44

 

Sākot ar š.g. 1. aprīli, PSRS uzņēmumi − fabrikas, fondi, agrofirmas, kombināti, kooperatīvi − var brīvi tirgoties ar līdzīgiem ārzemju uzņēmumiem un veidot kopējus pasākumus, iesaistot arī bankas un kredītsabiedrības. Sākot ar š.g. 15. aprīli, ārzemju partneriem atļauts izvest apm. 70% tādu kopēju pasākumu peļņas valūtā.

Tātad, lielais ‘austrumu tirgus’ veļas vaļā un piedāvā interesantas iespējas. Mēs tagad varam apsvērt abpusēji izdevīgus darījumus, it īpaši tādus, kas izcelti Tautas Frontes delegācijas ciemu laikā šeit. Mums ir lietpratēji, pieredze, kapitāls − un mēs varam tautai Latvijā palīdzēt ar labi izdomātiem, stratēģiskiem ieguldījumiem. Rīgā pirmās plašākas pārrunas − t.s. ‘Jurjāna grupas’ − jau notikušas, vairāki līgumi parakstīti.

Sapratīsim, tomēr, cik visam tādam pagriezienam (resp. pieteiktās ‘pārkārtošanas’ sastāvdaļai) tomēr trausli pamati. Aiz sajūsmas par ‘atvērtu tirgošanu’, ieguldījumiem, sadarbošanos utt. slēpjas padomju sistēmas ekonomiskais bankrots, turklāt vēl birokrātiska ietiepība.

Nesen Madridē PSRS tirdzniecības apvienības priekšsēdis Nikolajs Mitrofonovs smalki nolicis Ziemeļamerikas kūtros veikalniekus. Tie, vot, (iepretim eiropiešiem, kas daudz aktīvāki jauno iespēju izmantošanā) parāda „... galīgu neziņu par padomju tirgiem... nespēju slēgt līgumus un... infantīlu mēģinājumu sevi raksturot kā misionārus... kas ierodas atpakaļpalikušā zemē izmainīt spēļmantas pret zeltu un dzelzs rūdu.” Tajā pašā laikā, protams, Mitrofonova režīms rietumos izdevis ārkārtas $5 biljonus tādu augstas technoloģijas produktu kā zobu smēres un zeķu bikšu iegādei un vēl vienkāršu pārtiku piepircis klāt. Plaukti tukši, tos kaut kā jāpilda, padomju pilsoņi izķer visu, ko vien var, jo valsts saražot nespēj − bet šai pusē, lūk, ir tie ‘infantīlie’....

Slavenais burgeru Makdonalds drīz atvērs vairākus pārdošanas punktus Maskavā − bet Mitrofonovs nestāsta mums, ka firmai pašai bijis jāieved un jāiestāda kartupeļi, pašai jāieved un jākopj govis, pašai jāieved un jāuzstāda ēdienu sagatavošanas mašinērija, lai varētu „garantēt izejvielu piegādi”. Un tad vēl ar lielu pacietību jāmāca vietējam darba spēkam rietumu apkalpes standartus.

Riņķo teorijas par tirdzniecību, ieguldījumiem, kopējiem pasākumiem, cenām, algām, valūtu − grandiozos apmēros, lai varētu grīļojošai padomju ekonomijai dot nopietnu labošanās impulsu. Bet pēdējos trīs gados rublis zaudējis 70% no savas patiesās vērtības − no $0.23 ASV (1986) līdz $0.07 (šodien). Oficiālais − $1.63 kurss ir fikcija, kuŗai pakļauti tikai tūristi. Vai, tāpat kā citur austrumblokā, dolārs aizstās vietējo naudu nopietnos tirdzniecības aprēķinos? Cik ilgi valūtu ienesīs zvērādas un eļļa?

Ar plāksteriem vien slimu ekonomiju izārstēt nevar. Nepieskaitot saražoto tanku un raķešu ‘vērtību’, PSRS ir smagi atpalikusi ekonomiski, un lejupeju rietumu krediti un palīdzība var tikai mazliet bremzēt. Atkopšanās − tomēr pieņemsim, ka padomju pilsoņi grib normālāk dzīvot − prasītu: masīvu rūpnīcu modernizēšanu, veselu ražošanas sektoru slēgšanu, darba spēku pārmācīšanu, reizē piesārņotās vides dziedināšanu un pasargāšanu − visu uz treknā militārā budžeta rēķina; strauju datorizāciju un ekonomisku lēmumu decentralizāciju; pavisam jaunu un svešu darba tikumu − samaksu par rezultātiem, nevis par ierašanos; un nopietnu atklātību, demokrātiskā procesā darinātas darba prioritātes. Grūti kūleņi režīmam, kas bija ‘zinātniski’ sev deklarējis uzvaru − un, vērojot pēcvēlēšanu atsauksmes, vēl negrib saprast, ka tādu ar pārmetumiem un pātagām pasūtīt nevar.

