Ildze Kronta

SŪRS LAIKS UN PRETRUNĪGS GĀJUMS

 

Prozista Jāņa Mauliņa devums latviešu literatūrai

Laiks − pēdējie divi trīs gadu desmiti − nav bijis viegls ne latviešu tautai, ne latviešu literatūrai. Tautas fiziskas iznīcināšanas un izkliedēšanas traģēdijām četrdesmitajos gados sekoja tradicionālā dzīves veida, dzīves vides un kultūras iznīcināšana, uzvaras maršu pavadījumā plauka vispārējs bezsaimnieciskums, biezēja sociāla un nacionāla apātija. Šajā grūtajā laikā Jānis Mauliņš darbojas literatūrā (rakstīt sācis 1954. gadā, pirmā grāmata − stāstu un noveļu krājumiņš Minūtēm ritot − iznākusi 1968. gadā), un šī laika raksturs lielā mērā ietekmējis arī Mauliņa literāta enerģijas pielikšanas punktus, viņa un laika sadures asumu, viņa un laika nesaskaņu.

Mauliņš ir izteikts ideju kalps. Tautas dzīvīguma, kuplu ģimeņu suminājums, jēgpilna ikdienišķa darba cildinājums − viegli nosaukt viņa pamatidejas, tik vienkāršas un dabiskas. Tikai izrādās, ka tie ir ļoti sāpīgi jautājumi šajā laikā, kurš vismazāk gribējis sāpīgu patiesību dzirdēt. Citas ievirzes rakstnieks savus nodomus varbūt ietērptu un arī ieslēptu savdabīgākās, neierastākās formās. Mauliņš, „bezaplinku runātājs” (J. Liepiņš), ir pārliecināts, ka „mākslas eliksīrs” nav „ietilpināms smalkformās”, viņš atzīst piezemētu reālismu, tādu sociogrāfiska hronista precizitāti, kurā viss kā uz delnas. Šāda attieksme viņa un laika nesaskaņu, protams, vai tikai saasināt. Turklāt arī piezemētā reālpsiholoģiskā vēstījumā Mauliņš nereti tā uzsver un izceļ pamācītājintonācijas, ka tas traucē mākslas darba brīvajai elpai, atraisītībai, tēlu paškustībai. Tā ka ne tikai laiks ir pret viņu, arī viņš pats nostājas pret sevi − tādu skumju paradoksu Mauliņa radošajā biogrāfijā netrūkst.

Vienā no retajiem apcerējumiem, kas piedāvā septiņdesmito astoņdesmito gadu latviešu literatūras kopportretu − Jāņa Škapara rakstā „Kas tu esi?”, literatūra tiek skatīta četros lielos atzaros − reflektējošā, meditatīvā, dramatiskā un krasi piezemētā. Pēdējais „ar sociogrāfisku precizitāti reģistrē ģimenes un sadzīves (arī darba un ražošanas sadzīves) detaļas”. Atzinis, ka šim atzaram piederīgi ir arī Jāņa Mauliņa darbi, Škapars raksta: „J. Mauliņa prozas patoss un suģestējošā puse ir reakcija uz ārkārtīgi sūro demogrāfisko situāciju republikā. Viņa romāni ir izteikti programmatiski, atkailināti mērķtiecīgi. Viņš tic rakstītā vārda visvarenībai. Līdz vissīkākajai detaļai reproducē gan veselīgas, gan arī irstošas ģimenes modeli un ar stoisku neatlaidību to iesaka lietošanai vai noraida. Problēma dominē. Tās vārdā viens otrs mākslinieciskuma kritērijs var arī izpalikt. Viņš didaktiski māca, dod padomus, palīdz, nožēlo, peļ. Brīžiem viņa romāni līdzinās mīlestības un ģimenes laimes grāmatai, atgādinot vienu otru akcentu J. Janševska daiļradē. Diemžēl J. Mauliņa literatūra ir arī kritikas klupšanas akmens.

