JG174 Dzeja. Māris Čaklais, Aina Kraujiete

*Māris Čaklais*
*TUMSA SABIEZĒJA* *MELNZAĻA*	Tumsa sabiezēja melnzaļa un priedes iekusa tajā nu tumsas siena ar priežu ciļņiem bet ir priedes tur ir jūra nopūtās trīsreiz kopā ar mani un tagad tas ko ērģeļo viņa ir jau kas cits jūra nav saredzama bet es zinu viņa tur ir manas zemes uzrautie mīļie pleci saredzami tikai uz kartes bet es pieveru acis un tur viņi ir pleci tur ir zeme tur ir Tumsa sabiezēja melnzaļa un priedes iekusa tajā varbūt tas ir viņu jaungads priežu jūras un zemes jaungads un varbūt ka tāpat kā mēs no alvas viņi lej laimes no tumsas? droši tas ir arī mans jaungads jo dzi sirds dun kā zvans. 1988
*KAMĒR*	Kamēr mērķtiecīgi satek cilvēkvirzienā viss svins ārā vergu dzen no prāta sirds un aknām, pūtvējiņ! Pār Kūrlandi, Kūrlandiju – auseklītis – Kurzemīte. Nobijies vai nenobijies – vienā virzienā vien krīti. Vienā virzienā vien celies. Bet kad piecelies –jau velis. Bet vienalga – kamēr satek cilvēkvirzienā viss svins, ārā vergu dzen no prāta, sirds un aknām, pūtvējiņ! 1988
*IERAUDZĪJUMI*
I	Tālumi tāpat kā videni nodilst. Mosties – un priecīgs par ūdeni bļodā. Saule logā, un nevis restes. Nezini, kuram ap kaklu mesties. Nekas netiek dots. Vien atņemts netiek. Pagaisis ari tas spēlētājs pretī – vakar – un aizvakardienas blēdis. Varbūt, ka juta, ko kals šajā smēdē. Istabā saltā apsedz mūs bažas tā kā labi nodilis kažoks.
II	Nav nevienas dvēselītes, nav neviena pupa bērna, kam nav kaulsmadzeņu pieliets nelietīga lietus šķērma. Likās, likās – sargās Dies – vismaz šis murgs garām ies... Melnais eņģelis (cik ilgi?) mūsu klaidos nolaidies...
*III*	Brīvība, brīvība – sprauni daktiļi šūpo kā šūpoles tevi caur nakti. Brīvība – spiežu vai nespiežu ķepu. Ceļu vāku vai paceļu cepuri... Galva no alvas, un rokā – milna. Radiovilnī dzilno dzilna. Pret rīta pusi velk dancotāji kā smagu somu, kā klibu kāju...
IV	Pēc salauztiem kauliem un likteņiem saberztiem – paskaties – viļņi apskāvušies šurp draudzīgi skrien. Pilnām pazarēm vaidu, bārkšu saknēm skāvušas nāvi, kā nebūtu bijis nekā – priedes nosauļojušās stāv. Un kamēr uz bēdas savas pa vienam Latvijas akmeņi sēž, smilšu kantorgrāmatu biezu šuj kopā ierēdnis vējš. Kliedz kaija aiz kāpas – par pagātni – vēlu – bet kliedz, Bet varbūt turpat aiz stūra, no acīm prom kādu žmiedz? Nobrāž gar noberztu dvēseli Baltijas negaidīts sniegs. Dezinfekcija? atriebes alka? nenobendējams esības prieks?
