PAR PENSIONĀRIEM UN ARĪ PAR CITIEM GADU GĀJUMIEM

ARCHĪVS - raksti par latviskām problēmām. 28. sējums, "Mūža ritums". Redaktors Edgars Dunsdorfs. Melburnā: Pasaules brīvo latviešu apvienība un Kārļa Zariņa fonds, 1988.

 

Profesora Edgara Dunsdorfa vārds mūsu trimdas grāmatniecībā saistīts ar vairākiem kapitāldarbiem. Lai atceramies tikai Daugavas apgāda izdoto izcilo Latvijas vēstures sēriju ar Dunsdorfu kā redaktoru. Kā kapitāldarbu nākas apzīmēt arī Archīva sēriju - rakstu krājums par latviskām problēmām, ko regulāri publicē PBLA sadarbībā ar Kārļa Zariņa fondu, izsūtot ik rudeni pa jaunam sējumam. Ar 1988. gadā iznākušo grāmatu "Mūža ritums" Archīvs nonācis jau līdz 28. gadskārtai. Šajā ievērojamā laika posmā dokumentēta laba tiesa mūsu kultūras dzīves sektoru (folklora, mūzika, teātris, literatūra un grāmatniecība), galveno vērību pievēršot kultūras izpausmēm trimdā, bet daudzi sējumi apskatījuši arī citas plašākā vai šaurākā apjomā izvērstas tēmas, kā "Zinātne", "Brīvības cīnītāji", "Demogrāfija", nepretendējot, protams, uz simtprocentīgu attiecīgās vielas segumu. Archīvs uztveŗams tieši tā, kā tas norādīts katra sējuma tituļlapā - rakstu krājumi, kuŗos ietilpināts materiāls, kas vijas ap kādu zināmu tēmu.

Šīs tēmas līdz šim bijušas noteiktas un skaidri definētas, dodot lasītājam jau iepriekš labu priekšstatu par katras grāmatas saturu. Sērijas jaunākais sējums iezīmē atkāpšanos no šī principa. Nodoms sākotnēji bijis, kā informē redaktors, veltīt šo izdevumu gerontoloģijai, kas šajā sakarība varētu nozīmēt datus par mūsu vecajiem ļaudīm, pensionāru organizācijām, pašu latviešu iniciatīvā iekārtotiem aprūpes un atpūtas namiem, varbūt arī apceres par vecuma problēmām vispār. Bet šis nodoms, diemžēl, atmests (materiālu nepietiekamības dēļ?); senioru grupas vietā nu grāmata aptveŗ visus vecumus un tai dots ļoti vispārīgais virsraksts "Mūža ritums". Tas, protams, paveŗ redaktoram plašas iespējas rakstu izvēles ziņā. Kas tad gan nesaistas ar mūža ritumu"? Bet grāmatai pietrūkst loģiska kopsaucēja, tā šoreiz atstāta bez izteiktām kontūrām.

Ziņas par mūsu pensionāru situāciju dažādās zemēs tomēr veido grāmatas kodolu. Faktu vākšanā redaktors un viņa palīgs Arvīds Prods ieguldījuši milzu darbu. Un ar latvisku lepnumu lasāms, cik daudz līdzšinējos trimdas gados paveikts, rūpējoties par iespējām pavadīt mūža vakaru latviskā vidē un samērā labos apstākļos. Almelija Anglijā, šķiet, bijusi pirmā latviešu pensionāru (un arī kaŗa invalidu) mītne, dibināta jau 1953. gadā. Šodien šādu mītņu skaits ievērojami pieaudzis, un tādas pastāv gan Anglijā un Vācijā, gan arī Kanādā, ASV un Austrālijā, kaut arī eksaktais skaits ar grāmatā atrodamo aprakstu palīdzību nav nosakāms. Daudziem latviešu draudžu iegādātiem īpašumiem, piemēram, ir gan vasaras nometņu, gan atpūtas namu funkcijas, un trūkst informācijas par to, vai pensionāru aprūpe uzskatāma par galveno darbības nozari.