Bet, galvenais, vajadzīgas politiskas pārmaiņas dziļi iekārtas pamatslāņos, lai reformu gājienus teju teju iekustinātu. Cik drošs ir sākums ar pavēlēm no augšas? Tādu ir bijušas daudz, un nāks jaunas. Ar plānas krievu inteliģences šķiras svaidīgo atbalstu vien nekas vēl nav nodrošināts. Jāmostas vairāk, kā septiņdesmit gadus neziņā audzinātam t.s. ‘padomju cilvēkam’ − uz radikāli citādu dzīvošanu un ne tikai uz ‘atļautiem’ protestiem. Uzskatu plurālisms − kā tas varētu uzdīgt dezinformētā sabiedrībā, pāriet politiskā plāksnē? Vai ir iespējami krasi revidējumi ‘mūžīgās revolūcijas’ un partijas ‘vadošās lomas’ noteikšanas monopolam − un mērķiem? Mēs zinām, ka tādu lozungu aizsegā PSRS valdošā šķira pretojas maiņām, kas apdraud ar kailu varu piesavinātās privilēģijas. Kamēr aparāta pretestība nav salauzta un tas nav novākts no maiņu ceļa, padomju pilsoņi turpinās izlikties strādājam, un valstij nebūs citas izejas, kā turpināt izlikties maksājam algas nederīgo rubļu zīmē. Un rietumi, protams, turpinās spēļmantu pārdevēju un misionāru lomu − īsti ‘partneri’, pusmaz, ir vienlīdzīgi.

Tik trausli ir sadarbošanās pamati: tos pa lielākai daļai veido saukļu un vēlmju un plānu plānie ķieģeļi. Tomēr, mēs esam sākuši: vispirms materiāli atsevišķos gadījumos, lai palīdzētu radiem un draugiem, dažām organizācijām; tad ‘kulturāli’, lai palīdzētu sev; un tagad komerciālā līmenī, lai palīdzētu tautai. Vajadzības − un riski. Vai mēs arī nestiprinām režīmu, zem kuŗa tautai jādzīvo, nepalīdzam to atjaunot? Vai to apzināti mēģinām ietekmēt labvēlīgu maiņu virzienā − un kā? Vai mūsu varēšana ‘ietekmēt’ nav bīstama ilūzija? Cik mūsu rīcību iekrāso profesionālais ‘es’ − re, es, liels specs, varu to un to, atsauksmes avīzēs un akadēmiskos biļetenos tīkami lasās? Nekaitētu arī šo to nopelnīt. Un kāda te daļa zināmam nogurumam − lūk, ko nu es vairāk trimdai, nav nozīmes, lai iet uz Latvijas pusi, un cauri?

Mēs esam noteikti ‘momenta sagrābti’ − kopš kaŗa beigām uz Latviju vēl nav gājusi tik liela cilvēku un mantu satiksme: datori, mašinērija, visādas techniskas iekārtas, ziedojumi, speciālisti, mākslinieki, politiķi... par pēdējiem, nu... bet daudz. Dažādu paaudžu, dažādu pārliecību cilvēki − retā vienotībā. Un ‘moments’, protams, ir − uz nejēdzīgi sliktu apstākļu fona − mūsu tautas atmoda, prasības, disciplīna, drosme. Par visu to mums stāsta arvien lielāki ciemiņu pulki. Aicina palīdzēt. Kopā − kurinās visu mūsu cerības.

Varbūt. Varbūt tiešām...

Tomēr − mazliet vēsāk. Tā lieta ir trausla. Jā, tas ir tas moments un, it īpaši mūsu vecākām paaudzēm, varbūt pēdējais... bet. Bet. To visu rīt var noslaucīt viena kaila pavēle. „Mums ir tanki Ādažos”...un tie arī ‘atklātības’ laikmetā nekautrējas Rīgas ielās pabraukāt.

Tāpēc šais darījumos derētu pāris lietas ievērot:

 

v  Mēs varam būt un mums jābūt nopietniem un izvēlīgiem. Palīdzība un komerciāli darījumi jākārto tā, ka labums paliek Latvijā, Latvijas uzņēmumiem un iedzīvotājiem, Latvijas ekonomijas celšanai. Tas nozīmē, ka noteikti nav jācenšas uzreiz ‘iekarot’ t.s. ‘vissavienības’ sektoru − tās rūpnīcas un tos pasākumus, kas mūsu tautai izdarījuši neaprēķināmu ļaunu ar migrantu iepludināšanu un nevaldītu vides piesārņošanu. Tādu elementāru, labi informētu piesardzību prasītu mūsu pašcieņa. Toties, būtu vēlams piedalīties katrā gājienā − piem., datorizācijas, automatizācijas − kas šīs vietas pakāpeniski ‘izārstētu’ (padarītu ievazāto darba spēku par nevajadzīgu, ‘nerentablu’; izceltu un tad likvidētu piesārņošanu).

v  Sadarbībā, cik iespējams, jāvienojas tieši ar atsevišķām Latvijas iestādēm un labi pazīstamiem cilvēkiem, bez starpniekiem. Jāizveido latviešu ‘tīkls’, kas varētu piedāvātājus un pieņēmējus ātri un lietišķi savest kopā i vienā pusē i otrā − lai katru reizi ‘praktiskais’ nav jāizgudro no jauna. To − pa tirdzniecības, finanču, firmu, organizāciju, vai speciālistu sektoriem. Un apvienoti, šķērsām − pa projektiem.

v  Visos līgumos un darījumos jālieto latviešu valoda, un tikai latviešu valoda − tas būtu mūsu pienesums jaunā LPSR valodas likuma īstenošanai.

v  Pasaulē izkaisītiem latviešiem un organizācijām jāiestājas pret katru ekonomisku ‘iniciatīvu’, kas iepludinātu jaunus migrantus Latvijas teritorijā vai sarežģītu jau tā sagandētās vides izveseļošanu −piem., pret baumoto Chrysler firmas vienošanos ar Jelgavas mikroautobusu rūpnīcu, vai pret piebūvēm Ventspils Occidental Petroleum ķīmikāliju perēklim. Mēs varam strādāt no iekšpuses − kā tādu aklu firmu darbinieki un akcionāri. Jaunizveidotās šīs puses VAK atbalsta grupas var protestēt pret ‘kapitālismu bez sirdsapziņas’ − kā te ierasts sakarā ar ‘trešās pasaules’ izmantošanu. Mēs varam griezties pie ASV un citām valdībām ar vienkāršu prasību: bez speciāliem un tieši ar Latvijas latviešiem panāktiem līgumiem, no šis puses nepieļaut nevienu liela apmēra komerciālu darījumu zemē, kas arvien nav atzīta kā PSRS sastāvdaļa.

v  Par vilcienu, kas jau atstājis staciju, jāizbeidz mūsu pusē lieka čalošana un gudras pārrunas avīzēs. Ja runājams, tad par ko un kā. Ja darāms, jādara.