V	Un atkal pie saplēstas siles Rodēna domātājs sēž.. Sajūsminādams pīles, finierfasādes plivina vējš. Meliem ķēzīta lupatu sodība aizvainojuma niknumā trīc. Papes arkas, reiz celtas godiem senaizmirstiem, vēl aicina līdz. Mēslu čupa vien mēslu čupa. Un, lai attaisnojas, cik lien. Melni mākoņi spožiem uzpurņiem pāri pēkšņajam nomodam skrien. 1989
*APRĪLIS*	Grants piebrieduši, melnzeme tvīkstošā, samilzis māls. Izkušana un pāršķelšanās, dzīļu atvēršanās, un ne vārda par debesim – viss tik neglābjamseksuāls. Kaut ko savu ap galvām vēl riņķodams apgalvo ķē- painais sniegs. Bet izkausē to uz vietas nepacietīgais silstošās zemes brutālais prieks! Kabinetkantoru, simpozijbiroju, visādu sadzīves kalibru kolibru tirdziņu piejaucēts Mauglis, cilvēks pavasarī ir ziemas stingumā briedēts, ka- mēr nobriedēts auglis. Nenoteiktība pelēkā pelņā pārtop, bēda izvirst pa- rastā drūmumā. Bet visas šīs rītu pienainās miglas, šie tālumu katli, un pumpuru spriegums līdz sveķainam iznā- kumam!... Sekunžnedēļām, minūšmēnešiem perēti, uzrodas ni- anšu miljoni viedi. Izbīlis noslīkst pārsteigumā, (bet varēja ari pa- rastās ballēs?) – neatliks it nekas cits, kā vien ziedēt. Vējpūsma pavadu paraus, līdz zirgi brāzmaini au- lēkšiem smagu pērkona gaisu saskries, līdz galējā aumaļu atdevē ieskrāpēs zibens zvaig- zni debesu vaskā. Ja atceramies it visu – ziemas spelgonī tika jau sūtīta ziņa. Jā, Es to saku tik klusi, cik var – dabu mēs ne– apiesim. Daba ir mūsu krustmāmiņa. Ziemā nopūtas divas satikās aiznamos, aizpilsētās – tava un mana. Un nu vairs neviena elpa – ne tava, ne mana – nav saredzama. Acīmredzot, tu esi tik tuvu. Vēl tuvāk, kā pa- teikt to var. Tur, kur beidzas jēga un prāts. Vēlklātāk. Iekšā. Jā. Vienīgi tā. Svied. Svied savu pavasari. Vēl vienu – vasarā. Līmeni pāršķels kā akmentiņš viņš, pirms nobur- buļos tur – mūžībā. Un nu vienu vārdu par debesīm. Nenopļaujams tavs brīvības vāls. Grants, elpa, mākoņi, melnzeme, elpa, debesis, māls ... 1988
*LEKNI IR MEITEŅU* *PLAKSTI*	Lekni ir meiteņu plaksti čūskai uz muguras raksti Ģitārists ģitāru mīlē ūdeni mīlē pīle Avoti lēkšo iz zemes ne guldziens nenāk no nemīlas Daudz kas ir jāierauga līdz pasaule top par draugu Un kad ir ieraudzīts tas no viņas ir jāšķiras 1989
*CILNIS. PĒDĒJĀ* *VELĒŠANĀS*	Skaistuma pēdas marmorā. Maiguma pēdas ģipsā. Viss kopā – Lielajā Mūzikā. Nepielūdzamā Stiksā. Nebīsties turpināšanās. Atkārtošanās pārtop viļņos. Nenobīsties no viļņiem – vilnis sarecē cilnī. Cik laiva viegli slīd! Kā bronzas muskuļi spīd!... Vienu pavasartaureni Vēl airgalā ieraudzīt!... 1989

