Ofēlija Sproģere

PAR JĀŅA MEDEŅA RAKSTIEM

(I-III, 1985-1988)

Jānis Medenis, viens no Latvijas neatkarības laika spilgtākajiem dzejniekiem, vidējās un jaunākās paaudzes latviešiem kā trimdā, tā mājās mazāk pazīstams par tiem saviem laika biedriem, kas pēc Otra pasaules kaŗa varējuši vai nu trimdā brivi dzejot, vai arī mājās, kaut arī spiesti piemēroties režīma prasībām, publicēt savus darbus. Medeņa balss, kas trīsdesmitajos gados skanēja vienreizēji un vareni, mājās nebija vairs dzirdama līdz pat 1958. gada, lai gan dzejnieks turpināja dzejot visos gaŗos izsūtījuma gadus, un līdz mums šī balss atskanēja tikai vāji − kā no tālas pagātnes.

Pēc dzejnieka atgriešanās no izsūtījuma Rīgā izdeva viņa dzejoļu izlasi Dienu krāšņums un Karogā iespieda atsevišķas poēmas. 1961. g. vēl tur izdotas viņa poēmas par 1905. g. notikumiem Ugunis naktī, kas gan izdevniecībai bijušas iesniegtas jau 1957. g. Ilgais laiks starp grāmatas iesniegšanu izdevniecībai un tās izdošanai izskaidrojams ar to, ka grāmata politiskā ziņā nav bijusi īsti pieņemama. Kad tā beidzot iznāk, tanī nav uzņemtas visas dzejnieka poēmas par 1905. g. Un Dienu krāšņumā izdarīti „labojumi”, lai grāmata atbilstu režīma prasībām. Tā nu šīs divi grāmatas nevar radīt pareizu priekšstatu par J. Medeņa dzeju.

Trimdā 1952. g. Ziemeļblāzmas apgāds izdeva Jāņa Rudzīša sakārtoto izlasi miķelnīcas ar sakārtotāja ļoti nopietno apceri par J. Medeņa dzeju. Bez tam 1961. g. Ceļa zīmēs publicēta daļa izsūtījumā rakstīto dzeju. Tas ir viss, ja vēl nepiemin antoloģijā Cerību zeme uzņemtos Kurzemes cietoksnī radušos dzejoļus, kas iespiesti arī miķelnīcās. Bet no tā laika pagājuši ļoti gaŗi gadi, un pirms kaŗa Latvijā izdotās Medeņa grāmatas trimdā ļoti grūti atrodamas. Tāpēc jo liela pateicība pienākas dzejnieka brālim Arnoldam par dzejnieka darbu savākšanu un izdošanu rakstos. Viņš arī sakārtojis 1. un 2. Rakstu sējumu. 3. sējums Vidvuda Medeņa sakārtots. Rakstu 1. sējums ietveiŗ krājuma Torņi pamalē (1926) 2. izdevumu, Mūžīga diena (1937) un Tecilu (1933), kā arī J. Kadiļa apceri par dzejnieka dzīvi un darbu un J. Bičoļa rakstu par Medeņa metriem, 2. sējums − Varenību (1936) un Teiksmu rakstus (1942), 3. sējums − Kurzemē un Bolderājas darba nometnē sacerētos dzejoļus (1942-1947). 4. sējumā paredzēts dzejoļu cikls Putnu ceļš, kas radies izsūtījumā. Šai sējumā būs arī draugu atmiņas un pēc izsūtījuma rakstītās dzejnieka vēstules. Paredzēts vel 5. sējums, kuŗa saturā, starp citu, dzeja, kas rakstīta pēc atgriešanās Rīgā.

Nevarētu teikt, ka ar savu pirmo krājumu Torņi pamalē J. Medenis tematikas vai formas ziņā būtu ienesis kaut ko jaunu mūsu dzejā. Tematika − galvenām kārtām, mīlestība un daba − nav oriģināla. Arī forma ir konvencionāla − dzejnieks dzejo klasiskajās formās, it īpaši sonetos. Šinī grāmatā jūtama stipra Ed. Virzas ietekme. Bet dzejnieks sapratis, kāda dziļa patiesība Ed. Virzas vārdos: „Dievs talantu pēc savas gribas dod, bet māksla pantus vīt ir pašam jāatrod”, un viņš nopietni nodarbojas ar latviešu dainām, folkloru un mitoloģiju, kā arī studē franču dzeju, visvairāk Verharnu, Verlēnu, Vijonu; viņš mācās no šiem meistariem, no kuŗiem mācījies arī Virza, mācās, lai neviena neatdarinādams, pats kļūtu par meistaru.

