JG174 ATBALSIS

FRESKATI PIEZĪMES: LATVIEŠU RAKSTNIEKU SAIETS STOKHOLMĀ

Mēs sēžam Stokholmas universitātes Freskati nodaļā pie plašā aplī sabīdītiem galdiem ar mikrofonu priekšā un gaidām. Esam ap 30 cilvēku. Vienā pusē ir daudz nepazīstamu seju. Varbūt pazītu, ja varētu salasīt vārdu kartiņas, bet tās ir par tālu. Ir gan tādu, kas sirsnīgi sarokojas un uzsāk sarunas, bet lielākā daļa tikai vērīgi skatās apkārt un, šķiet, gaida, kas nu būs... Būs runas, spēcīgas un skaistas, par mūsu tautas likteņiem, ciešanām, nākotnes cīņu, par šķelšanos, par uzticīgiem un nodevējiem, par mūsu upuriem un viņu nolaidību... Tā droši vien būs... Rīkotāji tomēr aši uzsāk un tālāk fantazēt nav dots. Baiba Metuzale-Kangere, kas bija kārtojusi vietējo technisko darbu ar Baltijas institūta gādību, apsveic visus. Gunars Irbe, latviešu PEN kluba vārdā, runā par mūsu rakstniecības nedalāmību. Māris Čaklais nolasa Jāņa Petera sveicienus, kas pats nevar ierasties sakarā ar deputātu sanāksmi Maskavā. Nollendorfs pārņem debašu vadību, un Čaklais nolasa īsu atskatu par pēckaŗa rakstniecību Latvijā. Tur ir sarkasms, humors un sašutums, bet viss pozitīvas apņemšanās caurstrāvots, pieejot mūsu pēckaŗa rakstniecībai ar atziņu, ka tā ir viena un kā tāda arī iesakņojusies tautas apziņā. Citējot kādu nesenu izdevumu, kas novērtē 1960.-1980. gadu posmu padomju literatūrā kā „neparasti strauju izaugsmes laiku” u.t.t. Čaklais piemetina: „Uz savas ādas zinām šo kāpinājumu, gan labklājības līmeni. Visu šo sarūsējušo grabažu krātuvi, kuŗas centrā vislielākā čupā ir gadu desmitiem locītais un apziņā neiemocītais sociālistiskais reālisms, domāju nav vērts pat apcerēt. Var un vajag cīnīties ar vējdzirnavām, nav vērts cīnīties ar lūžņu kaudzi.” Šī uzruna, gribētos teikt, ievirza visu tālāko.

Iesākam pārrunas par t.s. trimdas literatūru. Kaut arī šis apzīmējums pēc vairāk kā 40 gadiem neizsaka to, ko parasti domājam ar „trimdu”, taču kā vēsturiskas references norādījums ērtības labad tas būtu vēl lietojams. B. Jēgera sagatavotais referāts par trimdas izdevumiem norāda uz intensīvo literāro aktivitāti ārpus Latvijas. Iespaidīgā statistika izsauc nožēlu, ka tik daudz no šā snieguma ir palicis nepieejams un nezināms Latvijas lasītājiem. Zināmā mērā paradoksāli, ka teātris, bīstams pretestības ierocis katrā autoritārā iekārtā, ir bijis vairāk pavērts uz ārpusi. Trimdas rakstnieku lugas ir uzvestas un iecienītas Latvijā. Un to skaits pieaug. Uzlabojumi gan arī gaidāmi Latvijas bibliotēkās, kur „specfondu” saraksti tiek pārskatīti un daudzi no ierobežotiem sējumiem tikšot nodoti publikas lasīšanai. Interese par trimdas literatūru Latvijā ir liela. Tā, piemēram, Latvijas redaktori un grāmatnieki domā, ka Jauno Gaitu varētu viegli pārdot kādos 10 000 eksemplāros, ja iespiešanas un pārsūtīšanas problēmas tiktu atrisinātas.

