Saulains, dzestri svaigs − tāds Rīgā bija 16. maija rīts. Rīts, kas gribot negribot ieliek solī mundrumu, bet sirdī satraukumu, jo jāiet satikties ar slaveniem latviešiem. Vispirms jau tepat pāri Esplanādē ar Raini un tak jau arī iesārtā granīta autoru Zemdegu. Tad gaŗām Rīdzenei kanāla apstādījumos pie Blaumaņa un Zaļkalna. Mūžības materiālā izkalts, mūžam sastindzis, nekustīgs, līdz pasaules galam nemainīgs. Tomēr domīgs. Tātad ar dvēseli, tātad dzīvs un kur nu vēl lielu gudrību nesošs. Akmenstēlniecība − tāda brīnumaina lieta iepūst akmenī dvašu, iedot granītam dzīvību! Bet viesnīca jau zvana uz brokastīm un četri slaveni latvieši ir pāri mēram arī Rīgas pavasara rītā. Aši gaŗām Brīvības piemineklim, gaŗ tiesu pili neuzvaramo plūsmā stalts vīrs ar auseklīti svārku atlokā un tādu pašapziņu solī, ka jāatskatās. Tādu zemes saimnieka soli pirms gada visā Rīgā šķiet nesameklēsi! Elizabetes ielas otrā pusē aizstiepjas gaŗa, bet brīnum smaidīga rinda. Cik tad ilgi stāvējāt, iejautājos vīram, kas ar smaidu ieloka portfelī nupat par 20 kapeikām pirkto Atmodu? Tikai pusotras stundas! Kad pie brokastgalda Imants Sakss mani uzrunā ar Skalbes vārdiem: „Ko tad šorīt pieredzēji draugs?”, tad man gribas kaut pavisam īsi pastāstīt par pieciem latviešu tēlniekiem.

PAR PIECIEM LATVIEŠU TĒLNIEKIEM

Indulis Ranka latviešu tēlniecībā jau ir vesels jēdziens. Indulis Ranka un Turaidas Dainu kalns. Tēlnieka kalts tikai atsedz Latvijas laukakmenī ieslēpto dabas zīmi vai mitoloģijas tēlu. Ar akmeni pa draugam tikai attīrot nevajadzīgo. Saturiski nozīmīgo kodolu meklējot. Ar atbildības sajūtu, kuŗu uzliek daudzu gadu tūkstošiem laukakmenī ieslēptais un dabā glabātais noslēpums. Savā akmeņu un tēlu valstībā pie Mārupītes Indulis strādā pie varena divdaļīga Austras koka, kas patreiz iecerēts kā pēdējais Rankas tēls Dainu kalnā. Bet Rankas nozīmība jau iziet ārpus viņa cirsto skulptūru loka. Varbūt paradokss, ka Indulis šķiet nepavisam nav organizētājs vai lietu izkārtotājs, bet no viņa darbnīcas un personīgā skulptūru dārza ap gleznaino Mārupīti ir izaudzis vesels akmenstēlniecības komplekss. Ar kolēģu mājām un darbnīcām un bagāto tēlniecības simpoziju parku.

Māra un Indulis ar pulsējošu entuziasmu stāsta par 1951. gadā Užavā dzimušo tēlnieku Pauli Jaunzemu (visai nesen vēl Gerasimenko). Pauls 1973. gadā beidzis Ventspils mūzikas vidusskolu. Latviešu akmenstēlniecībā ienācis caur mūziku. Savā tēlnieka darbā ietekmējies no jūrnieku un zvejnieku nostāstiem un leģendām, kuŗas noklausījies dzīvodams un strādādams pie Buļļupes. Krišjāņa Valdemāra dambī, kas iesniedzas Daugavā uz jūras pusi no kādreizējās pontontilta vietas (tagad tur Oktobŗa tilts ar „Pēterpils stila” barokāli ķekarainiem lampu žuburiem) patreiz izvietotas sešas Jaunzema akmens skulptūras, veidojot it kā pret Rīgas panorāmu pagrieztu skaistu skulptūru dārzu. Konsekventi lakoniskas, no jebkādas sīkmanības attīrītas skulpturālas formas. Un tomēr ne tikai viedu veidolu valoda. Ikviens darbs nes blīvu simboliskā satura slodzi. Par šodienas tautas apziņai nozīmīgām aktualitātēm (Jātnieks vai Melnais bruņinieks atkal zirgā), par latvisko dzīves ziņu (Saule, Veltījums maizei), par leģendu (par Kurzemes kājgriežiem). Fascinē Jaunzema tiekšanās pēc neiespējamā. Dambja pret Rīgas ostu un jūru atvērtajā galā iecerēts 6 metru augsts granīta burukuģis. Gaiša granīta skulptūra, kas būtu veltīta Kr. Valdemāram, simbolizētu Latvijas kuģniecības vēsturi un veidotu Kultūras fonda Daugavas reģenerācijas projekta sākuma punktu. Kaut birokrāti neliktu šķēršļus ieceres īstenošanai!