Tecilā Medenis nāk ar latviešu liroepikā pilnīgi jaunu tematiku − viņš pievēršas sarkanajiem strēlniekiem, kas pēc Tireļpurva un Nāves salas varonīgajām kaujām, kad latviešu uzvaru rezultātus iznīcina krievi ar savu gļēvulību, dodas uz austrumiem, lai paši izcīnītu brīvību, jo „šinī zemē nav vairs vietas mūsu kapiem, mūsu kaunam, un te mūsu rokas sietas krievu gļēvulības važām” („Aizbraucēji”). Viņš dzejo par strēlnieku uzvarām un zaudējumiem pilno ceļu cauri krievu zemei, viņu ieiešanu Maskavā, bet arī par rūgto beigu atziņu, ka viņu cīņas bijušas veltas („Tavs gājiens, Strēlniek, milzu klajos velts”), jo tie, kas sagrābuši ar viņu palīdzību izkaroto varu, ir ļaudis, kam strēlnieku palīdzība vairs nav vajadzīga un kam vienaldzīgs ir viņu cīņu mērķis − brīvība:

Tu pēkšņi redzēji: kur tava valsts bez gala,
Ceļ rokas vergu daudz,
Un lielo brīvību tie sīkās daļās dala
Un rupjiem pirkstiem žņaudz. („Leģenda”)

Visā šai strēlnieku ciklā dzejnieks paceļ vēsturiskos notikumus leģendārajā plāksnē. Tā ir brāzmaina, patētikas pilna dzeja, kas savu augstāko kāpinājumu sasniedz poēmā Pulkvedis Vācietis Perekopā kuŗa ar ciešo formas un satura saliedējumu varētu noderēt par paraugu dzejas mākslas studijās.

Tecilas otrā daļā kaŗotājs atgriezies mājā, apmainījis zobenu pret arklu, lai uz drupām celtu jaunu dzīvi, bet nekas vairs nevar būt tā, kā agrāk bijis: „Nav ceļa sendienām uz dzīvi atpakaļ” („Galds”), jo pat jāņzāļu smarža liek domāt par visa iznīcību un izdveš bezcerīgumu: „Jūk kopā laikmeti no tērauda un zelta, Un veŗas bezdibens, kur cilvēks kāju speŗ” („Vētra”). Tecilā arī jau ieskanas 1905. g. revolūcijas motīvi, piem. „Baznīckrogā”, „Pagasta dzīrēs”, ievada dzejolī „Kaujas vakars”, kuŗā bērnības atmiņas jaucas ar vētras izraisītajiem seno laiku bruņinieku tēliem veļu viesulī, jo 1905. g. zemnieku nemieri, tāpat kā strēlnieku cīņas dzejnieka apziņā ir turpinājums seno latviešu cīņām pret vācu krustnešiem.

Visam pāri savu sarkano gaismu met komēta, piešķirdama cīņām ne tikai leģendāru varenumu, bet arī kosmisku nozīmi, un Medenis te tāpat kā kādreiz Virza kļūst par pravieti. Šausmu pārņemts, viņš jautā: „Vai mūsu laiks tik īss, ka tekas iemītās drīz svešas kājas mīs, kas vārdā citādā sauks mūsu svēto zemi?”. Viņš raugās vēl tālāk. Domājot par pašreizējām vides un ekoloģijas problēmām, liekas, ka viņš pat tās paredzējis: „Kļūs visa pasaule šai naktī milzīgs kaps, līdz gadu miljonos par jaunu sauli taps”.

Blakus liroepikai Tecilā ir arī tīri liriska dzeja, ir dzejoļi, kas pieder ne tikai pie paša Medeņa, bet vispār pie latviešu lirikas skaistākajiem, piem., „Rožu smarža”, „Ballāda par kamenēm”, „Miķelnīcas”.