Demogrāfiskie samezglojumi ir ne vien intīmi sadzīviskas, bet galvenokārt dziļi sociālas problēmas. Reducēt to uz sadzīves ētiku, rakstura īpašībām, idillizēt „mīlestības infraskaņas” vai vienu otru modeli nozīmē ticēt utopijai. (...) Vai visai mūsu literatūrai nebūtu svētīgāk, ja mēs uzteiktu Mauliņa vīrišķību un pilsoniskumu, bet atgādinātu, ka viņa pārcentība reizēm var robežoties ar neliteratūru”. (Kritikas gadagrāmata, 1985, 13, 126. lp)

Šis pagarais citāts, manuprāt, precīzi tver Mauliņa prozas būtību. Jurists Mauliņš, kļūdams par rakstnieku Mauliņu, juridisko likumu sardzes vietā nostājās ētikas sardzē, arī šo sardzi izprazdams, šķiet, juridiskās valodas viennozīmībā. Pareiza un derīga − tie ir Jāņa Mauliņa iecienīti apzīmētāji, par literatūru runājot, tie nosaka viņa prozas vārda izjūtu, viņa prozas poētiku.

1974. gadā Jānis Mauliņš, divu tradicionāli reālistisku stāstu krājumu autors (debijas krājumam sekoja Rīta migla 1971. gadā), kura pirmie paklusie soļi literatūrā tika vērtēti ar atturīgu vēlību, žurnālā Karogs nopublicēja romānu Kājāmgājējs. „Liktenīgu” darbu, kas nokļuva Administratīvās Sistēmas uzmanības lokā, Sistēmas, kurā augstu ierēdņu teiktajam piemīt neparasts spēks un spēja iedarbināt dīvainu mašinēriju. Pietika LKP CK sekretāram A. Drīzulim rakstnieku partijas pirmorganizācijas sapulcē nolasīt referātu un tajā izteikties, ka ar romānā „paustajām idejām mēs nevaram būt vienis pratis”, ka romānā tēlots no sabiedriskās dzīves atrauts cilvēks, bet „mūsdienu cilvēks nevar dzīvot atrauti no sabiedrības, neejot kopsolī ar tautu” (Lit. un M., 8.2.1975.), lai „oficiāla” attieksme pret romānu tiktu iedibināta. Tas nozīmē, ka par romānu nepublicēja recenzijas, kuru autori domāja atšķirīgi no biedra Drīzuļa, Mauliņa vārdu nebija ieteicams pieminēt pozitīvā nozīmē utt, utt. (skat. recenziju par Kājāmgājēju JG 121. nr).

Šāds literatūras „vadīšanas un virzīšanas” mehānisms, ar padevību un paklausību ieeļļots, gadiem darbojies gluži nevainojami, deformē radoša cilvēka psihi, viņa iekšējo brīvību. Stiprākos un arī Mauliņu šis mugurkaula saliekšanas režīms nav iznicinājis, taču bez sekām laikam tas tomēr nepaliek. Birokrātiskā virsvara ne tikai liedz literatūrai tās normālo attīstības gaitu, tā deformē arī vērtējumu sistēmu. Administratīvās Sistēmas nokritizētais autors iegūst cietēja oreolu, viņa paškritika pieklust un rodas ilūzija, ka jebkuru iebildumu pamatā ir autora „bīstamība un nevēlamība”, nevis konkrēta darba mākslinieciskas nepilnības. Arī recenzentu vērtējumus ietekmē ne tikai estētiski, bet arī daždažādi blakus apsvērumi. Un tad nav brīnums, ka rodas tāda situācija, ka autors tiek ačgārni kritizēts un ačgārni slavēts. (Kājāmgājēju apkaroja dažādos līmeņos, Pēdas slavēja „par katru cenu”, viduvējo romānu Mīlestības infraskaņas (1982) kāds kritiķis pielīdzināja I. Turgeņeva, K. Hamsuna skaistākajiem romāniem par mīlestību utt.).

Argumentētas kritikas vietā pār Mauliņa galvu gruva pārmetumi, ka autors un viņa varonis Vilis Svārups sludina padomju ideoloģijai svešu dzīves filozofiju, norobežošanos šaurā ģimenes idillē. Nav jau ticami, ka tamlīdzīgus pārmetumus rakstnieks varētu uztvert nopietni, tomēr cietēja lauri laikam pašvērtējuma asumu notrulina. Un tā profesionālā prasīguma līmenis Mauliņam pret sevi brīžam ir gauži zems (par romānu Jo vakar skanēja si mažors Mārtiņš Zelmenis publicēja recenziju ar nosaukumu „Recenzija, kuras varēja nebūt” Lit. un M. 7.11.86.), atzīdams, ka 1972.-1985. g. tapušajam darbam grāmatā labāk bija neiznākt). Bet varbūt kritikas tendenciozitāte un greizums un rakstnieka mazprasīgums tik tieši arī nav jāsatuvina?

