INTERVIJA AR DR. BRUNO KALNIŅU

 

 

Latvijas valstsvīram Dr. Bruno Kalniņam 7. maijā palika 90 gadi. Kalniņš polītikā darbojies 72 gadus un ir pēdējais dzīvais Tautas padomes loceklis, kuŗš 1918. gada 18. novembrī piedalījās Latvijas valsts proklamēšanas aktā.

1989. gada 30. maijā Dr. Kalniņu viņa dzīvoklī Stokholmā intervēja Nikolajs Bulmanis.

 

 

Kādi ir nozīmīgākie notikumi Jūsu gaŗajā mūžā?

 

Polītisko brīvību ievešana latviešiem pirmo reizi 1917. gadā − pirmo reizi Latvijā pēc 1905. gada.

Pirmo reizi nāca brīvība. Krievu zaldāts saprata brīvību, ka viņš var uz ielas taisīt savas lietas. Es tur savu polītisko karjeru iesāku. Man tur gāja pavisam astronomiski. Tā bija jauniešu revolūcija. Es biju Pēterburgas students tai laikā. Pāris nedēļas pēc revolūcijas padomju kongresā kā delegāts no Rīgas atbrauca Zeibots. „Lūk puikas, lieta ir tāda, mums ir Rīgas padome nodibināta un visiem, kas ir ar revolūciju, ir jāierodas Rīgā, jo mums tur trūkst cilvēku. Trūkst cilvēku ar izglītību, ar krievu valodu.” Es tad arī pēc trim dienam ar māti devos uz Rīgu.

Tad vēl 1918. gads. 1918. gada revolūcija. Tā bija revolūcija mūsu uzskatā. Pēc tā akta gan neviens glāzi vīna nedzēra, bet tas fakts kā tāds palika. Tas arī tad bija tas svarīgākais. Pēc tam demokrātiskais Latvijas posms. Tas pārējais priekš manīm neskaitās. Var jau teikt, ka Ulmanim bija savi panākumi, bet no Latvijas brīvības un no tā, ko 1918. gadā proklamēja, tur maz kas palika pāri.

 

Kā ar sociāldemokrātu izstāšanos no Tautas padomes 1919. gadā?

 

Tas ir tas niecīgākais sociāldemokrātu vēsturē. Toreiz par to nebrīnījās. Tie, kas brīnās, ir saradušies. Arī Ulmanis toreiz satiekoties teica, ka cīnīties ar komunistiem un tai pat laikā sēdēt Tautas padomē, tas jau ir grūti.

 

Vai tad tas bija polītisks manevrs, lai varētu vieglāk tikt galā ar komunistiem?

 

Stāvoklis bija tāds, ka mums vajadzēja būt pie varas vai līdzdalībniekiem, lai varētu kaut ko noteikt. Sadarboties ar sociāldemokrātisko vācu valdību, kas toreiz nāca pie varas − uz to jau tie pilsoņi neielaidās. Bija viena daļa, kas negribēja tai situācijā palikt. Kas tad nāca? Nāca iekšā latviešu divīzija. Nevar jau uzrādīt nevienu latvieti, kas toreiz būtu teicis − tos mēs nevaram. Tāds toreiz bija noskaņojums. Saeimas komandanti un mans draugs pulkvedis Lielbiksis uz balta zirga iejāja Rīgā komandējot otru brigādi.

(Tad mēģinot atcerēties, kas bija pēdējais Latvijas kaŗa skolas priekšnieks)

Redziet, kad ir deviņdesmit gadi Stokholmā letiņi saka tā − ar Kalniņu jārunā par septiņpadsmito gadu, to viņš zina, bet nerunā, ko viņš vakar ir darījis, to viņš ir aizmirsis.

 

Ko Jūs domājat par aizgājuša gada Latvijas notikumiem?