Pieskaroties cenzūrai, kas vēl joprojām darbojas, bet ar mazāku sparu un pārliecību, konstatējam dažādus paradoksus. Šī sistēma ir bijusi tālejoša un visspēcīga, uzspiežot rakstniekam pašcenzūru ar neizbēgamo jautājumu „vai ies cauri?” Pašcenzūrai seko redaktora apsvērumi − tam arī ir svarīgi uzminēt, kas skaitās nepieņemams, un tā bieži cenzors pats, rokas nenosmērējis, skatās, kā literāti paši strādā viņa darbu. Par cik daudz cenzūra ir apspiedusi un izkropļojusi mūsu literatūru stagnācijas periodā (t.i. vairāk vai mazāk Brežņeva laikā) paliek debatējams jautājums. Dažu acīs šī literatūra pārvērtējama, tās vēsture pārrakstāma, jo tā neizteic to, ko rakstnieks būtu gribējis teikt, ja viņš būtu brīvs to darīt. Citi norāda, ka šis stagnācijas periods nav bez sasniegumiem, ieskaitot teātri, kaut arī tas bijis visciešāk no cenzūras uzmanīts. Kā prozā tā dzejā daudz kas paliekošs un vērtīgs ir radīts, jo cenzūra jau radošo garu nevar nospiest. Tā var piespiest rakstnieku nepieskarties zināmām tēmām, bet literārs tēls, kas ir metaforiski daudzveidīgs, simboliski nenoteikts, nepadodas precīzai interpretācijai un tā paliek cenzūrai nepieejams. Piemērs ir Bela romānā Cilvēki laivās ceļojošā, visu iznīcinošā smilšu kāpa. Protams, ka zināms cenzēšanas process notiek arī trimdā, gandrīz katrā sabiedrībā. Ja Latvijā sociālistiskais reālisms (ko definēja kā „priekšniecības slavināšanu priekšniecībai saprotamā veidā”) noteica, kas ir publicējama literatūra, trimdas augstspriegumu patriotisms, tik ļoti izsvērts konservatīvajās aprindās, nepieļauj ideoloģisku iecietību un novirzīšanos no tradicionālām formām.

Ja parādās atdalīšanās latviešu literatūrā, tad tā nav atrodama tik daudz ģeogrāfiskās un ideoloģiskās šķirtnēs, ja tādas vispār ir, bet gan paaudžu starpā. Gundega Repše, kas pārstāv šo jaunāko paaudzi, norāda uz citu ievirzi, uz nostājām, kas varbūt ir skarbākas, skeptiskākas. Viņu garīgais aploks ir fragmentēts, meklējošs, mazāk virzīts uz pagātni un visām tās košām tradīcijām, kā uz nezināmo, ne pārāk sološo nākotni. Un tā gluži nemanot, „saulrieta” un daļēji arī „zenīta” paaudzei nāksies drīz pavirzīties pie malas, lai dotu vārdu jaunpienācējiem, kas grib iet savu ceļu.

Un tā mēs debatējam par to un daudz ko citu, kā vēl nekad, divas dienas pie apļa galdiem, ēdnīcās un mājās, un droši vien turpināsim, it kā nekas nekad mūs nebūtu šķīris, ko mēs tā īsti atskārstam tikai tagad, jo mūsu intereses ir saistītas vienā degpunktā − latviešu rakstniecībā. Nebūtu varbūt pārāk grūti iedomāties labāku saietu, pilnīgāku garu un dvēseļu tikšanos, bet tas tikai varētu notikt citā saulē un pasaulē.

Juris Silenieks

SARUNA AR ANDRI KOLBERGU, ATJAUNOTĀS RLB PRIEKŠNIEKU

1989. gada janvārī Rīgā atjaunota Rīgas Latviešu biedrība. Darbība atsākta, vadoties no veco statūtu 1938. gada redakcijas. Vadlīnijas paliek nemainītas − „zinātņu un mākslas izplatīšana starp latviešiem un labdarība”.