Literatūru uztverdams taisnvirzienīgi − kā dzīves mākslas mācībgrāmatu un tās audzinošo uzdevumu celdams pāri visiem citiem (kā tas nepārprotami izlasāms Mauliņa literatūrkritiskajās apcerēs), rakstnieks visupirms uzsver dzīves − parastas, ikdienišķas, vienkāršas dzīves − patiesību kā pašvērtību, kas pati par sevi jau nodrošina arī mākslas patiesību. Praksē tas dara Mauliņu diezgan viegli ievainojamu, viņa stila nepretenciozitātei līdzās nostājas pelēcība, tas nenāk par labu arī tiem audzinošajiem mērķiem, kurus Jānis Mauliņš izvirza. (Rakstnieka estētiskie uzskati vienkopus izteikti grāmatā Nenotikušais un īstenība, ko izdevniecība Liesma 1988. gadā izdevusi sērijā „Rakstnieki par literatūru”.)

Kad Mauliņš pasausi hronometrē ikdienu (Kājāmgājējā, Pelēkajos zīmējumos (1982), Apakšzemes straumēs (1988) u.c.), prozas vārda mākslas gardēžiem sastapšanās ar viņu diez kādu baudījumu nesagādās. Taču tad, kad šāda domāšanas ievirze atbilst varoņa raksturam un kad šāda sīksīki aprakstīta īstenības aina uzlādēta ar būtisku problēmu asumu, kā tas ir Kājāmgājējā (diemžēl mazāk Apakšzemes straumēs), Mauliņš, neefektīgu ceļu iedams, sasniedz pietiekami efektīgu rezultātu.

Svārups ir neērts tādēļ, ka atļaujas domāt un rīkoties atšķirīgi, patstāvīgi. Sistēmai tas nav pa prātam, Sistēmas pirmais bauslis − klusējoša paklausība, tās uzcelto žogu un jumtu ievērošana, rūpīga un konsekventa nivelēšanās, jo Sistēmai nav nekā netīkamāka par personību ar pašapziņu. Nekādas valsts situāciju apdraudošas un maksimālas programmas jau Svārups neizvirza. Vienīgi septiņdesmito gadu Latvijas apstākļiem viņam ir neierasti liela ģimene − četri bērni, ar savu jurista algu viņš nevar to uzturēt un tāpēc brīvajā laikā remontē privātos dzīvokļus. It kā tik maz ... Un tomēr šis romāna varonis tik ārkārtīgi atšķīrās no pārējiem mūsu literatūras varoņiem ar viņu dzīves stilu un problēmām un mūsu ieprogrammētajiem priekšstatiem par to, kas ir labs un kas ir slikts, kādam jābūt padomju cilvēkam un padomju literatūras varonim, ka būsim godīgi − pārmetumi Mauliņam tajos laikos gluži vienkārši bija dabiski − birokrātiskā visvara modri ieraudzīja to, kas ir visbīstamākais − Svārupa gara brīvību un metās cīņā ar sev raksturīgajiem līdzekļiem.

Tiesa, astoņus gadus Kājāmgājēju neizdeva grāmatā, taču pats Administratīvās Sistēmas tvēriens šajā laikā tik dzelžains vairs nebija − 1975. gadā iznāca Mauliņa stāstu krājums Pelēkais māls, 1979. gadā žurnālā Zvaigzne tika publicēts romāns Ragana (grāmatā − 1981. g.), 1980. gadā iznāk vēsturiskais romāns Pēdas, Mauliņa stāsti un publicistika lasāmi periodikā.