 

Ko es domāju − sēžu, skatos televīziju. Tur notiek kongress un uzreiz viens pilnā balsī „Bruno Kalniņu uzstādu par kandidātu!” Tad piebilst, ka tas tiks atzīmēts, bet varam ievēlēt tikai to, kas ir klāt.

 

Jā, starp citu, aizgājušajā nedēļā (21. maijā) Rīgā piedalījāmies mītiņā, kas izvadīja uz Maskavu Latvijas deputātus. Mavriks Vulfsons mītiņā nobeidza savu runu ar sociāldemokrātu sveicienu − „Brīvi sveiks!” un pūli diezgan daudzi atbildēja ar sociāldemokrātu sveicienu − paceltu dūri.

Nu jā, Jūs nesenā intervijā Stokholmā esot teicis, ka šie Latvijas notikumi zināmā ziņā ir līdzīgi 1905. gada notikumiem. Vai tas vēl liekas pareizi?

Tas ar tā ir. Mans draugs Uldis Ģērmanis, kam viss grozās ap piekto gadu, domā, ka tas nav tā. Ka pulkos punktos ir citādi. Protams, ka pulkos punktos ir citādi, bet tas ir viens atkārtojums būtībā, kas tur notikās.

 

Ko Jūs domājat par Latvijas presi šodien?

 

Ja būtu pie sniegšanas, Trīs zvaigžņu ordeni. Trīs zvaigžņu ordeni pēc kārtas.

 

Un latviešu prese ārpus Latvijas?

 

Labāk nerunāsim. Kas tā par latviešu presi, kuŗa nodarbojas tikai ar savstarpēju apkaŗošanos?

 

Jums ir ari kāds uzskats par Jauno Gaitu?

 

Es tak pats esmu Jaunās Gaitas līdzstrādnieks bijis un neesmu no turienes izstājies.

 

Kā Jūs paredzat nākotnes notikumu norisi Latvijā?

 

Latviešus es pazīstu. Viņi ir diezgan kūtri uz celšanos, bet ja viņi vienreiz ir sākuši soļot, tad viņus nevar apturēt, tad līdz Urāliem.

 

Vēl no aizgājušiem laikiem. Zināma uzskatu atšķirība ir pastāvējusi par Jūsu lomu 1940.-1941. gadā. Kā Jūs uz šiem notikumiem skatāties no šodienas perspektīvas?

 

Ko Jūs domājat?

 

Nu piemēram, vēl arvien tiek izteikts uzskats, ka neapmierinātība ar Ulmaņa režīmu esot novedusi pie „revolucionāras situācijas”.

 

Nekādas revolūcijas tur nebija. Komunistu partija sēdēja Centrālcietumā pa lielākai daļai vai arī bija apšauta Krievijā. Tā ir patiesība. Simts trīsdesmit cilvēciņi viņi tur iznāca laukā. Kad mani iecēla par armijas polītisko vadītāju, tad viņi uzreizi sasparojās. Kalniņu nevar, tas ir menševiks. Tad jau viņiem bija kaut kāda enerģija. Citādi viņi neko nezināja, viņiem neko neprasīja. Derevjanskis ar Višinski visu izkārtoja. Nekāda revolūcija tur nav bijusi. Kad kādas divas trīs nedēļas bija pagājušas, tad pie manis pa telefonu griezās Spure un saka: „Biedri Kalniņ, dabūju pamatīgu brāzienu no Derevjanska.” Partija nemaz negādājot par polītiskiem darbiniekiem. Jā, es saku, tā jau svēta patiesība. Līdz šim man neviens nav pieteicies. Tā jau nav, viņš atbild − Jūs jau ceļat tik savējos. Atbildu, ka man ir jāieņem 81 vieta līdz bataljoniem − zemāk polītiskiem vadītājiem negāja. Tad es Jums atsūtīšu − un viens no atsūtītajiem bija Vulfsons. Pavisam piecus cilvēciņus. Vairāk nebija varējuši sagrabināt.