 

Un, sīkāk, pāris tūlīt saprotamos apjomos:

 

v  Agrāk vai vēlāk mūsu tautai būs atkal jāpārtiek no pašu mājās saražotā. Pirmā vietā te nāktu palīdzība, kas nodrošinātu nule atļautām viensētām un mazākām saimniecībām piemērotu mašinēriju − traktorus, kombainus, būvmateriālus utt. Nav tik nopietni jāpalīdz lielām un sekmīgām ‘agrofirmām’.

v  Nepieciešama − un steidzīgi − ir atsārņošanas technoloģija un speciālisti, kas varētu ķerties pie Rīgas, Ventspils, Olaines un daudzām citām ilgi atliktām problēmām. Te līdzi nāktu veselības pārbaude, ārstniecība, medikamenti − viss tas, pie kā esam pieraduši kā ‘normālu’.

v  Datori. Latvija agrāk nebija, tagad ir tikai mākslīgi forsētā veidā un nākotnē nebūs smagās rūpniecības valsts − bet gaišu galvu mums nav trūcis un netrūkst. Nākotnes cīņa būs informātikas tirgū, pasaules apjomā − un mēs varam sākt jau tagad ar sēklām, kuŗas nestu bagātīgu ražu. Bet atkal − tikai pareizām iestādēm, pareiziem cilvēkiem. Te ļoti svarīga ir vienotība sistēmu iegādē, koordinācija apmācīšanā un kontaktos ar rietumu firmām, sadarbība tajā ziņā ar visām Baltijas valstīm. Pēdējais, kas vajadzīgs, ir neinformēta iekārtu ‘šlepēšana’ uz viņu pusi un ‘speršana gaisā’ par prāvu naudu. Runa nav par kaut kādu krāmu bazāru, bet gan par nākotnes nodrošināšanu.

v  Papīrs, drukāšanas iekārtas. Mēs varētu iespiest Latvijas rakstnieku darbus daudz lielākā tirāžā nekā ‘atļauts’ tur, daļu eksemplāru paturot sev, tā sedzot izdevumus. Tur varētu salikt, rediģēt un iespiest mūsu rakstnieku darbus − mums atsūtot vajadzīgo eksemplāru skaitu. Manuskripti varētu ceļot turp un atpakaļ ‘pa drāti’ un/vai uz disketēm, saīsinot salikšanas laiku. Tāpat ar žurnālu daļām, pielikumiem.

v  Saziņtechnika. Rīgai, galvas pilsētai, ir nepieciešama moderna telefona centrāle. Tiešs savienojums ar pārējo pasaulei ir elementāra vajadzība. Saziņu kolonializāciju jāizbeidz − ne tikai simboliskas nozīmes, bet arī praktisku apsvērumu dēļ: kā citādi biznesmeņi ‘faksēs’ ziņas un pasūtījumus turp un atpakaļ bez birokrātiskiem traucējumiem? Pieskaitīsim klāt pieklājīgas pasažieru ostas būvi un starptautisku lidlauku, reisus bez pārmijām ‘centrā’! Mēs arī varētu sekmēt televīzijas, radio un žurnālistikas sadarbību pāri robežām, kadru apmācību pie jaunākās technoloģijas. Patērētāju līmenī jāveicina starptautisko video modeļu piegāde, programmu apmaiņa. Tāpat ar skaņu platēm un lentām, kopējiem ierakstes projektiem. Ir nepieciešama pilnīgi moderna, tikai Latvijas mūzikai veltīta skaņu studija, no ‘Melodijas’ neatkarīga un šai pusē, piem., Abrenē − ‘dvīnis’.

v  Tūrisms. Nost ar Intūristu, lai dzīvo Lattūrists! Pieklājīgas viesnīcas (burtiski!), laba apkalpošana, interesantas tūres, nekrāpšana, tīra jūrmala, kontakti, dzīvokļu un māju apmaiņa, īsti latviski ēdieni, svētki un kultūra − ar peļņu Latvijai. Tagadējais ir zagšana. TF un KF projekti tādā ziņā ievērojami.

v  Specmantas. Latvijas bobsleji, šķēpi (Jāni Lūsi kā konsultantu), volejbumbas, spēļmantas, pārtika utt. Atkal − Minoksi, VEF radio. Māksla. Balzams. ‘Dzidrais’. Kvalitāte. Patēriņa preču ražošanā − autobusos, trikotāžā − nesacentīsimies ar ‘trešās pasaules’ lēto darbaspēku.

 

Un tā tālāk. Varbūt.

Varbūt − ja trauslās pārmaiņas turas un Latvijas balsotāji sev izcīna lielāku ekonomisku, politisku noteikšanu, kas arī nodrošinātu un rosinātu tālāku sadarbību ar ārzemēm, ārzemju ieguldījumus piesauktu uz paliekošākiem pamatiem.

Varbūt − ja varam izkustēties no pašreizējā ziedojumu vākšanas cikla un pāriet uz plānveidīgāku rīcību.

Varbūt − ja mums būs lemts. Varbūt − ja lemsim mēs.