Lielo un mūžīgo patiesību, ka laimīgas un bērniem svētītas ģimenes ir tautas dzīvības ķīla un augstākais kapitāls, Mauliņš sludināja tad, kad sabiedriskā doma to vēl uztvēra ar aizdomām un neticību, kad tautas iznīcības draudi kā tuva realitāte vēl nebija apjausta. Šajā laikā − sešdesmito gadu beigās, septiņdesmito gadu sākumā rakstnieks gan publicistikā, gan prozā vislielākās briesmas tautas dzīvībai saskatīja bezbērnu un vienbērna ģimenēs, bezbērnu sievietēs un īpaši jau vecpuišos. (Iespējams, ka migrācijas apjomi tad vēl tik draudoši nelikās un Mauliņš tīru sirdi mēģināja apelēt pie pašu spēkiem, lai, vien kuplinot bērnu pulciņus, nodrošinātu tautas pastāvēšanu. Mauliņa jaunākie publicistiskie raksti rāda, ka lieki aizbildinu viņu ar objektīvās situācijas atšķirību − tieši tāda joprojām ir Mauliņa pārliecība: „Vainīga mūsu neapjēgsme, ka pastāv tikai viens izšķirošs tautas saglabāšanas nosacījums − pietiekoši augsta dzimstība. Visi pārējie jautājumi ir pakārtoti, otršķirīgi.” (Dzimtenes Balss, 24.11.88.)

Arī Mauliņa aizraušanās ar kibernētiku, kad viņam šķita, ka atradis pareizas dzīvošanas atslēgu un kibernētikas likumu ievērošana spēj glābt no sociālām nelaimēm un katastrofām, sešdesmito gadu beigās septiņdesmito sākumā rada izpausmi publicistikā, kas gan palika bez lielākas sabiedriskas rezonanses. Bet apcerēs par demogrāfiju (publicistikas grāmatā Tendence vai likumsakarība? (1987) Mauliņš tās apvienojis ar zīmīgu nosaukumu „Pagrieziens uz ģimenes stipruma un dzimstības propagandēšanu”) sabangoja pamatīgi. Kaut gan liktos − attieksmē pret ģimeni un bērniem kā tautas nākotnes nodrošinājumu nekādu domstarpību vispār nevarētu būt, zināmu opozīciju nevis oficiālajās aprindās, bet visplašākajā sabiedrībā acīmredzot radīja rakstnieka piedāvātie cēloņu skaidrojumi, arī forma un stils, kādā tie izteikti. Vai tā bija apzināta vai neapzināta provocējoša taktika, paliek rakstnieka ziņā, taču savu tā sasniedza − Mauliņu dzirdēja. Tā bija saucēja balss vispārējā apmierā un neziņā, balss, kas modināja.

Atšķirīgus vērtējumus − no ļoti cildinošiem līdz visai noraidošiem − izpelnījies arī Mauliņa romāns Spriegums (sarakstīts 1973.-1974. gadā, ievietots jubilejas izlasē Malēnieši 1983. gadā). Spriegums man šķiet tāds darbs, kurā prozas struktūra, prozas valoda vispirmām kārtām kalpo sociālu, ekonomisku atziņu izteikšanai. Romāna galvenais varonis Atis Odītis meklē tautsaimniecības neveiksmju cēloņus, pārveides iespējas un izsaka ne mazums interesantu domu, kuras citā veidā Mauliņš, iespējams, arī nebūtu varējis izteikt. Un lai gan romāna žanrs tiek dēvēts par visēdāju un atzīts, ka tā izpausmes tikpat daudzveidīgas kā pati dzīve, bez stipra mākslinieciska nerva arī visēdāja žanra dzīvība ir apdraudēta. Spriegumā netrūkst ne neaprobēta dzīves materiāla, ne striktas un skaidras autora mērķtiecības, taču reālpsiholoģisku raksturu suverēna dzīvīguma pietrūkst. Jānis Mauliņš gan daudzkārt uzsvēris, ka visaugstāk viņš vērtē neizskaistinātu dzīves patiesību un jūt aizdomīgumu pret jebkuru „estetizēšanu” kā iespēju no dzīves patiesības izvairīties, tomēr zināma stila jautājumu ignorēšana, manuprāt, vēršas pret rakstnieku pašu. To, ka tēlojuma plastiskums nav viņa stiprā puse, Mauliņš apzinājies. Bet, liekas, viņš arī nav strādājis kā baltais vergs (tā Alberts Bels saka par sevi), lai viņa vārds būtu elastīgs, ietilpīgs, spilgts. Vai Mauliņš būtu vieglu ceļu gājējs? − jau pats šāds jautājums varētu izbrīnīt, ja ne radīt sašutumu. Bet vai šī principiālā nostāšanās pret „estetizēšanu” (ne jau formas pašvērtības, bet pilnīguma, estētiska iespaidīguma nozīmē) arī nav savveida vieglākā ceļa izvēlēšanās?