Interesantais pārskats par organizētu mūsu veco ļaužu aprūpi, kur ietvertas arī daudzas pensionāru biedrības, aizņem apmēram pusi no grāmatas 220 lappusēm. Pārējais saturs ir dažāds, lai neteiktu raibs. Blakus rakstiem par amerikāņu testamentālo juridiku un trīs ievērojamu latviešu testamentu saturu atrodamas literāra un psicholoģiska rakstura apceres par tematu "paaudžu plaisa", kur galvenokārt fokusēta asimilācijas problēma, ar ko mums, kā labi zinām, nākas sāpīgi sadurties visās trimdas zemēs. Vairāk literāra ievirze ir arī paša redaktora prof. Dunsdorfa sacerējumiem, atskaitot statistiskas informācijas sakopojumu par procentuālo iedzīvotāju sadali dažādās vecuma grupās Latvijā un citās zemēs, salīdzinot bez tam šos skaitļus dažādos laika posmos. Šī analīze paveŗ ceļu spriedumiem un secinājumiem par dzīves standarta un citu faktoru ietekmi uz mūža garumu. Vairāk kurioza nozīme toties piešķiŗama diagrammai, kas attēlo latviešu rakstnieku vecuma un pirmās publikācijas gada korrelāciju. Rakstnieki ir individi. Dažs nolemj savu pirmo darbu nest uz redakciju 18, cits 65 gadu vecumā. šķiet, ka ir ļoti nedroši no šiem datiem atvasināt kādus vispārīgus slēdzienus. Vai pastāv, starp citu, vispār kāda definīcija rakstnieka" jēdzienam? Vai vairāki no statistiskā ietvertajiem "rakstniekiem" nebūtu drīzāk kvalificējami kā polītiķi, zinātnieki, garīdznieki?

Viens no Archīva uzdevumiem, protams, ir dokumentēt mūsu laiku un atstāt par to mūsu pēcnācējiem objektīvu informāciju. Nešaubos, ka šo objektivitātes principu vienmēr arī mēģināts ievērot. Tas tomēr neizslēdz iespēju, ka atgadās pa nelaimes gadījumam. Šī sējuma 149. lappusē atrodamais raksts par pensionāru organizēšanos un šķelšanos Zviedrijā gan, varbūt, atspoguļo latviešu tieksmi katrai biedrībai dibināt pretbiedrību, bet te sniegta tikai vienas puses versija; objektivitātes vārdā būtu nācies atreferēt arī, ko par šo pašu laiku (1973 - 1978) izsakās vecākās latviešu pensionāru organizācijas (Zviedrijas latviešu pensionāru biedrības), tātad otras puses pārstāvji. Ja šodien vienas kopīgas organizācijas vietā mums Zviedrijā ir divas, tad nevar runāt par vienprātības un sadarbības garu, kā vārdā esot bijis nepieciešams dibināt jaunu, konkurējošu biedrību. Patiesība ir diezgan vienkārša. "Vecā" biedrība bija pieslējusies PRO, zviedru pensionāru lielākajai "jumta" organizācijai, kuŗa teorētiski skaitās tuva sociāldemokrātu partijai. Bez tam Latviešu pensionāru biedrības priekšgalā bija izvirzīts Dr. Ogriņš, pazīstams latviešu sociāldemokrāts. Pienācis bridis, kad maza grupiņa pensionāru, kuŗu simpātijas nepavisam neatradās minētās polītiskās partijas pusē, uzsāka aktīvu telefonisku un rakstisku "vervēšanas" akciju, norādot tiem, kas paši to nebija sapratuši (un tādu bija daudz), ka "sarkanā" biedrībā tak nav iespējams sastāvēt un steidzami jādibina jauna, ar "akceptējamu" krāsu. Citi šim aizrādījumam sekoja, citi nē. Katrā gadījumā tagad paralēli Stokholmā darbojas divas latviešu pensionāru biedrības. Privāti katrs savai biedrībai piederoši ļaudis var būt vislabākie draugi, bet "polītiskā plāksnē" viens ar otru lāga pat nevar sarunāties. Arī jaundibinātā biedrība ("Aprūpe") pieslēgusies zviedru pensionāru virsorganizācijai, bet tās polītiskā krāsa ir pilsoniska. Īstenība gan ir tāda, ka abas virsorganizācijas cenšas aizstāvēt pensionāru intereses, galvenokārt ekonomiskās, bet atsevišķo biedrību darbībā neiejaucas. PRO ir ievērojami lielāka un tāpēc arī specīgāka, kad valdības priekšā jāpaceļ pensionāru prasības.

Cik ievērojams no aprakstiem, citās zemēs līdzīgas "polītizēšanās" un šķelšanās tendences nav vērojamas. No Zviedrijas horizonta raugoties, varam šai ziņā apskaust pārējos latviešu pensionārus.

 

Gunārs Zvejnieks