 

Juris Mazutis

 

Politika un ekonomija turpina savu dialektikas deju.

Tūlīt pēc augšējo rindkopu nodošanas redakcijā ienāca ziņa, ka PSRS piešķirs Baltijas republikām (patlaban Igaunijai un Lietuvai, rudenī laikam arī Latvijai) „ekonomisku autonomiju”. Vēl nav precizēts „autonomijas” tvēriens, t.i. vai republiku valdībām dos pilnu noteikšanu, vai tomēr „vissavienības” uzņēmumi paliks ārpus republiku kontroles.

Sibirijas un Ukrainas ogļrači spontāni streikojuši, PSRS valdība ātri piekāpusies. Krievu migranti dumpojušies Baltijā, jo vietēja lemšana pret viņiem diskriminēšot! Atsevišķu republiku autonomijas prasības arī karsti apsauktas no PSRS deputātu tribīnes − pieprasītāji, vot, esot „arsonisti”.

Bijušais PSRS sūtnis Vācijā Falins televīzijas intervijā skaidri pateicis, ka „... par Staļina-Hitlera pakta slepeniem pantiem vairs šaubu nevar būt”. Spiediens kāpinās Jakovļeva komisijai atzīt Baltijas valstu okupāciju kā nelegālu. Ko nu?

Vai ceļš atpakaļ uz nolaupīto neatkarību jāiet pakāpeniski, pamazām atkabinoties no PSRS ekonomijas, nostiprinot reālu plānošanu un tirgus aprēķinus, likvidējot nerentablus pasākumus un to ‘vajadzībām’ iepludināto darba spēku, pieņemot vietējo valodu kā darba valodu utt? Mums vēl acu priekšā ir Ķīnas asiņainais „nē” − reformas atdūrās pret varas aparāta bailēm tieši tad, kad tautas prasībās sāka parādīties vārds demokrātija.

Bet − vai uzreiz no tumsības un bankrota var pārlēkt demokrātijā? Tukši veikalu plaukti, primitīvs dzīves standards izraisīja ogļraču streikus – „perestroiku no apakšas”, kas ir visbīstamākais drauds PSRS 16 miljonu birokrātu slānim. Uzticība valdībai bija tik tālu noslīdējusi, ka bez Gorbačova un Rižkova personīgi parakstītiem solījumiem Ukrainā darbā neatgriezās. Un pats Gorbačovs? „Strādnieki man dod iedvesmi.” „Partijai vajag jaunas asinis, no apakšas līdz augšai.” Vietējās vēlēšanas atkal pārliktas uz rudeni. Ļeņingradā atlaista partijas vadība, kas jau bija izbalsota, bet atteicās izvākties no posteņiem.

Pārmaiņas, jā, bet kurnēšana arī pieņemas birokrātu aprindās. Taču apdraudēts ... darbs!

Tātad, Baltiju varbūt izbīda kā eksperimentu, kas parādīs „perestroikas” rezultātus, būs piemērs visai PSRS. Ja nē, ja reformas tikai veicina nacionālo atmodu uz lielkrievu pretenziju rēķina, tad reakcionāro aprindu ‘pacietībai’ atskries lūzuma punkts un strauji atgriezīsies tanki un „kārtības ievešanas” pavēles.

Tā ir bīstama spēle. Cik vēlamību bumbiņas dinamiskais žonglieris Gorbačovs spēs reizē noturēt gaisā, noķert un atkal pasviest nezināmā virzienā − bez nopietnām avārijām? Cik ilgi lielais, tumšais pūlis, apžilbināts, izrādi mierīgi noskatīsies?

Ja trīs no bumbiņām nebūtu nozagtās Baltijas valstis, mēs arī uz izrādi skatītos ar zināmu vienaldzību. Bet − ir. Un tāpēc mēs gaidām, ceram un strādājam uz to labāko.

 

J.M.

 

 

Juris Mazutis

PAR VALODU UN PAŠNOTEIKŠANOS

 

Kuŗā vietā indivīda tiesības apdraud kolektīvu? Kuŗā kolektīvs − indivīda tiesības?

Viena tāda strutojoši sāpīga vieta noteikti ir berze starp divām valodām vienā teritorijā, kā mēs varam redzēt patlaban no minoritāšu un vairākuma attiecībām i Kanādā i Padomju Savienībā.

Kanādā vispirms: runa ir par franču un angļu valodām. Ziemeļamerikā Kvebekas provinces franči ir minoritāte (apm. 6 miljoni 260 miljonu angļu ‘jūrā’). Savukārt, angļi (apm. 700 000) ir minoritāte Kvebekā. Kvebekas vairākums un valdība, laikam ejot, konsekventi aizstāv savas valodas un kultūras apdraudēto stāvokli. Bet, to darot, viņi ierobežo Kvebekas angļu minoritātei savas valodas lietošanu − lai saglabātu Kvebekas francisko ‘seju’. Pie ‘angļiem’ turklāt tiek pieskaitīti arī pārējie − itāļi, grieķi utt: visi, kas nav ‘franciskā kopībā’ ar sajūsmu iekļāvušies.

Bet nefranču minoritātei nākas grūti saprast, kāpēc tai pienāktos mazāk tiesību Kvebekā nekā citur Kanādā. Vai tā, ģeogrāfijas dēļ, pamesta otrās šķiras pilsonībā? Kāpēc federālā valdība nenāk palīgā, nenovāc ienīsto valodas policiju, netiesā anglisko izkārtņu vandaļus? Vai Kanāda ir divvalodu un daudzkultūru valsts, vai nav? Kvebekas angļu avīzes runā par „valdības nodevību”.

