DIVI JAUNGADI

Bija 1941. g. 1. janvāris un tā bija otrdiena. Biju ielūgts komponista Jāņa Līcīša un komponista Alberta Jēruma māsas kāzās, kuŗas notika Mērķeļa ielā. Te Alberts Jērums dalīja dzīvokli ar gleznotāju Sildegu. Man bija līdz mana draudzene, ar kuŗu nesen bijām sākuši dzīvot kopā. Mācītājs izrādījās nevaļīgs, kāzu ceremonija bija visai īsa, taču tika kuplināta ar mūziku. Ludmilla Sepe dziedāja L. Garūtas „Svētā mīla”. Līgavas brālis spēlēja klavieres. Sekoja kāzu mielasts. Bija Baigā gada vidus, kad cilvēki pazuda gan naktīs, gan dienās. Visvairāk gan naktīs. Līdz ar to visi bija zināmas nervozitātes pārņemti, kas pēc pāris glāzēm pazuda, valodām atraisoties un kļūstot riskantākām. Mans gara stāvoklis neuzlabojās, jo vienmēr Ziemassvētku un Jaungada laiku pavadīju savās lauku mājās Malienā. Šogad netiku, jo Ziemsvētki vairs nebija brīvdiena, skolās notika visādas sanāksmes un dežūras. Tā arī jau zemapziņā nojautu, ka šis vakars man nekā laba nesola. Pienāca rīta stundas, kad bija jāiet mājā. Šinī naktī visi taksometri un ormaņi bija aizņemti, tramvaji vairs negāja. Bija jāizlīdzas ar kājām. Dzīvojām Miera ielā, tā kā ceļš iesākās pa Brīvības ielu.

„Iesim pa ielas otru pusi. Es negribu gar to čekas namu staigāt,” iesaucās mana draudzene.

„Nieki. Man nav bailes,” tā es.

„Tu tiešām mani aizdzīsi uz Sibiriju. Lūdzu iesim pāri ielai.” −

„Nebīsties, turies man pie elkoņa.” −

Pie Ģertrūdes ielas viņa izrāvās no manas rokas, pārskrēja pāri ielai un pazuda. Aizvainots un iespītējies, turpināju savu ceļu gaŗām slavenai moku iestādei pie Stabu ielas. Pēkšņi nošķindēja logu rūtis, pa logu izkrita it kā smilšu maiss. Ir tāda vārdos nepasakāma, neparasta skaņa, ne jau skaņa, bet troksnis. Es vēl šodien to nevaru aprakstīt. Bet izkritis (droši vien izlēcis) bija cilvēks un uz trotuāra gulēja tumšs siluets. Dažās sekundēs iela bija pilna ar uniformētiem un civilās drēbēs tērptiem vīriem, kas enerģiski rīkojās un uzkliedza gaŗām gājējiem: „Pilsoņi, izklīstiet! Vācieties projām. Nestāviet uz vietas.” Mana galva vienā acumirklī kļuva skaidra, es steidzos pāri ielai, atpakaļ neskatīdamies. Mana draudzene vairs neatnāca, viņa aizskrēja pie saviem vecākiem Kr. Barona ielas galā. Mans dzīvoklis bija auksts, krāsns bija izdzisusi, un man neveicās to iekurināt. Pārskaities aizsoļoju uz dzelzceļa staciju, kur noķēru agro rīta vilcienu uz Gulbeni. Mūsu attiecībās sākās atsvešināšanās. 14. jūnijā manu draudzeni kopā ar vecākiem aizveda uz Sibiriju. Viņa tur aizgāja bojā. Pēc kaŗa īsi pirms savas nāves bija rakstījusi vēstuli saviem klases biedriem uz Rīgu. Tajā bijuši tikai divi vārdi: „Glābiet mani!” Ir reizes, kad vārdi lieki, kad labāk ir klusēt. Tā arī šoreiz.

 