Laba organizatora un lietu kārtotāja reputācija ir 1947. gadā dzimušajam Ojāram Feldbergam. Feldbergs labi orientējoties Rīgas ministriju gaiteņos un kabinetos. Šķiet viņa iniciatīvā no Mākslinieku savienības tēlniecības biroja nesen atdalījusies tēlnieku asociācija, kas ietveŗ dinamiskāko un varbūt arī progresīvāko latviešu tēlnieku daļu. Patreiz meklē un atrod kontaktus ar latviešu tēlniekiem ārpus Latvijas, un lolo ieceri par apvienošanos kopējā organizācijā.

Bet Feldbergs šodien Latvijā ir līderis ne tikai organizatoriskā darbā, bet neapšaubāmi arī savā mākslā. Es Feldberga skulptūru redzu kā lakonisku no Latvijas dabas un latviešu folkloras atvasinātu abstrahētu granīta formu valodu. Horizontālu, cieši pie zemes. Jā, arī abstrahēta cilvēka forma. Cilvēks saistībā ar zemi, ar paaudžu maiņas apriti un atvērts pret dabu un sauli. Ja iecere īstenosies, tad patreiz, kad rakstu šīs rindas, tēlnieku namā Rīgā ir skatāmi 10 akmeņi, kas simbolizē aizvesto ciešanu ceļu (pēdējais − akmens koka kastē...).

Skaistu skulptūru dārzu ap savu māju un darbnīcu Ikšķilē ir izveidojis tēlnieks Jānis Karlovs. Sižetiski Karlova tēlu valoda ietveŗ diapazonu no stilizēta figurālisma līdz lakoniskai zīmei. Arī materiālu izvēlē Jānis Karlovs šķiet daudzveidīgāks (granīts, tufs, šamots, kapara kalums, bronza). Aizgājušajā gadā Lāčplēša simtgadē Karlovs uzstādījis pieminekli Andreja Pumpura piemiņai Birzgalē. Patreiz pelēkā granītā cērt skulptūru Krišjāņa Barona piemiņai, kuŗas mets ģipsī izveidots jau 1986. gadā, bet ko tēlnieks iecerējis kā 8 metru augstu granīta pieminekli, kas būtu novietots pie Turaidas dziesmu dārza ieejas.

 

Skumīgākas pārdomas Ikšķilē uzvēdī izstaigājot latviešu skatuves mākslas pamatu veidotāja prof. Jāņa Kugas celto māju, kur tagad mīt pilsētas izpildkomiteja. Ne gluži tik labi kopts, mazliet aplupis, aizaudzis... Bet turpat Daugavas rāmajā plūdumā uz saliņas vecākā mūŗa celtne Latvijā. Ikšķiles baznīca no 1185. gada. Granātu grauta, būvmateriālos izniekota, Daugavas ūdeņu skalota, bet tomēr stāv. Krastā iepretim salai varens piemiņas akmens ar ierakstu lībiešu valodā... To Ikšķiles latviešu vidū, kam ir rūpe par kultūras pieminekļu saglabāšanu un dabas sargāšanu ir grafiķis Valdis Villerušs ar kundzi. Valdis ir grafiķis, bet ir arī pavisam traks retu lietu kolekcionārs un bibliofils. Viņa ar rūpību un prasmi izveidotā plašā retumu bibliotēka vēl gaida mājas un darbnīcas telpu izbūves nobeigšanu. Sēdot pagaidu darbnīcā, kur pie sienām seni krucifiksi, ikonas un citi retumi, tikai piemēra pēc saimnieks mums dod apskatīt pāris paprāvus bibliotēkas foliantus − vienā izdevumi ar Niklāva Strunkes ilustrācijām, otrajā Sigismunds Vidbergs. Tad vēl Valdis mums parāda darbus no viņa nesen Ikšķilē sarīkotās Oļģerta Ābelītes izstādes. Skatē uzsvars likts uz zīmējumiem, skicēm un vispār iepriekš neredzētiem darbiem, jo viņa mērķis bijis izgaismot Ābelītes daiļrades procesu. Vai nav iejūtīga kuratoriāla ideja, latviešu tik novalkāto standartizstāžu pasaulē!