Degpunktā atrodas Kvebekas provinces likumprojekts nr. 101, kas aizliedz izkārtnes angļu valodā pie veikaliem un darba vietām. (Tam ir arī citi nopietnāki noteikumi: ja darba vietā strādā vairāk kā 50 cilvēku, tad darba valodai jābūt franču; provincē ienākušo migrantu bērniem jāiet franču, nevis angļu skolās; valdības valoda ir tikai franču utt. Paklausību likumam ar inspekcijām un sodiem nodrošina īpašs „valodas birojs”, populāri dēvēts par „valodas policiju”.) Sabiedrības sīpolam, proti, atļauta tikai vienas krāsas miza, vienalga kāda būtu ‘iekšējā dinamika’. Bet šoreiz tieši izkārtņu − minoritātes valodas simbolu − aizliegšanu pāris veikali iesūdzējuši tiesā. Process, ar pārsūdzēšanu, vilcies gadus septiņus, astoņus − saspīlējot Kanādas konstitucionālās pilngadības veidošanu.

Beidzot − ilgi gaidītais lēmums: Kvebekas un Kanādas augstākās tiesas abas vienbalsīgi atzinušas, ka likumprojekts No. 101 − nelikumīgs! Pamatojums: aizskarta provinces un valsts pilsoņu tiesību chartās garantētā indivīda valodas lietošanas izvēle. Provinces valdībai, bez šaubām, ir tiesības un pienākums veicināt vairākuma valodu un kultūru, saka lēmumi − bet ne tādā veidā, ka citu valodu lietošana aizskarta.

Kvebekā var piešķirt franču valodai priekšroku, bet ne monopolu.

Varēja cerēt, ka ar to lieta būtu galā: tagad varētu izkārtnes izlikt tādas, kādas vēlas − kamēr tajās franču valoda drusku ‘redzamāka’. Kvebekas premjers Burasa pēdējā vēlēšanu kampaņā arī solījās likumprojektu No. 101 tādā virzienā revidēt (līdz ar to iemantojot pacietīgo ‘etniķu’ uzticību), bet vēlāk izšķīrās gaidīt un vadīties no augstāko tiesu lēmumiem. Starplaikā 20% Kvebekas angļu − lielākoties separātistu Parti Quebecois valdīšanas posmā − provinci atstāja.

Nu − Burasa ir tiesas lēmumu ‘ievērojis’ (trīs dienas vēlāk, tātad apdomāti) ar likumprojektu nr. 178, kas paredz (arvien) angļu un citu valodu aizliegšanu ārpuses izkārtnēs, bet tās atļauj „mazāk redzamā vietā” iekšpusē − izmērus īsti neprecizējot. ‘Nacionālisti’ sasauca mītiņus un pieprasīja pilnīgu 101. likuma paturēšanu, nost ar jebkādiem kompromisiem. Kvebekai jābūt 100% franciskai. Minoritātes, toties, bija sašutušas par tādu rīcību. Trīs nefranču ministri tūlīt izstājās no Burasas kabineta, jo „tiesības ir tiesības, un tās ir nedalāmas” (ministrs Linkolns). Burasa: „Valdīt nozīmē − izvēlēties, šī ir labākā iespējamā izvēle.”

Tomēr − tā nevienu neapmierina. Un ‘noteikšana’ aiziet līdz absurdam: vairākām Kvebekas pilsētām, kuŗās franči un angļi mierā sadzīvojuši viens otram blakus jau gadu simtus, aizliegtas galīgi nevainīgas divvalodu izkārtnes. Hulla, daļa no Kanādas ‘galvaspilsētas rajona’, atteikusies izlikt kopēja festivāla izkārtnes angļu valodā. Federāliem muzejiem Hullā aizrādīts, ka tie nevar sevi saukt par ‘nacionāliem’, jo, lūk, tādu lozungu pieņēmuši Kvebekas muzeji. Birokrātu paradīze!

Lūzums Kvebekas politikā: dibinājušās divas jaunas partijas − ‘Vienlīdzības’ partija, kas prasa pilnīgi vienādas tiesības visiem provinces iedzīvotājiem (un cer Burasas partijai atraut paklausīgo minoritāšu balsis), un ‘51.’ partija, kas iesaka Kanādas iestāšanos ASV, nost ar pretenzijām. Nācis arī izglītības ministrijas rīkojums − franču skolniekiem angļu valodas mācības sākt tikai ceturtā klasē. Atbalss: kas notiks citās provincēs ar franču minoritāšu tiesībām? Uz kādām ‘simpātijām’ tās varētu cerēt − skatoties uz Kvebekas rīcību pret savu minoritāti? Un atkal − vispārējs angļu apnikums ar nemitīgām „franču prasībām”. Vairākas sondāžas rāda kāpinātu piekrišanu variantam „ja viņi grib no Kanādas aiziet, lai iet, un cauri”. Un to, savukārt, izmanto Kvebekas separātisti.

Kas notiks ar Kanādas t.s. Mīčezera konstitucionālo paktu − kuŗā visu provinču valdības vienojās ar federālo par formulu, kas Kvebeku atzītu kā „atšķirīgu sabiedrību” un tās valdībai dotu tiesības šīs atšķirības aizstāvēt un veidot tālāk? (Skat. JG 163 par P.E. Trudo un Kanādas konstitūcijas ‘patriācijas’ procesu.)