66 PUNKTI

PAR DZEJU

No grāmatas

„Brīnums un atmiņa”

1. Dzejai vajadzīga laba veselība.

2. Dzejniekam vajadzīga laba veselība.

3. Ja tās nav, cilvēks to izaudzē.

4. Dzeja pati par sevi neko neatrisina.

5. Dzeja, tāpat kā jebkurš cits mākslas veids, dod dzīvei jēgu.

6. Dzeja, tāpat kā jebkurš cits mākslas veids, var būt kādā noteiktā brīdī vienīgais atrisinājums.

7. Dzejas darbs vispirms ir skaists, un tikai tad tas ir sviedru darbs.

8. Dzeja ir sviedrains darbs.

9. Pēc sviedraina darba – pārvelc kreklu!

10. Katrs krājums, katrs cikls ir jauns krekls. Laiks to mazgā.

11. Nesāc neko ar gariem zobiem! Sāc, kad ir apetīte.

12. Jā tev nav apetītes uz dzeju katrudien, tu nebūsi dzejnieks.

13. Ja apetīte zūd – aizturi sevi, radi apetīti!

14. Kal dzelzi, kamēr pats esi karsts.

15. Tavi dzejoļi ir vajadzīgi pirmām kārtām tev pašam.

16. Tev sevi jāpadara par vajadzīgu citiem. Un ar dzejas līdzekļiem.

17. Domā par tekstu, zemteksts ir jau tevī iekšā. Ja ir.

18. Plunkš! Dīķī ielēca varde. Pliks, zaļa, gluma, un galīgi bez zemteksta.

19. Tāpēc, ka pasaulē bez dabiskajām ir ari papīra puķes, vāzē nebūt nav jāliek skrūvatslēga.

20. Sargies! No stūra kā mūžīga migla tev uzglūn nebeidzamas refleksijas.

21. Viņas par tevi nedomā, viņām ir savs likteņdarbs.

22. Jel kavējies – mēs esam tik zili lillā...

23. Noņem savu grūsno grūtsirdības cepuri – re, kā saulīte mirdz un vējš tevi ķemmē!

24. Dzejā neko nevar samelot.

25. Dzejā šo to var samelot. Āizmālēt – citiem īsāk, sev ilgāk... Bet tik un tā, pārāk īsu brīdi, lai būtu vērts.

26. Nenogriez savas spuras, tur tava būtība laukā lien.

27. Katra spura nav būtības uzrādītāja.

28. Auksti šai dzejolī, sienu vietā – ribas un redeles, jumta vietā – spāres ar čaboši grabošu kroni...

29. Frāze grib saņemt domas algu. Maksāsim?

30. Vai neriebjas tā abstraktā šoseja? Grantsceļš, mālakupris, sūnutaks arī tak ceļš.

31. Dzejasdoma laužas gaismā caur tēlainību.

32. Tēlainība – caur instrumentāciju.

33. Un tas viss notiek vienlaik. Diemžēl un paldies dievam.

34. Pilnvērtīgs dzejas tēls pārsteidz, tas ir, tevis atdotā īstenība pārsteidz.

35. Dzejas tēls samierina – tā tam bija jābūt, sen jau tā vajadzēja pateikt.

36. Neder tikai pārsteigt, noder tikai samierināt.

37. Vai tu pazīsti savu tēlainību? Jūti? Kāds bija laiks, kad tu to uztaustīji?

38. Zaru rokas žņaudz tevi nost ar visiem dāsnajiem putnu līķīšiem.

39. Mušiņa! Kāp nost no svešā plaukta – Ķempes burka, Elksnes šķīvis, Petera kauss ...

40. Ja vajag, būvē no citu pievestā, sper pa ķieģelim, bet neaizmirsti, kā sijā granti, maisa javu un ķieģeļus cep.

41. Patētikā parodija iemetusies.

42. Bet viņa nav tavs ienaidnieks. Viņa nākusi glābjošu roku dot.

43. Garlaicīgi bez ironijas, šķebinoši bez pašironijas.

44. Ironija var kļūt par žompu, no kurienes laukā nevar tikt.

45. Nemelot intonācijā. Ja melo intonācijā – melo saturā.

46. Valoda ir lauks, kuru apstrādā, tavs kaplis un traktors, un lietutiņš, kas visu to apsvētī.

47. Ir garšīga tava valoda?

48. Leksikai jābūt leknai, nevis treknai. Un – neaizmirsti kaut ko iestādīt!

49. Nepazaudē funkciju! Valodai ir sazināšanās funkcija. Ar tevi uz tu.

50. Kad valoda stingst, ļauj viņai vaļu! Delfīns ir saprāts un rotaļa reizē. Vienlaik.

51. Rotaļai vidū ir viena sēkliņa. Ne–sa–disko to!

52. Viss valodas darbs nodarāms iepriekš. Kad jau dzejolis nāk, jāturas zirgā.

53. Re, kāds dzejolis. Ir i tēze, i antitēze. Bet galu galā – protēze.