RLB jaunais priekšnieks ir rakstnieks Andris Kolbergs (tālāk AK). Sarunā ar JG 1989. gada jūnijā viņš pastāsta tuvāk par biedrības nodomiem.

JG: Kādi ir RLB svarīgākie uzdevumi tuvākajā laikā, kā domājat tos veikt, kur gūsit līdzekļus?

AK: Svarīgu uzdevumu ir daudz, bet es runāšu tikai par tiem, kam, manuprāt, mums patreiz pietiek spēka. Un naudas. Tātad − pa punktiem.

1. Sarīkojumi. Turpināsim organizēt sanāksmes, plašus sarīkojumus. Daži tādi jau ir bijuši un guvuši spēcīgu atsaucību.

Maija beigās Rīgas centrā noturējām lielu mītiņu (to pārraidīja arī TV), izsakot protestu pret necilvēcīgiem dzīves apstākļiem daudzām latviešu ģimenēm. Pastāvošajā dzīvokļu sadalē saskatām pret tautas pārdzīvošanu vērstu polītiku.

Rūpējamies arī par līksmākiem pasākumiem. Uz Līgo svētkiem būs Jāņu tirdziņš Rīgas centrā un liela Jāņuguns dedzināšana kaut kur pilsētas tuvumā.

1990. gada vasarā organizēsim jauniešu 3x3 nometnes, varbūt arī ceļojošas nometnes, kas atradīsies kustībā pa Latviju. Nelielas, 50 līdz 60 dalībnieku, ne vairāk.

2. Palīdzības darbs. Vācam datus par latviešu ģimenēm, kas dzīvo trūkumā, nereti ārkārtīgā trūkumā. Pirkšanas stadijā mums ir dažas mājas. Domāju, ka vairākas ģimenes, kam ļoti slikts materiālais stāvoklis, tās jau šovasar saņems dzīvošanai.

RLB valde domā, ka ir vislietderīgāk konkrētai ģimenei atrast konkrētu labvēli, kas varētu dzīvot Latvijā vai ārzemēs. Mēs esam māņticīgi un baidāmies, ka ziedojumi fondiem var nesasniegt mērķi. Tautieši, neziedojiet mums, RLB, palīdziet tiem nelaimīgajiem, kam trūkums un bezcerība svilpo visos istabas kaktos.

3. Izglītība. Paredzam rīkot latviešu zinātnieku lekcijas dažādās sabiedrisko zinātņu nozarēs. Kaut ko līdzīgu Tautas universitātei. Mēs būsim finansētāji. Mākslas darbinieku nams dos telpas. Intensīvi domājam par veidiem, kā ar modernām metodēm uzlabot mūsu vājās zināšanas angļu valodā. Nav lieki jāskaidro, cik tas nepieciešami.

4. Kultūras dzīve. Mēs varam izdot grāmatas. Tipogrāfijā jau ir kardināla Juliāna Vaivoda Septiņi mēneši Liepājas cietoksnī (autors visus ienākumus novēlējis RLB mērķiem) un Latviešu dziesmu krājuma 1. burtnīca. Turpinājumā varētu iekļaut arī kādus klaida latviešu darbus.

Piedāvājam sarīkot dzejas un priekšlasījumu vakarus klaida latviešu autoriem, kas viesojas Latvijā.

RLB paspārnē sāk pulcēties daiļamatniecības meistari − tautastērpu audēji, pinēji, ādas apdarinātāji, dzintarnieki u.c. Arī viņi ir kultūras nesēji.

JG: RLB ir tātad atjaunota uz 1938. g. statūtu versijas pamata. Kā Jūs citviet esat teicis, daži grozījumi vai papildinājumi ir bijuši nepieciešami, lai statūtus piemērotu tagadējai konstitūcijai. Vai līdz ar to radušies kādi nevēlami darbības ierobežojumi?

AK: Mēs turpinām pirms 121 gada uzsāktos darbības virzienus. Izmaiņas statūtos ir tikai juridiskas terminoloģijas finesēs, būtībai nemainoties, par ierobežojumiem nemaz nerunājot.