Malēnieši esot nesuši gaismu ar maisu istabās, stāstā Malēnieši, savus novadniekus raksturodams, atgādina Mauliņš. Īsts malēnietis būdams, viņš nu jau gadus trīsdesmit cenšas nest prātā gaismu, izmantodams literatūru. Un šādā attieksmē parādās gan viņa spēks, gan vājums. Spēks − jo cilvēkam un tautai būtiski ir tie mērķi, kuru vārdā literatūra viņam ir vajadzīga. Viņam ir ciets un nemainīgs spriedums par dzīves jēgu un vērtībām, viņš grib šo jēgu stiprināt un vērtības spodrināt. Šos nopietnos nolūkus varēja noskārst jau pirmajā grāmatiņā Minūtēm ritot, gadi tos arvien vairāk atskaidrojuši un briedinājuši, veiksmīgāk vai neveiksmīgāk tie lasītāju uzrunā gandrīz vai katrā Mauliņa darbā.

Bet šajā attieksmē − izmantot literatūru savu ideju paušanai − redzams arī Mauliņa vājums, viņam īsti nenovērtējot izkopta prozas stila, vārda estētiskās iedarbes nozīmi. Varbūt arī tādēļ attieksme pret Mauliņu ir tik atšķirīga − vieni saskata tikai problēmuzrādītāja spēku, citi − tikai stilista vājumu, vēl citi − kā vienu, tā otru, Mauliņa pretrunīgumu, viņa godprātīgo stāju un nereti visai apstrīdamās literārās kvalitātes.

Tematiski − ne stilistiski − atšķirīgu zaru veido abi Mauliņa vēsturiskie romāni. Pēdas vēsta par zviedru-poļu kara (1600-1629) beigām Vidzemē, kad „tautai trūka dzīvā spēka, ar ko stāties pretī kungu varai, tāpēc ilgas pēc brīvības nereti izpaudās savdabīgā garīgā pretestībā: dažādu burvestību veidos”, „savādā drūmā tautas kustībā”, vēsta par vilkati Tomu un viņa dzimtu. Romāns Tālava (Zvaigzne, 1987, Nr. 1-14) žurnāla variantā, kā atzīst pats autors, „skar tikai Tālavas pirmo nopietnāko tuvināšanos vācu krustnešiem un no tas izrietošas pretrunas, bažas un traģēdijas” (Zvaigzne, 1987, Nr. 1, 26. lp).

Pēdās sižets spriegāks, darbības vides raksturojumi koncentrētāki, kolorītu, nedaudz mežonīgu un mistisku noskaņu rada vilku tēlojums. Tālavā rakstnieka iztēle uzbūrusi visai dzīvas 13. gadsimta ainas, tomēr doma izsīkst sīkdetaļu zīmējumos, spēcīgākos vispārinājumos neiesniedzoties. Arī vēstures materiālā Mauliņš ir piezemēts reālists, un tā šī proza zaudē iespējas iegūt vēl kādas dimensijas. Bet varbūt tā ir spriedelēšana pēc principa, kas būtu, ja... Šobrīd mums ir Mauliņa romāni par 17. un 13. gadsimtu, kas ļauj ieskatīties to tālo laiku notikumos, tikumos un netikumos. Arī tas ir ieguvums, īpaši jau apzinoties, ka pašlaik Latvijā daudzu cilvēku uztverē jebkuras parādības vēsturiskais konteksts ir pieticīgs un ka neesam pārbagāti ar vēsturisko prozu. Un galu galā literatūrā jau arī nevar rasties vienīgi tāda filozofiskas domas un poētiskā spēka atvēziena darbi kā Alberta Bela Saucēja balss vai Cilvēki laivās. Katrā ziņā šis Mauliņa prozas atzars, manuprāt, vērtējams augstāk par tādām pareizas un nepareizas dzīvošanas mācībgrāmatām kā Mīlestības infraskaņas, Pelēkie zīmējumi vai Spriegums.