‘Mīčezers’ visumā apstiprina minoritāšu tiesības, gan ar specifikas trūkumiem sieviešu un aborigēnu jomā. Bet īstais klupšanas akmens ir līguma formulā atstātā „neskatoties uz to” klauzula: provinces var to izmantot, lai pieņemtu likumus, kas būtu konfliktā ar citām tiesību garantijām − savu speciālo interešu aizstāvēšanai. Nu Burasa šo izeju izmantojis likumprojektam No.178 (citādi nebija iespējams tiesas lēmumu apiet), un Manitobas province (viena no divām, kas ‘Mīčezeru’ vēl nav apstiprinājušas) teikusi: stop! Vai tā var veidot nacionālu etosu? Kāda tad nozīme pilsoņu tiesību garantijām?

Kanādas ministru prezidentam Mulronijam, Mīčezera ‘architektam’, tāda vilcināšanās nav patīkama. Konstitucionāla krīze, re, nevienam nepalīdzot, apdraudot saimniecības veselību utt. ... Bijušais ministru prezidents Trudo zobojas, ka franču nacionālisti nu kļuvuši tik gļēvi, ka viņiem vajag no nīstās federālās valdības vēl speciālas ‘garantijas’. Bet Burasa: „Mīčezera avārija nebūs Kvebekas, bet Kanādas avārija”.

Tiešām? Arvien skaļāk skan balsis, kas saka: tā notiek, kad uz ātro ‘izcep’ jaunu valsts formulu, kuŗā atļautas visādas īpašas iespējas. Varbūt tomēr ir labāk − nogaidīt. Rūpīgi apsvērt minoritāšu un indivīdu tiesības, tās neapejami ierakstīt pilsoņu tiesību chartā. Neatstāt absolūti nekādas iespējas birokrātu un politiķu ‘formulējumiem’.

Vai Kanādas valstsvīri ir pietiekami lieli savā redzē un atbildības sajūtā, lai saprastu strupceļa dimensijas un cēloņus? Lai meklētu vidusceļu? Jeb vai virsroku atkal ņems kaili politiski aprēķini? Ir skaidrs, piemēram, ka bez Kvebekas vēlētāju vairākuma nav iespējams sastādīt Kanādas federālo valdību − un tāpēc nav gudri Kvebeku sakaitināt. Tieši otrādi − jāturpina nekautrīgais „rentablais federālisms” (Burasas frāze). Par Burasas partijas atbalstu pagājušajās vēlēšanās un „Mīčezera lietā” Kvebekā pieprasījusi un saņēmusi Kanādas Space Agency (izplatījuma pētniecības iestādes) novietošanu klajā laukā dienvidos no Montreālas, prom no līdzšinējām Otavas mājām un rūpniecības kontaktiem. Protams, tā ir tikai sagadīšanās, ka tajā rajonā ir gaidāma deputāta pārvēlēšana. Nekas, ka 80% no iestādes personāla atsakās pārcelties uz provinci, kuŗā viņi būtu otrās šķiras pilsoņi − un iestādei draud izputēšana. ‘Putukrējums’ šai epizodei ir Burasas nosodījums − re, ja šie nevar piekrist, tad laikam ir arī „otrās šķiras” zinātnieki. Un no Mulronija puses, no bodītes autora − klusums.

Vai būs atkal veselas paaudzes cīņa Kvebekas nacionālisma krusta kaŗos? Vai nacionālisms mūsdienu komerciālisma pasaulē nav noziedējis, sterils jēdziens? Varbūt tiešām nesaprotam: franču valoda un kultūra Kvebekā ir apdraudēta, un Burasas soļi ir minimāli nepieciešamie − jo tautai vispirms savās mājās jājūtas drošai, un tikai tad tā var iziet tirgus laukumā? Pat ja tirgus valoda ir angļu valoda? Varbūt prātīgāk Kvebekas angļiem būtu − vākties prom? Varbūt Kvebekas atdalīšanās no Kanādas ir neatvairāma − un jo ātrāk, jo labāk? Vai Kvebekas aiziešana nozīmētu eventuālu Kvebekas franču asimilāciju Ziemeļamerikas angļu vairākumā? Kanādas pievienošanos ASV?

Varbūt, varbūt, varbūt − un, atbildes meklējot, tērējam naudu un emocijas.

Varbūt tieši valodu tiesības ir nedalāms, neizbalansējams, nekompromitējams elements − kā elpa? Ja ‘tā’ neelpojam − kā varam saprast? Un tomēr... cik liela pretimnākšana valodas un kultūras ‘sargātājus’ apmierinās? Cik daudz esam ar mieru maksāt, kad skartas mūsu pašu intereses?

Kur ir tā robeža? Vai tādu robežu var vispār iezīmēt?

Mēs Kanādā varam šīs lietas pārspriest lēni un ‘civilizēti’ un, ja tās neveidojas īsti pa prātam, atvēlēt līdzekļus, mainīt valdības un likumus pēc patikas, meklēt kompromisus. Bet šīs problēmas ir daudz akūtākas vidē, kuŗā valodas pastāvēšana ir nedalāma no pašnoteikšanās, jo tikai tā var garantēt tautas nākotni.

Runa, protams, ir par Baltiju − par ekonomisko autonomiju bet, nopietnāk, par tās saturu, par darba valodu, par visu trīs republiku likumprojektiem, kas grib veidot veselīgu vidi saviem iedzīvotājiem. Un par ‘internacionālistiem’ un ‘interfrontiniekiem’ − jo viss ‘nacionālais’ tiem (un impērijai) ir bīstams.

Baltijas pāris miljoniem draud noslīkšana krievu jūrā, un problēmas Baltijā ar migrantiem ir proporcionāli daudz smagākas, nekā frančiem Kvebekā. Turklāt, Baltijas republiku valdības līdz šim nav aizstāvējušas savu tautu tiesības − tieši otrādi, cik vien iespējams veicinājušas integrāciju vissavienībā un atšķirīgi etniskā putināšanu uz t.s. ‘padomju cilvēka’ kalšanas rēķina. Un ja tagad zem politiska spiediena šīs valdības mēģina ievest noteikumus par balsošanas tiesībām un ‘pamattautas’ valodas lietošanu darba vietās − brēka un lamāšanās krievu kolonistu aprindās. Dabīgi!