Varenība radusies politisku pārmaiņu laikos Latvijā. Medenis līdzīgi Virzam bija sapņotājs, kas aizgājušo laiku cīņas gan senajā pagātnē, gan visjaunākajos laikos redzēja leģendārā gaismā un gribēja šo cīņu piepildījumā ideālvalsti, kas savā uzbūvē līdzinātos latviešu lauku mājai, kuŗā saimnieks izkārto visus darbus noteiktā kārtībā atkarībā no gadalaikiem un kuŗā plaukst zinātnes un māksla. Pastāvošā iekārta ar pārāk daudzajām partijām viņu neapmierināja. Savu sašutumu par negatīvajām parādībām, piem., par polītisko partiju vadītājiem, kas savu stāvokli izmanto personisku labumu iegūšanai, vai arī par ārzemju strādnieku ievešanu Latvijā, viņš izteic satīrās. 15. maija notikumos viņš redz savu sapņu piepildījumu un tāpēc apsveic pārmaiņas.

Varenībā nodaļā „Varoņu laukos” Medenis turpina tematiku par latviešu kaŗavīru, bet te viņš pievērsies 1918. g. un 1919. g. atbrīvošanas cīņām („Pulkvedis Kalpaks Ubānu pilskalnā”, „Madonieši ieņem Rīgu”, „Aiviekstes kareivji” u.c.). Un bez jau minētajām satīrām ir arī tāpat kā Tecilā tīri liriska dzeja (nodaļā „Mājās”, „Gadskārta” ).

Laikā pirms Varenības dzejnieks studējis latīņu autorus, it īpaši Horātiju, kuŗa pitijambu viņš arī lieto savās satīrās. Bet vēl vairāk viņš nodevies latviešu dainām. Dziļi iegājis folklorā, savās poēmās par gadskārtām un svētkiem mirstīgo izdarības viņs sasaista ar senajām latviešu dievībām − Māru, Ūsiņu, Jāni, dzīvos − ar veļu pasauli. Viņš savij pagātni ar tagadni, īstenību ar teiksmu, dzīvos ar mirušajiem. Latvijas laukos, kas viņam šķiet kā Dieva dārzs, kuŗā Dieva varenība parādās kā visvarenākajās, tā vissīkākajās dabas parādībās, viņš izjūt kopību ar visu esošo un visu bijušo. It kā atrazdamies pasaules un laika vidū, viņš sadzird Dieva dziesmu, un to viņš grib iemūžināt savā dzejā:

Dieva dziesmas varenību klintī kaļu,
Ņemdams mirkli viņa dzīves sev par daļu,
Metu tiltu laikiem pāri,
Iedams uz Aizsaules mierīgo āri. („Varenība”)

Latviešu tautasdziesmās Medenis rod jaunas idejas attiecībā uz dzejas formu. Ja Tecilā viņš ienesa pilnīgi jaunu tematiku latviešu liroepiskajā dzejā, tad Varenībā viņš veido jaunus metrus − savus Medeņa metrus, par pamatu tiem ņemdams tautasdziesmu metriskos elementus. Kombinējot dainu dipodijas un daktilu pēdas, viņš šos elementus padara piemērotus savai liroepiskajai dzejai. Medeņa metrus sīki analizējis J. Rudzītis rakstā „Medeņa metri” un par tiem rakstījis J. Bičolis Rakstu 1. sējumā. Arī Andrejs Eglītis daudz izmantojis dainu metriskos elementus, bet viņš to darījis brīvi, bez kādu noteiktu schēmu veidošanas. Tā, iziedami no viena un tā paša pamatmateriāla, bet dodamies dažādos virzienos, abi dzejnieki radījuši ritmā pilnīgi atšķirīgu dzeju.

Teiksmu raksti radušies laikā, kad sabrucis Medeņa sapnis par ideālvalsti, bet, šķiet, to lielākā daļa sarakstīta pirms Baigā gada, jo tikai grāmatas pašos pēdējos dzejoļos („Gadu sejas”) dzejnieks pieskaras šī gada notikumiem, piem., dzejolī „Plūdi”, „Aizvestajam”, „Apiņu šķinēja”. Iepriekšējās grāmatās dzejnieks savām balādēm un poēmām tēmu smēla vēsturē, vēsturiskajos notikumos ievedot mistisko elementu, bet Teiksmu rakstos par pamatu savām teiksmām viņš ņem teiku elementus, piem., „Burvju stabulē”, poēmā Dzelde un Maira, „Daugava uzvarētāja”, vai arī pats rada pilnīgi jaunas teiksmas. Tanīs vairs nav Tecilas brāzmainības, Varenības patētikas, bet nav arī agrākās krāsainības un tēlojuma asuma. Mainījusies arī dzejas forma. Dzejnieks pilnīgi atsacījies no saviem Medeņa metriem. Vairums teiksmu sacerētas četrpēdu daktilos, daļa arī heksametros, bet liriskā dzeja saturā erotiska un sensuāla, melodiskos trispēdu trochajos.