JG: RLB patreiz ir darba diezgan. Un ja Jūs pametat skatu drusku tālāk nākotnē?

AK: Tuvākā nākotne noteiks tālāko nākotni. Tādi ir pašreizējie apstākļi. Bet es ļoti ceru, ka mēs reiz par kādu sprīdi apsteigsim laiku.

JG: Ko Jūs vēl vēlētos pateikt JG lasītājiem?

AK: Jau minēju dažus iespējamus sadarbības veidus. Varētu būt arī citi. Piemēram, mēs varētu piegādāt jaunākās Latvijā izdotās grāmatas. Iespējami ir arī kopēji saimnieciski pasākumi.

Statūti nosaka, ka RLB var uzņemt biedrus un dibināt nodaļas. Nekur nav teikts, ka tas attiecināms tikai uz PSRS teritoriju. Ir svarīgi, lai mēs gribētu sadarboties. Tāpēc rakstiet − RLB, ab. k. 416, Rīga 226098. Ja esat Rīgā, nāciet ciemos − A. Upīša (bij. Skolas) ielā 11.

JG: Paldies.

Ar Andri Kolbergu sarunājās Mārtiņš Lasmanis

DAŽOS VĀRDOS

Sidnejietis − gleznotājs, grafiķis, keramiķis, kokgriezējs − Otto Kampe šogad februārī piedzīvoja savas raženās dzīves septiņdesmito gadskārtu. Otto bija 250 000. bēgļu ieceļotājs 1960. gadā un Melburnas TV un radio notika intervijas un laikrakstā uzņēmums: Otto, sieva un lielā ģimene − trīs dēli, meita audžu dēls. Melburnā lielo ģimeni Otto aprūpēja galvenā kārtā ar savas keramikas darbnīcās paveikto. Vēl šodien latviešu ģimenēs ir Otto darinātās vāzes un kas zin, cik vēl skan viņa darinātās kokles. Kampe ir pirmais ārpus Latvijas, kas sāka darināt kokles un ar viņa sešām koklēm Skaidrīte Darius Kanberā nodibināja pirmo kokļu ansambli ārpus Latvijas. Otto vēl uzcītīgi strādā glezniecībā, grafikā; uz vairākiem audekliem zied ceriņi, gulst iemīļotās ziemas ainavas. Viņš ir teicams savu meistaru − Sutas un Vidberga audzēknis.

J.T.

Adelaides latviešu teātra ansamblis iestudējis M. Zīverta jauno lugu Teātris − spēle neredzamā gaismā 1818. Režisore Hermīne Valtere. Uzņēmumā galveno lomu tēlotāji Elīze, novice − Daiga Bērziņa un Ekselence − Miervaldis Bumbieris.

Lai nestu Latvijas un latvju tautas vārdu pasaulē, 1989. g. maijā notika autobrauciens 7000 km garumā apkārt Baltijas jūrai. Viens no brauciena atbalstītājiem bija firma „Shell”. Uzņēmumā: ceļā dodoties „Baltijas gredzena” dalībnieki aicināja latviešus saudzēt Brīvības pieminekli un pirmos 10 metrus nobrauca bez motoru iedarbināšanas. (Vitālija Stīpnieka uzņēmums.)

(Nākošajā JG numurā sniegsim interviju ar brauciena vadītāju Jāni Ūdri.)

„Man liekas, nekad nevar būt par daudz mīlestības.” Tā intervijā Padomju Jaunatnē 1989. g. 15. augustā sakarā ar savas izstādes atklāšanu Valsts aizrobežu mākslas muzejā saka Valdis Kupris. Uzņēmumā divi mīlestības eņģeļi, kas sadevās rokās ar Latviju laikā, kad publiskas mīlestības atklāšana Latvijai daudzus darīja aizdomīgus − Rita Laima Krieviņa un Valdis Kupris.