Milzīga, sāpīga ironija! Brīdī, kad Maskava liekas beidzot atzīst (nu, ko, 50 gadi ir apaļš skaitlis, kā nekā ...), ka tomēr bijuši tādi slepeni Molotova-Ribentropa pakta protokoli, resp., Baltijas okupācija ir nelikumīgs divu diktatūru bodītes rezultāts, tomēr ievēroti migrantu protesti, ka jaunie vēlēšanu un darba valodas likumi pret viņiem, vot, ‘diskriminēs’!! PSRS tieslietu (?) ministrs pasteidzies deklarēt Igaunijas likumprojektu par ‘nekonstitucionālu’. Tātad, nelikumīgas okupācijas aizsegā iepludinātiem kolonizatoriem ‘tiesību’ − uz kolonizēto rēķina, protams − tomēr netrūkst. Negrib un negrib prātiņš nākt mājās − nekāda ‘krīze’ jau nebūtu, ja nebūtu kolonistu, un kolonistu nebūtu, ja nebūtu bijusi nelikumīgā okupācija! Kāda nozīme traktējumos ar varu uzspiestai ‘konstitūcijai’?!

Ātrs skats uz Kvebeku: tas būtu apmēram tas pats, kā Otavas deklarācija, ka provinces valdībai nav nekādu tiesību veicināt „atšķirīgas sabiedrības veidošanu un pasargāšanu”. Bez šādas deklarācijas Mīčezera pakts nemaz neeksistētu.

Tātad atklāts jautājums Kanādas valdībai: ņemot vērā šīs zemes pacietīgo ‘valsts būvēšanu’ uz demokrātiskiem pamatiem, uz sabiedrības dažādo sastāvdaļu ievērošanas un pasargāšanas principiem − reizē atgādinot, ka Kanāda nekad nav atzinusi Baltijas nelikumīgo okupāciju − kur kavējas, mazākais, atbalsta deklarācijas pārkārtošanās centieniem vēlamā virzienā Baltijas valstīs? Vai jāsaceļ vesela kampaņa, lai dabūtu pāris oficiālus vārdus no Kanādas valdības par Baltijas ‘ekonomiskās autonomijas’ nozīmi un nepieciešamo tās tālāko attīstību pilnas neatkarības virzienā? Principi nedrīkst apstāties pie pašu robežām − un ‘morālā nostāja’ jārāda ne tikai Dienvidāfrikas virzienā vien. Tādu izvēlīgu principu inerci ir jānopurina. (Vai kāds birokrāts izrēķinājis, ka tiktu ‘apdraudēti’ Kanādas kviešu eksperti?)

Baltijā nav runa par izkārtņu valodām, par ārišķībām un simboliem, bet par neciešamiem dzīves apstākļiem. Pilsoņiem nekādas nopietnas ‘tiesību chartas’ nav. Tāpēc valsts valodas jāpieņem, jāmāca un jālieto, lai ‘iedzimtie’ vispār varētu savā zemē normāli dzīvot; tās ir nepieciešamas, lai mazas, migrantiem appludinātas tautas varētu aizsargāties un pastāvēt. No nepatīkamiem, uzspiestiem apstākļiem baltiešiem nav kur bēgt − kamēr Kvebekas angļiem un krievu migrantiem patversmes vietu netrūkst. (Ja tur ‘ērtāk’, tad lūdzu − bet savas ‘ērtības’ nevazājiet līdz un neuzspiediet citiem viņu mājās, pie tam pretendējot, ka tādas jūsu ‘tiesības’ vietējiem pateicīgi jānorij!)

Tajā ziņā, Kanādas ‘tikai angļu valodu!’ grupas līdzinās ‘interfrontei’ ar murgojumiem, ka, lūk, viņu ‘tiesības’ apdraudētas. Un Kvebekas ‘visu 100% franciski!’ bļāvēji tāpat. Abi aizmirst, ka Ziemeļameriku divu (un vēl vairāk) tautu pārstāvji kolonizēja vienlaikus, ka tikai vēlāk impēriju sacensībā uzvarēja angļi. Kamēr ASV revolūcija nokratīja Anglijas valdību un neatkarības paspārnē veidoja ‘amerikāņus’ uz ‘sakausēšanas katla’ principa − Kanāda labu laiku turējās angļu kolonijas statusā, piešķiŗot franciskai Kvebekai valodas un reliģijas brīvību, savu izglītības sistēmu, civilkodeksu utt. Atšķirības, tātad, ir Kanādas pamatos no paša sākuma, turpretim valodu krīze Baltijā ir neatkarības atņemšanas rezultāts. Kvebekas franču un baltiešu valodas prasības izskatās līdzīgas, bet baltiešu prasībām ir būt vai nebūt nozīme.

Ir tāpat skaidrs, ka Kvebekas „rentablo federālismu” nevar salīdzināt ar bankrotā iedzīto PSRS centralizēto ekonomiju un republikās nejēdzīgi nometinātām „vissavienības resoru” rūpnīcām. Kanādā visi uzņēmumi atbild vispirms demokrātiski ievēlētu pilsētu un provinču likumu priekšā − kamēr federālā valdība uzņemas tikai koordināciju. Baltijas ‘vissavienības’ ministrijām padotās rūpnīcas ir ekonomiska un ekoloģiska bezjēdzība, turklāt migrantu un svešas valodas ievazātajās − un redzēsim, vai ‘ekonomiskā autonomija’ par tām noteikšanu nesīs vietējām valdībām, vai nenesīs. Valodas lietošanas likumiem nav nozīmes, kā mēs redzam Kvebekā, ja darba vietās pieļauj ‘izņēmumus’.