*

1944. g. 1. janvārī dzīvoju kādā Malienas pagastā, kur vadīju lielu lauku skolu. Tā bija piektdiena. Kaut kaŗa postu jau šur tur varēja manīt, dzīve vēl bija visai mierīga. Mani skolotāji bija izbraukuši pa savām dzīves vietām, kalpotāji tāpat. Bija skolas brīvlaiks, un man ļoti pietrūka t.s. skolas trokšņa, t.i. bērnu čalas un skraidīšanas. Sēdēju savā darba istabā, lasīju Rīgas laikrakstus un patērēju lielu kvantumu tējas. Pēkšņi kāds sita pie loga. Toreiz bija stingri aptumšošanas likumi, es steidzos pie durvīm un aicināju viesi iekšā. Tūlīt aptvēru arī savu muļķību, jo varēja jau būt partizāni, piem. mans skolas biedrs Oškalns, vai pats Samsons vai Raškēvics. Bet bija jau par vēlu, un es ieraudzīju man svešu cilvēku, kas izmisuma balsī sauca, ka viņam ar mani jārunā. Viņš bija dzelzceļa strādnieks, liela auguma, dūšīgs, šajā ziemas naktī izskatījās pēc Pugačeva. Izrādījās, ka viņa tikko piedzimušais dēliņš pēkšņi saslimis ar lieliem karstumiem un viņu vajagot kristīt, bet Jaungada naktī ne ārstu, ne mācītāju nevarot sameklēt. Es zināju, ka viens no maniem skolotājiem šādas lietas zin darīt, bet viņš bija aizbraucis uz savām mājām tālu projām. Man nācās aizrādīt viesim, ka es no kristības nekā nezinu un nemāku to izdarīt. Bez tam piebildu, ka izņēmuma stāvoklī kristīt var kuŗš katrs pieaudzis cilvēks, vislabāk pats tēvs vai māte. Ienācējs manus argumentus noraidīja, apgalvodams, ka skolas kungs ir nākošais pēc mācītāja utt. Tāpat viņš teica, ka uz manas sirdsapziņas gulsies mazā bērna dvēsele, kas gaida pestīšanu. Beigās viņš mani sagrāba pie kakla, sapurināja un pacēla kā spalviņu gaisā. Man radās bailes, es apsolījos iet viņam līdz, sameklēdams savus gaŗos zābakus un kažoku. Mēs bridām pa sniegu apm. 2 kilometrus. Sniegputenis bija milzīgs, bieži iegrimām sniegā līdz vēderam. Man bija laiks pārdomāt, ko un kā lai daru. Man nebija ne mazākās jēgas par kristību. Atcerējos, ka arī mani kristījuši 1918. gadā bez mācītāja, un skolotājs visu esot izdarījis pareizi, tikai aizmirsis iedot vārdu. Tātad vārds noteikti būtu jāpiemin. To nedrīkst aizmirst dot bērnam, kas jau varbūt pēc īsa brīža būs paradīzē. Tanī momentā man iešāvās prātā mans tēvs, kas savā laikā bija nevien pagasta darbvedis, bet arī pagasta tiesas sekretārs un dzimtsarakstu nodaļas pārzinis. Nu es atcerējos, ka viņš pat salaulāja cilvēkus, parasti tādus, kas negribēja vai nevarēja iet pie mācītāja, piem. nabagmājas iemītniekus, tad arī vienu reizi kādu bagātu saimnieku − vecpuisi ar viņa kalponi. Bagātnieks uz nāves gultas, sirdsapziņas mocīts, vēlējās salaulāties ar kalponi, kas bija grūtniecības stāvoklī. Tanī pašā reizē arī jāraksta vai jāgroza testaments, kuŗā minētais saimnieks savu mantu novēl jaunajai sievai. Tēvs paņēma mani līdz, jo pēc tam norunājām abi iet zvejot. Lauku mājas istabā aiz kāda skapja gārdza pusmūža cilvēks, kuŗa pieri slaucīja jaunās kalpones roku mutautiņš. Mans tēvs ātri piestājās pie gultas, paskatījās uz abiem, tad teica: „Latvijas suverenās tautas vārdā es jūs (nosaukdams abus) salaulāju.” Tas viss. Ne gredzenu, ne puķu, ne mūzikas. Pēc tam, pieliecies pie mirēja galvas, rakstīja testamentu. Arī tas nebija ilgi. Latvijas suverenās tautas vārdā! Kaut gan bija vācu okupācijas laiks un suverenitātes nekur nebija, man šie vārdi iespiedās atmiņas apercepcijas masā. Kad nonācām dzelzceļnieka mazajā mājiņā, redzēju, ka bērniņš dega kā ugunis. Viņš bija satīts zilā jostiņā no galvas līdz kājām. Es bailīgi paņēmu viņu rokās, apslacīju ar ūdeni pierīti un iesāku: „Latvijas suverenās tautas vārdā es Tevi kristīju (vārds).” Pēkšņi iedomāju, ka jārunā arī par Dievu un nobeidzu: „Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā.” Stingri piekodināju, ka bērnu, ja tas dzīvos, vajag vest pie mācītāja pārsvētīt. It kā nepietiktu ar manu uzdošanos par mācītāju, beigās kā idiots uzdevos arī par dakteri. Ieteicu bērnam aukstas kompreses. Galīgi satriekts par savu rīcību vilkos viens pats mājās un vēlēju sev augstas laimes Jaunajā gadā. Kam tā gads iesākas, kā gan viņš beigsies? Otrā rītā piezvanīju Tirzas mācītājam un visu atzinos. Pēc nedēļas kāds man pastāstīja, ka bērns esot vesels un dzīvojot. Es par to biju ļoti laimīgs.

Drīz sākās bēgļu gaitas. Jaungada notikums aizmirsās. Pēc 44 gadiem lasīju kādā Latvijas izdevumā, ka Tautas Frontē sevišķi izcilu un iezīmīgu runu teicis cilvēks, kuŗa vārdu un uzvārdu atcerējos no iepriekš minētās nakts. Viņš runājis arī par suverēno Latviju. Nav brīnums, jo tanī vētrainā ziemas naktī, uz dzīvības un nāves robežas, gan arī no necienīgām rokām, viņš tika kristīts Latvijas suverēnās tautas vārdā.

Šī gada maija mēnesi pavadīju Latvijā. Noklausījos diezgan daudz koncertu gan Rīgā, gan lauku centros. Pārsteidza jauniešu un bērnu koŗu muzikālā gatavība, vokālā prasme un dziedāšanas prieks. Redzams, ka mūzikas skolotāji ir labi izglītoti un bērnu muzikālās audzināšanas entuziasti. Ar entuziasmu kā no izpildītāju, tā no klausītāju puses bija jāsastopas arī Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā Lāčplēsis. Pārpildītie tramvaji, gaŗās rindas liecināja par latviešu interesi arī šajā mūzikas laukā. Rokoperas uzvedums bija nevien dzirkstīgs, „pielecošs”, bet arī dziļi patriotisks ar brīžiem ar nenoliedzamu nacionālas svelmes sajūtu. Mani ļoti aizrāva Staburadzes spoguļa scēna (spogulī ieraugām Pērkona seju un vaibstus!).

Par citiem koncertiem rakstīšu nākamajā JG izdevumā.

 

Imants Sakss