Krājumā Tērandes rozes V. Medenis sakopojis brāļa agrāk periodikā izkaisītos dzejoļus, rakstītus starp 1942. un 1945. gadu. Tas saturā un formā pieslēdzas Teiksmu rakstiem, bet 1944. un 1945. g. dzejoļi par došanos bēgļu gaitās, par Kurzemē pavadīto laiku līdz apcietināšanai ar savu vienkāršību, formas skaidrību un izjūtas dziļumu pieder pie Medeņa lirikas labākās daļas. Te jāmin kaut vai tādi dzejoļi kā „Sieva”, „Tērandes rozes”, „Šķiršanās no ūdeņiem”. Ir arī apbrīnojams dzejnieka garīgais spēks šai neziņas un posta pilnajā laikā. Dabas atdzimšana pavasarī iedveš ticību nākotnei, aizdzen baismīgās nojautas. Zāles dvaša viņam čukst:

Drīz svaru zīmes svērsies,
Tu atkal būsi kungs par dzimtiem klajiem šiem,
Un vēl daudz tālākiem, kas tavā priekšā vērsies.

Tērandes rozēs ir arī kaisla mīlestības lirika, reizēm dziļa maiguma pilna. Sieviete ir miera, spēka un ticības devēja, patvērums un žēlotāja laikā, kad „Nav vairs Dievam savas laismas žēl”. Dzejnieks slavina mīļāko („Mīļās slavināšana”), bet arī sievu, kas nicināta un pazemota iet apkārt, meklēdama pārtiku savam dzejniekam un bērniem, viņš paceļ svēto kārtā. Runājot par šo krājumu, ir grūti nepieminēt vienu no skaistākajām gleznā izvērstajām metaforām mūsu dzejā:

Tai dienā,
Kad bij projām doties,
Vēl saule lika ūdeņiem kā rasas lāsēs spoguļoties,
Zem tavu acu plakstiņiem.

(„Šķiršanās no ūdeņiem”)

Daugavgrīvas vainags, krājums, kas radies Bolderājas koncentrācijas nometnē, ir visintīmākā Medeņa grāmata. Te viņš atklāj savu vientulību, savas ilgas, savus sapņus tiešāk un personiskāk nekā jebkad agrāk. Pretstatā pēdējās ar mīļoto kopā pavadītās vasaras dienu krāšņumam ap viņu ir: „Tik skrandas, smirdoņa, un bads, un lāsti...”. Daugavgrīvas vainags ir smeldzes pilna dzeja, kas savā domas skaidrībā un izteiksmes vienkāršībā daudziem būs tuvāka par dzejnieka Varenību vai Teiksmu rakstiem. Varenībā dzejnieks, atrazdamies laiku un pasaules centrā, juta sevī daļu no Dieva varenības, tagad, Daugavgrīvas vainagā, nokāpis pazemē, viņš sasniedzis vientulības un sāpju lielumu.

Gandrīz visi šīs grāmatas dzejoļi ir Raiņa sonetīnā ar kodu, kur kāpinājumu tāpat kā savos sonetos ar kodu dzejnieks meistariski ieliek dzejoļa pēdējā rindā. Lasot Daugavgrīvas vainagu, ir tā, it kā lasītu dzejnieka dienas grāmatu. Ir atkal jāapbrīno dzejnieka garīgais spēks par spīti ārējiem apstākļiem, par spīti dvēseles un miesas postam − dzejot. Varētu gan teikt arī tā, ka dzeja bija tā, kas deva viņam spēku pārvarēt šo postu un pēc izsūtījuma atgriezties mājās, kaut arī fiziski salauztam, jo „Tam mūžam atgriezties, kas rozēm dzied un mīlai”.