1988. gada Liesma Rīgā izdevusi rūpīgi noformētu 10 latviešu oriģinālgrafiku mapi (šķiet apmēram 150 eksemplāros). Mapes ievadā Valdis Villerušs, kuŗš pats pārstāvēts ar kokdzelumu „Melnā māksla”, raksta, „ka tas ir godinājums Latvijas grāmatas 400. gadskārtai un tās pirmiespiedējam mūsu preses grafiķu ciltstēvam Nikolajam Mollīnam.” Tā no tēlniekiem un Ikšķiles baznīcas akmeņa Daugavas krastā esmu aizmaldījies līdz retām grāmatām, un Jūs jautāsit, kur tad palicis piektais tēlnieks.

Tēlnieks Vilnis Titāns ir dzimis 1944. gadā (daudziem no mums pirmais svešniecības gads) Limbažos un dzīvo Carnikavā, kur pirms tēlnieka darba sākšanas strādājis par skolotāju. Vienpadsmito gadu Vilnis kopj Latvijas ainavu Imanta Ziedoņa ainavas sargātāju un veidotāju grupā. Kad aizgājušajā pavasarī pabijām viņa darbnīcā, tur tapa pieminekļi Baumaņu Kārlim (kas vēlāk togad tika uzstādīts Viļķenē) un Fricim Bārdam. Telpiskas zīmes granītā − tā gribētu noraksturot Titāna tēlniecības būtiskāko. Granīta zīmes par latviešu folkloru (ceļa stabiņi − Austras koks, Jumis), par Latvijas vēsturi (strēlnieku ceļš), par kosmiskiem spēkiem (saules pulkstenis), kas var pārtapt par vienkāršotu cilvēka tēlu, ar Latvijas zemi saistītu cilvēka tēlu (slaucēja, gans). Patreiz Vilnis strādā pie varenas laukakmeņu piramīdas celšanas Dundagas pils parkā. Iedomājieties − no Latvijas laukakmeņiem būvēta piramīda 12 metru diametrā un 9 metru augstumā spoguļosies parka dīķa rāmumā. Piemiņas zīme Krišjānim Baronam. Varena zīme, tomēr respektējot vēlēšanos „man pieminekli neceliet ...”. Piramīdas akmeņos būs iekaltas zīmes, arī vārdu zīmes − dainu teksti. Elektroniskā laikmetā ar paša rokām būvēt piramīdu, celt riju. Viegluma laikmetā iet grūtuma ceļu uz citiem tikai apjaušamu patiesību, un tomēr patiesību. Būtiski Vilnim Titānam, būtiski latviešu akmenstēlniecībai. Realitāte, kas ir ārpus ikdienišķā. Cieta akmens zīme un reizē mākslas brīnums.

Latvijas akmenstēlniecība − Ranka, Jaunzems, Feldbergs, Karlovs, Titāns ... Kas tad šiem savpatnīgiem vīriem, viņu mākslas tēliem ir kopējs bez kopējā izejas punkta − cietā mūžīgā granīta? Izejas punkts Latvijas dabā ir atrastais laukakmens. Saistība ar dabu, pietāte pret Latvijas ainavu. Īpatnējais, intīmais Latvijas ainavas mērogs saglabājas un izsakās arī šo tēlnieku nobeigtajos darbos. Ja arī Titāna topošajā piramīdā − varena kā Barona mūža darbs, bet tomēr zemei tuvi piekļauta un no zemē atrastiem mūžības gabaliņiem veidota. Latvijas dabai tuvais, no tās atvasinātais pieticīgais mērogs padara šo skulptūru veidolus ļoti cilvēciskus. Cilvēka dimensijā, bez Linkolna vai Uzvaras pieminekļu gigantomānijas. Latvijas dabas, bet arī latviešu tautas, mazas zemei tuvas tautas auklējums. Cilvēciskais mērogs aicina šo tēlniecību arvien no jauna atgriezties pie cilvēka auguma un ar to saderīgās simboliskās zīmes motīva. Šī tēlniecība nav tikai plastisku formu valoda. Kosmiska parādība, no tās atvasināta ornamenta zīme, tās atvasinātājs cilvēks, vai cilvēku likteņu savijums vēstures ainā. Šodien sāpošā problēmā vai senatnes teikā − tāds ir šo plastisko formu saturiskais kodols. Vilnis Titāns raksta: „Satuvinot kompozīcijas plastisko simboliku, kas sākusies dabas izjūtā, ar latviešu tautas rakstu simboliku, radušās manas skulptūras.”

Mūsu dzimtenes dabas skaistums ir tās intīmajā mērogā. Pieticīgi dabas elementi, kas aizvirzās uz horizonta bezgalību pa horizontāli. Latvijas dabai, jā, arī viļņojošiem Piebalgas pakalniem ir horizontāls raksturs, kas atbalsojas šo akmenstēlnieku visumā pa horizontāli izvērstajā tēlu pasaulē.

 

Nikolajs Bulmanis