Kas varētu būt pretīgāks par kolonizatoru valodas uzspiešanu? Atpakaļ pie izkārtnēm, pie vides ‘sejas’ − kāda nozīme afišām, ielu un veikalu nosaukumiem, kliedzošiem lozungiem, izdevumiem, pakalpojumiem, veseliem rajoniem, pat pilsētām, kas varētu tik pat labi atrasties citā zemē, zemē, kas lieto pavisam citu alfabētu?

Kolonizators savu valodu uzspiež, lai vispirms pasvītrotu savu pārākumu, savu uzvaru: re, padotajiem jāmācās kungu valoda, ne jau otrādi. Seko ērtības apsvērumi − vajadzīgi pakalpojumi, izklaidēšanās savā valodā. Pieslēdzas kultūra (vietējā, protams, ir mazvērtīga). Tad var atsaukt uz tādu ‘civilizētu’ vidi radus un draugus (ar līdzīgām prasībām). Drīzi vien tāds svešs augonis liekas gluži normāls: to nedrīkst apstrīdēt un ārstēt, jo tad apstrīdēta arī tiek kolonizācija. Blakus − kā labāk vervēt paklausīgus kalpus, centīgus palīgus? Tiem ‘jāmaksā ieeja’! Pa virsu − tirdzniecība (tikai caur centru), akadēmiskais (grāmatas tikai centra valodā), ‘partejiskais’ (tā taču ir... tāda partija!). Kolonizācija ir inde un kolonizatoru valoda − indes aktīvākā daļa.

Viss tas − pilnīgi atšķirts no jēdziena, ka citas valodas brīvprātīga apgūšana ir vēlama kā ieeja citā kultūrā, ka citas valodas ir nepieciešamas izejot pasaulē, ka tās palīdz garīgi un materiāli bagātināties. Savas ieceres, savas tieksmes, savas intereses katrs indivīds, katra tauta normālos apstākļos izsaka pēc brīvas izvēles; tikai vergus rauj noteiktā virzienā aiz ķēdes. Un arī ja šādas tieksmes izpaliek, katram vajadzētu varēt savā valodā mierīgi dzīvot un strādāt − bet ne uz citu rēķina, ne ar kolonizatora bravūru.

Varbūt mēs esam pie tās robežas kaut necik pienākuši.

Katrai tautai, arī „atšķirīgai sabiedrībai” lielākas tautas vai valsts ietvaros, ir nesvītrojamas tiesības netraucēti pasargāt un veidot savu īpašo ‘seju’, savu kultūru. Ja tās vidū mēs izvēlamies dzīvot, tad mums tās pašnoteikšanās griba jāsaprot un jāciena − reizē samazinot savu ‘tiesību’ prasības. Kulturāli iejūtīgs cilvēks to sapratīs (un savās mājās sagaidītu to pašu), analfabēts ne. Varam arī sev pakalpojumus un iespējas svešā vidē palielināt, bet ne uz citu rēķina, ne varmācīgu kolonistu stilā. Cieņa ir abpusējs ceļš. Bez došanas nesaņemsim, un bez saņemšanas nedosim; vienīgais − pirmais solis jāspeŗ ienācējiem, nevis otrādi.

Starp kultūras vērtībām valoda ir atšķirīgākā un nedalāmākā, neaiztiekama un sargājama − jo tā nes vēsturi un tautas cerības kā nekas cits. Tā ir vairāk kā simbols − tā ir elpa. To piesārņot, to ierobežot, to ielenkt un mērdēt badā, to noslāpēt ir nepiedodams grēks cilvēces priekšā. Vēlāka atvainošanās valodu neatjaunos, tautu un kultūru neglābs, un mēs visi būsim nabagāki. ‘Vajadzēja’ ir jau par vēlu. ‘Vajag’ − šobrīd.

Ikdienā mēs esam atsevišķi cilvēki ar īpatnējām un ne tik īpatnējām dotībām, ar vienmuļiem vai kaislīgiem plāniem, ar bailēm un sapņiem − bet bez piederības lielākai, vēsturē ieaustai kopībai, mēs neesam nekas. Piederības saites mums ir valodas un kultūras saites, sākumā ģimenē, skolā un sabiedrībā, tad pilngadībā pārbaudītas un tālāk austas. Kad tām kāds pieskaras, tad mūsu reakcija rāda, vai vēl esam daļa no kopības, vai neesam. Vai esam fraņas, vai spēcīgs, atkārtojams musturs. Vai vērtējam mūsu kopību pietiekami augstu, lai aizstāvētu to pret iziršanu, vai nē. Vai liekam ‘mūsu’ pirmā vietā, lai cik tas radiem, draugiem, darba biedriem un kungiem būtu neērti. Vai to darām, neskatoties uz aprēķiniem un citu „vēsturiskiem pareģojumiem”, vai nedarām.

Acīmredzot Baltijas tautas, lieku reizi spiestas dzīvot „atmodas laikmetā”, ir izšķīrušās, ka ir jāceļas, ka tā, kā līdz šim, vairs nav iespējams. Viņām ir absolūtas tiesības to darīt un to neviens nevar noliegt.

Baltijas valodām ir jāskan, un jāskan nepiesārņotām un lepnām. Tās nevienu neapdraud.

Pievienosimies tādai skanēšanai un teiksim to, kas mums sakāms − ar skaidru balsi.