 

Bet vai Jūsu partijas biedrs Fēlikss Cielēns nebrauca atpakaļ ar cerībām, ka notiks zināmas demokrātiskas pārmaiņas?

 

Es jau arī atbraucu. Kad kaŗa tiesas spriedumu es biju izcietis, tad es noliku valsts eksāmenus universitātē, iesniedzu savu diplomdarbu un pēc tam es atradu, ka es šinī gaisā nevaru dzīvot. Bailes un līšanas gars bija tik baigs, ka es teicu tēvam, es braukšu uz ārzemēm, jo te jau dzīvošanas nav. Tad es aizrakstīju somu partijai un somu strādnieku sporta savienībai. Brauc pie mums, tie tūdaļ atbildēja, un partijas sekretārs piedāvāja dzīvošanu savā mājā.

 

Bet atpakaļbraukšana tomēr bija ar zināmām cerībām uz pozitīvām pārmaiņām.

 

Nu zināms. Ko Jūs domājat, nebija cerību. Kuŗam tad tai laikā nebija cerību!

 

Bet Sarkanā armija tak bija Latviju okupējusi.

 

Protams, ka bija Sarkanā armija.

 

Bet vai tad tas nenokāva Jūsu cerības?

 

Bet otrs tak nebija mazāks maita − Hitlers. Savā ziņā bija jāizvēlas starp Hitleru un Staļinu. Armijā es nedzirdēju virsniekus citādi runājam − ja jau jāiet ar kādu, tad lai būtu krievs.

 

Bet man tomēr interesē, vai gudri cilvēki kā Jūs un Jūsu partijas biedri nebija informēti par Staļina teroru?

 

Bija. Bija tik pat labi kā Ulmanis. Ulmanis bija lielāks optimists kā Kalniņš tanī laikā.

Pirms braukšanas mājās runāju pa telefonu ar tēvu un tas teica, ka te jau bija ģenerālis Kļaviņš un teica, ka pieprasījuši, lai mani ieceltu.

 

Ko Jūs gribējāt armijā panākt, kad Jūs pieņēmāt šo posteni?

 

Saturēt armiju un izbeigt armijā Ulmaņa spiegošanas sistēmu. Katrā pulkā bija viens iecelts izlūkošanas virsnieks, kas nebija pakļauts pulka komandierim un sniedza ziņojumus uz štābu izlūkošanas daļai.

 

Tad Jūs cerējāt, ka Latvijas armija paliks kopā un turpinās eksistēt?

 

Es cerēju, ka Latvijas, tāpat kā Lietuvas un Igaunijas armijas, turpinās pastāvēt. Es nedomāju, ka krievu štābs būs tik traks, ka viņš likvidēs trīs pretvāciski noskaņotas armijas, kas katra atsveŗ trīskārtīgi līdzīgus krievu spēkus. Ģenerālis Kļaviņš teica to pašu. Kad redzējām, ka Ulmani sāk vairs vienīgi izmantot kā priekškaru, tad sāku domāt, vai tā pat nesāks izmantot arī mūs. Vizītē pie krievu armijas komandieŗa, kur mani faktiski pieņēma visa tās armijas Kaŗa padome, redzēju, ka komandieris nepārtraukti griežas pie polītiskā komisāra savu uzskatu apstiprināšanai un pārmeta man, ka neesmu uniformā lai gan par armijas polītisko vadītāju biju iecelts tikai vakar. Sāku saprast, kādā putrā esmu un tālākais viss noskaidrojās...

 

Varbūt īss komentārs par latviešu pašpārvaldes darbību un leģiona dibināšanu vācu okupācijas laikā.

 

Nevajadzīgs pasākums. Kaitīgs polītiski latviešu tautai.

 

Tāpat ar leģionu?

 

Jā.

 

Bet pašpārvaldē tak bija cilvēki, kas veica vajadzīgu darbu.

 

Kāpēc latviešiem līst vācu pašpārvaldē? Kāpēc mums doties okupācijas rīcībā?