54. Apvaldi dzejoli, bet nenoslāpē!

55. Nenožņaudz to ar intelektu!

56. Darbs ir ūdensklajs, kurā tava iedvesma peld. Valzivs vai mailīte – kas to lai zina!

57. Pirksti, pirkstiņi, metumiņi, uzmetumiņi... Nostaļģija pēc plaukstas, ilgas pēc dūres.

58. Prieks ir labs zaķītis, kāpēc tu viņu gribi noslīcināt savas debess tumšumā?

59. Tev jāgrauž zīmulis un zilā tālē jāveras? Tu biji neprofesionāls lupatlasis, tu biji slikta govs.

60. Savam tekstam tu vari palīdzēt tikai ar savu tekstu.

61. Kur tu esi piedzimis un kad? Kur tu dzīvo un kad?

62. Divi melni un spīd – krauklis un kurmis. Kurš ir tavs brālis?

63. Kas iet caur tevi – pasaules plaisa vai privāta šķirba?

64. Seko savam staram! Tas ir tavs ceļš.

65. Tu seko savam staram? Tava slimība būs – mēnessērdzība.

66. Bet ceļam tu esi vesels vajadzīgs.

*Aina Kraujiete*
*MĒNESS* *METAMORFOZES* No somnambulista dienasgrāmatas, fragmenti	šos mēnesnaksnīgās dienasgrāmatas izrakstus lai lapo somnambulistu līdzinieki īstenie sapņu adikti
*VIII*	lāso un tek staru lāstekas īsu brīdi biju izliecies pa logu laukā nu valgs kā nenoslaukāmu lāstu nes mēness glāstu staru žiglumā neredzamas vientulīgas mēness meitiņas vienmēr vēsām vienmēr atplēstām rokām lenc katru, kas mēnesim pieder – kas mani sauc un vārda nenosauc? ir pilns mēness – zied monstrozā roze – četri zirgi uz četrām debesu malām mani rausta – viduslaiku mocībās pušu plēsts gabalos plosīts atkal viens vesels pāri saprātam taustos – kas mani sauc? tad guļu kā nosists atskrien rīts purpura palagus vēcinot mīlnieku ēnas prom bēdzinot atmostos laimīgs, ka mostos zem robainām saulpuķu cepurēm – mēnesgriežus ar mēness metamorfozēm neatceros. * Melni traipi – melni padebeši. Salāpīta debess, Ēnās ķēdēti pārceļas nami, pamet mani naktsvidus tumsā ne zemes gravitātes spēku gribu ne klausu kad mēness apspīdēts gaismu kā sitienu sajūt pakausis nav vairs ne tagad ne agrāk, nekad mēness maģijai atdodos kā vēl nezinātam grēkam it kā pats debesīs nonācis starojošas mēness dziesmas mēness sonātas katrs nervs manī sajūt kas uzrakstīs notis ko dzirdu? ne es! pats nespēju savu mūžu citādu vērst nu neapnicis klausos debešķīgās flautas – staru stabules. * – ejiet projām! prom iedams aiziet vedināju bet draugi bez ausīm šķērso ielu man jābrauc pāri mīļo siluetiem par vēlu atgriezties viņu domās viņu skavās (mēnesnīcas apmānīts es bieži esot pie ūdeņiem manīts) nu esmu savu draugu ēnu slepkava * nīst tie, kas mani pie prāta samana – – vēži un krabji šķērē sirdi – draugi kā krustā sistam dūruši krūti: es esot tik divkosīgs, tik aplam rosīgs līdz ko pār saulpuķēm uzzied mēness! mēness devīgi katru ieplaku katru rievu ar gaismu pilda visdziļākās akas šļakato mēness ūdens pilnas neizsmeļami ir mēness ūdeņi es smeļu smalstu tos cauru nakti kad ieskatos – it kā cauri – visi trauki ir atkal tukši melīgie mēness ūdeņi acis prātu apmāna pludo pil līst un aizplūst viz mēnesnīcas patina visam pāri kā platīns * Šķeļas mākoņu baloni. „šī dzīve īsa ir”, dzied vējains soprāns un pa logiem galoniem gāžas labskanīga mandolīnas lavīna es aizlavos skaņām līdzi „šī dzīve isairst...” vējo soprāns – es esmu ceļā uz augšāmcelšanos tikai dvēsele mēness uzspridzināta: ārdītas kristallīgās šķembās jūtas – varbūt uz mandolīnas vai lūtas izteikt, ne vārdos. * Zinu – tas nav ne eksotisks zvērs, ne sapņu sieviete, ne brīnum- putns, ne čūska ar ābolu – sirdi lecina dzidrs spītīgs stars no mēnesnīcas atrāvies – tas dzīvo manās vēnās.