No Mauliņa pamatproblemātikas it kā atstatu paliek romāns Ragana ar tik eksotiksu tēmu kā zinātnes nenoskaidrotu kādas ģimenes „raganību”, kuras dēļ šajā dzimtā mirst visi vīrieši, arī bērni. Ķīmiķis Valdis Dzenis drauga kāzās sastop „raganu” Vendīgu, māņiem neticēdams, apprecas ar viņu, un pēc neilga laika tikai ar lielām mediķu pūlēm izdodas izglābt Valda dzīvību. „Raganība” turpinās. Kad Valdis iznāk no slimnīcas, Vendīga no viņa aizgājusi un kopā ar māti aizbraukusi no Latvijas. Tāda, no Mauliņa tik ļoti cienītās ikdienas parastības it kā atsvešināta un tāla ir šī romāna fabula. Tas ir interesants mēģinājums ieiet citā, neierastā pasaulē, interesants mēģinājums, kaut arī nekādus mākslas tīrradņus nav devis.

Nosacīti par Viļa Svārupa gara radinieku varētu uzskatīt Jāņa Mauliņa jaunākā romāna Apakšzemes straumes (Karogs, 1988, Nr. 6-10) galveno varoni Eduardu Biržaku. Pabeidzis institūtu, Biržaks paliek Rīgā, viņam nav kur dzīvot, nav arī lieku līdzekļu, taču viņš ceļ plašu ģimenes māju. Romānā ieraugāms šis patiesībā necilvēciskais darbs, kad cilvēks ceļ māju galvenokārt no izgāztuvēs atrastiem celtniecības materiāliem, kad inženieris strādā par šoferi aptīrīšanas trestā, lai dažam nelikumīgam braucienam būtu pieejama mašīna un arī alga būtu krietni lielāka. Apakšzemes straumēs, tāpat kā Kājāmgājējā, vislielākā vērtība ir dokumentētajam laikam, videi, cilvēku attiecībām kopumā. Kārtējās kampaņas laikā, kuras mērķis vērsties pret nelikumīgu individuālo celtniecību, par upuri krīt arī Biržaks, kurš nevar uzrādīt kvītes, kad un par cik katra celtniecībai nepieciešamā manta pirkta. Un tiesa spriež par mājas konfiskāciju. Jā, tās pašas mājas, kas ir Biržaka mūžs, viņa dienas un naktis, viņa roku darbs, viņa rakstura apliecinājums. Konfiskācijas iespējamība pārvelk krustu Biržaka mūžam, kampaņas vārdā cilvēka mūžs tiek iznīcināts. Šī kampaņa, protams, ir nevainīgāka par daudzām citām, tā nav ne salīdzināma ar 1941. gada 14. jūniju vai 1949. gada 25. martu, te pavisam citi traģēdiju mērogi. Taču cilvēka bezspēcības un valsts varas sadursme arī te ir briesmīga. Apakšzemes straumēs viss it kā beidzas labi − Biržaku attaisno − māju neatņem. Taču − par kādu cenu − garīgu inkvizīciju ... Tieši šī līnija romānā šķiet visspēcīgākā, kaut gan sižetiski romānā diezgan daudz vietas veltīts tiklab organizētas noziedzības darboņiem, kā arī pavisam cita līmeņa profesionāliem zagļiem.

Tāpat kā par Kājāmgājēju, arī par Apakšzemes straumēm lasītāju atsauksmes droši vien būs dažādas un krasi pretējas. Jo raupja dzīves patiesība, sociālas un ekonomiskas situācijas iezīmējums neiet roku rokā ar raksturu psiholoģijas iespaidīgu, spilgtu atklāsmi. „Problēma dominē”, kā rakstīja Jānis Škapars. Vēl varētu piebilst − dominē pati dzīves viela. Un tajā šobrīd asi skan tieši cilvēka beztiesības motīvs. Kad cilvēks var nebūt nodrošināts ar jumtu virs galvas un ar personības neaizskaramības tiesībām. Neaizskaramības un neatkarības. Iespējams, pats laiks romāna priekšplānā izceļ šīs stīgas, stīgas, kas sasaucas ar atmodas garu 1988. gada Latvijā.

Jānis Mauliņš ir gribējis palīdzēt šim laikam atnākt. Cik daudz spējis un varējis? Mērvienību nav, taču sociogrāfiskas liecības par laiku, par septiņdesmitajiem astoņdesmitajiem gadiem rakstnieks ir atstājis. Tautas ilgas dzīvošanas formulu sludinājis. Un sludina.