 

Es toreiz biju skolēns. Latviešu skolas pašpārvaldes izglītības daļas vadība funkcionēja labi un Latvijas neatkarības laiku skolu programmu ietvaros.

 

Un tomēr skolotājus atlaida no darba. Manu sievu padzina un tik nevainīga visa tā lieta nebija.

 

Tad Jums būtu zināmas simpātijas komunistu uzskatam, ka Alberts Kviesis bija tāds mazs latviešu „kvislings”. Tātad jautājums, vai viņš bija labs latvietis vai vāciešiem pielīdējs?

 

Viņš bija pielīdējs. Vispirms jau Ulmanim. Ja viņš apvērsuma naktī būtu devis garnizonam pavēli nerīkoties, neatbalstīt apvērsumu, neviens nebūtu to darījis. Saņemt no Mēdema atpakaļ savas mājas, Kviesim jāstāv rindā un jāsaņem tas papīrs no vācu komisāra.

 

Pēdējais jautājums par latviešu sociāldemokrātisko partiju. Ko Jūs pārstāviet? Cik stipri Jūs esat? Jūsu sajūtas par partiju šodien šeit ārzemēs un varbūt arī Latvijā?

 

Ārzemēs mēs esam ļoti vāji un negaidām vairs nekādus panākumus. Nav jau šeit strādniecības, ko mēs varētu pārstāvēt. No otras puses ņemiet vērā, ka sociāldemokrātija ir ideoloģiski mainījusies. Mēs gribam būt tautas partija. Mēs pārstāvam zināmus uzskatus, zināmu ideoloģiju un nevis šķiru, kaut gan mēs apzināmies, ka vistuvāk stāvam strādnieku šķirai. Norvēģijas karalis, kad viņam prasījuši, kas viņš ir polītiski, atbildējis, ka esot sociāldemokrāts.

 

Kāda ir nākotnes perspektīva partijai Latvijā?

 

To es nevaru Jums tā pateikt, negribu zīlēt. Bet jaunie ir izgājuši ar mūsu karogu, ir piesaukuši manu vārdu un tas mani dziļi aizkustina. Jaunie izauguši tur un sameklējuši sociāldemokrātiju...

 

Latvijā šodien šķiet cilvēki bieži nediferencē starp Latvijas demokrātijas un vienvaldības laiku.

 

Tā jau laikam tas ir. Cilvēki nav pietiekami informāciju saņēmuši. Tas viss viņiem ir tagad jādabū. Te jau ar gudrinieki atjaunojuši Ulmaņa Tēvzemes Balvu (Tautas balva). Ne jau tā balva ir slikta, bet tas nozīmē tādu akcentētu viena režīma pasvītrošanu; kas vairs necelsies, tas ir par velti.

 

Latviešu sociāldemokrāti, varbūt lielā mērā Jūsu ietekmē, ir vienmēr aktīvi bijuši Zviedrijā, bet kamdēļ ne Savienotajās valstīs?

 

Nekad jau Amerikā nekādas sociāldemokrātijas nav bijušas. Amerika ir tā zeme, kur katrs tiecas pēc īpašuma.

 

Bet kamdēļ Kanadā, ja tur ir Tautas frontes atbalsta grupa un daudz citu latviešu organizāciju, nevarētu būt latviešu sociāldemokrātu partijas nodaļa?

 

Tamdēļ, ka no visiem tiem, kas tur dzīvo, tie ir Latvijā piederējuši tādām ģimenēm un aprindām, kas bija sociāldemokrātu pretinieki. Un tādi viņi aizies kapā − ar tiem nav ko iesākt.

 

Bet tagad nāk jauna paaudze.

 

Nāk jauna. Bet tās jaunās paaudzes nodarbojas ar deju, ar dziedāšanu. Labi, ka dzied labi, bet nav polītiskās intereses. Lai iet un pamācās Rīgā, kā tur iziet uz ielas un kā tur rīkojās.

 

Paldies Kalniņa kungam par interviju.