priekšā un parāda, ka ir uzticības un paļāvības cienīgi. Lai parāda, ka ir tīri domās, plānos un darbos. Sarīkosim vienu milzīgu ‘miera laiku’ noziegumu Nirnbergu, un neļausim no atbildēšanas aizmukt nevienam. Ierakstīsim to video lentē un rādīsim skolās.

Tā nav atriebība − pareizais mums visiem jāmeklē kopā, bez priekšnoteikumiem. Tā ir vienkārša aizstāvēšanās. Dvēseles ekoloģijas projekts.

Mums vajag skaidras, drošas mīnu lauku kartes. Mums vajag mīnas izrakt un uzlasīt un sūtīt atpakaļ pie izgudrotājiem un ražotājiem ar procentiem. Mums vajag visus pie mīnu izgudrošanas, pasūtīšanas un izvietošanas pieķertos celt gaismā un likt tiem stāvēt cilvēces priekšā ar mīnām rokās. Ilgi stāvēt − un gaidīt tiesas lēmumu.

Visu zemju spīdzinātie, izniekotie, ar mīnām apkaisītie − apvienojieties! Jūs varat zaudēt tikai savas sāpes.

Un tad tas afgāņu bērns ar norautām rokām, mūsu pārstāvis, lems: vai piespiest radio detonētajā podziņu, vai ne.

Tā būtu pļauja. Pēdējā.

 

Juris Mazutis